sestdiena, 2011. gada 10. decembris

Vietejas zvaignes

Salda brunete
but par balto cilveku ne vienmer ir viegli, no tevis gaida vairak un pat tad ja negaida, viss ko tu dari ir vairak ka parasta cilveka izpildijuma. Ar parastiem es domaju tos, kuri seci sauc par indoneziesiem Tad nu musu universitate nolema izradit, kas vieniem ir. Tad nu mes visi sataisijam tradicionalos karumus, dazi pacentas uzvilkt tradicionalos kostimus (paldies Dievam man nav museja lidzi, saja karstuma.....)
Es sataisiju kirbisus un saldo bruneti, kaut kas kas ir garsigs un atri pagatavojams, jo nu cilveku ne pa jokam daudz, visi grib redzet bule un visiem gribas foto ar bule, pat rektoram :D
Ar Jus Latvijas stenda
Diena izvertas jauka, vairaki no musu studentiem dejoja un dziedaja, laiku pa laikam kadu ari uzsauca uz skatuves, lai manas universitates studenti var uzdod jautajumus un uzzinat ko vairak, ko visi protams darija ar diezgan lielu aizrautibu. Es par laimi noslepos batikas stenda un vesu mieru batikoju uz savas koka maskas, kas man bija kas jauns, jo lidz sim biju batikojusi tikai uz auduma, bet ka izradas var kepaties ar vasku un krasam ari uz koka :) 
Si diena bija tikai sakums, mums pasakums ievilkas divas dienas, kur otra diena tiku pierunata uz visadam mulkibam, pirmam kartam, man nacas klut par MC jebsu vakara vaditaju. Par laimi nebiju vieniga, ar Tasanu no Tailandes abi cinijamies ar saviem scenarijiem, kurus dabujam tikai stundu pirms iziesanas :D Indoneziesu stila, ka mes sakam. Un tapat jau nebija laika gatavoties, jo ja kads redz,kas man mugura, tas ir tradicionalais terps, kas kopa ar tradicionalu matu sakartojumu aiznem pusotru stundu :D kad bijam puscela ar matu sakartojumu centos indoneziesiem izskaidrot musu teicienu - skaistums prasa upurus. Nesaprata. Skaistuma upuru Indonezija nav!
Otra mulkiba un smiekls ir par musu prieksnesumu. Nebija neviena gana dulla eiropiesha kas uzstatos, tad nu piekritu, ar noteikumu, ka nebusu viena :D Bijam mes 8, kas dziedaja Laternu stunda! Indoneziesu meitenes bija vienkarsi super, iemacoties vardus, dazas pat no galvas :) Lugums nesmieties :D
tads luk pasakums:)

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Soegijo

Darbigas dienas Indonezija nu jau pavisam nedaudz atlauj celot un tie pasi mazie celojumi ir uz vietejam pludmalem, kas isteniba dazkart liek atcereties, cik eksotiska vieta dzivoju, ne visur varetu doties uz smilsu paradizi novembra vidu vai nu jau decembri.
Bet ko tur daudz par pludmalem. Pedejo dienu interesantakais notikums bija Soegijo. Kas tas ir? Ta ir filma! Divaina karta klut par mazu dalinu no kino seit ir viegli, salidzonisi viegli ar Latviju :) Ko lai dara nabaga rezisors, kam filmai vajag baltos cilvekus, pavisam vienkarsi palaiz vestuli pa visiem zinamo Facebook sakot, ka mekle ekstras filmai un se ku re ku, mes visi sarosamies un varam sarazot ko tik nevajag, holandiesu kristietibas nesejus, karavirus utt. Ta nu ari es kluvu par holandiesu mukeni....
Filmas darbiba notiek 1940tajos gados Java, tas galvenais varonis ir Alberts Soegijapranata, kurs bija pirmais biskaps Indonezija. Vins ir atzits par vienu no Indonezijas varoniem, un ne jau tikai kristietibas izplatisanas del, bet ari tadel, ka iedvesmoja indonezieshus cinities pret japaniem.
Filma stasta par pashu Biskapu, par cilvekiem vinam apkart un ta laika notikumiem.

filmesanas komanda
Filma varetu but diezgan populara, gan tematikas del, gan rezisora del, kurs ir Garin Nugroho, vina filmas ir vienas no labakajam, iesakams materials zinatkaram acem :)
Man ar vinu nesanaca parunaties, bet nu cik sanaca verot tads omuligs virietis labakajos gados, mierigs nosverts, sava miera visu vero. Var jau ari but,ka viss del vides,filmejam Klaten, kada ciemata, kur visi ciemata laudis ir iesaistiti un diegzan liela sajusma par to, kas notiek.
Nu un ja, ja pec manis busiet dikti noilgojusies, filma zinak 2012. gada Junija! 





ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

Pārsteidzošā Āzija V

- bankā atverot kontu ir jāaizpilda papīri, tur ne tikai tiek prasīta reliģija, bet arī hobiji, kur dotas tikai dažas iespējas: sports, ceļošana, māksla vai iepirkšanās
- puķes un vīraki mājā, nav laba lieta, jo tiek uztverti kā ziedojums gariem un gari acīmredzot nav laba lieta.
-mango ievārījums garšo nu gluži tāpat kā abolu, neko neesat nokavējuši
-īres cena vienai milzīgai mājai, 2 stāvi, 5 istabas, 2 vannas istabas, veranda, dārzs...1043Ls gadā, kas ir 86 Ls mēnesī! Un ši jau ir šika māja!
- uz visiem jautājumiem labāk atbildēt ar belum (vēl ne) nekā ar tidak (kas nozīmē nē), jo īpaši, ja ir jautājums, vai esi precējies
- frizetava biezi vien dod lidzi nogriestos matus, lai mazaka iespeja, ka kads nozog un uzliek lastu

458 dienas

Rit mana 458 diena Indonēzijā, tāds pavisam nenozīmīgs cipars, bet domas par to, kas ir nozīmīgs. Cik daudz cilvēks mainās šajās nemaz tik daudzajās dienās. Un to es sāku novērtēt tikai tagad kad esmu ievākusies jaunā mājā, kurā ir ļoti rietumnieciska vide, sēžu te savā lielajā mājā, lielajā istabā ar kaķi klēpī un domāja, cik mana dzīve zināmā mērā ir eiropeiska. Bet tas jau tikai mājā... 
Mājas ārpuse ir ciemats un kaut kā pavisam nemanot esmu pārņēmusi diezgan daudzas no džavaniešu paražām. Nebūs diena, kad ejot garām kaimiņiem nepalocīšos un nepasmaidīšu, tas iznāk tik dabiski, smaidīt cilvēkiem un tik patīkami, jo arī viņi tev smaida. Tāda interesanta kultūra, apmainīties labām enerģijām. Viena no manām kaimiņienēm ir kundze jau gados ar vīru un meitu, viņiem ir veikals, kur es tīri bieži iepērku viņu vistu olas un vietējo zemnieku dārzeņus un ikreiz mēs pārmijam vārdus par mājas dzīvi un to, kuri dārzeņi ir labāki un kurus labāk gatavot kuram ēdienam. Un nav jau tā doma galvā, kas parasti būtu: nu kad tā ome beigs mani izprašņāt?!!! Bet gluži otrādi, ir prieks atbildēt un parunāties, jo nav tak kur steigties, santai saja... 
 Jūs jau varbūt domājat, ka tāda pieklājības būšana tikai ciematā, kur stipras tradīcijas, nekā nebija, visa Javas sala ir kultūras pilna un tradīcijas ir dzīvas un dikti lipīgas. Pat tik neitrālā vidē kā universitāte, speras arā javanisms, pat no manis. Ejot garām cilvēkiem, vienmēr saku permisi (atvainojiet) un pat ejot garām sēdošiem draugiem pieliecos, skats nedaudz līdzīgs kā baznīcas zvaniķim ar kupri, viena puse, kas pavērsta pret cilvēku ir zemāka kā otra puse un roka atbrīvoti karājas. Tā dīvaini no vienas puses, bet no otras kāpēc ne? Tāpat ar uzrunām. Tas nekas, ka pasniedzēja ir manā vecumā, vienalga sauksim par Ibu vai Bu, kas nozīmē "kundze" un nesprēgāšu pretī saviem pasniedzējiem, kas mani sauc tieši tāpat, jo arī es piederu pie mācībspēkiem. Mēs izrādam cieņu zināšanām un cilvēkiem, kas tās nes. Jo īpaši tas attiecas uz skolām, kur ne retums ciemojos. Šķiet tur šī cieņas apmaiņa dara arī skolēnu ar skolnieku nedaudz ciešāku, nedaudz kā ģimeni. Jo tāpat kā vecākus un vecvecākus, arī skolotājus godā ar rokas spiedienu, kur roku pieliek pie vaiga vai piere, kamēr tu klanies. It kā cieņas izrādīšana ar to, ka tu liec savu muguru cita priekšā, bet tai pat laikā tuvums un mīļums staro no rokas spiediena.
Rokas spiediens vispār ir dikti svarīga padarīšana... Ikreiz satiekot cilvēkus mēs spiežam rokas, citreiz kā normāli eiropieši, citreiz kā kārtīgi indonēzieši lupatu ķepiņu stilā. Bēt tiklīdz kā rokas ir atlaistas, tā tās pieskaras krūtīm, kur sirds. Sirsnīgi ne? Mani vismīļākie rokas spiedieni ir ar omēm un opjiem, kur tu pieliecies, cik vien vari un cilvēka roku saņem ar abām rokām un tad pie sirsniņas, liela liela cieņas izrādīšana. Vai pie mums Latvijā, kas tāds ir, šaubos, tādi ļoti oficiāli mēs esam un pavisam nedabīgi stīvi... ar, ko es nesaku, ka esam slikti, visiem ir savi mīnusi, mēs ļaujam cilvēkiem būt tuvu. šo dienu laikā esmu atradusi no cilvēku pieskārieniem, jo tas zināmā mērā nav atļauts, kārtīgu apskāvienu sen sen neesmu saņēmusi.Šķiet tuvākais, kas var būt ir rokasspiediens ar bučām vai vaigu pieskārienu, tas starp meitenēm, kas labas draudzenes ir. Esmu tik tāl atradusi no šiem pieskārieniem, ka satrūkstos ikreiz kad kāds netīšām pieskaras. Bet viss jau ir labojams, cerams :)
Viena lieta ir uzvedība un kustības, pavisam cita ir komunikācija, veids kā runāsim, nedaudz lēnāk un ar smaidu. Un par ko runāsim... Lai cik indonēzieši vienmēr visur iet kopā un neko nedarītu vieni paši, viņi tomēr paliek vieni, jo reti kad esmu redzējusi, ka cilvēko dalītos domās un idejās, iekšējos pārdzīvojumos. Visas sarunas ir virspusējas, runājot par ēdienu un notikumiem. Un varbūt pat pēc 10 gadu pazīšanās, tu nemaz to cilvēku nepazīsi. Un tā arī mēs,kas šeit ilgāk, mēs nedalamies, mēs esam paši par sevi, bet kopā.
Īsa pārdoma par to, kā ir šeit.

piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Soroako

Laiks ir aizskrējis nemanot. Biju slinka un aizņemta ar iedzīvošanos jaunajā mājā un jaunajā ikdienas grafikā! Tad nu padalīšos savās emocijās un piedzīvojumos iz Soroako. 
Ceļš uz Soroako bija vienkārši neaprkastāms, mēs izbraucām agri agri no rīta ar pavisam parastu autobusu. Ceļš līkumu līkumiem veda augšup kalnos, tik augstu,ka meži bija gluži kā Latvijā un udenskritumu ūdeņi bija ledus auksti. Ārkārtīgi skaisti skati, bet diemžēl autobusa līkumi un lielais ātrums man nedeva drosmi celties kājās un iet pie tavērtā loga ķert mirkli ar kameru, izvēlējos ķert mirkli savām atmiņām. Soroako mēs iebraucām pēc aptuveni 10 stundu ceļa, pēcpusdienā. Mājās mūs sagaidīja visa ģimene: Etas mamma, brāļi Rūdijs, Kress un  Bērtijs, viņu sievas un Etas māsa Ita un , protams, bērni :) Visi kopā devāmies uz vakara tirgu iepirkt kārumus un vakariņas. 
Nedēļa Soroako pagāja nemanot un vairāk izbaudot ģimeniskumu nekā esot patiesai tūristei. Visu gadu biju gatavojusies ap šo laiku būt Latvijā, pie ģimenes un draugiem, bet redz ka nesanāca, dienas soroako to nedaudz atsvēra, jo jutos kā savējais.
Soroako ir maza pilsētiņa, kas ir pilna ar ārzemniekiem, jo tai ir lielas dabas bagātibas, tieši izrakteņu ziņā,nu tik tagad neprasiet, ko viņi tur rok, bet zinu, ka tā manta ir svarīga sastāvdaļa atombumbām. Kompānija pieder kanādiešiem, nīderlandiešiem un meksikāņiem, tad nu šamo ir daudz un tas ir redzams celtnēs, kas ir eiropiešu stilā un pilsēta ir tīra, nekur nemanīsi atkritumus un šur tur pat ir atkritumu tvertnes. Prieks tādā vidē dzīvot. 
Matano ezers
Bet ne jau tikai iebraukušie ārzemnieki dara vidi skaistu, Soroako pašai ir savi skaistumu un skaistākais ir ezers - Matano ezers.Šams ir milzīgs, skaists, mierīgs un ar fantastiski apburošu skatu - kalniem.Mēs tur pabijām 2 reizes, pirmo reizi, kad ir uzņemta foto, es biju tur agri no rīta. Tā būtu fantastiska vieta meditācijai, relaksācijai vai vienkāršām pārdomām par dzīvi. Šķiet viss pasaules miers ir tieši tur. 
Kādu citu dienu mēs devāmies visi kopā tur, ģimene, draugi un kaimiņi, 3 mašīnas un kādi 5 moči :D jautri saspiesti, tās dienas rīts pagāja trauksmē, puikas grillēja zivis un meitenes vārīja rīsus, ko ņemt līdzi, es ar vēl dažām dāmām taisījām augļu zupu, kas nav tik viegli, ja ir jāsataisa 30l :D bet vismaz jautri!
onde onde
Vēl viena no dienām ciematā pagāja gatavojot, mēs taisījām onde onde saldumus. Iemesls pavisam vienkāršs, viens no brālēniem bija iegādājis jaunu mašīnu un jaunā mašīna ir jāiesvēta un te to nedara aplejot ar šampi, te to dara apmētājot ar ēdienu, parasti onde onde un tādi bagātāki ļautiņi var izvēlēties arī citas mantas. tad nu visu dienu vesels bars dzīvojāmies pa virtuvi lai sataisītu šito mantu, un daudz, nepateikšu cik tūkstošus, bet zinu, ka biju virtuvē kādas 6 stundas! Visbeidzot viss bija gatavs, iznesām lielo 'bļodu ar saldumiem, kas visiem bija jāēd un tad nu drosminiece Eta izdomāja masīnu beidzot iesvētīt :D atspēriens un onde oonde izšķīda pa mašīnas stiklu, par ko īpašnieks nebija īpaši priecīgs un tādēļ ar to visi lielie prieki beidzās, bet ēšana nebeidzās līdz pat vēlam vakaram. Tāda lūk mašīnu lieta :p



