piektdiena, 2010. gada 31. decembris

Gads noslēdzies

Gada beigas! Saliekam visu pa plauktiņiem...


gada valsts – Indonēzija
gada iedvesma – maģistra darba tēma
gada iepazītais – Džozīna
gada kompānija – CS
gada stress – Darmasiswa/ konference
gada izstāde (ar aizkulisēm) – šis un tas no Dirty Deal
gada skumja – Latvija
gada pārdzīvojums - Merapi
gada epic fail – Dres
gada prieks – vēstules
gada mājaslapa - gmail.com
gada aizkustinājums – Brigitas sms
gada fests- mata air
gada frāzes – Selamat Pagīīīī
gada atbilde uz visu – Jā!
gada spēle – Ding ding
gada balle – atvadu ballīte āģītī
gada ārzemnieks – kaudze ar viņiem
gada bučas – tās,kas uz vaigiem satiekoties
gada mūzika – Eliza Doolittle
gada grāmata – Umberto Eko- Kā ceļot ar lasi
gada piepildītais sapnis – darbs
gada sasniegums – nolikti bahasa eksāmeni
gada ēdiens - rīsi
gada ieradums – negulēt
gada filma- Cars/ The black Swan

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Ziemassvētki Indonēzijā

Pienākot decembra sniegu tumšajam laikam sirdī parasti iezogas tāds maziņš prieciņš, jo Ziemassvētki nāk. Ik svētdienu aizdedzam adventes sveci, cepam piparkūkas, gādājam dāvanas tiem pašiem mīļākajiem ... man šogad lielākā daļa no tā visa izpalika. Jāsaka, ka nebiju domājusi, ka var tik ļoti pietrūkt pavisam vienkāršas lietas, šķiet visvienkāršākā no visām bija ziemīšu sajūta, pie manis tā tā arī neatnāca. Šķiet šo ierakstu līdz galam vai to,kas palika neierakstīts starp rindiņām var saprast tikai tas, kas reiz ir bijis prom no savējiem , tālu svešumā viens, kad katrs sīkums iegūst ārkārtīgi lielu nozīmi. Man šī bija jau otrā reize un es neteikšu, ka paliek vieglāk.

Tuvojoties adventei aizdevos uz veikalu, lai iegādātu svecītes, plauktos atradu maziņas eglīšu svecītes un blakus tām kādas vudu sektas sveces - komplekti 2melnas + 2 sarkanas vai 2 brūnas+2 sarkanas, tiku pie pēdējām, jāatzist,ka aizdedzinātas tika pavisam nesen, jo sajūta par svētkiem kā nebija tā nebija. nebija svētku vēstnešu, nav sniega, ta brālēnu redzu tikai atverot ledusskapi, nebija eglīšu, neesmu redzējusi pilnīgi nevienu!!! Ziemassvētku rotājumus redzu katru dienu kā ēstuvju dekorācijas kopš atbraukšanas, diezgan bezgaumīgi un nu jau tik pierasti,ka pat vairs nepamanu. Skaistās stikla bumbas pakārtas zaļās lentās pamanīju lielveikalā, kādu brīdi apsvēru domu arī sev kaut ko iegādāt, bet visa vēlme pārgāja, kad veikalā meklējot rotājumus, tos atradu uz galda blakus zivīm...

Svētkiem nākot tuvāk nolēmu atrast šādas tādas dāvanas, nu tiem, ar kuriem vairāk te sanāk laiku kavēt process diezgan nogurdinošs vazāties apkārt, kad laukā pie +30, ko ik pa brīdim nomaina pamatīgas lietussgāzes (pēdējā ilga kādas 6h). Vienīgais pluss, par ko vietējiem žetons, dāvanas tiek iesaiņotas varen skaisti, ja vien iesaiņojumu varētu atrast, starp dāvanu papīru kalniem atradās tikai 2, kas bija ar attiecīgo svētku tematu...

Gaidot ziemīšus ar Džozīnu uzrīkojām mazu draudzīgu pasēdēšanu, klačas un kāršu spēles (mūsu mīļākā nodarbe). Fona skanēja attiecīgā mūzikas, Džigle bells un Klusa nakts svēta nakts, likās tik dīvaini, jo īpasi no rīta, kad man ēdot arbūzu brokastīs skanēja Jūs bērniņi nāciet. Smējos, ka šiem komponentiem nav ķīmiskās saskaņas, tam visam asumu piedod stiprā saule un rambutan nu jau gatavie augļi, kas ir loga stikla otrā pusē.

