pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

Kad slāpst....

Ir iesākts par garšas kārpiņām tad jau jāpaturpina. Ko darīt kad kunģītis pilns un gribas padzerties? Jebkurā warung [varung] vispirms pasūtīsi ēdienu un tad tev jautās : "Minuman apa?" ,kas nozīmē, ko dzersi? Iekš tāda iestādījuma dzērieni parastie: tēja, apelsīnu dzēriens, dažkārt laima dzēriens, kafija, kafija 3in1 un ūdens. Bet nav jau tā,ka tas ir vienīgais, ko var dabūt!

Tēja ar ogli jebšu teh joss
Pirms sāku izklāstīt visu par tradicionālajiem dzērieniem, šķiet jāpiemin, ka Indonēzija ir valsts, kurā nav alkohola! Un to es nopietni. Protams, veikalā var nopirktu alu,bet ne to labāko un nav arī īpaši lielas izvēles, ja noveicas, ir 5 veidu (ķīniešu lomnāde, Bintang, Heineken un Gines un vēl šis tas). Ja zin, kurā warung ieriesties var nogaršot qiu [ķiu], santoso, agor un kopi klotok.  Visi minētie ir ļoti stipri alkoholi, minu, ka no 30% uz augšu. Qiu  ir gatavots ja nemaldos no rīsiem un parasti tam pievieno līču vai apalesīnu sīrupu, santoso ir tāds kā veselības dzēriens, gatavots no garšvielām, iesarkanā krāsā un mazos daudzumos patiešām palīdz tikt vaļā no saaukstēšanās. Tikpat veselīgs un reibinošs kā mūsu melnais balzams. Agor  ir vietējais vīns, esot šaušelīgi salds, pati neesmu mēģinājusi. Visbeidzot kopi klotok ir kaut kas līdzīgs "Kaifijai ar jumtiņu" tikai otrādāk, ļoti stipram alkoholam tiek pievienota kafija. Nu gluži kā spirts ar kafiju, pē! Un vispār, ja nu sanāk kādam mēģināt tās mantas, tad tikai pagaršot nevis dzert, jo ir ārkārtīgi liels risks saindēties ar metanolu!

Šķiet jau agrāk pieminēju dzērienu ar ogli tajā, piemēram kopi joss ir kafija ar ogli. vēders tiešām sāk strādāt labāk un tas pat ir tīri patīkams dzēriens, ogli pievienot var gandrīz jebkuram dzērienam, kafijai, tējai (ingvera, melnajai vai jeruk).

Bajigur ir gatavots no kafijas, pievienojot nedaudz sāls un brūnā cukura, kokosriekstu piena un cukurpalmas augli, vanilīnu.

Wedang serbat ir gatavots no anīsa, kardamona un tamarinda kā arī cukura un ingvera.

ronde
Wedang sekoteng  ir gatavots no ingvera, zaļajām pupiņām (no kurām gatavo arī sulu, kas ir ļoti miltaina un salda), zemesriekstiem, garanātābola, piena, cukura un sāls. šim dzērienam var būt pievonoti ronde.

Wedang ronde jeb  ronde  ir karsta ingvera tēja, kurā "peldas" ronde bumbiņas, kas gatavotas no rīsu miltiem un tām iekšā ir zemesrieksti. Dzērienā parasti ir arī zemesrieksti un tādas kā želejas konfektes, ne pārāk saldas, pēc garšas minu, ka arī no rīsu miltiem.

Bandrek  ir veselības dzēriens un tam ir vismaz 3 dažādi veidi. Dzēriens dzerams pie saaukstēšanās, ko es arī daru, jo ir gana gards, un slidošs, jo īpaši lietus sezonā. kas tad lācītim vēderā? Brūnais cukurs, ingvers, pandanus lapas, kokosrieksts, krustnagliņas, sāls, kafija un kanēlis. Izklausās, ka dzērienam vajadzētu būt stipram, bet es tā neteiktu,visvairāk jūtas ingvers.

Cinna -ale  ir gatavots no kanēļa, ingvera, temarinda un smilšu ingvera kā arī daudzām citām garšvielām!

pusizdzerts Dawet
Cendol jeb Dawet  ir gatavots no rīsu miltiem, sago palmas miltiem, pendanus lapām un sāls.