Vēl kāds skaistums šajā pilsētā ir ūdenskritums un tas nu ir skaistākais kādu es esmu redzējusi. Diemžēl vienā bildē tas nesagāja, bet ja jūs varētu iedomāties udenskrituma kāpnes apmēram 700m  augstumā... ūdens gāžas ar milzu spēku,svaigs un vēss. Uz šo mēs devāmies tikai ģimenes lokā. Gluži kā gatavojoties ezera izbraukumam arī pirms ūdenskrituma mēs visi gatavojām un pakojāmies, lai ceļojums ir izdevies un ceļojumns ir izdevies tikai tad, ja visi ir paēduši (saka Etas mamma). Es biju sajūsmā, kā mazs bērns priecājos par ūdeni, jo nu nekāda slīkšana nav un daba ir vienkārši apburoša, jo neskarta, viss dabīgs, ūdenskritums džungļu vidū! Visu dienu ar sīčiem dauzījos pa ūdeni līdz atbrauca vēl kāda ģimene, kuras mērķis gan nebija īsti izbaudīt dabu, bet drīzak to piesārņot, jo viss, ko šamie darīja bija ziepējās, šampūnojās un skalojās. Indonēzišu kultūra- visiem mājās ir vannas istabas, bet tik un tā ies uz skaistu dabas vietu  mazgāties. Loģika? Bet pat šādi sīkumi manu dienu īsti nesabojāja, bija skaisti!
Pēdējās dienas Soroako pagāja gatavojoties Idul fitri, tika cepti keksi un kūkas, gatavoti saldumi un ēdieni. Idnonēzijā pat, ja tu neesi musulmani vienalga ir patīkami svinēt šos svētkus, jo tas ir laiks, kad visa ģimene var būt kopā apciemot viens otru un pateikt paldies par to,ka tev tādi ir. Smieklīgā kārtā Idul fitri tika atcelts. nezinu vai Latvijā par to ziņoja, bet mēnesis nebija riktīgajā vietā līdz ar to Idulfitri bija par vienu dienu vēlāk, kas priekš manis bija tikai labas ziņas, tas nozīmēja, ka vienu dienu svinēšu kopā ar ģimeni, bet otru idulfitri dienu ar saviem draugiem jau Džogdžakartā. 
Idulfitri diena bija aizkavējusies un Eta bija slima, viņai sāpēja kāja, ir ir pilsētelē slimnīca, bet nu ar tādām dīvainām sāpēm labāk iet pie om (onkuļa). Vienu rītu aizstaigājām līdz om mājai. Om izrādās ir urut specs. Īsti nepateikšu,kas ir urut, bet nu tāda kā masāža noteiktos punktos, sajūta pēc tam ir laba, bet nu kliegšana vai vismaz asaras noteikti neizpaliks, jo sāp kā ellē! Ar om sākām runāties un es palūdzu, lai mani pamāca, tad nu katru reizi (3dienas) om mani mācīja, kā spaidīt un kur spaidīt, diemžēl tas nebija tikai teorētiski, mācību objekts biju es pati, locījos sāpēs un centos atcerēties kas un kā. Tagad ar smaidu uz lūpām "spaidu" savus draugus, sāp, bet beigās ir labi!
ģimenes foto
Pēdējā diena Soroako bija Idulfitri diena. Sapucējāmies un devāmies ciemos pie visiem ģimenes locekļiem, kas ir musulmaņi. Tas gan pēc tam, kad kaimiņi apciemoja ar to sagatavotajiem gardumiem. Skaisti jau, visi tādi smuki, kundzītes savās musulmaņu garajās kleitās ar akmeņu rotājumiem... visi smaidīgi un apmierināti, varu saderēt, ka ēdienu dēļ, jo tu nu ir pārāk daudz un pārāk gardi,atliek tikai ēst, ēst un ēst :) Kamēr viesojāmies atceros, ka tante izspēra joku,ka lielas bļodas uz galda un labi ir, ka mēs neesam no papua, jo ja tā, tad bļodu sastāvs sen jau būtu mūsu somās nevis uz galda!
Vakars pagāja nedaudz skumji, bija jāatvadās no visiem, kas bija pārāk emocionāli pat man, atvadu dāvanas, atvadu skavieni vairākas reizes, gan mājās, gan autobusa pieturā, jo visa lielā ģimene nāca pavadīt, tāda nu tradīcija. Sirsniņa nomierinājās, kad nonācu lidostā, kur skumjas kliedēja jauka ģimene,kas uzzinājusi , cik dārgi Latvijā ir rīsi,piesolīja man vienu rīsu maisu līdzi :) 
Un nu jau atpakaļ Džogdžā, pie draugiem un paziņām, jauna skolas gada un jaunas mājas un jauniem mazākiem un tuvākiem izbraukumiem.

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Toraja

Toraja latviski būtu Toradža jeb vietējā valodā Toraja. Tā ir maza pilsētiņa Sulavesi Dienvidos, maza, bet ļoti iecienīta tūristu vidū un ne velti, tās kalni un ielejas liek acīm žilbt un interesantie stāsti par celtnēm un vietām liek naktīs sapņot par to, kas redzēts pa dienu.
Torajā mēs ieradāmies pēc aptuveni 11h gara ceļojuma autobusā, kārtējo reizi es biju atlūzusi,šoreiz nožēloju, jo dabas skati ir neaprakstāmi! Cilvēks,kas nespēj gulēt nekādos transporta līdzekļos, es, automātiski atlūst apsēžoties mazajos, bez gaisa kondicioniera autobusos...  Māja kurā dzīvojām bija pēdējā autobusa pietura, mājele ciematiņā, tur mūs sagaidīja tante, om un nenek. Nenek būtu pelnījusi īpašu stāstu, vecmamma ir 85 gadus veca, ar dikti klibu atmiņu un lielu spītību, viņai nebija nekādas vēlmes ar mani sazināties indonēziski, tādēļ man nācās iemācīties dažus vārdus torajas mēlē.
Te nu arī priekš jums mini vārdnīciņa (izrunu rakstu latviski!) Indonēziešu- toraja - latviešu

