 |
| Austrumu Džavas un Bali karte. Sarkans ir Džavas (Part I) un lilā Bali (part II) ceļojums |
|
|
Sveiciens ziemā! Nu ne pie manis, pie jums :) Redzat, esmu pacentusies ielikt karti, neesmu nekāda dižā māksliniece, bet ar Paint palīdzību vismaz ideju jums sniedzu kur būts!
 |
| prāmis |
Kur es paliku pie sava stāsta (man nesanāca pārlasīt iepriekšējo :D)? Jember? Nu jā, rīta agrumā pie skolas nostopējām busu, no mums noplēsa 65 000 rp par ekonomisko busu un kratījāmies Bali virzienā. Piefiksējām,ka ir divi šoferi , katrs ar savu braukšanas stilu, viens noteikti ir bijušais F1 braucējs un otrs ir flegma un viņam varētu būt prostatas problēmas, jo mēs ļoti bieži un uz ilgāku laiku apstājāmies. Šis autobusa brauciens bija pat diezgan patīkams, dziedoņu bija ievērojami mazāk, kas patīkami,kad iebraucām Bali, to nebija vispār. Dīvainā spēle ar biļešu pārdevēju - atver logu, aizver logu, beidzās ar uzvaru un mēs varējām elopt svaigu gaisu, kas nozīmēja arī patīkamu snaudu. Autobuss graciozi uzbrauca uz prāmja un mēs varējām izlocīt kājas un es tikt pie banāniem,kas bija kļuvusi par ceļojuma tradīciju, tik gardi :) nu lūk,nepilna stunda un autobuss atkal bija uz sauszemes. YEY, mēs esam Bali. ticiet vai nē, varēja just, ka ir cita vieta. Pirmkārt jau, mūsu pulksteņi rādīja nepareizi, Bali ir citā laika joslā. Otrkārt, daba! Tā nebija Džava vairāk, nezinu, man likās maigāka, mazāk koku, vairāk krūmu, vīteņu. Treškārt, govis nomainīja krāsu no zilganas uz man tik pazīstamo brūno. Skaisti dzīvnieki. Ceturtkārt, rīsu lauki izskatās citādāk, nemāku izskaidrot kā, bet ir cita apūdeņošanas sistēma. Piektkārt, ap pl 3 mēs nedzirdējām mošejas. Jā, nevienas mošejas (visa ceļojuma laikā varbūt 2 pamanīju)! pa ceļam tik redzējām,ka ikvienai mājai ir templis, lielāks vai mazāks bet ir. Mēs nonācām hinduisma pasaulē.
Bali ir vienīgā vieta Indonēzijā, kur aktīvi tiek praktizēt hinduisms. Kā zināms 85% indonēziešu ir musulmaņi. Hinduisma klātbūtne ir jūtama ik uz soļa, vārda tiešākajā nozīmē. Pie māju durvīm , uz ielām ir ziedojumi dieviem, īpaši locītas augu lapas, katram locījumam, protams ir simboliska nozīme, ar rīsiem, mērci un saldumiem, ko novieto lūdzējs, skaitot lkūgšanu un apslacot ziedojumu ar ūdeni. Ūdens Bali hinduismā ir ļoti svarīgs, kā hinduismā kopumā, tas ir attīrīšanās veids.Uz ielām atstātie ziedojumi sastāv no zemes (risi), uguns (esences kociņš) un ūdens, ar ko apslaca ziedojumu lūgsnu laikā. Ziedojums ir svēts kamēr deg esence, bet pēc tam var nebrīnīties, ka tie mētājas uz ielas un cilvēki nomīda, nobrauc.
Ziedojumus dieviem var redzēt visur, ne tikai mājās un tempļos, bet arī māšīnās un pie citiem braucamrīkiem piestiprinātus. Tāpat hinduisti pirms ēšanas sev blakus noliek nedaudz rīsu, dieviem.
