piektdiena, 2010. gada 31. decembris

Gads noslēdzies

Gada beigas! Saliekam visu pa plauktiņiem...


gada valsts – Indonēzija
gada iedvesma – maģistra darba tēma
gada iepazītais – Džozīna
gada kompānija – CS
gada stress – Darmasiswa/ konference
gada izstāde (ar aizkulisēm) – šis un tas no Dirty Deal
gada skumja – Latvija
gada pārdzīvojums - Merapi
gada epic fail – Dres
gada prieks – vēstules
gada mājaslapa - gmail.com
gada aizkustinājums – Brigitas sms
gada fests- mata air
gada frāzes – Selamat Pagīīīī
gada atbilde uz visu – Jā!
gada spēle – Ding ding
gada balle – atvadu ballīte āģītī
gada ārzemnieks – kaudze ar viņiem
gada bučas – tās,kas uz vaigiem satiekoties
gada mūzika – Eliza Doolittle
gada grāmata – Umberto Eko- Kā ceļot ar lasi
gada piepildītais sapnis – darbs
gada sasniegums – nolikti bahasa eksāmeni
gada ēdiens - rīsi
gada ieradums – negulēt
gada filma- Cars/ The black Swan

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Ziemassvētki Indonēzijā

Pienākot decembra sniegu tumšajam laikam sirdī parasti iezogas tāds maziņš prieciņš, jo Ziemassvētki nāk. Ik svētdienu aizdedzam adventes sveci, cepam piparkūkas, gādājam dāvanas tiem pašiem mīļākajiem ... man šogad lielākā daļa no tā visa izpalika. Jāsaka, ka nebiju domājusi, ka var tik ļoti pietrūkt pavisam vienkāršas lietas, šķiet visvienkāršākā no visām bija ziemīšu sajūta, pie manis tā tā arī neatnāca. Šķiet šo ierakstu līdz galam vai to,kas palika neierakstīts starp rindiņām var saprast tikai tas, kas reiz ir bijis prom no savējiem , tālu svešumā viens, kad katrs sīkums iegūst ārkārtīgi lielu nozīmi. Man šī bija jau otrā reize un es neteikšu, ka paliek vieglāk.

Tuvojoties adventei aizdevos uz veikalu, lai iegādātu svecītes, plauktos atradu maziņas eglīšu svecītes un blakus tām kādas vudu sektas sveces - komplekti 2melnas + 2 sarkanas vai 2 brūnas+2 sarkanas, tiku pie pēdējām, jāatzist,ka aizdedzinātas tika pavisam nesen, jo sajūta par svētkiem kā nebija tā nebija. nebija svētku vēstnešu, nav sniega, ta brālēnu redzu tikai atverot ledusskapi, nebija eglīšu, neesmu redzējusi pilnīgi nevienu!!! Ziemassvētku rotājumus redzu katru dienu kā ēstuvju dekorācijas kopš atbraukšanas, diezgan bezgaumīgi un nu jau tik pierasti,ka pat vairs nepamanu. Skaistās stikla bumbas pakārtas zaļās lentās pamanīju lielveikalā, kādu brīdi apsvēru domu arī sev kaut ko iegādāt, bet visa vēlme pārgāja, kad veikalā meklējot rotājumus, tos atradu uz galda blakus zivīm...

Svētkiem nākot tuvāk nolēmu atrast šādas tādas dāvanas, nu tiem, ar kuriem vairāk te sanāk laiku kavēt process diezgan nogurdinošs vazāties apkārt, kad laukā pie +30, ko ik pa brīdim nomaina pamatīgas lietussgāzes (pēdējā ilga kādas 6h). Vienīgais pluss, par ko vietējiem žetons, dāvanas tiek iesaiņotas varen skaisti, ja vien iesaiņojumu varētu atrast, starp dāvanu papīru kalniem atradās tikai 2, kas bija ar attiecīgo svētku tematu...

Gaidot ziemīšus ar Džozīnu uzrīkojām mazu draudzīgu pasēdēšanu, klačas un kāršu spēles (mūsu mīļākā nodarbe). Fona skanēja attiecīgā mūzikas, Džigle bells un Klusa nakts svēta nakts, likās tik dīvaini, jo īpasi no rīta, kad man ēdot arbūzu brokastīs skanēja Jūs bērniņi nāciet. Smējos, ka šiem komponentiem nav ķīmiskās saskaņas, tam visam asumu piedod stiprā saule un rambutan nu jau gatavie augļi, kas ir loga stikla otrā pusē.

Ziemassvētku vakara svētku vakariņas bija nūdeļu ēstūzī, par ko nemaz nesūdzos, bija gardi. Jūsu skatījumā situāciju varētu glābt no rīta pienākusī paciņa ar piparkūkām (paldies mammai). Vienalga nebija tas. Tik ļoti pietrūka šīs ziemassvētku sajūtas, kaut tie nekad nav bijuši mani mīļākie svētki... atceros, kā esot prom ziemassvētkos 2007. gadā situāciju glāba un radīja patiesi siltu sajūtu nakts mese San Marco Bazilikā, nolēmu arī šoreiz doties uz baznīcu, gluži vienai negribējās pievienojos Frinskai, Anunkam un viņa vecākiem. Rīta mese pulksten 8 (Latvijā arī parasti ir tik agri?) Un jāatzīst, ka ar to mana ziemassvētku sajūta tik noblietēta līdz ar zemi, ja ne vēl pat zemāk.
Baznīcas gaismekļu miglainās bildes un koristu tantes
Mēs devāmies uz protestantu baznīcu, kurai pieder Anunka ģimene. No ārpuses nepamanīju, ka tā ir baznīca, tikai palūkojoties augšup redzēju krustu. Ienākot telpā, biju nedaudz pārsteigta, vairāk atgādināja jauno baznīcu tipu vai kultūras namu. Ļoti Indonēziski grietsus izgaismoja rozā un zilas gaismas lampas un uz skatuves bija milzīgi rotājumi, kādus parasti esmu novērojusi veikalos, turpat tehniku kārtoju grupa. Indonēzijā ērģeles baznīcās nav! Mēs apsēdāmies blakus gaismekļiem (aizmirsu īsto vārdu latviski) un gaidījām...

Un tad nu sākās šoku vilnis. Jāatzīst, ka es neesmu nekāda kristiete, bet viss, kas notika likās, kā kristiešu vērtību apgānīšana. Baznīca ir šķēlusies un šai nevajadzētu piederēt tai pašai, kur Eiropa. 
Uz skatuves uzkāpa koris ar 5 solistiem un solistu solisti, kas sveica visus svētkos, sāka skanēt mūzika un arī dziesma, tad parādījās 2 jaunēkļi baltos kreklos un sudrabaini spīdīgos lakatiņos, tie izrādās bija dejotāji. WTF? Baznīcā???? un uz ekrāna parādījās karaoke versija dziesmai, dziesmu grāmatas neeksistē. Visi kaislīgi sāka dziedāt sazin kam līdzi, mūsdienu pops par Jēzu Kristu. Dziesmas beigas mani nobiedēja, sieviete solistu soliste gandrīz raudāja un histērijā kliedza aleluja aleluja un cilvēki izstiepuši rokas pret debesīm līgojās... dziesma beidzās un atskanēja aplausu jūra, tā tas atkārtojās pēc katras dziesmas. 
Nākamo dziesmu papildināja nu jau 6 dejotāji...
Popmūziku nomainīja 2 nedaudz vairāk baznīcai raksturīgas dziesmas tanšu kora izpildījumā, kas bija tērptas salātzaļos kostīmiņos, priekšnesums visnotaļ jauks, katrā ziņā patīkamāks kā spīguļu puiku deja.
pēc kora uz skatuves vairākas reizes kāpa mazuļi, bērniņi ap 5- 7 gadi, kā izrādās bāreņi, kas arī bija iestudējuši savas ziemassvētku popdziesmas ar kustībām. Ticiet vai nē izpildījums labāks kā spīguļu puikām. Jauniešu repertuārā bija arī ludziņa. Tā arī īsti nesapratu ideju, bet te īsmā saturs - ģimene:tēvs, māte un meita. Tēvs aizdodas karā vai sazin kur un neatgriežas daudzus gadus, ģimene lūdz Dievu, meita vairs Dievam netic, jo tas atņēma tēvu. Tad ierodas mātes draudzene un saka, ka viņai ir kaudze ar čaliem un viens ir tīri ņemams, šams ierodas un saka, ka parūpēsies par māti un meitu. Meita atkal tic Dievam. Laikam ideja tāda, ka vienmēr atradīsies kāds, kas parūpēsies.
Pasākums noslēdzās ar sprediķi. Manas bahasa zināšanas nav visai spožas, bet nu jā... Aizmirstiet par mācītāja mierīgo balsi Indonēzijā, šamējais atgādināja sektantu, vēl tagad galvā skan viņa : SEKS SKANDĀLI! SEKS SKANDĀLI!  Viņš runāja par 4 sievietēm, kas minētas Bībelē un no 4 3 ir sataisījušas seksa skandālus. Un jā, lai visiem uzskatāmāk, tika izmantots projektors un uz lielā ekrāna parādījās shēmas un bildītes, tā teikt, lai tak visiem viss ir skaidrs. Patiesi smieklīgi bija, kad mācītājs izvilka arī lāzerīti no kabatas , lai bakstītu uz sievu vārdiem. Viņa sapns noteikti bija kļūt par pasniedzēju. No viņa ir sanācis tikai bērnu biedēklis. Man patiesi interesē kā mammas saviem bērniem mājās Ziemassvētkos (!) skaidroja, kas ir seksa skandāls...
Rīta mese beidzās ar visiem tik pazīstamo "We wish you a merry Christmas", jā jā, angļu valodā, pie tam tā nebija vienīgā dziesma angliski, vienīgais, kas atsķīrās bija tas, ka rokgrupa  (pilnā sastāvā, kārtīgi ģitāristi) spēlēja skaļāk un dziedoņi turēja mikrofonus tālāk, jo neiens īsti nezina, kā izrunāt dziesmu vārdus.
Cilvēki plaudēja kā traki un, protams, kratījā rokas pa gaisu. Nav grūti iedomāties, ja redzēta kāda no filmām, kur sižeti notiek arī melno baznīcās!
kad viss bija galā, Anunks pieliecās man klāt un pateica, ka šis ir sīkums salīdzinājumā ar to, kā ies vaļā vakara mesē! Bail paliek no protestantu sektantiem un no domas, kādi ir sprediķi harizmātiķu baznīcās šeit, arī tur esot trakāk, un to saka vietējie, kam patīk mese ,ko aprakstīju. Bet jā, reliģija tiek pasniegta veidā, kā cilvēki to saprot un pieņem. 
Ieturējām ģimenes pusdienas un pa mājām!
Grūti izlikt uz sī interneta papīra ilgas pēc šiem svētkiem vilšanos nedzirdot mesē ne Klusa nakts svēta nakts, ne citu visiem labi zināmu svētku dziesmu, ne sajūtas, kas pārņem draugiem novēlot priecīgus Ziemassvētkus.