sēta Rorajā
Selamat pagi - selamat pagi - labrīt
Selamat siang - seamat siang - labdien
Selamat sore- selamat sore- labdien (pl. 4-5:40)
Selamat malam- bongimelo- labvakar
Tidak tau- ta kutandai- es nezinu
Nama saja...- sanangku....- mans vārds ir....
Mahal- masuli- dārgi
murah- masempo- lēti
terima kasih- kurē sumangka- paldies
berapa- pira- cik
makan- kumande- ēst(ļoti svarīgs vārds!)
aku lapar- tandia'na- esmu izsalcis
enak- mammi- garšīgi

kapenes

Kā jau ierasts pirmo dienu pavadījām mājā, tīri aprodot ar situāciju, tas gan neattiecas uz rīta cēlienu. Pirmā diena bija Etas tēta dzimšanas diena un mēs devāmies viņu apciemot. Šī nebija priecīga dzimšanas diena, jo devāmies uz kapiem, kas nebija gluži kapi, bet drīzāk kapenes.Torajā cilvēkus apglabā 3 veidos:1. vissenākais- kalnu alās; 2. kuburan batu - akmenī izcirsta kapene un 3. ģimenes celtās kapenēs. Etas tētis atdusas pēdējā no varinatiem, līdzīgā "mājiņā" kā redzams bildēs. Šādas kapenes var redzēt it visur. Tās tiek celtas visai ģimenei nevis atsevišķam cilvēkam.Tām blakus var redzēt bēru atribūtiku, simboliskas tradicionālās celtnes, tādi kā plakāti ar laba vēlējumiem, plastmasas ziedi, visas šīs lietas tiek atstātas pie kapenēm kamēr laika zobs tās iznīcina. Tāpat tuvinieki apciemo kapenes, atnesot ēdienu, dzērienu, mīļākās cigaretes. Viss apciemojums ir kā satikt cilvēku, ar to runājas, ar to kopā ēd, mēs ēdām brokastis ar Etas tēti, viņa mīļāko ēdienu - rīsus ar kokosriekstu pienu gatavotus banānu lapā. Apciemojumam tuvojoties beigām ap kapenēm Eta un tante apgāja riņķī laistot ūdeni, tā kā attīrot vietu. 
kapenes alā (Londa)
skats no batutumonga
Līdzīgas tradīcijas ir kapenēm alās, ar ūdeni gluži neviens nelaistīsies, bet ēdienu un dzērienu nesīs un tāpat visa atribūtika tur būs.Es apciemoju vienu no šīm vietām, ar nosaukumu Londa. Tas ir diezgan augsts kalns, kurā ir neskaitāmas alas un visās šajās alās ir atrodami skeleti un zārki, pat ārpus alas. šāda tradicija ir kopš animistu laikiem, bet tagad to turpina kristieši. Jāpiemin,ka apglabāšanas vieta ir stipri atkarīga no ģimenes statusa, kas ir saglabājies kopš hindi laikiem. Kalna pakājē tiek apglabāti zemāko klašu cilvēki, taču augstāk augstāko klašu ģimenes locekļi. 
mirušo lelles
Tā teikt dižciltīgajiem ir vēl kāda dīvaina tradīcija- lelles. Katram mirušajam tiek veidota lelle, kas mats matā izskatās kā mirušais cilvēks,tās var būt lielākas un var būt mazākas, atkarīgs no ģimenes finansiālajām iespējām. Jautāju vairākiem cilvēkiem, kādēļ tādas tiek taisītas, loģiskākais izskaidrijums bija tāds, ka cilvēkiem ir vēlme apskatīt mirušo, bet tak zārku vaļā nevērs, tādēļ ir lelle. Un zināmā mērā taisnība, arī pie kapenēm parasti ir mirušā foto. Šādās vietās nevar apgalbāt cilvēku no malas, ir jābūt ģimenes saistēm. Un šādu kalnu ir ārkārtīgi daudz. Mūsdienās joprojām daudzi tiek apglabāti šeit taču tā kā daudzām ģimenēm ir pieeja naudai, var uzcelt kapenes. Ļoti nabadzīgi cilvēki mēdza apglabāt cilvēkus koku dobumos, pašlaik to vairāk gan nedara. 
Kas attiecas uz bēru ceremonijām, tie ir vieni no iespaidīgākajiem festivāliem ,ilgst līdz pat nedēļai, aicinot visu apkārtni, visus radus, viesu skaits sasniedz vairākus tūkstošus, izmaksas līdz ar to arī ir ne pa jokam, aptuveni 100- 200 miljoni, kas ir līdz pat 20 tūkstošiem latu (taspats attiecas uz kāzām!!!!).
Toraja ir skaistum skaista daba, izbaudīju ik dienu kad devāmies pastaigā, tuvākā vai tālāka izbraukumā. Viens no skaistākajiem skatiem bija no Batutumonga, kas ir ausgtākais kalns (vai augstākais, kurā var uzbarukt). Bilžu ir daudz, lūgums skatīt iekš picasa!
Šis bija rīsu ražas laiks, koši zaļie rīsu lauki bija pārvērtušies dzeltenīgos, tie bija pilni ar cilvēkiem ,kas no rīsu stiebriem sita laukā rīsu graudus, kas vēlāk žāvējās māju priekšā. Novāktajos rīsu laukos ganījās bufalo, našķojoties ar pārpalikušajiem rīsiem un vannojoties zivju dīķos, kas nu jau iztukšoti. 
Runājot par zivīm, viena no vietām, kur devāmies bija diezgan slavens zivju dīķis- Tilanga. Slavens kā skaista vieta, kā bāreņu namam piederoša vieta un arī slavena dēļ to lielajām iemītniecēm- zivīm. Šajā dīķi dzīvoja milzīgas zivis, kas ir pieradušas pie cilvēkbērnu klātbūtnes un uz ipašiem klikšķiem ūdenī iznāk no zemūdens alām, bet nenāks jau tāpatvien, zives ir jāpiekukuļo ar pīļu olām ,kas tām tik ļoti tīk. Kamēr zivs mielojas ar jēlo olu, var pat to papaijāt:) atrakcija! :D
Blakus rīsu laukiem ir dīvaina paskata mājas ar izliektiem,sarkaniem jumtiem un krāšņiem rakstiem. Kā izrādās jumti simbolizē vērša ragus. Bufalo ir ārkārtīgi nozīmīgs, tas arī simbolizē to, cik ģimene ir bagāta, cik daudz bufolu un kāda šķirnes bufalo tiem ir. Dārgākais izmaksā līdz pat 2000Ls, tas ir tik dārgs dēļ garās spalvas un zilajām acīm (kā zināms, Indonēzieši ir apsēsti ar zilo acu īpašniekiem).
Atpakaļ pie mājām, tāsgalvenokārt kalpo kā rīsu glabātuves, ja tās ir mazākas, taču mēdz celt arī lielākas, kā foto raksta sākumā, tās ir celtas no koka un jumts no bambusiem. Dzīvojamās mājas bieži vien ir rotātas ar bufalo ragiem (arī bildē augšā), ragi tiek piestiprināti pēc bērēm, aptuveni 40 ragu ir pēc 5 cilvēku nāves...
Skaistas ainavas, rīsu lauki, sarkanie jumti un daudz daudz baznīcu, tās ir it visur. Toraja ir , maniem vārdiem, kristiešu galvas pislēta. Lai kur dotos būs baznīcas, vecākas, jaunākas, katoļu, protestantu. Diemžēl man neizdevās neviena iekļūt, jo uz dievkalpojumu, lai ietu man vajadzētu šikākas drēbes par t-kreklu (tāda kārtība- uz baznīcu jāpucējas) un citos laikos baznīcas ir slēgtas.
Toraju nevēlējos pamest skaisto skatu un vēso rītu dēļ, bija pietrūkusi tā patīkamā sajūta, kad meklē pēc siltākām drēbēm un rītos vēro savu elpu gaisā.Vienā no šādiem rītiem mš devāmies tālāk uz Soroako...