Nedrīkst piemirst Jahe ,  kas ir ingvera tēja, bet to var dabūt mazā koncentrācijā un pulverī aptiekā, kas tad ir zāles un ingveram ir pievienotas citas garšvielas. Veselībai labs, pēc 30minūtēm iedarbojas, ne temperatūra, ne iesnas, kā no jauna piedzimis, bet pamēģiniet izdzert krūzi ar to, nu gatavās šausmas, Garšas ziņā nedaudz līdzinās kunģa piliniem, kas man karote sagādā grūtībās, ai jē, nestāstīšu, kā es mocījos ar veselu krūzi aptiekas Jahe ...

Citos Indonēzijas galos ir tādi slaveni dzērieni kā telua tea, kas meklējama Rietumu Sumatrā, tur to gatavo no tējas pulvera, vecām olām, cukura un laima. Lidah Buaya Ice ir atrodams Rietumu Kalimantānā, to gatavo no aloe vera, bazilika, džvaniešu melnās želejas, kokosriekstu piena, palmu cukura, pandanus lapām un cukura parastā. 

Indonēzijai ir ļoti bagātā kultūra un noteikti ir kāds dzēriens par ko man tagad nav ne jausmas, bet nu viss nāk ar laiku. Priekā :)!

pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

Kondensētais piens

Kāds var teikt, ka Indonēzijā dzīvojot uz rīsiem vajadzētu izkāmēt, bet nevienam šī valsts nekad nav asociējusies ar saldumiem. Vajadzētu! Jo īpaši Džavā visi mīl saldumus (un asumus). Pat vakariņu "sāļais ēdiens" mēdz but salds... 
Garš ievads tam, ar ko īstenībā gribēju padalīties.Jau labu laiku gribu pastāstīt par kondensēto pienu. Pie mums tas ir atrodams kaut kur augšējos plauktos starp biezpiena sieriņiem un krējumeļiem (vai kā nu tagad to saucat). Šeit kondensētajam pienam ir atvēlēts vesels plaukts, jebšu stends. Ir daudzas un dažādas firmas, dažādi iepakojumi un dažādas garšas! Es pat bildi ieliku populārākās firmas izstrādājumam, redzat, ir kondensētais piens parastais un ar šokolādes garšu, ir arī kondensētais piens ar zemesriekstu sviestu.
Cilvēki šeit ir apsēsti ar pienu, nezinu gan kādēļ un nezinu kādēļ ne ar dabīgo gotiņas pienu. Redz to var dabūt tikai īpašās vietās piet tam to nepārdod litros bet glāzēs, līdz ar to, ja gribi litru piena, tev iedos 4 mazus piena maisiņus :D Lielveikalā piens ir tetra pakās un tad atrodams entajos piena pulveros. Iedomājamies latvijas RIMI vai Maximas alus plauktus, nu te tādu nav, toties ir tikpat lieli un gari piena pulveru plaukti!!! 
Bet nu atpakaļ pie kondensētā piena. Kur tad tādu lietos? Visur kur var! 

- augļu salāti ar kondensēto pienu un čedaras sieru 
- sulas (mango, apelsīnu, guavas, avokado, marakujas etc.) ar kondensēto pienu
- avokado sula ar šokolādes kondensēto pienu
-pankūka ar kondensēto pienu un čedaras sieru (otra kombinacija būtu šokolādes "spiriņām"(ar ko dekorē kūkas) un čedaras sieru)
- cepti banāni ar kondensēto pienu un sieru, un šokolādi
- grauzdiņš ar kondensēto pienu un sieru, un šokolādi
- kondensētais piens ar ūdeni atšķaidīts (tip glāze piena, tādēļ ir pavisam mazās paciņas, kas tieši kā radītas glāzei kondensētā piena). Izmēģināju ar šokolādes kondensēto pienu, pārsaldināts kakao vien ir.
- gan jau kaut ko piemirsu :p

labu apetīti ,ceru iedvesmoju :D Novēlu visiem saldāku dzīvi un vairāk kondensētā piena!