Ziemassvētku vakara svētku vakariņas bija nūdeļu ēstūzī, par ko nemaz nesūdzos, bija gardi. Jūsu skatījumā situāciju varētu glābt no rīta pienākusī paciņa ar piparkūkām (paldies mammai). Vienalga nebija tas. Tik ļoti pietrūka šīs ziemassvētku sajūtas, kaut tie nekad nav bijuši mani mīļākie svētki... atceros, kā esot prom ziemassvētkos 2007. gadā situāciju glāba un radīja patiesi siltu sajūtu nakts mese San Marco Bazilikā, nolēmu arī šoreiz doties uz baznīcu, gluži vienai negribējās pievienojos Frinskai, Anunkam un viņa vecākiem. Rīta mese pulksten 8 (Latvijā arī parasti ir tik agri?) Un jāatzīst, ka ar to mana ziemassvētku sajūta tik noblietēta līdz ar zemi, ja ne vēl pat zemāk.
Baznīcas gaismekļu miglainās bildes un koristu tantes
Mēs devāmies uz protestantu baznīcu, kurai pieder Anunka ģimene. No ārpuses nepamanīju, ka tā ir baznīca, tikai palūkojoties augšup redzēju krustu. Ienākot telpā, biju nedaudz pārsteigta, vairāk atgādināja jauno baznīcu tipu vai kultūras namu. Ļoti Indonēziski grietsus izgaismoja rozā un zilas gaismas lampas un uz skatuves bija milzīgi rotājumi, kādus parasti esmu novērojusi veikalos, turpat tehniku kārtoju grupa. Indonēzijā ērģeles baznīcās nav! Mēs apsēdāmies blakus gaismekļiem (aizmirsu īsto vārdu latviski) un gaidījām...

Un tad nu sākās šoku vilnis. Jāatzīst, ka es neesmu nekāda kristiete, bet viss, kas notika likās, kā kristiešu vērtību apgānīšana. Baznīca ir šķēlusies un šai nevajadzētu piederēt tai pašai, kur Eiropa. 
Uz skatuves uzkāpa koris ar 5 solistiem un solistu solisti, kas sveica visus svētkos, sāka skanēt mūzika un arī dziesma, tad parādījās 2 jaunēkļi baltos kreklos un sudrabaini spīdīgos lakatiņos, tie izrādās bija dejotāji. WTF? Baznīcā???? un uz ekrāna parādījās karaoke versija dziesmai, dziesmu grāmatas neeksistē. Visi kaislīgi sāka dziedāt sazin kam līdzi, mūsdienu pops par Jēzu Kristu. Dziesmas beigas mani nobiedēja, sieviete solistu soliste gandrīz raudāja un histērijā kliedza aleluja aleluja un cilvēki izstiepuši rokas pret debesīm līgojās... dziesma beidzās un atskanēja aplausu jūra, tā tas atkārtojās pēc katras dziesmas. 
Nākamo dziesmu papildināja nu jau 6 dejotāji...
Popmūziku nomainīja 2 nedaudz vairāk baznīcai raksturīgas dziesmas tanšu kora izpildījumā, kas bija tērptas salātzaļos kostīmiņos, priekšnesums visnotaļ jauks, katrā ziņā patīkamāks kā spīguļu puiku deja.
pēc kora uz skatuves vairākas reizes kāpa mazuļi, bērniņi ap 5- 7 gadi, kā izrādās bāreņi, kas arī bija iestudējuši savas ziemassvētku popdziesmas ar kustībām. Ticiet vai nē izpildījums labāks kā spīguļu puikām. Jauniešu repertuārā bija arī ludziņa. Tā arī īsti nesapratu ideju, bet te īsmā saturs - ģimene:tēvs, māte un meita. Tēvs aizdodas karā vai sazin kur un neatgriežas daudzus gadus, ģimene lūdz Dievu, meita vairs Dievam netic, jo tas atņēma tēvu. Tad ierodas mātes draudzene un saka, ka viņai ir kaudze ar čaliem un viens ir tīri ņemams, šams ierodas un saka, ka parūpēsies par māti un meitu. Meita atkal tic Dievam. Laikam ideja tāda, ka vienmēr atradīsies kāds, kas parūpēsies.
Pasākums noslēdzās ar sprediķi. Manas bahasa zināšanas nav visai spožas, bet nu jā... Aizmirstiet par mācītāja mierīgo balsi Indonēzijā, šamējais atgādināja sektantu, vēl tagad galvā skan viņa : SEKS SKANDĀLI! SEKS SKANDĀLI!  Viņš runāja par 4 sievietēm, kas minētas Bībelē un no 4 3 ir sataisījušas seksa skandālus. Un jā, lai visiem uzskatāmāk, tika izmantots projektors un uz lielā ekrāna parādījās shēmas un bildītes, tā teikt, lai tak visiem viss ir skaidrs. Patiesi smieklīgi bija, kad mācītājs izvilka arī lāzerīti no kabatas , lai bakstītu uz sievu vārdiem. Viņa sapns noteikti bija kļūt par pasniedzēju. No viņa ir sanācis tikai bērnu biedēklis. Man patiesi interesē kā mammas saviem bērniem mājās Ziemassvētkos (!) skaidroja, kas ir seksa skandāls...
Rīta mese beidzās ar visiem tik pazīstamo "We wish you a merry Christmas", jā jā, angļu valodā, pie tam tā nebija vienīgā dziesma angliski, vienīgais, kas atsķīrās bija tas, ka rokgrupa  (pilnā sastāvā, kārtīgi ģitāristi) spēlēja skaļāk un dziedoņi turēja mikrofonus tālāk, jo neiens īsti nezina, kā izrunāt dziesmu vārdus.
Cilvēki plaudēja kā traki un, protams, kratījā rokas pa gaisu. Nav grūti iedomāties, ja redzēta kāda no filmām, kur sižeti notiek arī melno baznīcās!
kad viss bija galā, Anunks pieliecās man klāt un pateica, ka šis ir sīkums salīdzinājumā ar to, kā ies vaļā vakara mesē! Bail paliek no protestantu sektantiem un no domas, kādi ir sprediķi harizmātiķu baznīcās šeit, arī tur esot trakāk, un to saka vietējie, kam patīk mese ,ko aprakstīju. Bet jā, reliģija tiek pasniegta veidā, kā cilvēki to saprot un pieņem. 
Ieturējām ģimenes pusdienas un pa mājām!
Grūti izlikt uz sī interneta papīra ilgas pēc šiem svētkiem vilšanos nedzirdot mesē ne Klusa nakts svēta nakts, ne citu visiem labi zināmu svētku dziesmu, ne sajūtas, kas pārņem draugiem novēlot priecīgus Ziemassvētkus.