Vēlā pēcpusdienā pēc 6-7h brauciena bijām klāt, Denpasar, Bali salas galvaspilsēta (Bali nav valsts!). Te nu sākās daļējā patika un daļējais riebums pret Bali. Es atvainojos tiem,kas fano par Bali, bet šķiet, ka neesat bijuši Džavā tādā gadījumā...
 |
| Denpasar, vienīgais luksofors gājējiem Indonēzijā, taspats nestrādā |
 |
| Baznīca Denpasarā |
Pirmais uzdevums, tikt laukā no autobusa, patiesi žēl, ka nenofotogrāfēju. Sākumā domāju,ka tie ir idioti, kas nevar palaist cilvēkus no busa laukā ,kad paši grib tikt iekšā. Bet tad man daleca, tie ir šoferi, kas rokas vicinādami tev pretī kliedz pilsētu nosaukumus un taksi, taksi! Tajā brīdī gribējās kliegt "Fuck off"! Pieradusi pie Džavaniešu pieklājības,šis te man likās apvainojoši, pat pasakot,ka tev neko nevajag viņš ies tev līdzi un kaut ko murmulēs par braukšanu kaut kur nez kur. Bēgām, vārda tiešākajā nozīmē. Kultūršoks. Ar šo brīdi abas ar Džo sapratām, cik ta sbūs grūti iedzīvoties arī mājās, jo dzīvojam Džavaniešu- islāma kultūras galvaspilsētā. Pirmās dienas to vien darījām kā vecas tantes apspriedām maiku plikumus un īsos šortus. Džogdžā vienmēr nēsājam kaut ko kas ir vismaz līdz pusapakšstilbiem un visu ar piedurknēm...
Bet ,jā, Denpasar, bijām pārgurušas, nolēmām palikt nakti tur, kas mums vainagojās ar ekstravagantu viesnīcas istabu mums 3, koši zaļa, XXXXXL izmēra gulta un tikpat liels spogulis pie gultas! Mēs izmantojām tikai gultu, liekoties uz auss pēc patiesi jaukām vakariņām ar entajām sulām, un beidzot bez modinātāja. Ubuda mūs nesteidzināja.
 |
| Susanto spēlē vijoli |
Ubuda lielākoties man saistījās ar Susan (Sjūzanu). Susan bija mūsu hosts, čerez CS. Ko jūs domājat, kad izdzirdat sievietes vārdu? Nu nekādā gadījumā, ka tas var izrādīties vīrietis. Man bija pamatīgs šoks, kad paceļot klausuli Susanai man atbildēja vīrieša balss... Jap, Susan izrādās ir Susanto :D Kāda vilšanās... Bet neko Susanto ir vēsais čalis, programmētājs, dvēselē mākslinieks, pašmācības ceļā iemācījies spēlēt vijoli. Tad nu vakarā pēc garas Ubudas tūrisma dienas devāmies uz salsas klubu paklausīties kā viņš spēlē. Par klubu viena piezīme, super, viņi algo neglītu, pārmuskuļotu indonēzieti, salsas dejotāju, kas apiet visas dāmas un aicina dejot :D
 |
| Ubudas iela. Galerijas |
Ko mēs redzējām Ubudā? Daudz mākslas. Tā ir Indonēzijas mākslinieku pilsēta. Galerijas ir visur! Pēc meksikāņu pusdienām vienā no tām piestājām. Skaisti, koši, dzīvespriecīgi darbi. Uzkāpjot otrajā stāvā atradām mākslinieku atgūlušos uz grīdas starp spilveniem. Parunājāmies. Jau 36 gadus viņš dzīvo Bali un glezno kopā ar sievu,kas nupat kā bija aizdevusies uz Koreju...