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu 2011 gadu!!!!

Man vairāk jūtas kā pavasaris , runcis pie mājas auro visu dienu.

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Ūdenskritums

Tā kā strādāju man ir diezgan maz brīva laika un labu laiciņu nekur nebiju izbraukusi, bet nu ir jauni paziņas, kas spēj izvilkt laukā! Jaunais paziņa ir Orens, kas uzaicināja pievienoties pieskatīt viņa studentus izbraucienā uz Solo, Grodžogang sevu (grojogan sewu) ūdenskirtumu.
Ceļš uz mērķi ir garš, bet skaists. Rīta miegs ātri vien pazūd no prāta, kad izbraucam no Džogdžas, jaunieši bļaustās un dzied un mūsu acīm paveras koši zaļie rīsu lauki un bambusu audzes.
Dažviet var redzēt, ka rīsu tikai gatavojas stādīt, dubļu baseinā ik pa dažiem metriem ir kūlītis ar rīsiem, citviet rīsi gatavojas un ir pašā zaļumā un galu galā dažviet var nedaudz just Latvijas rudeni, kad braucam garām dzeltenajiem rīsiem, kas ir gatavi novākšanai.
Autobuss līkumo augšup kalnainajā apkārtnē, kas paver skaistu rīsu verandu skatu...
Esot klāt jaunieši kā zirņu bars izbirst no autobusa, lai gan viņiem jau ir 19 vai pat 20 gadi joprojām uzvedas kā mazi bērni,kas liek man pašai apšaubīt domu savus studentus izvest ārpus auditorijas, jo viņi ir tieši tādi paši mazi bērni.
Mūsu ceļš ved pie vārtiem, kur ir pirmajam skatam jauki sagaidītāji - pērtiķu bars. Lielāki un mazāki spalvaiņi karājas kokos un izliekas tevi neredzam. Tā ir viņu viltība...
baudot salak :D
Ejot tālāk mums paveras skats ar kāpņu jūru, cik tālu vien redzi ir pakāpieni (kopumā aptuveni 1010, ja pareizi atminos). Lai gan gribas raudzīties apkārt, skats ir jāvērš pret zemi, jo pakāpieni ir nedaudz slideni un kurš gan grib skaistu ceļojumu uz slimnīcu?
Daži pērtiķi sākumā izrādījās sīkums ar to daudzumu tuvāk ūdenskritumam, to bija tikpat daudz cik tūristu, lielāki un mazāki un tādi, kurus ieraugot gribas iesaukties "luču" (jauks - indonēziski), jo īpaši tas attiecas uz pašiem mazākajiem radījumiem. Jāpiemin gan,ka jebkura tuvošanās spalvaiņiem izraisīja kliegšanu un spiegšanu no abiem dzimumiem, jo pērtiķi kā izrādās ir makten agresīvi un galu galā vari palikt bešā, ar nozīmi, ka atņems visu, kas tev ir :D Tā, piemēram, viena jaunkundze izpalika no tikko iegādātajiem salak augļiem, tos ļoti augsti novērtēja spalvainis.
Priecājoties par zvēriņiem, pat nepamanījām, ka esam pienākuši tuvu ūdenskritumam. Skats patiesi iespaidīgs, ūdens masa spēcīgi triecas akmeņos, no skaisti izcirstās klints.
Sirdī trusis,bet varone darbos, soli pa soli lēkāju no akmens uz akmeni, lai tiktu tuvāk ūdenskritumam. Ir lietus sezona un mums par laimi nelija un pat spīdēja jauka saule, bet te, vējam uzpūšot tikām pie dabas dušas, sekunžu laikā izmirkām slapji līdz kaulam, tas netraucēja iet tuvāk šim te un priecāties par ūdens skaistumu un pat sajusties nedaudz veldzējoši, jo neskatoties uz decembra klātbūtni šeit joprojām vidējā temperatūra ir +30C!
šļopenes
Novērst acis no skaisuma, kas vērās apkārt nebija vēlmes, bet kad kādu laiku jau bijām izmirkuši sapratām,ka tas var slikti beigties veselībai un devāmies atpakaļ. es gan paspēju uzņemt daudz daudz bilžu, cerot ieslodzīt redzēto kaut nedaudz. Ne visas bildes gan ir ar dabas skaistumiem
Indonēziešu mīļākie apavi ir nekādi, bet tiem seko šļopenes, flipflop vai kā nu kuram patīk saukt. gan ne vienmēr vai pareizāk lielākoties tās nav labas kvalitātes un ja to dzīves gaitām ir pienācis gals ceļojuma laikā, tad turpat tās arī tiek atstātas un fiksi vien pie vietējās kolas tirgotājas tiek iegādātas jaunas par nieka 8 000 rp. man gan nav ne jausmas, vai pienāk diena, kad plastmasas tupeļu kaudzes tiek savāktas :( kas ir skumji...

Vietējā ēstūzī paēduši pusdienas devāmies pastaigā jebšu tūristu šopingā. Izsalkušajiem tālāk nelasīt :D
Te lūk ir tipisks oleh- oleh (dāvanu) veikaliņš. Attiecīgie ēdieni , sāļāki, asāki un saldāki, ir tipiski šim reģionam protams. Manu maku patukšoja krāsainās bumbiņas,kas karājas bildes vidū. Krāsainais papīrs sevī slēpj žāvētus banānus ar brūno cukuru, mīsktā izpildījumā. Otrs gardums ir kasavas bumbas, kas karājas bildes labajā pusē maisiņos, brūnganas un blakus tumši sarkanas. Kraukšķīgs gardums no rīvētas kasavas (koka sakne) arī ar brūno cukuru.
Vēlāk autobusā visi dalījāmies ar iegādātajiem kārumiem, ar skaudību tiesāju kokosan (jeb rambi kā tos sauc Sumatrā), pie sevis domājot dura, kādēļ es neredzēju kaut ko tik gardu. Kokosan ir augļi, aptuveni vīnogas lielumā, tumši dzelteni. Garšas ziņā varētu salīdzināt ar ērkšķogu, bet nu kudi labāks, svaigs, sulīgs, ne pārāk salds, vietējie gan žmiedza ģīmjus,pieraduši pie saldumiem šis likās pārāk skābs, bet džavanieši vispār mīl ļoti saldas lietas.
Nu tāda maza daļiņa no mana jaukā ceļojuma!

p.s. tagad jaunu opciju izveidoju, labajā malā var klikšķināt uz bildēm, ja paveicas var apskatīt labi daudz foto no nu jau 5 mēnešiem Indonēzijā!

sestdiena, 2010. gada 18. decembris

Pārsteidzošā Āzija

Indonēzija ir pārsteigumu pilna un ir dažas lietas, kas pārsteidz atkal un atkal...