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu 2011 gadu!!!!

Man vairāk jūtas kā pavasaris , runcis pie mājas auro visu dienu.

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Ūdenskritums

Tā kā strādāju man ir diezgan maz brīva laika un labu laiciņu nekur nebiju izbraukusi, bet nu ir jauni paziņas, kas spēj izvilkt laukā! Jaunais paziņa ir Orens, kas uzaicināja pievienoties pieskatīt viņa studentus izbraucienā uz Solo, Grodžogang sevu (grojogan sewu) ūdenskirtumu.
Ceļš uz mērķi ir garš, bet skaists. Rīta miegs ātri vien pazūd no prāta, kad izbraucam no Džogdžas, jaunieši bļaustās un dzied un mūsu acīm paveras koši zaļie rīsu lauki un bambusu audzes.
Dažviet var redzēt, ka rīsu tikai gatavojas stādīt, dubļu baseinā ik pa dažiem metriem ir kūlītis ar rīsiem, citviet rīsi gatavojas un ir pašā zaļumā un galu galā dažviet var nedaudz just Latvijas rudeni, kad braucam garām dzeltenajiem rīsiem, kas ir gatavi novākšanai.
Autobuss līkumo augšup kalnainajā apkārtnē, kas paver skaistu rīsu verandu skatu...
Esot klāt jaunieši kā zirņu bars izbirst no autobusa, lai gan viņiem jau ir 19 vai pat 20 gadi joprojām uzvedas kā mazi bērni,kas liek man pašai apšaubīt domu savus studentus izvest ārpus auditorijas, jo viņi ir tieši tādi paši mazi bērni.
Mūsu ceļš ved pie vārtiem, kur ir pirmajam skatam jauki sagaidītāji - pērtiķu bars. Lielāki un mazāki spalvaiņi karājas kokos un izliekas tevi neredzam. Tā ir viņu viltība...
baudot salak :D
Ejot tālāk mums paveras skats ar kāpņu jūru, cik tālu vien redzi ir pakāpieni (kopumā aptuveni 1010, ja pareizi atminos). Lai gan gribas raudzīties apkārt, skats ir jāvērš pret zemi, jo pakāpieni ir nedaudz slideni un kurš gan grib skaistu ceļojumu uz slimnīcu?
Daži pērtiķi sākumā izrādījās sīkums ar to daudzumu tuvāk ūdenskritumam, to bija tikpat daudz cik tūristu, lielāki un mazāki un tādi, kurus ieraugot gribas iesaukties "luču" (jauks - indonēziski), jo īpaši tas attiecas uz pašiem mazākajiem radījumiem. Jāpiemin gan,ka jebkura tuvošanās spalvaiņiem izraisīja kliegšanu un spiegšanu no abiem dzimumiem, jo pērtiķi kā izrādās ir makten agresīvi un galu galā vari palikt bešā, ar nozīmi, ka atņems visu, kas tev ir :D Tā, piemēram, viena jaunkundze izpalika no tikko iegādātajiem salak augļiem, tos ļoti augsti novērtēja spalvainis.
Priecājoties par zvēriņiem, pat nepamanījām, ka esam pienākuši tuvu ūdenskritumam. Skats patiesi iespaidīgs, ūdens masa spēcīgi triecas akmeņos, no skaisti izcirstās klints.
Sirdī trusis,bet varone darbos, soli pa soli lēkāju no akmens uz akmeni, lai tiktu tuvāk ūdenskritumam. Ir lietus sezona un mums par laimi nelija un pat spīdēja jauka saule, bet te, vējam uzpūšot tikām pie dabas dušas, sekunžu laikā izmirkām slapji līdz kaulam, tas netraucēja iet tuvāk šim te un priecāties par ūdens skaistumu un pat sajusties nedaudz veldzējoši, jo neskatoties uz decembra klātbūtni šeit joprojām vidējā temperatūra ir +30C!
šļopenes
Novērst acis no skaisuma, kas vērās apkārt nebija vēlmes, bet kad kādu laiku jau bijām izmirkuši sapratām,ka tas var slikti beigties veselībai un devāmies atpakaļ. es gan paspēju uzņemt daudz daudz bilžu, cerot ieslodzīt redzēto kaut nedaudz. Ne visas bildes gan ir ar dabas skaistumiem
Indonēziešu mīļākie apavi ir nekādi, bet tiem seko šļopenes, flipflop vai kā nu kuram patīk saukt. gan ne vienmēr vai pareizāk lielākoties tās nav labas kvalitātes un ja to dzīves gaitām ir pienācis gals ceļojuma laikā, tad turpat tās arī tiek atstātas un fiksi vien pie vietējās kolas tirgotājas tiek iegādātas jaunas par nieka 8 000 rp. man gan nav ne jausmas, vai pienāk diena, kad plastmasas tupeļu kaudzes tiek savāktas :( kas ir skumji...