Ubudas pirmās dienas diezgan lielu daļu sastādīja aptiekas meklēšana, jo Betai bija iekodis, mana versija, kukainis un bija sākusies infekcija :( Bali aptieku praktiski nav. Un ja ir, tad atšķirībā no Džogdžas tevi sūta pie daktera nevis cenšas palīdzēt. Mums centās ieskaidrot, ka Betai uz kājas ir herpes... Nebija, tas bija kukainis un pēc labi ilgiem meklējumiem un 5 aptiekām vienā mums palīdzēja un pēc 3 dienām Betas kāja izskatījās kā agrāk!
 |
| tirgus |
Meklējot aptieku, pamanījām tradicionālo tirgu, kurā tad arī braši soļojām iekšā, jo bija gara iepirkumu liste pa visām (sarungs man un Betai, soma Džo, bikses mūsu draugam Andre, suvenīri). Pasar tradisional ir pazīstams ar kaulēšanās mākslu, kas mums bija jau uztrenēta cenšoties dabūt pēc iespējas lētākus transportus (ak jē, cik cieti rieksti ir Bali šoferi). Džogdžas kaulēšanās likums ir saukt cenu,kas ir 70% no piedāvātās, Bali "it kā" 50%,bet nu saucām, to,ko patiesi būtu gatavas maksāt! Tikām pie sarung Betai un man un Andre pa bikšu pārim. Kā atklājas tagad, mēs pārpratām Andre un aizvedām neīstās bikses :D
Tirgū kā jau tirgū var atrast visu iespējamo, sākot no lupatām un beidzot suvenīriem. Bet,brīdinājums, tik paver muti, ka tev patīk un tirgonis skries tev pakaļ saukdams cenas zemākas un zemākas. Nu gluži kā ar diezgan simpātiskām zīda biksēm, nu sākuma cena bija 280, kad knapi redzēju tirgoni, cena bija 100...
Šķiet it īpaši man un Džo lielākā šī ceļojuma bauda bija brīvība! Vairs nebija jādomā, ko var vilkt un ko nē, te neviens uz tevi neskatās lielām acīm un nekliedz "bule" , un te nav mūsu raižu ir atvaļinājums. Gan ne tikai garīgs baudījums, bet arī fizisks, lutinājām vēderus ar dažādiem eiropiešu ēdieniem, es, protams, izkusu ieraugot itāļu virtuves piedāvājumus. Te gan piebilde pēc divu dienu vērpriekiem prieka nebija nemaz, jo kungīšiem bija šoks, līdz ar to ar Džo abas bijām slimas un nākamās ēdienreizes sastāvēja no rīsiem (izsaku līdzjūtību mammai, nevarēsi mani lutināt ar LV gardumiem,kad būšu atpakaļ)... Ja nu kāds dodas uz Ubudu, iesaku Bali Buddha, fantastiski garda vietējā un Rietumu virtuve :)
 |
| Svēto mērkaķu mežs |
Gulētiešana nepienāca tik ātri kā mēs vēlējāmies, jo Susanto māju par naktsmītni bija izvēlējusies žurka, kas ielīda pa augstajiem logiem, pirmo reizi redzēju kā žurka lien pa sienu :o Jāatzīst,ka tas pielika punktu mūsu Ubudas izpētei un jau nākamajā dienā devāmies uz Kutu (Lai gan puiši meklēja žurku, neatrada un mums pietika ar vienu nakti...) Tā kā Kutas bus bija vakarā, mūsu rīcībā bija visa diena,lai cīnītos ar vēdergraizēm un tūrista pienākumiem.
Plānā bija Svēto mērkaņu mežs un tempļi.
Mērkaķu mežss atrodas mērkaķu meža ielas pašā galā, kur pēkņi pavisam pilsētnieciska iela pārvēršas mežā, jebšu latvietim saprotamāk būtu džungļi. Biļetē kabatā un prātīgs lēmums nepirkt banānus prātā. Pirmie soļi uz takas un īsti nesaprotam uz ko skatīties uz tūristiem vai mērkaķiem. Interesanti, ka Bali ir vieta, kur vietējos tūristus tikpat kā neredzējām, visvairāk no Austrālijas, Krievijas Francijas un Ķīnas...