- Satiksmes noteikumi neeksistē
- Mūžīgā apbrīna par baltādaino skaistuma spēj novest līdz jautājumam : "Vai es drīkstu pieskarties tavām krūtīm" (jautāja sieviete)
-Labāk iedeg tie, kas apaļāki - vietējo novērojums salīdzinot mani un Džo
-Latvija? Tas ir kaut kur Āzijā? Hmm, pie jums tur ir komunisms vai ne?
-pasūtot NE asu ēdienu, tas tā vai tā var tevi pārvērsti ugunī spļaujošā pūķī
- romantiski puikas, kas savu vārdu dekorē ar sirsniņām un zvaigznītēm (mani studenti)
-fakts par radinieku nāvi tiek ierakstīts Facebook, lai tak visi zina
- fakts,ka ir sākušās mēnešreizes nekad netiek slēpts, tā šeit šķiet visnotaļ svarīga informācija un tiek bieži apspriesta sabiedriski, un , protams, tiek ierakstīts Facebook!
- Indonēzieši nekad ne par ko nespēj vienoties, tas, cik daudz laika aizņem vienošanā spar kaut ko ir pārsteidzoša, tāpat kaut kā sākšana. Dodoties ekskursijā, var pie autobusa nostāvēt pusstundu un neviens neiekāps, līdz kāds no bulē nesāks dusmoties un bakstīt visus, ka ir jābrauc...
- Ja tu ej dušā tikai reizi dienā, esi gatavais sušķis!
- Ja tu celies 7 vai vēlāk, esi gatavā guļava!
- Ja jūs domājat, ka itāļi ir lielākie kavētāji, jūs neesat satikuši Indonēziešus, kavēt stundu ir norma
- darbs nekad netiek sākts laikā, bet darba beigas gan vienmēr ir precīzas.
- Puisis drīkst noskūpstīt savu draudzeni tikai pēc tam kad atzīstas mīlestībā
-naudas vērtība tiek izteikta attieksmē pret to - ņurcīta un burzīta
- jautā, kur ir mistkaste? Tev atbildēs, ai, nosvied te pat!
- indonēzieši ir vājprātīgi slinki un lēni, uz ielas viņus var apsteigt pat nesteidzoties, kur nu vēl lietas darbā, te viss aizņem mūžību. Un ja kaut kur ir jādodas? Mocis, pat ja tie ir tikai 15 metri (es nepārspīlēju!)
-mūžīgā bakstīšana ar pirkstu uz ārzemniekiem pielīp ļoti ātri, nebrīnīšos, ka kādu rītu ieskatoties spogulī, iekliegšos "Bulē!"
- Ja esi apmaldījies labāk jautā ceļu vairākiem cilvēkiem, jo ja pat Indonēzietis nezinās, kā nokļūt,kur tev vajag, tomēr dos virzienu uz dullo, tā teikt, lai tu neapvainojas, ka šams ceļu nezināja
- šokolādes un čedaras siera brālība ar banāniem un maizītēm kā arī augļu salātiem (augļus mēdz pasniegt arī ar majonēzi)
- indonēzijā cilvēki guļ pie ieslēgtas gaismas
- jahe palīdz pret visu, tāpat kā masāžas krēsls

(turpinājums sekos)

sestdiena, 2010. gada 11. decembris

Ramajānas balets

Prambanan templis
Pramabanān tempļa pakājē ik nedēļu uzstājas grupa dejotātu - džavaniešu tradicionālo deju grupa - tie izpilda Ramayāna leģendu, kas ir hinduisma stāsts.Hinduisms Indonēzijā ienāca 2.gadsmitā (Rietumu Džavā un Rietumu Borneo), šodien šeit ir tikai 3% ticīgo, no kuriem vairums ir Bali, Lombokā un Sumatrā.
Piebilde tiem, kas vēlas savām acīm redzēt izrādi, ir jāseko līdzi lietus un sauso sezonu maiņām. Lietus sezonas laikā izrāde ir telpas, kas līdz ar to nav tik iespaidīga.
Gribēju radīt priekšstatu vēlos radīt par to, cik filigrāna deja, cik izsmalcināta tā ir, kustas viss ķermenis ar smalkām, ļoti izstrādātām kustībām un, protams, skaistie džavaniešu kostīmi un gamelana dzidrās skaņas fonā.... bet mans Indonēzijas internetas nav gana labs, lai ieliktu manus video šeit, un tā kā man nav bilžu, jums tiek mammas gūgles bildes, piedodiet, ja variet :D

Izrāde ir iedalāma 8 ainās. Stāsta viena no varonēm ir Devi Šinta, kas ir Mantili karaļvalsts princese. Par princeses roku cīnās daudzi un uzvar Rama Vidžaja no Ajodja valsts. Stāstam pievienojas arī Prabu Rahvana, kas ir Alengkadiradža valsts valdnieks, viņa mūža mīlestība ir Devi Vidovati un ieraugot Šintu, viņš iedomājas, ka tā ir Vidovati reinkarnācija.
1. Dandaka mežs.
Rama Vidžaja ar savu jauno sievu Šintu un savu brāli Leksmanu priecājas līdz nonāk pie Dandaka meža. Mežā Rahvāna saprot,ka vēlas iegūt Šintu sev tādēļ savam sekotājam vārdā Marika liek pārvērsties par briedi. Ieraugot skaisto briedi, Šinta lūdz vīram to sagūstīt, tas dodas prom, atstājot Šintu ar savu brāli. Pēc ilgāka laika, Šinta ļoti uztraucas par savu vīru, tādēļ sūta Leksmanu to meklēt. Pirms atstāt Šintu vienu, viņš apvelk maģisku aizsargapli ap Šintu. Tiklīdz viņa ir atstāta viena, Rahvana cenšas to nolaupīt, bet tas neizdodas dēļ burvju apļa. Viņš nolemj pārvērsties par vecu vīru un tiklīdz kā Šinta ir ārpus apļa, viņš to nolaupa.

2. aina
2. Dzīšanās pēc brieža
Rama sašauj briedi ar burvju bultu, bet briedis pārvēršas milzī  (Marika). Viņi uzsāk cīņu. (Video) Rāma sašauj viņu ar savu bultu, bet tad ierodas Leksmana un viņš izglābj Rāmu un abi dodas pie Šintas.
3.Šintas nolaupīšana
Ceļā uz Elengku, Rahvana sastop putnu Džataju. Putns atpazīst princesi un cenšas to atbrīvot, bet putns tiek sakauts.
Saprotot, ka Šinta ir nozudusi, abi brāļi dodas viņu meklēt. Viņi sastop ievainoto putnu un nodomā, ka putns to nolaupīja.Rama vēlas nogalināt putnu, bet viņa brāli atrunā no Ramu no tā. Putns izstāsta, kas noticis un tad mirst. Nedaudz vēlāk parādās balsts mērkaķis Hanumans. Viņu sūta viņa tēvocis Sugriva, kas meklē divus varoņus, kas nogalinās Subali. Subali ir svētais vīrs, kas ir nolaupījis Devi Tara, Sugrivas mīļoto. Rama nolemj palīdzēt.
4.Kiskendo ala

Kad Subali, Devi Tara un viņa dēls sarunājas, Sugriva ierodas. Ar Rāmas palīdzīvu viņš uzbrūk Subali. Subali tiek sakauts un Devi Tara ir atkal kopā ar viņu. Sugriva pateicībā nolemj palīdzēt Rāma meklēt Šintu. Hanumanu sūta izlūkos uz Alngka valsti.
5.Argasoka dārzs
Rahvajana brāļameita Tridžata mierina Šintu dārzā. ierodas Rahvajāna un lūdz Šintu kļūt par viņa sievu. Šinta atsakās. Tas sadusmo Rahvajanu un viņš vēlas to nogalināt, bet Tridžata to atrunā un saka, ka viņam ir jābūt pacietīgam. Šinta kļūst ļoti skumja, bet te sadzird skaistu dziesmu un to dzied Hanumans, baltais pērtiķis. Hanumans stāsta, ka ir ieradies Ramas sūtīts. Hanums cenšas izpētīt Alengkas armijas spēku un tad iznīcina dārzu. Indradžid, Rahvanas dēls, sagūsta Hanumanu un iesloga to. Hanumans ir notiesāts uz nāvi sadedzinot, bet kad tas tiek izpildīts, viņš atbrīvojas un ar savu liesmojošo ķermeni nodedzina pili.
Argoska dārzā

6. Ramas tilts
Pēc Hanumana sūtīšanas uz Alengku, Rāma ar sabiedrotajiem ceļ tiltu uz šo valsti. Hanumans nesadeg ugunskrēkā, atgriežas pie Ramas un nu visi kopā dodas karot.
7. Karš
Rāma uzbrūk pie Alengka robežas, sākas milzīgs karšs. Karā Indradžidu nogalina Laksmana. Rahvanas jaunākais brālis arī iet bojā kā savas tautas varonis. Visbeidzor Rahvana stājs pretī Rama. šajā karā Rahvana mirst no Ramas rokas un Hanumans tam uzmet Sumavanas kalnu virsū (uh, kas par pērtiķīti!nemaz nebrīnos no kā ir iedevsmojušās dazas multenes, haha)
8. Ramas un Šintas tikšanās.
Pēc Rahvana nāves Hanumans aizved Šintu pie Ramas. Rama atsakās viņu pieņemt,jo neuzskata viņu par tīru (laikam domā, ka zaudējusi nevainību). Lai pierādītu savu nevainību Šinta sevi sadedzina, bet ar uguns dieva palīdzību Šinta tiek glābta. Viņas sevi pierāda Ramas acīs un Rama ir gatavs viņu pieņemt.


otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Bagaimana saya belajar bahasa Indonesia dan kesenian :)

Skatīju cauri, ko esmu sarakstījusi un esmu radījusi iespaidu, ka nedaru, to, ko vairums cilvēku būdami Indonēzijā dara - ceļo. Te nu ir tā lieta,ka es šeit īsti neesmu tūrists, bet gan cilvēks parastais ar deklarētu dzīves vietu imigrācijas dienestā. 
Nav tā, ka nepametu Džogdžu, kad Merapi apvēmās, es veiksmīgi aizbēgu uz Džakartu uz veselām 2 nedēļām, lai atpūstos no ikdienas, bet par Džakartu jūs jau esat lasījuši un nav ko atkārtoties, gan pateikšu - BIJA FORŠI!
Tad nu nodomāju, ka jāpastāsta, kādēļ neblandos apkārt. Mani saista dažus hektārus liela teritorija ar nosaukumu UNY.UNY ir universitāte, kurā studēju indonēziešu valodu un kultūru. Tā kā semestris tikko kā ir beidzies, ir vērts atskatīties, kā nu bija.
Pirmkārt, kas attiecas uz valodu, tad visi stāstīja,cik viegla tā ir, bet tā nav, ar valodām nekas nenāk viegli. Indonēziešu valodai visgrūtākais ir vārdi, nu kur var būt tik gari vārdi? uhhhh bet nu tagad jau kaut ko varu boksterēt! Pa vidu ļāļināšanai mēs dažkārt dodamies uz dažādiem vorkšopiem iepazīt kultūru.
Umārs
Lekcijas ir 4 dienas nedēļā, intensīvi 4h mācoties. Katru dienu ir savs lektors un bariņš ar tūtoriem. Nodarbības ir patiesi interaktīvas, nesēžam un nepierakstam, darbojamies, spēlējam spēlēs, meklējam informāciju, stāstam, ko daram, redzam, domājam.
Tjūtoru nodarbības ir jautrākas, tās reti ir nopietnas, jo tjūtori ir mūsu vecuma un lielākā daļa mūsu draugi. To laikā pat esam bijuši uz tradicionālo tirgu, lai praktizētu valodu vai kādu citu reizi Umārs mācīja vārdus saistībā ar gatavošanu un patiesi gatavoja uz vietas.





gamelāna nodarbībā
Piektdienās mēs parasti iepazīstam kultūru, kādu reizi spēlējot gamelānu, citu reizi apgūstot batiku, gatavojot ēst, spēlējot tradicionālās spēles, dejojot džavaniešu tradicionālās dejas. Šķiet visvairāk atmiņā ir palikusi gamelāna spēlēšana un batika. Gamelāns ir kopums no dažādiem instrumentiem, bildei fonā var redzēt, mani piesaistīja bungas, kas ilgstoši, piemēram 3h no vietas ir diezgan nogurdinošs un pat sāpīgs process, jo prasa diezgan daudz piepūles, bet ir interesanti, jo var iepzīties ar jauniem pasniedzējiem un vismaz uz pāris dienām iegūt jaunus kursa biedrus.

mana batika ar nosaukumu "apreibušie tauriņi"

Batikas nodarbības arī ilga vairākas dienas un jāsaka, man patiesi patika.batikas raksts jeb zīmējums šeit tiek veidots ar kausētu vasku, tas iesūcas audumā, līdz ar to, to krāsojot, vietas, kur ir vasks, paliks auduma tā brīža krāsā! patiesi jauka batika izdevās Wisdom 2010 koneferencē šodien (par to būs ieraksts nākamnedēļ)!

Spēlējoties



 
Ļoti interesanta diena bija arī, kad visi kopā, studenti un tjūtori, devāmies spēlēt tradicionālās spēles. To ir daudz, bet es pamanījos apgūt "Congklak".Pati spēle, gan nāk no Āfrikas. Tātad, bildē var redzēt, ka dažiem priekšā ir tāds kā liels , es teiktu , šķīvis,kuram ir iedobītes, vairākas mazas un 2 lielas, mazākajās ir gliemežvāki (sākotnēji sēklas). Ir kaudze noteikumu kā spēlēt, bet doma ir pārvietot gliemežvākus uz lielāko iedobīti, attiecīgi katram spēlētājam pa vienai, kuram spēles beigās vairāk gliemežvāku, tas ir uzvarētājs. Spēle nav tik garlaicīga kā varētu izklausīties, tā ir ar taktiku. Tikko esmu tikusi pie viena eksemplāra, varēsim uzspēlēt kopā! :)
kaut cik sakarīga grupas bilde no Džogdžas karnevāla
Taču mācību lielākā un svarīgākā sastāvdaļa ir paši studenti, mēs neesam daudz, ir divas grupas, kur esam sajaukti 2 programmu studenti - KBN un Darmasiswa, es piederu pie pēdējiem. Manā grupā reģistrēti esam kādi 19, bet, protams, ne vienmēr tā ir realitāte. Man gribētos sīkāk par Darmasiswas studentiem, par to kādi viņi ir, daži no tiem, man labi draugi!





Etele gamelāna nodarbībā

Sākšu ar Eteli (Ethel). Kaimiņu meiča, Igauniete un nebūt ne lēna! haha Ar viņu iepazinos savā trešajā nedēļā šeit. Kamēr viņa meklēja vietu, kur dzīvot, es Eteli izmitināju pie sevis. Viņai ap 30, šeit ir ieradusies kopā ar savu draugu Vilmāru. Viņa ir interesanta sarunu biedrene, studē reliģiju antropoloģiju, jo īpāsi ieineteresēta sūfistos. Ir atkarīga no stopēšanas, to dara labi ilgi un no sirds izbauda arī šeit. Brīvajos brīžos redzama pie datora strādājot ar fotogrāfijām, viņai ir patiesi skaistas bildes no daudzajiem ceļojumiem un ikdienas gaitām, un viņa raksta savu pirmo noveli, Āzijas iedvesmota.

Tatjana gatavojoties karnevāla
Tatjana jeb Anna ir no Moldovas, viņa ieradās viena no pēdējām un pati pirmā aizdevās mājup, gan iespējams uz atgriešanos nākamgad. Viņai ir 27 gadi ar grādu dizainā kabatā. Tatjana atbrauca uz Indonēziju ar diviem mērķiem - iemacīties tradicionālo batiku un atrast Dievu. 
Mums nesanāca daudz laika pavadīt kopā, jo viņa savu mērķu dēļ pat izvairījās no mūsu tradīcijas kopīgi iet pusdienās pēc lekcijām. 
Bet galu galā iepazinu vienu viņas pusi,kas mīl bērnus, kopīgi mācījām bērnus vienā no vietējām skolām un arī pie bērniem Merapi upuru nometnē devāmies kopā. Viņai patiesi labi izdodas ar viņiem saprasties.
pak Vong ar Ndayu

Šī jaunēkļa iesauka ir Pak (kungs) Polisi (policija) vai vienkārši Pak Vong. Jaunēklim ir 38 gadi un nāk viņš no Laosas. Jāatzīst, ka viņš mums ir lielākais jautrības avots, jo nu , tas kā viņš saprot lietas.... haha,to ir grūtri izstāstīt un tad vēl tie košie t-krekli. Viņam ir sapnis runāt daudzās valodās tādēļ arī cītīgi mācās!







Irīna

Irīna. Irīna ir svaiga žurnāliste no Ukrainas, kas gribēja paņemt atvaļinājumu no visa, kas saistās ar nobriedušu cilvēku dzīvi, jo ne jau mūžigi mēs esam jauni un traki. Pirmais iespaids par Irīnu man bija jautrs, viņa ir , priekš manis, tipiska ukrainiete, jo viņai ir dendence ostīt lietas. Atgādināja nedaudz manu Janu, kuru es Indonēzijā nevaru dabūt, tādēļ man ir Irīna. Šis meitēns, jums būtu cietais rieksts, vienmēr saka, ko domā, kas dažkārt ir tik labi, jo kuram gan patīk, ja tiek bāzta cukurvate ausīs!
Viņai ir padomā grāmata par indonēziju, kuru es nu nevaru sagaidīt, jo izklasās gana interesanti, ir daudz kas piedzīvots, tai skaistā, kopīgi piedzīvots.
Amadeušs



Amadeušs ir vēl viens no mūsu nedaudzajiem vīriešiem. Arik viņu ir iesaukusi par Amadi, bet Irīnai viņš vienmēr ir asociējies ar Jēzu Kristu viņa acu dēļ.
Viņš ir liels ceļotājs, pabijis patiesi daudzviet, par ko balta skaudība. Pēc izglītības filozofs, kas padara viņu par vēl interesantāku sarunu biedru.Kādēļ šeit? Es teiktu, just for fun! :D




Kamila
Tāpat kā Amadeušs, Kamila nāk no Polijas. Topošā uzņēmēja/ ekonomiste. Kamila bija pirmā, ar ko iepazinos, atbraucot uz Džogdžu. Mums ir kopīga viena īpaša diena, vārda diena, ko feini kopā nosvinējām ar kopīgajiem draugiem. Kamila ir jautra meitene, ar ko ir forši paklačoties pie pusdienu galda un kopā mēs pusdienam nu dien bieži.
Milan un Lucia
Lucia ir no Slovākijas, viņa šeit ir kopā ar savu draugu Milanu, ar kuru tiekamies ārpus nodarbībām. Ar Luciju esmu diezgan maz kontaktējusies, cik nu sanācis kādreiz kopā izklaidēties un sačukstēties lekciju laikā :) Darmasiswa ir labs iemesls paceļot pa Āzijas valstīm.
Viņa ir viena no tām retajām sievietēm, kas uzgavilēja, kad atradām jauku vietu alus baudīšanai, hihi.