ceturtdiena, 2011. gada 10. februāris

Skudras

skudru ceļš uz manas sienas pēc istabas dezinfikcijas
Kad biju maza, atceros kādreiz vasarā vecvecāku mājā saradās daudz skudru un ome parasti teica, ka tuvojas lietus. Un patiesi, vienmēr tad lija. Pēc lietus gan skudras pazuda....
Skudra- mazs, diezgan piemīlīgs kukainis, spēcīga un raksturota kā ļoti darbīga! Man patika skudras, ar uzsvaru uz pagātnes formu, tagad es esmu pazudusi starp nepatiku un naidu! No manis sanāktu slikta džainise, jo skudra manā ceļā mirst! Zinu, skan drausmīgi, bet viņas ir briesmīgas un viņu ir daudz!
Skudras ir dažāda izmēra, lielākas un mazākas. Lielās briesmīgās dzīvo laukā, mazās, putekļiem līdzīgās dzīvo VISUR!
Viņas uzrodas, kad parādās kaut kas, ko var nosaukt par pārtiku, piemēram, neuzmanīgi nosviesta cepuma drupača. Nu nav jau jābūt lielai, visticamāk, ka tu pat nepamanīji drupaču, bet pēc 5 minūtēm tu pamani skudru desmitus un tad tu saproti,ka jā, bija drupača! 
Skudrām acīmredzot garšo kafija. Tiklīdz kā kafijas krūze ir atdzisusi tajā peldās skudru simti. Mirst baudā no kofeīna pārdozēšanas. 
Desertā mēdz gadīties tāds prieks kā karote, ko nu, slinkā es nav lāgojusi aiznest un nomazgāt. yey, kas darās, kad karote ir cimojusies ievārījuma burciņā!
Labums ir no skudrām ir tāds, ka tu nekad neesi viens, tev nekad nav jāēd vienam vakariņas, vienmēr būs kompānija. Parādas šķīvis un parādās skudras!
Tev patīk, ka tevi kutina? Priekš tam ir skudras! Varbūt kādam patīk, man noteikti nē un vēl jo mazāk, kad viņas sāk kost. Blaukš un beigta. Glābj Kayu putih eļļa ar ko pagājušo nedēļu biju visa iesmērējusies, jo mana istaba bija apsēsta ar skudrām. Ēdiena istabā nav, tas pusizēstais muslis ir noglabāts bundžā un pat Bertoldam vairāk cepumi netiek doti. Es pat istabu izmazgāju ar kaut ko koši zilu un makten kodīgu. bet viņas te ir.
Punktu manai pacietībai šodien pielika viņu uzbrukums manām Fox konfektēm, redz viņas nav vakuma iepakojumā, tas nozīmē,ka var tikt klāt. Simtiem skudru.... Un nav jau tā,ka Fox konfektes ir pirmo reizi manā istabā... šī ir skudru sezina vai kā?
Cenšos atgādināt sev, pacietību, pacietību. vai arī jāuzsēžas uz ūdens diētas, lai nav ēdiens istabā nemaz. Bet es tak neteicu,ka arī ūdens glāze būtu likta mierā.

ceturtdiena, 2011. gada 3. februāris

Atvaļinājums (Part II) - Bali

Austrumu Džavas un Bali karte. Sarkans ir Džavas (Part I) un lilā Bali (part II) ceļojums