turpinājums sekos :)

sestdiena, 2011. gada 17. septembris

Pare Pare & Makassar


Mahakam upe no kuģa
Ceļš no Samarindas uz Pare Pare bija garš, bet tīkams, nosacīti, protams... izmēģinājām kruīza pakalpojumus, izklaidēja prusaki! :D Uz pusi mazāks kā mūsu Stokholmas ceļveži, visi fōjē, gaiteņi un kravas nodalījumu ir noklāti ar matračiem no vienas vietas, kur agrāk ir bijusi bāra lete ir 
Pievienot parakstu
vienīgais veikals kas tirgo dārgus rīsus un šādus tādus našķus.... kaut kur ir kajītes, kuras retais var atļauties. Katrai ģimene ir līdzi pa bērnu bariņam, kas vai nu karājas sarungā pie griestiem vai skraida pa kuģi. Tiem, kam nav, tie ir gatavi tikt pie tāda uz kuģa. Viena no topošajām māmiņām sameloja kontrolei par grūtniecības mēnešiem, 9 vietā paziņoja, ka ir 7, bet ir tak iemesls kādēļ nelaiž bez 5 minūtēm mammas uz kuģa.... Mēs vēl nebijām izbraukuši atklātos ūdeņos, kad kapteinis paziņoja, māmiņa ir dzemdībās un noteikta vieta kuģī ir slēgta, lai mazulis nāk pasaulē. mmmm, varbūt kāds doks ar uz kuģa ir? Vienā mirklī ejot uz toleti sanāca noiet garām, neapskaužu, ne visai tīrs kuģis ar prusaku tūkstošiem, viņa vienu un bars ar tantēm, kas reiz ir dzemdējušas. Piedzima puika :)
Pare Pare iebraucām agri no rīta. Ostā var iegādāties visu ko vajag, kā izrādās neskaitāmi kuģi, pasažieru un tirdzniecības šķērso šo pavisam mazo pilsētiņu.
Bija sajūta,ka šeit dzīvo tikai pāris tūkstoši iedzīvotāju, ar stundu pietiek,lai izietu cauri pilsētai, pusi no tās sastāda tirgi, rīta tirgus, vakara tirgus, kas ir nedaudz citādāks, ka pie manis Džogdžā, netīrāks, nākas balansēt uz satrūdējušiem koka dēļiem , kas palīdz pārvietoties pa dubļaino tirgu,kas nedaudz smird, lidinās mušas un šur tur tirgoņi sauc, cik lētas preces viņiem esot. Piestājot apskatīt, iepirkties pie tevis pieskrien bērns, kam nu ne vairāk kā 9 gadi, netīrs, šur tur nobrāsts, raupju acu skatienu ar vēlmi pārdot tev maisiņu, kur ielikt preces. Viņu ir daudz un visur. Kā zvēriņi.
Pare Pare es paliku Etas vīra tēva mājās, kurš dzīvo tur kopā ar māsīcām, par kurām Eta izteicās, ka tās nākot no džungļiem. Un patiesi, no maza ciematiņa nekurienes vidū, uz kurieni neved sabiedriskie transporti... ar meitenēm īsti nesanāca komunicēt, jo tās nerunā indonēziski, tikai vietējā valodā.
Vairāk saskrasmes man sanāca ar kaimņiem, kas bija dažkārt nedaudz creepy. Vai nu tiem bija liels pārsteigums par ārzemnieka apciemojumu un tie mēģināja mani izvilkt no mājas vai vienkārši uz mani paskatīties, ko viņi pat mēdzadarīt vienkārši paverot istabas durvis, kurā es atrados, pat tad kad es gulēju. Jo īpaši interesanta bija viena no kaimiņienēm, kas man sekoja pa pēdām. Tu nekad nevari zināt, kad pagriezīsies un viņa būs tur vai nē un pēc iespējas tuvāk. Cepot baklažānus eļļa sprakšķēja mums abām virsū :D Izrādās viss tikai tādēļ, ka viņa ir stāvoklī un vietējo ticējumi vēsta, ka ja tu blenzīsi pēc iespējas ilgāk uz skaistu cilvēku, parasti balto(ak,es!), ir cerība, ka tavs mazulis izskatīsies kā šis cilvēks, šajā gadījumā, es! Pieļauju domu, ka vainīga kāda uz rietumniekiem ķerta sieva, kurai pēc bēbja nākšanas pasaulē kaut kā taču vajadzēja vīram izskaidrot kā tas nākas, ka bērnam cits ģīmis :D
Makassar pludmale (Losari) saulei rietot
Roteradamas forts
Otrās dienas pēcpusdienā pie mums ciemos ieradās Ita, Etas māsa, kas sākumā mani patiesi nobiedēja, vislaik ākstoties, vienu brīdi izdomājot, ka mani būtu forši pakutināt. Goda vārds, šķita, ka neizturēšu nedēļu ar šo hiperaktīvo būtni (ilgs laiks nebija vajadzīgs,lai sadraudzētos un apjaustu, cik vienā tikai man zināmā veidā viņa atgādina Janu). Ita bija sagaidīta un mēs varējām kopā doties uz viņas pilsētu. Kārtējo reizi izvēlējāmies mašīnu nevis autobusu, cena tāpati, lielāks komforts un nonācām tieši viņas mājās.