Nu jā, mērkaķi. Jums liekas tādi jauki pūkaini susuriņi? Nekā nebija! Viņiem ir lieli briesmīgi ilkņi un katru kustību viņi uztver diegzan agresīvi, un ja tev ir kas ēdams viņi ir gatavi tevi apēst dzīvu, uzleks virsū un atņems visu kas ņemams, ēdams vai neēdams! Godīgi, Bogorā dusmīgam leopardam blakus sēdēju (ceļojums par ko neesmu rakstījusi, pabiju Džakartā un Bogorā novembra sākumā), bik jau sirds trīcēja, jo īpaši, kad viņš man roku sāka laizīt, bet no mērkaķiem man ir paniskas bailes, viņi nemaz nav
lucu (jauki)!
Mežā atrodas 3 tempļi no 14. gs.Šis mežs cik man saprotams ir par mieru un brīvību,kas ir hindu reliģijas vieni no pamatakmeņiem. Protams, lai tos sasniegtu ir svarīgi cienīt dzīvās būtnes, tai skaitā mērkaķus.
 |
| Pura Dalem |
Klīdām no ielas uz ielu Ubudā un nonācām vairākos tempļos, viens gan īpaši palika atmiņā ne tikai dēļ tā skaistuma bet arī...Lai kur mēs dotos un lai kādus tempļu mēs neapskatītu, patiesībā vienmēr paliekam aiz vārtiem, jo tie ir ciet, un bez īpaša iemesla tos vaļā never. Nonācām Pura Dalem templī, kas bija pavisam izmiris, neviena cilvēka. Templis ir veltīts lietu tumšajām pusēm. Sākumā apbrīnojām vārtus un skatuvi, kas paredzēta performancēm, patiesi detalizēti un krāšņi grebumi. Taču tuvāk cenšoties visu apskatīt sapratām,ka uz vieniem no vārtiem atslēga nav aizslēgta un mēs varam ieiet iekšā. sajūtas dīvainas starp pareizi un nepareizi, bet ziņkārība uzvarēja un ne jau vandālisma nolūkos. Sajūtas neaprakstāmas, dažkārt līdzīga aura ir vecās baznīcās, tāda ka vibrācija un mistika jūtama gaisā, par pēdējo jo īpaši , jo tempļa pagalms bija pilns ar simtiem spāru, tās nelidoja riņķī ,vienkārši zibēja gaisā. Labu laiku stāvējām ar pavērtām mutēm. Skaistums.
Visu mūsu garīgo pacilājumu gan izjauca mincis, kas lavījās uz pagalma vidu, kur pavisam klusi un nevainīgi nolika kluci...
Par dzīvniekiem runājot, vēl kāda atšķirība, ja Džavā tie,kas klaiņo ir kaķi, bet arī nemaz tik daudz, tad Bali ir pārpildīta ar klaiņojošiem suņiem. Lai gan lai dzīvnieku mīļi, lai nesatraucas, vairums šo dzīvnieku pārtiek no ziedojumiem dieviem. Bet tik un tā skumji.
Pirms autobusa uzkodām saldējumu par godu karstai dienai un priekam,ka lietus sezonas laikā nav lijis! Ubuda kā kultūras centrs gan palika līdz galam neatklāta, jo nebija laika ne tradicionālajām dejām, ne mūzikai,bet varbūt citreiz.