Vietējā ēstūzī paēduši pusdienas devāmies pastaigā jebšu tūristu šopingā. Izsalkušajiem tālāk nelasīt :D
Te lūk ir tipisks oleh- oleh (dāvanu) veikaliņš. Attiecīgie ēdieni , sāļāki, asāki un saldāki, ir tipiski šim reģionam protams. Manu maku patukšoja krāsainās bumbiņas,kas karājas bildes vidū. Krāsainais papīrs sevī slēpj žāvētus banānus ar brūno cukuru, mīsktā izpildījumā. Otrs gardums ir kasavas bumbas, kas karājas bildes labajā pusē maisiņos, brūnganas un blakus tumši sarkanas. Kraukšķīgs gardums no rīvētas kasavas (koka sakne) arī ar brūno cukuru.
Vēlāk autobusā visi dalījāmies ar iegādātajiem kārumiem, ar skaudību tiesāju kokosan (jeb rambi kā tos sauc Sumatrā), pie sevis domājot dura, kādēļ es neredzēju kaut ko tik gardu. Kokosan ir augļi, aptuveni vīnogas lielumā, tumši dzelteni. Garšas ziņā varētu salīdzināt ar ērkšķogu, bet nu kudi labāks, svaigs, sulīgs, ne pārāk salds, vietējie gan žmiedza ģīmjus,pieraduši pie saldumiem šis likās pārāk skābs, bet džavanieši vispār mīl ļoti saldas lietas.
Nu tāda maza daļiņa no mana jaukā ceļojuma!

p.s. tagad jaunu opciju izveidoju, labajā malā var klikšķināt uz bildēm, ja paveicas var apskatīt labi daudz foto no nu jau 5 mēnešiem Indonēzijā!

sestdiena, 2010. gada 18. decembris

Pārsteidzošā Āzija

Indonēzija ir pārsteigumu pilna un ir dažas lietas, kas pārsteidz atkal un atkal...

- Satiksmes noteikumi neeksistē
- Mūžīgā apbrīna par baltādaino skaistuma spēj novest līdz jautājumam : "Vai es drīkstu pieskarties tavām krūtīm" (jautāja sieviete)
-Labāk iedeg tie, kas apaļāki - vietējo novērojums salīdzinot mani un Džo
-Latvija? Tas ir kaut kur Āzijā? Hmm, pie jums tur ir komunisms vai ne?
-pasūtot NE asu ēdienu, tas tā vai tā var tevi pārvērsti ugunī spļaujošā pūķī
- romantiski puikas, kas savu vārdu dekorē ar sirsniņām un zvaigznītēm (mani studenti)
-fakts par radinieku nāvi tiek ierakstīts Facebook, lai tak visi zina
- fakts,ka ir sākušās mēnešreizes nekad netiek slēpts, tā šeit šķiet visnotaļ svarīga informācija un tiek bieži apspriesta sabiedriski, un , protams, tiek ierakstīts Facebook!
- Indonēzieši nekad ne par ko nespēj vienoties, tas, cik daudz laika aizņem vienošanā spar kaut ko ir pārsteidzoša, tāpat kaut kā sākšana. Dodoties ekskursijā, var pie autobusa nostāvēt pusstundu un neviens neiekāps, līdz kāds no bulē nesāks dusmoties un bakstīt visus, ka ir jābrauc...
- Ja tu ej dušā tikai reizi dienā, esi gatavais sušķis!
- Ja tu celies 7 vai vēlāk, esi gatavā guļava!
- Ja jūs domājat, ka itāļi ir lielākie kavētāji, jūs neesat satikuši Indonēziešus, kavēt stundu ir norma
- darbs nekad netiek sākts laikā, bet darba beigas gan vienmēr ir precīzas.
- Puisis drīkst noskūpstīt savu draudzeni tikai pēc tam kad atzīstas mīlestībā
-naudas vērtība tiek izteikta attieksmē pret to - ņurcīta un burzīta
- jautā, kur ir mistkaste? Tev atbildēs, ai, nosvied te pat!
- indonēzieši ir vājprātīgi slinki un lēni, uz ielas viņus var apsteigt pat nesteidzoties, kur nu vēl lietas darbā, te viss aizņem mūžību. Un ja kaut kur ir jādodas? Mocis, pat ja tie ir tikai 15 metri (es nepārspīlēju!)
-mūžīgā bakstīšana ar pirkstu uz ārzemniekiem pielīp ļoti ātri, nebrīnīšos, ka kādu rītu ieskatoties spogulī, iekliegšos "Bulē!"
- Ja esi apmaldījies labāk jautā ceļu vairākiem cilvēkiem, jo ja pat Indonēzietis nezinās, kā nokļūt,kur tev vajag, tomēr dos virzienu uz dullo, tā teikt, lai tu neapvainojas, ka šams ceļu nezināja
- šokolādes un čedaras siera brālība ar banāniem un maizītēm kā arī augļu salātiem (augļus mēdz pasniegt arī ar majonēzi)
- indonēzijā cilvēki guļ pie ieslēgtas gaismas
- jahe palīdz pret visu, tāpat kā masāžas krēsls