Ita dzīvo Makassar, studentu mītnē kos, kas gluži kā mana dzīvesvieta ir lielāka māja ar daudzām istabām, kas tiek izīrētas. Nezinu kā man tā gadījās, bet Makssar pavadījām veselu nedēļu, tur laiks skrēja ātri. Ar ko tad Makassar ir slavena? Pirmkārt jau ar šaušelīgi karstu laiku, kas bija iemesls kādēļ ārpus mājas devāmies tikai agri no rīta vai vēlu pēcpusdienā.
Tanjung bayum pludmale rīta agrumā
Otrkārt, pilsēta ir slavena ar pludmalēm, tās ir galvenās tūrisma vietas. Es pabiju 3: Losari, Akarena un Tanjung bayum. Losari ir tuvākā pilsētai, tā praktiski ir daļa no pilsētas, ir ceļš un tad ir pludmale, kas vakaros ir cilvēku pārpildīta ar ģimenēm un lielākoties saldiem pārīšiem,kas cenšas saspiesties pēc iespējas ciešāk ne tik labi apgaismotajā pludmalē. Kur cilvēki,tur tirgoņi un izklaides, uzkodas un dzērieni ir itvisur.
Viens no gardumiem ,kuru var iegādāties visā pilsētā ir Pisang epe, tas ir dīvains saldums. To gatavo no ne vsiai nogatavojušamies (?) banāniem, kurus saspiež plakanus un grillē, kad tie ir brūni, tos aplej ar sarkano cukuru un kondensēto pienu un visbedzot pievieno tevis izvēlētu rasu jeb garšu, kas parasti ir šokolāde, siers vai durians. Sasodīti salds pasākums! Šeit visi saldumi ir ārkārtīgi saldi! Izklaides? Losari pludmalē vari izbraukāties ar bebek  pīlīti, pīlu laivu, Akarena bija pilna ar rotaļu laukumiem bērniem. Tukšākā no visām bija Tanjung byum  pludmale, kas kā izrādās ir vairāk domāta vietējiem. Tās krasti ir noklāti ar mazām bambusu būdiņām kur slēpties no saules un gulšņāt. Atlaisties būdiņā ir daudz patīkamāk, jo šeit pludmales ir bez skaistajām baltajām smiltīm, bet gan ar melnajām, kas ir ķēpīgas, viegli līpošas pie ādas un rada tādu kā netīrības sajūtu.
Treškārt, ir tipiskās ritumnieku tūrisma vietas, muzeji, kā piemēram, Roterdamas forts, kuru es atļāvos apskatīt tikai no ārpuses, jo ir pieredze ar indonēziešu muzejiem,nekā interesanta un muzejs bija slēkts :D 
masjid raya
Visbeidzot ceturtkārt, pilsēta ir pilna ar skaistām mošejām. Man sirdī iekrita masjid raya (varenā mošeja). Viscaur balta un milzīga, kas iedveš pietību pret šo celtni, cilvēkiem un reliģiju kopumā.
Pa vidu tūrisma mirkļiem saskārāmies ar ikdienas neveiksmēm, sausās sezonas laikā ceļot.... uhh, smagi, mūsu mājā nebija ūdeņa, ikdienu devāmies citur tikai lai dušotos un iedomājaties šajā karstajā laikā, nu vismaz 2x dienā vajag to ūdens prieku... Tad nu vienu no dienām pavadījām pie Etas brālēna, kas bija super buper, jo šamējiem ir mango koki un gaisa kondicionieris, kas bija atsvaidzinoš un labs iemesls ļoti saldam miegam. 
Pēc laba miega nāca lielākais prieks, stundas brauciens ārpus pilsētas ar gala mērķi - Bantimurung.Tā ir kalnaina vieta, dīvaini kalnaina, jo kalni sākas no nekurienes, ir līdzenums un tad ir kalns, kā mājas, stāvi jo stāvi, augsti, vairāki vai viens... bet Bantimurung ne jau kalnu dēļ apskatāma, bet gan tauriņu :) Pie ieejas sanāca smieklīgs parpratums, ārzemniekiem ir īpašas ieejas kartes, kur ir norādīta valsts, Eta ili centās ieskaidrot , ka esmu no Latvijas, bet par tādu neviens nav dzirdējis, tad nu skaidrojot, ka tā ir valsts diezgan tuvu Somijai uz manas kartes bija ieraksts Somija, uz vienu dienu nebiju latviete...
Bantimurung ir nacionālais parks ar ūdenskritumiem, un dabīgajiem baseiniem, kuros var plunčāties, ir celiņi, kas ved starp kalniem, gar upi, caur džungļiem. Patīkama pastaiga tauriņu kompānijā, tie ir it visur un daudz daudz, lieli un mazi mazītiņi, visās pasaules krāsās un tik mierīgi, ka tos var paņemt rokās. Gar takām šur tur ir soliņi, lai var atvilkt elpu un izbaudīt dabas skaistumu. Jo klusāk uzvedies, jo vairāk tauriņu sarodas. Citām dzīvajām radībām gan cilvēku esamība pilnībā netraucē- mērkaķiem, tos redzējām otrpus upei dauzoties un virs galvām našķojoties :)
Pēc garās pastaigas nāca veldze... ūdenskritums, auksts jo auksts un TIK labs!!!! Abas ar Etu labu laiciņu "vannojāmies". Lielākais labums no tā visa- dabīgā masāža :)
Pēc visiem šiem priekiem rīta agrumā tika ķerts Disko bus (autobusa nosaukums :D) uz Toradžu! 
turpinājums sekos