Sveiciens ziemā! Nu ne pie manis, pie jums :) Redzat, esmu pacentusies ielikt karti, neesmu nekāda dižā māksliniece, bet ar Paint palīdzību vismaz ideju jums sniedzu kur būts!
prāmis
Kur es paliku pie sava stāsta (man nesanāca pārlasīt iepriekšējo :D)? Jember? Nu jā, rīta agrumā pie skolas nostopējām busu, no mums noplēsa 65 000 rp par ekonomisko busu un kratījāmies Bali virzienā. Piefiksējām,ka ir divi šoferi , katrs ar savu braukšanas stilu, viens noteikti ir bijušais F1 braucējs un otrs ir flegma un viņam varētu būt prostatas problēmas, jo mēs ļoti bieži un uz ilgāku laiku apstājāmies. Šis autobusa brauciens bija pat diezgan patīkams, dziedoņu bija ievērojami mazāk, kas patīkami,kad iebraucām Bali, to nebija vispār. Dīvainā spēle ar biļešu pārdevēju - atver logu, aizver logu, beidzās ar uzvaru un mēs varējām elopt svaigu gaisu, kas nozīmēja arī patīkamu snaudu. Autobuss graciozi uzbrauca uz prāmja un mēs varējām izlocīt kājas un es tikt pie banāniem,kas bija kļuvusi par ceļojuma tradīciju, tik gardi :) nu lūk,nepilna stunda un autobuss atkal bija uz sauszemes. YEY, mēs esam Bali. ticiet vai nē, varēja just, ka ir cita vieta. Pirmkārt jau, mūsu pulksteņi rādīja nepareizi, Bali ir citā laika joslā. Otrkārt, daba! Tā nebija Džava vairāk, nezinu, man likās maigāka, mazāk koku, vairāk krūmu, vīteņu. Treškārt, govis nomainīja krāsu no zilganas uz man tik pazīstamo brūno. Skaisti dzīvnieki.  Ceturtkārt, rīsu lauki izskatās citādāk, nemāku izskaidrot kā, bet ir cita apūdeņošanas sistēma. Piektkārt, ap pl 3 mēs nedzirdējām mošejas. Jā, nevienas mošejas (visa ceļojuma laikā varbūt 2 pamanīju)! pa ceļam tik redzējām,ka ikvienai mājai ir templis, lielāks vai mazāks bet ir. Mēs nonācām hinduisma pasaulē.
Bali ir vienīgā vieta Indonēzijā, kur aktīvi tiek praktizēt hinduisms. Kā zināms 85% indonēziešu ir musulmaņi. Hinduisma klātbūtne ir jūtama ik uz soļa, vārda tiešākajā nozīmē. Pie māju durvīm , uz ielām ir ziedojumi dieviem, īpaši locītas augu lapas, katram locījumam, protams ir simboliska nozīme, ar rīsiem, mērci un saldumiem, ko novieto lūdzējs, skaitot lkūgšanu un apslacot ziedojumu ar ūdeni. Ūdens Bali hinduismā ir ļoti svarīgs, kā hinduismā kopumā, tas ir attīrīšanās veids.Uz ielām atstātie ziedojumi sastāv no zemes (risi), uguns (esences kociņš) un ūdens, ar ko apslaca ziedojumu lūgsnu laikā. Ziedojums ir svēts kamēr deg esence, bet pēc tam var nebrīnīties, ka tie mētājas uz ielas un cilvēki nomīda, nobrauc.
Ziedojumus dieviem var redzēt visur, ne tikai mājās un tempļos, bet arī māšīnās un pie citiem braucamrīkiem piestiprinātus. Tāpat hinduisti pirms ēšanas sev blakus noliek nedaudz rīsu, dieviem.
Vēlā pēcpusdienā pēc 6-7h brauciena bijām klāt, Denpasar, Bali salas galvaspilsēta (Bali nav valsts!). Te nu sākās daļējā patika un daļējais riebums pret Bali. Es atvainojos tiem,kas fano par Bali, bet šķiet, ka neesat bijuši Džavā tādā gadījumā... 
Denpasar, vienīgais luksofors gājējiem Indonēzijā, taspats nestrādā
Baznīca Denpasarā
Pirmais uzdevums, tikt laukā no autobusa, patiesi žēl, ka nenofotogrāfēju. Sākumā domāju,ka tie ir idioti, kas nevar palaist cilvēkus no busa laukā ,kad paši grib tikt iekšā. Bet tad man daleca, tie ir šoferi, kas rokas vicinādami tev pretī kliedz pilsētu nosaukumus un taksi, taksi! Tajā brīdī gribējās kliegt "Fuck off"! Pieradusi pie Džavaniešu pieklājības,šis te man likās apvainojoši, pat pasakot,ka tev neko nevajag viņš ies tev līdzi un kaut ko murmulēs par braukšanu kaut kur nez kur. Bēgām, vārda tiešākajā nozīmē. Kultūršoks. Ar šo brīdi abas ar Džo sapratām, cik ta sbūs grūti iedzīvoties arī mājās, jo dzīvojam Džavaniešu- islāma kultūras galvaspilsētā. Pirmās dienas to vien darījām kā vecas tantes apspriedām maiku plikumus un īsos šortus. Džogdžā vienmēr nēsājam kaut ko kas ir vismaz līdz pusapakšstilbiem un visu ar piedurknēm...
Bet ,jā, Denpasar, bijām pārgurušas, nolēmām palikt nakti tur, kas mums vainagojās ar ekstravagantu viesnīcas istabu mums 3, koši zaļa, XXXXXL izmēra gulta un tikpat liels spogulis pie gultas! Mēs izmantojām tikai gultu, liekoties uz auss pēc patiesi jaukām vakariņām ar entajām sulām, un beidzot bez modinātāja. Ubuda mūs nesteidzināja.
Susanto spēlē vijoli
Ubuda lielākoties man saistījās ar Susan (Sjūzanu). Susan bija mūsu hosts, čerez CS. Ko jūs domājat, kad izdzirdat sievietes vārdu? Nu nekādā gadījumā, ka tas var izrādīties vīrietis. Man bija pamatīgs šoks, kad paceļot klausuli Susanai man atbildēja vīrieša balss... Jap, Susan izrādās ir Susanto :D Kāda vilšanās... Bet neko Susanto ir vēsais čalis, programmētājs, dvēselē mākslinieks, pašmācības ceļā iemācījies spēlēt vijoli. Tad nu vakarā pēc garas Ubudas tūrisma dienas devāmies uz salsas klubu paklausīties kā viņš spēlē. Par klubu viena piezīme, super, viņi algo neglītu, pārmuskuļotu indonēzieti, salsas dejotāju, kas apiet visas dāmas un aicina dejot :D 
Ubudas iela. Galerijas
Ko mēs redzējām Ubudā? Daudz mākslas. Tā ir Indonēzijas mākslinieku pilsēta. Galerijas ir visur! Pēc meksikāņu pusdienām vienā no tām piestājām. Skaisti, koši, dzīvespriecīgi darbi. Uzkāpjot otrajā stāvā atradām mākslinieku atgūlušos uz grīdas starp spilveniem. Parunājāmies. Jau 36 gadus viņš dzīvo Bali un glezno kopā ar sievu,kas nupat kā bija aizdevusies uz Koreju...
Ubudas pirmās dienas diezgan lielu daļu sastādīja aptiekas meklēšana, jo Betai bija iekodis, mana versija, kukainis un bija sākusies infekcija :( Bali aptieku praktiski nav. Un ja ir, tad atšķirībā no Džogdžas tevi sūta pie daktera nevis cenšas palīdzēt. Mums centās ieskaidrot, ka Betai uz kājas ir herpes... Nebija, tas bija kukainis un pēc labi ilgiem meklējumiem un 5 aptiekām vienā mums palīdzēja un pēc 3 dienām Betas kāja izskatījās kā agrāk!