(turpinājums sekos)

sestdiena, 2010. gada 11. decembris

Ramajānas balets

Prambanan templis
Pramabanān tempļa pakājē ik nedēļu uzstājas grupa dejotātu - džavaniešu tradicionālo deju grupa - tie izpilda Ramayāna leģendu, kas ir hinduisma stāsts.Hinduisms Indonēzijā ienāca 2.gadsmitā (Rietumu Džavā un Rietumu Borneo), šodien šeit ir tikai 3% ticīgo, no kuriem vairums ir Bali, Lombokā un Sumatrā.
Piebilde tiem, kas vēlas savām acīm redzēt izrādi, ir jāseko līdzi lietus un sauso sezonu maiņām. Lietus sezonas laikā izrāde ir telpas, kas līdz ar to nav tik iespaidīga.
Gribēju radīt priekšstatu vēlos radīt par to, cik filigrāna deja, cik izsmalcināta tā ir, kustas viss ķermenis ar smalkām, ļoti izstrādātām kustībām un, protams, skaistie džavaniešu kostīmi un gamelana dzidrās skaņas fonā.... bet mans Indonēzijas internetas nav gana labs, lai ieliktu manus video šeit, un tā kā man nav bilžu, jums tiek mammas gūgles bildes, piedodiet, ja variet :D

Izrāde ir iedalāma 8 ainās. Stāsta viena no varonēm ir Devi Šinta, kas ir Mantili karaļvalsts princese. Par princeses roku cīnās daudzi un uzvar Rama Vidžaja no Ajodja valsts. Stāstam pievienojas arī Prabu Rahvana, kas ir Alengkadiradža valsts valdnieks, viņa mūža mīlestība ir Devi Vidovati un ieraugot Šintu, viņš iedomājas, ka tā ir Vidovati reinkarnācija.
1. Dandaka mežs.
Rama Vidžaja ar savu jauno sievu Šintu un savu brāli Leksmanu priecājas līdz nonāk pie Dandaka meža. Mežā Rahvāna saprot,ka vēlas iegūt Šintu sev tādēļ savam sekotājam vārdā Marika liek pārvērsties par briedi. Ieraugot skaisto briedi, Šinta lūdz vīram to sagūstīt, tas dodas prom, atstājot Šintu ar savu brāli. Pēc ilgāka laika, Šinta ļoti uztraucas par savu vīru, tādēļ sūta Leksmanu to meklēt. Pirms atstāt Šintu vienu, viņš apvelk maģisku aizsargapli ap Šintu. Tiklīdz viņa ir atstāta viena, Rahvana cenšas to nolaupīt, bet tas neizdodas dēļ burvju apļa. Viņš nolemj pārvērsties par vecu vīru un tiklīdz kā Šinta ir ārpus apļa, viņš to nolaupa.