1h un mēs nonācām Kutā! Bija jau vēls un viss ko mēs gribējām bija tikt pie svaigas sulas un gultas! Pēc dažu stundu riņķošanas atradām jauku viesnīcu. Šis brauciens bija tikai daļēji plānots un, protams, nevena viesnīca, no 2, kur bijām, netika iepriekš rezervētas, kas nedaudz sarežģīja situāciju. Ak, cik mēs bijām vīlušās, ka šajā viesnīcā nebija liela spoguļa :D bet mēs tikām pie brokastīm, kas bija viens no lielākajiem dienas priekiem, jo tās bija ārārtīgi gardas brokastu pankūkas :)
Ko mēs darījām Kutā? Lūk ko:
Nolēmām atmest ar roku tūrismam un gulšņāt pludmalē. Pirmā diena Kutā tika nosaukta par pludmales un grāmatu dienu, varējām katra piebeigt savu autobusu lasāmvielu. Diezgan mierīga gulšņāšana nesanāca, jo te ir pilns ar pārdevējiem un dažādu citu pakalpojumu sniedzējiem un viņu ir daudz, tik daudz, ka pret kādu gribot negribot būsi nelaipns, jo viss, ko gribas, ir lai liek mierā. Tā nu kāda tante centās man uzspiest manikīru, lūk saruna:
"manikīrs?"
"nē, paldies"
"Masāža?"
"Nē,paldies! "
"Lēti, manikīrs, masāža"
"es negribu ar jums runāt"
"negribi runāt?! ptfu, lai tev mute sapūst"
 |
| Betas noķertais kadrs ar nelaipno tanti |
Lūk kādi jauki , viesmīlīgi balinieši. Vēl kāds tirgonis palika atmiņā, gan arī ar ne visai patīkamu stāstu. Biju pārvākusies pie Betas ēnā un pie mums piekāpa paklāju tirgonis, apgalvojot, ka dvielis ir tīrs, bet paklājs ir netītrs un tādēļ ir labāk uz paklāja gulēt. Bet kad teicām nē, viņa uzstājība pārauga interesantās darbībās, viņš izklāja paklāju un sāka slavēt, nu ka ne tikai netīrs, bet arī liels, uzsverot liels un izdodot porno filmas cienīgas skaņas. Mums pie sirds vairāk gāja nekaitīgie sērfdēļu izīrētāji un saldējuma pārdēvēji, kam nē nozīmēja nē.
Kutā turpinājām baudīt vēderpriekus un šoreiz patiesi priecīgi, jo ēdienkartē bija rīsi, kompromiss - Korejiešu virtuve. Tik gardi, ka gājām vairākkārt, iesaku "Basil leaves"
Bet ja tā padomā Kutā īsti nekā daudz arī nav ko darīt, tūrisma pilsēta, domāta sērfošanai un lai iepirktos, ne vienu ne otru nedarījām bet bija labi tā vai tā. Vērojām tūristus, kas te brīnumainā kārtā brauc lielām ģimenēm, šķiet eiropieši nebrauc ar saviem tīņu bērniem un viņu otrajām pusēm tādos ceļojumos. Apsmējām sērferus, kas cirtās apkārt vietējām meičām, un priecējām vietējos ar sarunām indonēziski ne angliski.
Pēdējais vakars Bali bija jauks. Pirmo reizi Bali pa šīm dienām manīju tik daudz vietējo, pludmale bija pārpildīta ar tiem,kas gaidīja dienas beigas, saulrietu. Mēs arī sagaidījām un devāmies uz kafejnīcu, lai tā pa īstam pabūtu kopā pirms Beta atgriežas Kanādā, pirms es braucu uz Džogdžu un Džo uz Pačiran. Tur gan mums tika atgādināts par realitāti, ko bijām nedaudz piemirsušas, par realitāti,ka Indonēzija ir maza, pie blakus galdiņa satiku savus rīta lidmašīnas kaimiņus un mūsu draugus no Džogdžas.
Tāpat jau visu nav iespējams izstāstīt, bet bija skaists ceļojums, ne par garu, ne par īsu un noteikti ne par tālu.Un cerams, ka arī Tev izdevās vismaz gabaliņu ar mani paceļot kopā.