tirgus
Meklējot aptieku, pamanījām tradicionālo tirgu, kurā tad arī braši soļojām iekšā, jo bija gara iepirkumu liste pa visām (sarungs man un Betai, soma Džo, bikses mūsu draugam Andre, suvenīri). Pasar tradisional ir pazīstams ar kaulēšanās mākslu, kas mums bija jau uztrenēta cenšoties dabūt pēc iespējas lētākus transportus (ak jē, cik cieti rieksti ir Bali šoferi). Džogdžas kaulēšanās likums ir saukt cenu,kas ir 70% no piedāvātās, Bali "it kā" 50%,bet nu saucām, to,ko patiesi būtu gatavas maksāt! Tikām pie sarung Betai un man un Andre pa bikšu pārim. Kā atklājas tagad, mēs pārpratām Andre un aizvedām neīstās bikses :D
Tirgū kā jau tirgū var atrast visu iespējamo, sākot no lupatām un beidzot suvenīriem. Bet,brīdinājums, tik paver muti, ka tev patīk un tirgonis skries tev pakaļ saukdams cenas zemākas un zemākas. Nu gluži kā ar diezgan simpātiskām zīda biksēm, nu sākuma cena bija 280, kad knapi redzēju tirgoni, cena bija 100...
Šķiet it īpaši man un Džo lielākā šī ceļojuma bauda bija brīvība! Vairs nebija jādomā, ko var vilkt un ko nē, te neviens uz tevi neskatās lielām acīm un nekliedz "bule" , un te nav mūsu raižu ir atvaļinājums. Gan ne tikai garīgs baudījums, bet arī fizisks, lutinājām vēderus ar dažādiem eiropiešu ēdieniem, es, protams, izkusu ieraugot itāļu virtuves piedāvājumus. Te gan piebilde pēc divu dienu vērpriekiem prieka nebija nemaz, jo kungīšiem bija šoks, līdz ar to ar Džo abas bijām slimas un nākamās ēdienreizes sastāvēja no rīsiem (izsaku līdzjūtību mammai, nevarēsi mani lutināt ar LV gardumiem,kad būšu atpakaļ)... Ja nu kāds dodas uz Ubudu, iesaku Bali Buddha, fantastiski garda vietējā un Rietumu virtuve :)
Svēto mērkaķu mežs
Gulētiešana nepienāca tik ātri kā mēs vēlējāmies, jo Susanto māju par naktsmītni bija izvēlējusies žurka, kas ielīda pa augstajiem logiem, pirmo reizi redzēju kā žurka lien pa sienu :o Jāatzīst,ka tas pielika punktu mūsu Ubudas izpētei un jau nākamajā dienā devāmies uz Kutu (Lai gan puiši meklēja žurku, neatrada un mums pietika ar vienu nakti...) Tā kā Kutas bus bija vakarā, mūsu rīcībā bija visa diena,lai cīnītos ar vēdergraizēm un tūrista pienākumiem.
Plānā bija Svēto mērkaņu mežs un tempļi.
Mērkaķu mežss atrodas mērkaķu meža ielas pašā galā, kur pēkņi pavisam pilsētnieciska iela pārvēršas mežā, jebšu latvietim saprotamāk būtu džungļi. Biļetē kabatā un prātīgs lēmums nepirkt banānus prātā. Pirmie soļi uz takas un īsti nesaprotam uz ko skatīties uz tūristiem vai mērkaķiem. Interesanti, ka Bali ir vieta, kur vietējos tūristus tikpat kā neredzējām, visvairāk no Austrālijas, Krievijas Francijas un Ķīnas... 
Nu jā, mērkaķi. Jums liekas tādi jauki pūkaini susuriņi? Nekā nebija! Viņiem ir lieli briesmīgi ilkņi un katru kustību viņi uztver diegzan agresīvi, un ja tev ir kas ēdams viņi ir gatavi tevi apēst dzīvu, uzleks virsū un atņems visu kas ņemams, ēdams vai neēdams! Godīgi, Bogorā dusmīgam leopardam blakus sēdēju (ceļojums par ko neesmu rakstījusi, pabiju Džakartā un Bogorā novembra sākumā), bik jau sirds trīcēja, jo īpaši, kad viņš man roku sāka laizīt, bet no mērkaķiem man ir paniskas bailes, viņi nemaz nav lucu (jauki)!