2. aina
2. Dzīšanās pēc brieža
Rama sašauj briedi ar burvju bultu, bet briedis pārvēršas milzī  (Marika). Viņi uzsāk cīņu. (Video) Rāma sašauj viņu ar savu bultu, bet tad ierodas Leksmana un viņš izglābj Rāmu un abi dodas pie Šintas.
3.Šintas nolaupīšana
Ceļā uz Elengku, Rahvana sastop putnu Džataju. Putns atpazīst princesi un cenšas to atbrīvot, bet putns tiek sakauts.
Saprotot, ka Šinta ir nozudusi, abi brāļi dodas viņu meklēt. Viņi sastop ievainoto putnu un nodomā, ka putns to nolaupīja.Rama vēlas nogalināt putnu, bet viņa brāli atrunā no Ramu no tā. Putns izstāsta, kas noticis un tad mirst. Nedaudz vēlāk parādās balsts mērkaķis Hanumans. Viņu sūta viņa tēvocis Sugriva, kas meklē divus varoņus, kas nogalinās Subali. Subali ir svētais vīrs, kas ir nolaupījis Devi Tara, Sugrivas mīļoto. Rama nolemj palīdzēt.
4.Kiskendo ala

Kad Subali, Devi Tara un viņa dēls sarunājas, Sugriva ierodas. Ar Rāmas palīdzīvu viņš uzbrūk Subali. Subali tiek sakauts un Devi Tara ir atkal kopā ar viņu. Sugriva pateicībā nolemj palīdzēt Rāma meklēt Šintu. Hanumanu sūta izlūkos uz Alngka valsti.
5.Argasoka dārzs
Rahvajana brāļameita Tridžata mierina Šintu dārzā. ierodas Rahvajāna un lūdz Šintu kļūt par viņa sievu. Šinta atsakās. Tas sadusmo Rahvajanu un viņš vēlas to nogalināt, bet Tridžata to atrunā un saka, ka viņam ir jābūt pacietīgam. Šinta kļūst ļoti skumja, bet te sadzird skaistu dziesmu un to dzied Hanumans, baltais pērtiķis. Hanumans stāsta, ka ir ieradies Ramas sūtīts. Hanums cenšas izpētīt Alengkas armijas spēku un tad iznīcina dārzu. Indradžid, Rahvanas dēls, sagūsta Hanumanu un iesloga to. Hanumans ir notiesāts uz nāvi sadedzinot, bet kad tas tiek izpildīts, viņš atbrīvojas un ar savu liesmojošo ķermeni nodedzina pili.
Argoska dārzā

6. Ramas tilts
Pēc Hanumana sūtīšanas uz Alengku, Rāma ar sabiedrotajiem ceļ tiltu uz šo valsti. Hanumans nesadeg ugunskrēkā, atgriežas pie Ramas un nu visi kopā dodas karot.
7. Karš
Rāma uzbrūk pie Alengka robežas, sākas milzīgs karšs. Karā Indradžidu nogalina Laksmana. Rahvanas jaunākais brālis arī iet bojā kā savas tautas varonis. Visbeidzor Rahvana stājs pretī Rama. šajā karā Rahvana mirst no Ramas rokas un Hanumans tam uzmet Sumavanas kalnu virsū (uh, kas par pērtiķīti!nemaz nebrīnos no kā ir iedevsmojušās dazas multenes, haha)
8. Ramas un Šintas tikšanās.
Pēc Rahvana nāves Hanumans aizved Šintu pie Ramas. Rama atsakās viņu pieņemt,jo neuzskata viņu par tīru (laikam domā, ka zaudējusi nevainību). Lai pierādītu savu nevainību Šinta sevi sadedzina, bet ar uguns dieva palīdzību Šinta tiek glābta. Viņas sevi pierāda Ramas acīs un Rama ir gatavs viņu pieņemt.


otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Bagaimana saya belajar bahasa Indonesia dan kesenian :)

Skatīju cauri, ko esmu sarakstījusi un esmu radījusi iespaidu, ka nedaru, to, ko vairums cilvēku būdami Indonēzijā dara - ceļo. Te nu ir tā lieta,ka es šeit īsti neesmu tūrists, bet gan cilvēks parastais ar deklarētu dzīves vietu imigrācijas dienestā. 
Nav tā, ka nepametu Džogdžu, kad Merapi apvēmās, es veiksmīgi aizbēgu uz Džakartu uz veselām 2 nedēļām, lai atpūstos no ikdienas, bet par Džakartu jūs jau esat lasījuši un nav ko atkārtoties, gan pateikšu - BIJA FORŠI!
Tad nu nodomāju, ka jāpastāsta, kādēļ neblandos apkārt. Mani saista dažus hektārus liela teritorija ar nosaukumu UNY.UNY ir universitāte, kurā studēju indonēziešu valodu un kultūru. Tā kā semestris tikko kā ir beidzies, ir vērts atskatīties, kā nu bija.
Pirmkārt, kas attiecas uz valodu, tad visi stāstīja,cik viegla tā ir, bet tā nav, ar valodām nekas nenāk viegli. Indonēziešu valodai visgrūtākais ir vārdi, nu kur var būt tik gari vārdi? uhhhh bet nu tagad jau kaut ko varu boksterēt! Pa vidu ļāļināšanai mēs dažkārt dodamies uz dažādiem vorkšopiem iepazīt kultūru.
Umārs
Lekcijas ir 4 dienas nedēļā, intensīvi 4h mācoties. Katru dienu ir savs lektors un bariņš ar tūtoriem. Nodarbības ir patiesi interaktīvas, nesēžam un nepierakstam, darbojamies, spēlējam spēlēs, meklējam informāciju, stāstam, ko daram, redzam, domājam.
Tjūtoru nodarbības ir jautrākas, tās reti ir nopietnas, jo tjūtori ir mūsu vecuma un lielākā daļa mūsu draugi. To laikā pat esam bijuši uz tradicionālo tirgu, lai praktizētu valodu vai kādu citu reizi Umārs mācīja vārdus saistībā ar gatavošanu un patiesi gatavoja uz vietas.