Ting
Ting ir mūsu smaids un prieks. Mēs gan viņu saucam par Dingding, viņai piestāv. Viņa ir nerģiskākais cilvēks kādu  es jebkad esmu redzējusi, kad leilākā daļa ir gatava sākt krākt turpat uz vietas, Dingding joprojām lēkā un smejas. Un viņai vienmēr atradīsies 2 lietas - jautājums un kamera :)
pavisam piemirsu tādas sīkas detaļas kā viņa ir no Ķīnas un viņa šeit ir lai veiktu savu doktora disertācijas pētījumu socioloģijā par ķīniešu organizācijām Indonēzijā. Visi turam īkšķus, lai viņa var pabeigt disertāciju februārī, lai varam viņu sagaidīt atpakaļ arī nākamajā semestrī.
Tradicionālajā tirgū brokastojot ar Džo
Vēl viena topošā doktore ir Džozīna no Kanādas, viņas pētījums ir lingvistikā, džavaniešu valodā. Neskatoties uz to, ka viņa ir patiesi aizņemta, ar viņu es pavadu visvairāk laika. Iet patiesi jautri, un dzīvojam tuvu, tā ka vienmēr ir kompānija filmai vai vakariņām, kas nu atbilst garastāvoklim!





Tādas manas gaitas šeit. Nu mācības ir beigušās un vienīgā izklaide UNY ir darbs, es mācu vietējiem fizmatiem angļu valodu. Par manām darba gaitām citreiz un es apsolu, ka nebūs katra studenta profils, jo nu sasodīti daudz man viņu ir :DDD

sestdiena, 2010. gada 27. novembris

akmens, šķēres, papīrs

Akmens, škēres, papīrīts, viens , divi, trīs!

Visiem ļoti labi zināma spēle. Te arī tā ir pazīstama, bet spēles "dalībnieki" ir citi: zilonis, cilvēks un skudra.

Zilonis - īkšķis
Cilvēks - rādītājpirksts
Skudra - mazais pirkstiņš





Kas ko uzvar? Zilonis uzvar cilvēku, jo lielāks, bet tas zaudē skudrai! Kādēļ? Jo skudra ir maziņa un pa ziloni var uzrāpties līdz viņa ausij, ielīst galvā un sakost smadzenes un zilonis ir pagalam!
Cilvēks kā jau minēts zaudē zilonim, bet uzvar skudru, jo var to nospiest.
Skudra savukārt kā jau tagad zināms uzvar ziloni, bet zaudē cilvēkam, jo cilvēkam patīk nospiest kukaiņus un šķiet cilvēkam ir pārāk kutelīga āda, skudra nevar paspēt tikt līdz ausij!

Lau jautra spēlēšana!

ķermeņa grādi

Sākoties lietus sezonai visi mani vietējie draugi sāka uztraukties par veselību, jo redz paliekot vēsāks (ha! kurā galā?), dažiem no viņiem jau draugi Idul fitri svētkus gaidot bija nosūtījuši dāvanas ar veselības dzērieniem "masuk anjing" (lit. gaisa ieiešana, redz, ir ticējums, ka cilvēki saslimst,kad tajos ienāk gaiss un neiet ārā, līdz ar to tie pārvēršas par baloniem, aizlido vai vienkārši pārsprāgst). Arī mani draugi kā suvenīru Borobudur ieteica iegādāties Bandrex veselības dzērienu (pulveris no dažādām saknēm). Tajā brīdī smējos, patiesi nevarēju saprast un joprojām nevaru kā cilvēki pamanās saslimt!?!

Mistiskā veidā arī es sāku justies ne visai labi. Izskraidīju pa kaimiņiem, termometra nevienam nebija, līdz ar to devos uz tuvāko aptieku "K-24". Atvērta 24/7, kas ir debešķīgi, uz vietas ir ārsts, kas sniedz konsultāciju, ja nu gadījumā esi pa slinku, lai aizdotos uz aikāsāp privātpraksi vai uz kādu no daudzajām slimnīcām (10 minūšu rādiusā ap manu māju ir 3) vai vienkārši apjūc zāļu klāstā. 

Pāris minūšu laikā es tiku izjautāta par simptomiem un manā priekšā tika noliktas zāļu paciņas. Te gan topošajiem tūristiem, paņemiet līdzi vārdnīcu, jo atšķirībā no slimnīcas te ar jums neviens angliski neauklēsies! par aptuveni 2ls tiku pie zāļu paciņām un termometra.

Te nu sākas smagākais, slimošana tropos ir mokoša. Ja manā dzīvē gadīsies saslimt esot Ziemeļos, apsolos nečīkstēt un izbaudīt cik vien var. Jo kas notiek. Ķermenis apjūk, tev ir drudzis, tātad tu salsti, bet ārā un istabā ir +30 grādi,ko nu iesākt. Negribas salšanas sajūtu, tad nu esam pilnā pidžamas ekipējumā un zem segas, tiek atrasts arī pielietojums aviokompānijas dāvātajām zeķēm... slimošana parasti ir ar svīšanu, bet jāatzīst, bija vēlme ietīties dvielī, jo ir karsts tāpat svīsti un tad vēl segs un viss cits... haha, nu jau liekas smieklīgi, bet jāsaka, ka veselu nedēļu naktīs mocījos ar atkarību no salvetēm un ne jau iesnu dēļ (tā tik vēl trūka).

Un, protams, pēc tādas svīšanas tiek konstatēts faksts, ka ar apkārt virmojošo aromātu sabiedrībā nevar rādīties (tā starpcitu ir jāiet uz darbu!). Tātad duša. Šī ir stāsta nepatīkamākā daļa, jo karstais ūdens ir 5 zvaigžņu viesnīcu ekstra. Auksta duša, kamēr esi slims. Mmmmm.....

Viens labums gan no šī visa, cilvēki uz ielas neskatās vairs šķībi, jo tāpat kā visi tev ir šallīte un jaciņa (+30 C).

Savu nedēļu esmu nomocījusi, nu jau ir daudz labāk, bet šī nebija pieredze, ko vēlējos šeit iegūt!

P.S. Merapi ir nomierinājies, aktivitātes ir mazinājušās. Nākamais par ko dzirdēsiet ziņās ir plūdi Bali. Tur traka lietus sezona...

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Gardēžiem....

Ēdiens ir ļoti liela daļa no kultūras un jo īpaši Indonēzijā.
Indonēzieši saka, ka viņi nav ēduši ,ja ēdienreizē nav bijuši rīsi, tas nozīmē, ka rīsi ietilpst katrā ēdienreizē, tai skaitā brokastīs. Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz dažādu rīsu veidu šeit var atrast! Un tik vienkārši, jo kā agrāk rakstīju ēstūši ir uz visiem stūriem un pats jaukākais, ēdienu gatavo tieši tev un ja gribas mājās, tad tas smuki tiks iepakots papīrā līdzi ņemšanai (sebungku).

Nasi putih - balti rīsi. Vārīti rīsi. Tejau saprotams, ka "nasi" nozīmē rīsi, precīzāk gatavoti rīsi.

Nasi uduk - rīsi ar kokosriekstu pienu. malaizijā var atrast ko līdzīgu. Parasti to ēdu kopā ar ceptu vistu, tempe vai tahu. Ir ļoti viegli pagatavot. Tipisks Džakartas ēdiens, šeit to parasti pārdod vēlu vakaros.

Nasi bakar ar olu
Nasi bakar- nāk no Rietumu Džavas. Ir dažādi veidi nasi bakar. Katrā vietā var atrast savu veidu. Rietumu Džavā parasti pasniedz kopa ar zivi - peda. Rīsi ir ietīti kopā ar garšaugiem un grillēti. Rīsi iegūst pavisam citu garšu.