Mežā atrodas 3 tempļi no 14. gs.Šis mežs cik man saprotams ir par mieru un brīvību,kas ir hindu reliģijas vieni no pamatakmeņiem. Protams, lai tos sasniegtu ir svarīgi cienīt dzīvās būtnes, tai skaitā mērkaķus.
Pura Dalem
Klīdām no ielas uz ielu Ubudā un nonācām vairākos tempļos, viens gan īpaši palika atmiņā ne tikai dēļ tā skaistuma bet arī...Lai kur mēs dotos un lai kādus tempļu mēs neapskatītu, patiesībā vienmēr paliekam aiz vārtiem, jo tie ir ciet, un bez īpaša iemesla tos vaļā never. Nonācām Pura Dalem templī, kas bija pavisam izmiris, neviena cilvēka. Templis ir veltīts lietu tumšajām pusēm. Sākumā apbrīnojām vārtus un skatuvi, kas paredzēta performancēm, patiesi detalizēti un krāšņi grebumi. Taču tuvāk cenšoties visu apskatīt sapratām,ka uz vieniem no vārtiem atslēga nav aizslēgta un mēs varam ieiet iekšā. sajūtas dīvainas starp pareizi un nepareizi, bet ziņkārība uzvarēja un ne jau vandālisma nolūkos. Sajūtas neaprakstāmas, dažkārt līdzīga aura ir vecās baznīcās, tāda ka vibrācija un mistika jūtama gaisā, par pēdējo jo īpaši , jo tempļa pagalms bija pilns ar simtiem spāru, tās nelidoja riņķī ,vienkārši zibēja gaisā. Labu laiku stāvējām ar pavērtām mutēm. Skaistums.
Visu mūsu garīgo pacilājumu gan izjauca mincis, kas lavījās uz pagalma vidu, kur pavisam klusi un nevainīgi nolika kluci...
Par dzīvniekiem runājot, vēl kāda atšķirība, ja Džavā tie,kas klaiņo ir kaķi, bet arī nemaz tik daudz, tad Bali ir pārpildīta ar klaiņojošiem suņiem. Lai gan lai dzīvnieku mīļi, lai nesatraucas, vairums šo dzīvnieku pārtiek no ziedojumiem dieviem. Bet tik un tā skumji.
Pirms autobusa uzkodām saldējumu par godu karstai dienai un priekam,ka lietus sezonas laikā nav lijis! Ubuda kā kultūras centrs gan palika līdz galam neatklāta, jo nebija laika ne tradicionālajām dejām, ne mūzikai,bet varbūt citreiz.
1h un mēs nonācām Kutā! Bija jau vēls un viss ko mēs gribējām bija tikt pie svaigas sulas un gultas! Pēc dažu stundu riņķošanas atradām jauku viesnīcu. Šis brauciens bija tikai daļēji plānots un, protams, nevena viesnīca, no 2, kur bijām, netika iepriekš rezervētas, kas nedaudz sarežģīja situāciju.  Ak, cik mēs bijām vīlušās, ka šajā viesnīcā nebija liela spoguļa :D bet mēs tikām pie brokastīm, kas bija viens no lielākajiem dienas priekiem, jo tās bija ārārtīgi gardas brokastu pankūkas :)
Ko mēs darījām Kutā? Lūk ko:
Nolēmām atmest ar roku tūrismam un gulšņāt pludmalē. Pirmā diena Kutā tika nosaukta par pludmales un grāmatu dienu, varējām katra piebeigt savu autobusu lasāmvielu. Diezgan mierīga gulšņāšana nesanāca, jo te ir pilns ar pārdevējiem un dažādu citu pakalpojumu sniedzējiem un viņu ir daudz, tik daudz, ka pret kādu gribot negribot būsi nelaipns, jo viss, ko gribas, ir lai liek mierā. Tā nu kāda tante centās man uzspiest manikīru, lūk saruna:
"manikīrs?"
"nē, paldies"
"Masāža?"
"Nē,paldies! "
"Lēti, manikīrs, masāža"
"es negribu ar jums runāt"
"negribi runāt?! ptfu, lai tev mute sapūst" 