gamelāna nodarbībā
Piektdienās mēs parasti iepazīstam kultūru, kādu reizi spēlējot gamelānu, citu reizi apgūstot batiku, gatavojot ēst, spēlējot tradicionālās spēles, dejojot džavaniešu tradicionālās dejas. Šķiet visvairāk atmiņā ir palikusi gamelāna spēlēšana un batika. Gamelāns ir kopums no dažādiem instrumentiem, bildei fonā var redzēt, mani piesaistīja bungas, kas ilgstoši, piemēram 3h no vietas ir diezgan nogurdinošs un pat sāpīgs process, jo prasa diezgan daudz piepūles, bet ir interesanti, jo var iepzīties ar jauniem pasniedzējiem un vismaz uz pāris dienām iegūt jaunus kursa biedrus.

mana batika ar nosaukumu "apreibušie tauriņi"

Batikas nodarbības arī ilga vairākas dienas un jāsaka, man patiesi patika.batikas raksts jeb zīmējums šeit tiek veidots ar kausētu vasku, tas iesūcas audumā, līdz ar to, to krāsojot, vietas, kur ir vasks, paliks auduma tā brīža krāsā! patiesi jauka batika izdevās Wisdom 2010 koneferencē šodien (par to būs ieraksts nākamnedēļ)!

Spēlējoties



 
Ļoti interesanta diena bija arī, kad visi kopā, studenti un tjūtori, devāmies spēlēt tradicionālās spēles. To ir daudz, bet es pamanījos apgūt "Congklak".Pati spēle, gan nāk no Āfrikas. Tātad, bildē var redzēt, ka dažiem priekšā ir tāds kā liels , es teiktu , šķīvis,kuram ir iedobītes, vairākas mazas un 2 lielas, mazākajās ir gliemežvāki (sākotnēji sēklas). Ir kaudze noteikumu kā spēlēt, bet doma ir pārvietot gliemežvākus uz lielāko iedobīti, attiecīgi katram spēlētājam pa vienai, kuram spēles beigās vairāk gliemežvāku, tas ir uzvarētājs. Spēle nav tik garlaicīga kā varētu izklausīties, tā ir ar taktiku. Tikko esmu tikusi pie viena eksemplāra, varēsim uzspēlēt kopā! :)
kaut cik sakarīga grupas bilde no Džogdžas karnevāla
Taču mācību lielākā un svarīgākā sastāvdaļa ir paši studenti, mēs neesam daudz, ir divas grupas, kur esam sajaukti 2 programmu studenti - KBN un Darmasiswa, es piederu pie pēdējiem. Manā grupā reģistrēti esam kādi 19, bet, protams, ne vienmēr tā ir realitāte. Man gribētos sīkāk par Darmasiswas studentiem, par to kādi viņi ir, daži no tiem, man labi draugi!





Etele gamelāna nodarbībā

Sākšu ar Eteli (Ethel). Kaimiņu meiča, Igauniete un nebūt ne lēna! haha Ar viņu iepazinos savā trešajā nedēļā šeit. Kamēr viņa meklēja vietu, kur dzīvot, es Eteli izmitināju pie sevis. Viņai ap 30, šeit ir ieradusies kopā ar savu draugu Vilmāru. Viņa ir interesanta sarunu biedrene, studē reliģiju antropoloģiju, jo īpāsi ieineteresēta sūfistos. Ir atkarīga no stopēšanas, to dara labi ilgi un no sirds izbauda arī šeit. Brīvajos brīžos redzama pie datora strādājot ar fotogrāfijām, viņai ir patiesi skaistas bildes no daudzajiem ceļojumiem un ikdienas gaitām, un viņa raksta savu pirmo noveli, Āzijas iedvesmota.