Nasi bogana - nāk no Bali. Līdzīgi kā nasi bakar, bet rīsi netiek grillēti. Klāt ir vārītas vistas gabaliņi, ola un asas vistu iekšas (sirds, aknas, šķilvīši) ar kartupeļiem.

nasi kuning
Nasi kuning - dzeltenie rīsi. Tos var nopirkt uz ielas, bet ja tos gatavo mājās , tad tikai uz svētkiem - dzimšanas dienām vai, kad tiek pabeigta universitāte. Tas nav saldais ēdiens. Parasti tiek veidota tāda kā piramīda. Klāt pasniedz to pašu ko pie nasi bogana.

Nasi goreng kampung - cepti rīsi ar sīpolu, cilli, sāls un indonēziešu garšaugi. Parasti klāt ir arī gaļas bumbiņas vai desa (koši oranžā krāsā, lai kas tā par ķīmiju arī būtu). Pasniedz ar krupuk- rīsu cipšiem ar zivs garšu.

Lontong - rīsi, kas ir gatavoti banānu lapā, rīsi tiek ietīti tajās un vārīti jeb tvaicēti aptuveni 8 stundas.

Praktiski visus ēdienu pasniedz ar rīsiem. Ir dažādi piedevu ēdieni, tā piemēram Džokaharta ir slavena ar  gudeg, kas ir gatavots no Jackfruit (auglis), ēdiens ir diezgan salds.
Rīsi ir arī pamatsastāvdaļa dažādu veidu soto. Soto ir kaut kas līdzīgs zupai.
Džakartas soto ir soto betavi- sastav no govs orgāniem, gaļas un viss ar kokosriekstu pienu, pievienojot tomātus un kartupeļus.
Soto Bandung sastvāv no baltā bihun (rīsu nūdeles), vistas un pupiņu dzinumiem.

Ja ir nogurums no rīsiem var ēst nūdeles. Tas ir 2 veidu, vārītas vai ceptas. Jums vajadzētu redzēt " roltonu" kalnus veikalos :D Šeit protams ir cita firma, bet ohoho, cik to te ir daudz. Uz ielas var arī atrast ēstūžus, kur var iegādāties ātrās nūdeles :)!

Tatad ir nūdeles kādas mēs pazīstam un rīsu nūdeles, ko sauc par bihun. Bildē redzams mans mīļākais ēdiens - bihun goreng: ceptas nūdeles ar dārzeņiem, vistas gabaliņiem, gaļas bumbiņām un olu. Tapat kā rīsiem, arī nudelēm ir dažāda veida piedevas!
ceptas rīsu nūdeles ar piedevām
Ja iet runa par gaļu, tad ļoti populara ir vistas gaļa (ajam). Katrai provincei ir savs vistas gatavošanas veids.

Ajam goreng kalasa - centrālās Džavas ēdiens. Ēdiens ir līdzīgs ceptai vistai, bet ir diezgan salds, jo tiek izmantota saldā sojas mērce.

ajam talivang
Ajam talivang no Lombok - ļoti asa vista. Šim regionam ir raksturīgi asi ēdieni. Vista ir cepta un tad tiek pievienota pasta, kas sastāv no īpaša cilli un sīpola, ķiploka un tomatiem, piedevas samaļ kopā un ar šo pastu apklāj vistu, tas padara vistu ārkārtīgi asu.

Ajam richa richa no Manado, ļoti līdzīgi iepriekšējam ēdienam, bet atškirība ir tāda, ka ēdiens jau tiek gatavots kopā ar cilli.

Opor ajam no Padang- vista ir varīta ar garšvielām, pasniedz kopā ar zupu, kas sastav no buljona un kokosriekstu piena.


Pepes ajam no Rietumu Džavas- vista ir grilleta banānu lapās kopā ar spēcīgām garšvielam, piemēram baziliku.
opor ajam

Ajam penjat no Austrumu Džavas - cepta vistu, bet vista tiek saspaidīta, nu gluzi kā kartupeļu biepzutra, piedeva ir cilli. Parasti pasniedz akmens šķīvī.

Mans iemīļotākais ēdiens ir sate- vistu gabaliņi uz iesmiem ar zemesriekstu mērci :) gardi. Man šķiet gards viss, kas saistās ar attiecīgo mērci. Slaveni ir saucamie Džakartas salāti gado-gado, kas ir kāposti, asni, tofu, lontong, gurķi un vēl šis tas, atkarībā no variācijas ar mērci. Ar šo mērci pasniedz arī Siomay, kas ir ķīniešu ēdiens, tādēļ par to šeit nē.

rujak tapšanas procesā
ir jau vēl vesela kaudze lietu, ko te var atrast ēdienkartē. Es vēl īsumā iemetīšu šo un to par saldajiem ēdieniem. Džavanieši ir saldummīļi, tādēļ liela daļa ēdienu jau tā ir saldi,bet nu deserti arī eksistē. Vispopulārākais deserts ir augļi :) ar augļiem var variēt un tad sanāk augļu salāti, ko šeit var sastapt divos veidos - lotis un rudžak. Augļu salātos ietilpst ne visai gatavs mango, ananass, papaija, gurķis, "ūdens āboli" un vēl šis tas, kas tiek pasniegts ar asu mērci, kas ir zemesriekstu mērce ar vairāk čilli un īpašiem etiķiem. Lotis nozīmē to, ka augļi ir lielos gabalos, bet rujak, to, ka mazos un jau sajaukts kopā ar mērci!

es zaļais banāns
Inodnēziešu, šķiet populārākais saldais ir "es", kas nozīmē ledus. Ir neskaitāmi veidi es, bet pamatā tas ir sviags kokosrieksts ar želeju konfektēm, kādu augli, sīrupiem un daudz ledus. Jāuzmanās no kombinācijām, es var tikt pasniegts pat ar peldošu maizi tajā. Vissaldākais no es veidiem ir "es zaļais banāns". Sastāvdaļas man visas nav zināmas, bet šķiet, ka pamats ir rīsu un kokosriekstu piena masa, sīrups un banāni, kas ir ietīti zaļā želejā. Man personīgi tīri labi iet pie sirds "Es campur", kas nav tik salds un viena no sastāvdaļām ir kafijas sīrups.

putu
Bildītē ir ielikts "putu".Gatavots ir no rīsu miltiem, kas sajaukti ar brūno džavas cukuru un tad tvaicēts dažas minūtes banānu lapā. Viegla uzkoda :) Rīsu milti tiek lietoti ārkārtīgi bieži saldumu pagatavošanā, piemēram tādi pazīstamākie ir klepon, onde-onde un kue-ku, visu pamatā ir rīsu milti, tikai atšķiras gatavošanas veids, var vārīt eļļā, ūdenī vai tvaicēt. Izejviela viena, bet garšas atšķirīgas.

Es personīgi ēdienreizi noslēdzu ar svaigi spiestu sulu, te citu sulu vienkārši nav iespējams iegādāties :) vai arī eksperimentēju ar kaut ko koši zilu kā, piemēram, POP ICE ar melleņu garšu , košākā krāsā ir Fanta, sorry, bildes nav , sajutos dīvaina izvelkot kameru un cenšoties noķert fantas košās ķīmijas krāsas...

ceru, ka īpaši nesakārdināju un ja nu tomēr, tiksimies pie kopīga vakariņu galda, palutināšu :)

ceturtdiena, 2010. gada 28. oktobris

Vulkāns

Merapi 26.10.2010
Šī ir traģēdiju pilna nedēļa. Visā Indonēzijā notiek traģēdija pēc traģēdijas, ir izvirduši vairāki vulkāni, zemestrīces seko zemestrīcei un arī cunami ir pievienojušies kompānijai.

Tā nu ir sanācis, ka es dzīvoju vulkāna Merapi pakājē,bet ja noprecizē tad aptuveni 30 km no paša kalna. Pagājušajā nedēļas nogalē Džogdžā tika pasludināts trauksmes stāvoklis, Merapi gatavojās izvirst kuru katru mirkli. Jāsaka, ka ne visai omilīga sajūta - zināt, ka teju teju notiks kaut kas, ko nevar kontrolēt. Uz savas ādas arī jutām to, ka nebūs labi. Visā pilsētā laika apstākļi izmainījās uz ārkārtīgi karstu un spiedīgu laiku. Vēl jo vairāk varēja just trauksmi cilvēkos un ne velti, šeit dzīvojošo cilvēku pieredze ir bijusi smaga. Pēdējā reize,kad izvirda vulkāns , 2006. gadā, bija smaga. Visi gatavojās vlkāna izvirdumam un tā sekām ap kalnu, bet neviens neiedomājās, ka vulkānam var sekot zemestrīce un tā diemžēl nebija epicenrā, bet gan Dienvidos no kalna. Bojā gāja 70 tūkstoši cilvēku. 
Merapi 29.10.2010

Šoreiz katastrofa ir pārciesta mierīgāk, ja to tā vispār var saukt... Merapi izvirda arī šonakt, katru reizi par to liecina zemestrīce pirms tam, ko jūtam arī mēs. Ja kāds uztraucas par lavu, tad tā apstājas aptuveni 15km no kalna parasti.
Domājams,ka upuru skaits nav zināms, līdz šim šeit miruši ir aptuveni 30 cilvēku  no karsto vulkana mākoņu apdegumiem. Gaiss izvirduma laikā ir sasniedzis vairāk kā 300 grādus pēc Celsija.
Cerams, ka šīsdienas izvirdums bija pēdējais un es mierīgi varu doties atpūsties no pilsētas drūzmas...

bildes http://www.boston.com/bigpicture/2010/11/mount_merapis_eruptions.html?ref=nf

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Zvaigžņu slimības alerģija

Man ir alerģija. Man ir alerģija no būšanas bule. Nav zāļu pret to un no tā nevar izbēgt un par to nevar aizmirst. Lai kurp tu dotos ir kāds kas atgādina, mazi bērni kas sauc tevi par belande vai londo, rikšas, kas, lai gan tu saki nē, turpina piedāvāt braucienu, tikai tādēļ, ka tu esi balts, tātad izlepis un bagāts... puikas un vīrieši, kas pievērš tev uzmanību tikai tādēļ, ka tev ir cita matu krāsa un ādas krāsa, tu varētu būt ļaunākais, riebīgākais cilvēks uz zemeslodes, bet tevi te dievinās tikai dēļ būšanas bule.