Betas noķertais kadrs ar nelaipno tanti
Lūk kādi jauki , viesmīlīgi balinieši. Vēl kāds tirgonis palika atmiņā, gan arī ar ne visai patīkamu stāstu. Biju pārvākusies pie Betas ēnā un pie mums piekāpa paklāju tirgonis, apgalvojot, ka dvielis ir tīrs, bet paklājs ir netītrs un tādēļ ir labāk uz paklāja gulēt. Bet kad teicām nē, viņa uzstājība pārauga interesantās darbībās, viņš izklāja paklāju un sāka slavēt, nu ka ne tikai netīrs, bet arī liels, uzsverot liels un izdodot porno filmas cienīgas skaņas. Mums pie sirds vairāk gāja nekaitīgie sērfdēļu izīrētāji un saldējuma pārdēvēji, kam nē nozīmēja nē.
Kutā turpinājām baudīt vēderpriekus un šoreiz patiesi priecīgi, jo ēdienkartē bija rīsi, kompromiss - Korejiešu virtuve. Tik gardi, ka gājām vairākkārt, iesaku "Basil leaves"
Bet ja tā padomā Kutā īsti nekā daudz arī nav ko darīt, tūrisma pilsēta, domāta sērfošanai un lai iepirktos, ne vienu ne otru nedarījām bet bija labi tā vai tā. Vērojām tūristus, kas te brīnumainā kārtā brauc lielām ģimenēm, šķiet eiropieši nebrauc ar saviem tīņu bērniem un viņu otrajām pusēm tādos ceļojumos. Apsmējām sērferus, kas cirtās apkārt vietējām meičām, un priecējām vietējos ar sarunām indonēziski ne angliski.
Pēdējais vakars Bali bija jauks. Pirmo reizi Bali pa šīm dienām manīju tik daudz vietējo, pludmale bija pārpildīta ar tiem,kas gaidīja dienas beigas, saulrietu. Mēs arī sagaidījām un devāmies uz kafejnīcu, lai tā pa īstam pabūtu kopā pirms Beta atgriežas Kanādā, pirms es braucu uz Džogdžu un Džo uz Pačiran. Tur gan mums tika atgādināts par realitāti, ko bijām nedaudz piemirsušas, par realitāti,ka Indonēzija ir maza, pie blakus galdiņa satiku savus rīta lidmašīnas kaimiņus un mūsu draugus no Džogdžas.
Tāpat jau visu nav iespējams izstāstīt, bet bija skaists ceļojums, ne par garu, ne par īsu un noteikti ne par tālu.Un cerams, ka arī Tev izdevās vismaz gabaliņu ar mani paceļot kopā.