Tatjana gatavojoties karnevāla
Tatjana jeb Anna ir no Moldovas, viņa ieradās viena no pēdējām un pati pirmā aizdevās mājup, gan iespējams uz atgriešanos nākamgad. Viņai ir 27 gadi ar grādu dizainā kabatā. Tatjana atbrauca uz Indonēziju ar diviem mērķiem - iemacīties tradicionālo batiku un atrast Dievu. 
Mums nesanāca daudz laika pavadīt kopā, jo viņa savu mērķu dēļ pat izvairījās no mūsu tradīcijas kopīgi iet pusdienās pēc lekcijām. 
Bet galu galā iepazinu vienu viņas pusi,kas mīl bērnus, kopīgi mācījām bērnus vienā no vietējām skolām un arī pie bērniem Merapi upuru nometnē devāmies kopā. Viņai patiesi labi izdodas ar viņiem saprasties.
pak Vong ar Ndayu

Šī jaunēkļa iesauka ir Pak (kungs) Polisi (policija) vai vienkārši Pak Vong. Jaunēklim ir 38 gadi un nāk viņš no Laosas. Jāatzīst, ka viņš mums ir lielākais jautrības avots, jo nu , tas kā viņš saprot lietas.... haha,to ir grūtri izstāstīt un tad vēl tie košie t-krekli. Viņam ir sapnis runāt daudzās valodās tādēļ arī cītīgi mācās!







Irīna

Irīna. Irīna ir svaiga žurnāliste no Ukrainas, kas gribēja paņemt atvaļinājumu no visa, kas saistās ar nobriedušu cilvēku dzīvi, jo ne jau mūžigi mēs esam jauni un traki. Pirmais iespaids par Irīnu man bija jautrs, viņa ir , priekš manis, tipiska ukrainiete, jo viņai ir dendence ostīt lietas. Atgādināja nedaudz manu Janu, kuru es Indonēzijā nevaru dabūt, tādēļ man ir Irīna. Šis meitēns, jums būtu cietais rieksts, vienmēr saka, ko domā, kas dažkārt ir tik labi, jo kuram gan patīk, ja tiek bāzta cukurvate ausīs!
Viņai ir padomā grāmata par indonēziju, kuru es nu nevaru sagaidīt, jo izklasās gana interesanti, ir daudz kas piedzīvots, tai skaistā, kopīgi piedzīvots.
Amadeušs



Amadeušs ir vēl viens no mūsu nedaudzajiem vīriešiem. Arik viņu ir iesaukusi par Amadi, bet Irīnai viņš vienmēr ir asociējies ar Jēzu Kristu viņa acu dēļ.
Viņš ir liels ceļotājs, pabijis patiesi daudzviet, par ko balta skaudība. Pēc izglītības filozofs, kas padara viņu par vēl interesantāku sarunu biedru.Kādēļ šeit? Es teiktu, just for fun! :D




Kamila
Tāpat kā Amadeušs, Kamila nāk no Polijas. Topošā uzņēmēja/ ekonomiste. Kamila bija pirmā, ar ko iepazinos, atbraucot uz Džogdžu. Mums ir kopīga viena īpaša diena, vārda diena, ko feini kopā nosvinējām ar kopīgajiem draugiem. Kamila ir jautra meitene, ar ko ir forši paklačoties pie pusdienu galda un kopā mēs pusdienam nu dien bieži.
Milan un Lucia
Lucia ir no Slovākijas, viņa šeit ir kopā ar savu draugu Milanu, ar kuru tiekamies ārpus nodarbībām. Ar Luciju esmu diezgan maz kontaktējusies, cik nu sanācis kādreiz kopā izklaidēties un sačukstēties lekciju laikā :) Darmasiswa ir labs iemesls paceļot pa Āzijas valstīm.
Viņa ir viena no tām retajām sievietēm, kas uzgavilēja, kad atradām jauku vietu alus baudīšanai, hihi.

Ting
Ting ir mūsu smaids un prieks. Mēs gan viņu saucam par Dingding, viņai piestāv. Viņa ir nerģiskākais cilvēks kādu  es jebkad esmu redzējusi, kad leilākā daļa ir gatava sākt krākt turpat uz vietas, Dingding joprojām lēkā un smejas. Un viņai vienmēr atradīsies 2 lietas - jautājums un kamera :)
pavisam piemirsu tādas sīkas detaļas kā viņa ir no Ķīnas un viņa šeit ir lai veiktu savu doktora disertācijas pētījumu socioloģijā par ķīniešu organizācijām Indonēzijā. Visi turam īkšķus, lai viņa var pabeigt disertāciju februārī, lai varam viņu sagaidīt atpakaļ arī nākamajā semestrī.
Tradicionālajā tirgū brokastojot ar Džo
Vēl viena topošā doktore ir Džozīna no Kanādas, viņas pētījums ir lingvistikā, džavaniešu valodā. Neskatoties uz to, ka viņa ir patiesi aizņemta, ar viņu es pavadu visvairāk laika. Iet patiesi jautri, un dzīvojam tuvu, tā ka vienmēr ir kompānija filmai vai vakariņām, kas nu atbilst garastāvoklim!





Tādas manas gaitas šeit. Nu mācības ir beigušās un vienīgā izklaide UNY ir darbs, es mācu vietējiem fizmatiem angļu valodu. Par manām darba gaitām citreiz un es apsolu, ka nebūs katra studenta profils, jo nu sasodīti daudz man viņu ir :DDD