Tu no malas varētu smaidīt, teikt, tie tak tikai cilvēki, priecājies, ka tev ir tāda piekrišana un tas jau ir tikai rikšu darbs, viņi pelna naudu utt. Bet ja tas ir katru dienu un ik sekundi,kad tu neesi viens? Dažkārt gribas būt pelēkajai masai, neredzamam spokam. Dažkārt gribas būt tikai cilvēkam nevis bule. Bule ir kas īpašs, tu esi citplanētietis, tādu nav daudz. Kā šķirnes kaķis, kurš ir dārgs un alerģisks pret visu un visi sev tādu nez kāpēc grib un ja tev tāds ir tad tevi apskauž visi. Mēs esam savu "draugu" šķirnes kaķi, mūs vadā uz izstādēm, lai izrādītu, redz kas man ir! Tevi sauc par labāko draugu, lai gan nezina neko par tevi un tevi aicina būt sev blakus, lai gan nemaz tur neesi vajadzīgs. Šī sajūta nepamet un tādēļ ir tik grūti būt draugam kādam šeit , jo tu nezini vai esi draugs vai tikai  bule.

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

par vīriem un sievām

Randiņi te ir diezgan populāra padarīšana un īpaši neatšķiras no Eiropas, kas mani pārsteidza - arī vecuma ziņā. Vakar biju savā skolā un tur meitenes par boyfriendiem runāja, viņām ir tikai 13... bet nu šeit es domāju 99% pienāk tā diena, ko sauc par kāzām. Gan vīrieši, gan sievietes dzīvo ar šo apziņu, ka apprecēsies, ko šķiet Eiropā tik bieži nedzirdēsi, ir tak tik kārdinoši varianti kā mūžīgais hipijs, karjeras dzinējsuņi un visbeidzot veicpuišu/meitu raibā dzīve! Kāzas te ir diezgan saprātīgā vecumā, nu tā ap 23-25 un uz vienām arī es biju!

Tradīciju džavaniešu kāzām ir daudz un dikti un ne jau visas es zinu, varu tikai padalīties ar to, kas lasīts un dzirdēts.
Vispirms jau laikam no mūsu ekonomiskajiem prātiem varētu nākt jautājums, cik tad izmaksā kāzas. Te es biju pārsteigta, valstij, kur ir tik daudz nabadzīgu cilvēku un kur viss ir diezgan lēts, kāzas ir ārkārtīgi dārgs prieks. 200 miljoni ir tādas pieticīgas kāzas pašiem tuvākajiem un tādas kāzas nav goda lieta rīkot! Es pabiju tādās, kur līgavu savu mūžu nebiju redzējusi,tātad aicinam visus ko vien varam uzaicināt. Pie tam šiki, kāzas ar bulē piedalīšanos!

Šķiet visvairāk aizņemta ir līgava. Viss sākas ar lulur es to sauktu par vannošanu. Jaunajai sievai ir laiks kopā ar savas ģimenes sievietēm un laiks skaistumam. Lulur ir spa procedūra, kuras laikā līgava tiek masēta ar kokosriekstu eļļu, ziediem, vannota aroma vanās utt. Tas tiek darīts 40 dienas pirms  kāzām. Un pēc tam jau arī tiek veikta vesela kaudze skaistuma procedūru, ejot uz savu akupresūras seansu, pamanīju, ka tiek piedāvāta arī vagīnas aromatizēšana un vēl šadas tādas procedūras par ko man nav ne jausmas!

Kas attiecas uz pašām kāzām, tad nu nesagaidīsiet jautrus stāstus no manis. Kāzas ir garlaicīgākais pasākums uz kādu es šeit esmu bijusi un es biju uz interesantāko daļu. Tātad kāzas tā normāli ir 2 dienas. Pirmajā dienā pasākums notiek līgavas vecāku mājā, un tā ir tāda kā pirmskāzu ballīte ar ne tik dauzd viesiem un viss ir par godu līgavas vannošanai. 
kāzu viesi

Visi uz pirmskāzu pasākumu ierodas vai nu ar dāvanām vai ar naudu. Dāvanas ir simboliskas, piemēram  rīsu kūka simbolizē laulības ciešumu. Dāvanu kaudzē redzēju arī gaili un dāvanu pakas ar kosmētiku,kurpēm ,drēbēm, traukiem utt. Pie mājas ir uzcelta nojume, līgava ar vecākiem un tuvākiem radiem ir mājā iekšā dzīvojamā istabā, kur notiek visas runas, pārējie viesi ir ārā. Pieminēju runu, to ir daudz, aizņem aptuveni 2-3h, nu kamēr visi novēl un pasaka to labāko! Kad runas ir beigušās, tiek vannota līgava! Taču kamēr viņu gatavo, mēs tiekam pie uzkodām, tējas un kartona kastītes, uz kuras rakstīts kaut kas līdzīgs "Priecīgu vannošanu"... Kastītē ir tofu siers, bulka un kūciņa. Labu apetīti. Viņi mīl tās kastītes!


Līgavu ieved vecāki, nosēdina un sāk tēvs, tad turpina māte. Katrs aplej līgavu ar 3 kausiem puķūdeņa, bet smuki smaržojoša :P Kad vecāki beiguši, tad tiek sauktas visas tantes. Tās kas vecākas īpaši nesaudzē meitenes grimmu un seju, ja jau vanno, tad vanno un kārtīgi nolaista, kā jau pēc senču tradīcijām pienākas. Kad tas padarīts mamma ņem kausu ar kārtējo puķūdeni un lej, lai meita var nomazgāt rokas un kājas. Kadarī tas ir galā kauss tiek sasists laimei un līgavu vecāki pārceļ pāri lauskām. Vannnošanās beigusies un nu visi var ēst, kas šiet ir svarīgākais moments vienmēr!





Pasākuma sākumā viesiem tiek izsniegtas māla monētas, tās tad nu liekam lietā pašās beigās. Dodamies pie līgavas vecākiem un šamie tad nu notirgo par monētu pirmskāzu dzērienu, kas sastāv no 2 daļām. Apakšā ir rīsu dzēriens, salds pēc velna, ar visiem rīsiem, nu tāda kā ļoti šķidra putra, šķiet, ka arī kokosriekstu piens ir klāt un tad pa virsu uzlej džavas cukura sīrupu vai ko tamlīdzīgu. Kaut kas nebaudāms, bet lai jau būtu..
.

Otrā kāzu diena sākas agri, tāpat kā pirmskāzas. nav nekāds brīnums, ja ielūgumā būs rakstīts 8 no rīta!!! Te gan nebūs daudz ko stāstīt, jo pasākums ir pavisam vienkāršs - visi sanāk, sveicinās, tātad spiež rokas, saka runas, fotogrādējas un beigu beigās paēd. Kas šķiet ir mūsdienīgi, patieis tradicionālām kāzām šis iir noslēgums, pirms kura ir kaudze ar tradīcijām(piemēram pāris apsēžas tēva klēpī un ja tēvs jūt,ka abi ir viena svara, tad mīlestība ir vienlīdzīga). Kāzas beigušās. Pati ceremonija ir papīru parakstīšana pilsētas Domē vai tamlīdzīgā iestādījumā.

pic by Iryna Nabytovych

Jāpiebilst,ka man ir žēl jaunā pāra, kas ir ietērpts džavaniešu tradicionālajā tērpā un tādā pavada visu procesiju. Tērps gan sievietēm gan vīriešiem sākas no "svārkiem", batikas auduma gabala ,kuru notin cieši cieši, tad sievietēm seko korsāža, kas ir kaut kas līdzīgs platai elastīgajai saitei, tai pa virsu aptin vēl batiku un tad seko blūze. Vīriešiem pēc svārkiem nāk žakete ar jostu un cepure. Tas viss ir skaisti, bet ir ļoti karsti un nav iespējams pakustēties, solīši ir 4x mazāki kā parasti un kur nu vēl doma par sēdēšanu... saku no personīgās pieredzes!

Tādas tās kāzas. Vienā no savām virtuves/vakara/meiteņu sarunām noskaidroju, ka saderināšanās un laulību laušana ir liels negods un to te neviens negrib tādēļ tas notiek ārkārtīgi reti. Zeme, kur ir "viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām", par laimīgi sīkumos nezinu, bet cilvēki te izskatās apmierināti ar dzīvi un būdami ļoti atklāti cilvēki nekad nesūdzas par to kā ir.

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Ausīm prieks

Priekš brīvdienas esmu pamodusies nepieklājīgi agri, bet tas nozīmē tikai to, ka man beidzot ir laiks piesēsties un kaut ko uzrakstīt.  

Starpcitu, bildes būs vēlāk, jo man viņu nav,kamera ir saplīsusi un atļaušos spērt bildes no saviem kompanjoniem. Šīs aizņēmos no interneta :p Pacietību, dārgie!

Esmu atklājusi, ka šī ir kultūras dzīves paradīze. Notiek daudz kas, tik bieži, ka pat nākas izvēlēties uz ko iet un ko nē! 
Sērferi  Stīvens  (Singapūra), Maja (Indonēzija), Mets (ASV), es un Irina no Ukrainas
Diezgan daudz laika pavadu kopā ar dīvānu sērferiem (couchsurfing.org), kopā vakariņojot, apmeklējot pasākums utt. Jautri cilvēki, vienmēr gatavi kaut kur doties, kaut ko darīt. Mājās sēdēšanu nav viņu hobijs.
Fanoju par Gianu (saksafons) un Deniju (bass)
Savus pirmdienu vakarus veltu džezam. Katru pirmdienu te ir koncerti ar vietējiem un citu pilsētu censoņiem! Vieta saucas Kompas. Galerija - džeza centrs. Katru pirmdienas vakaru sasēžam uz paklājiņiem pie skatuves, jo tie ir ērtāki par krēsliem. Mums ar Irinu jau ir sava vieta un šķiet regulārie apmeklētāji zin, ka mēs tur sēžam. mieklīgi, ka visi parasti sēž diezgan cieši viens pie otra, bet mums ir atvēlēta diezgan liela platība :D Pateicoties šīm primdienām ir arī iegūti daži draugi,kas padara visu džeza padarīšanu vēl patīkamāku. Šeit skanošais džezs nav no izcilākajiem, jo pārsvarā spēlē entuziasti , bet gaisā virmo kas īpašs , šķiet tādēļ, ka uz skatuves esošo cilvēku sirdslieta ir mūzika un viņi izliek visu šo 3 stundu laikā...
Centru veidoja šādu māju komplekss
Kuram gan nepatīk baudīt mūziku? Tad nu sarosījās arī daži no mana kursa, precīzāk Kerola, kas ierosināja kopā doties uz Mata air 2010! Mūzikas festivāls ar tēmu - sargāsim dabu. 3 dienas ciematā netālu no Semarang. Nav divu domu, braucam! Festivāla atklāšana bija jau piektdienā, tādēļ uzreiz pēc batikas nodarbībām sēdāmies transportā uz Semarangu.  Protams, tieši piektdienas rītā ieslēdzot kameru, lai pārbaudītu baterijas, tā izodmā nestrādāt, bet ok,, dzīvojam tālāk!
Kompānija gana liela, lai nebūtu garlaicīgi - es un Džozīna (Kanāda), Kerola un Denī (ASV), Lūkijs no vietējiem, Dženija un Šerola (Anglija) un Selīna (Šveice). Pus ceļu nogulējām, jo nedēļas slodze universitātē ir diezgan pamatīga... pa ceļam domāju kā nu būs tādā festivālā. Acu priekšā iedomājos, pļavu, kur jau ir nomīdīta zāle ar džingļiem apkārt un no bambusiem saslietu skatuvi. Ha, te jums bija, pļava, nekā. Lielākie maldi kādi var būt. Festivāls notika pasakainā vietā, ko sauc par Kampung Seni,latviski būtu mākslas centrs.
Viens no festivāla organizatoriem
Par ieeju samaksājām 20 000, kas būtu mazāk kā 2 ls, kuros iekļāvās, naktsmītne (turpat bija saceltas 3 milzu teltis), maltītes 3 x dienā un workšops, protams arī visi koncerti! Iekārtojušies vienā no teltīm, devāmies vakariņot! Šajās 3 dienās ēšanas ziņā dzīvoju kā vietējie, rīsi, rīsi un vēlreiz rīsi! Nu vismaz bija garšīgi! Jutāmies patiesi labi, jo beidzot bijām vietā, kur uz mums neblenza kā uz bulē, bet gan kā uz savējiem! īsti neesmu pārliecināta kā var saukt Latvijas dabas aktīvistus, bet šeit tie viennozīmīgi ir panki, kas no pirmā skata var izskatīties nedaudz baisi, notetovēti no galvas līdz kājām un, protams, dredi, kas ir diezgan izpūruši, pīrsingi visās malās. Bet nu visiem labi zināms, ka ārējais paskats par cilvēku maz ko liecina. Ļautiņi visnotaļ jauki un pavadījām daudz laba laika kopā priecājoties par dzīvi.
Pirmā vakara programmā bija tradicionālās dejas. Dejoja jaunieši ar tādiem kā zvaniem pie kājām, deja ar mūziku apvienotas vienā! Gribējās lekt kājās un pievienoties. Viņus nomainīja mūziķi ar tradicionālās un mūsdienu mūzikas performanci, kam sekoja tradicionālais leļļu ēnu teātris, ko sauc vaojang vai tamlīdzīgi. Šis gan bija modernizēts iestudējums, vismaz tēmas mūsdienīgas tik daudz varēju saprast, jo nu leļļu pavēlnieks pārsvarā lietoja džavaniešu valodu, ko es diemžēl nepārzinu nemaz! Viņs gan bija profesionālis visās jomās, jo pat nesaprotot textu, varēja izsmieties!

Vakaru noslēdzām ar sarunām un mūziku pie telts  un ne visai saldu miegu, jo kurš gan guļ festivālu laikā?!!! Un protams, ka no rīta nekāda gulšņāšana, šeit , ja tu celies 7 jau esi pieskaitāms sliņķiem. Ap to laiku tika ieslēgta skaļa romantiska mūzika (to te klausās no rītiem, kaut kas līdzīgs Backstreetboys) un viens no pankiem komandēja pārējos uz rīta airobiku. Mēs tikmēr miegaini dzērām vietējo organisko kafiju un gremojām ceptus čilli rīsus (brokastīs!!!). Diena bija diezgan mierīga, sadalījāmies grupās , lai diskutētu par festivālam veltītajiem jautājumiem. Tad arī iepazinos ar vienu no organizētājām, kurai kā izrādās saknes Latvijā, nu izskatījās arī pēc mūsējas, tā jauki sajust pasaules mazumu! Sākoties lietum, mēs nozudām, lai spēlētu kārtis, internacionāla kompānija, jo mums pievienojās ļautiņi, kas ieradās vēlāk, Etele ar Vilmāru no kaimiņu Igaunijas, Irina no Ukrainas, Daniela un Kristīna no Ekvatoras. 6 stundas kāršu spēļu, visdažādākās, jo katram bija ko iemācīt. Tā  kā lietum beidzoties sākās koncerts, bet azarts nebija norimis, nolēmām sarīkot spēļu vakaru...
Pēc vietējās rokgrpas uzstāšanās un deju performances devāmies apskatīt mākslas izstādi, kas kā jau šim festivālam pienākas akcentējas dabas nozīmību mūsu dzīvē. Izstādē bija gan instalācijas, gan gleznas, gan foto, gan linogriezumi, gan koka skulptūras!
Tā bija pēdējā nakts šeit, jo diemžēl pirmdiena solīja smagu smadzeņu darbu, tādēļ 7dien no festivāla baudījām tikai dienas pirmo pusi, kurā ietilpa sarunas un labi pavadīts laiks, baudot silto vēju un skaisto skatu uz kalnaino ainavu...
Man gan festivāla beigas nenozīmē atpūtu no mākslas. Pirmdienas vakarā kā ierasts devos uz džeza koncertu un tā kā šī nedēļas ir Džodžas kultūras nedēļa, otrdienas vakarā aizdevāmies uz Japāņu mdernās dejas performanci, kas notika vienlaicīgi ar Vācijas indie grupas koncertu, bet jā, mana izvēle par labu Āzijai un ne mirkli nenožēlu, iespaidīgi!

mmm, vēl esmu atklājusi savi sezonu LIP jeb franču kultūras centrā, vakar biju uz filmu "Neuilly sa mere" (2009)! Komēdija un vietējie mīl komēdijas. Zāle šalca no smiekliem un tai pat laikā mulsa, jo protams, kas tā par filmu bet kripatiņas romantikas, ķiķināšana un pieļauju domu sarkšana....

Tāda man kultūras dzīve šeit! Nākamnedēļ Džogdžā ir karnevāls, būs bildes un būs stāsts! :)