trešdiena, 2011. gada 7. septembris

Samarinda

Augusts tika pavadīts klaiņojot pa Indonēziju. Laiks gana ilgs un piedzīvots gana daudz, lai stāsti nāktu lēnām pa vienam, gluži kā bilžu stāsti, kas jau ir gatavi :)
Mans lielais ceļojums- Yogyakarta- Samarinda- Pare Pare- Makassar- Toraja- Soroako- Makassar- Yogyakarta

dajaku tante
Bija pagājis tieši gads kopš ierados Indonēzijā pavisam apjukusi un pazudusi, nu jau šīs ir mājas, ir draugi un ir draugi ar ģimenēm, kas ielūdz ciemos. Eta ielūdza mani ciemos pie savas ģimenes. Mēs izbraucām 5. augustā agri no rīta ar tiešo reisu Džogdžakarta - Balikpapan, Kalimantan.
Lidosta bija pilna ar tūristu vaņģotājiem, tā saucamā mašīnu īre, mēs ar pie viena pielipām un pa diezgan sakrīgu cenu, kādiem 3 Ls devāmies uz Samarindu, kur mūs jau gaidīja tante :)
Samarindas laiks bija diezgan vienmuļš, bet ne visu laiku pavadīju mierīgi, lēnām centos iejusties tūrista ādā. Vienu no dienām mēs pavadījām Tengarong, kad ir tādā kā muzeju centrāle. Nekas dižs, bet muzejs paliek muzejs, to izstaigājām ātri, pilsētu un tempļu (no Džavas) miniatūras, vietējo cilšu foto un tradicionālo mantību paraugi.
sultāna ģimenes kapi
Vieni no slavenākajiem ir Dajaki, Dajaku cilts ir pazīstamākā šajā apriņķī. Tie ir slaveni ar saviem krāsainajiem tērpiem, kuru raksti veidoti no pērlītēm un nostieptajām ausu ļipiņām... Diemžēl studenta maks neturēja ieeju Dajaku ciematā, kur nu vēl uzņemt tur bildes. Pie sevis jau skumji nopūtos, bet mierinājums Kalimantāna man tikai stacija ceļojumam uz Sulavesi.
Tengarong ietver sevī  arī vecpilsētu, keraton sultāna pili un tā mošeju. Tās ir īpaši skaistas, jo celtas no koka,, pils jo īpaši, jo tai ir daudzi rotājumi.

sultāna mošeja un pils
Sultāna pilij blakus atrodas ģimenes kapi. Visi kapi ir melnā, kapu kopiņu apmales, pieminekļi. Atšķiras tikai paša sultāna apbedījums, kas ir tādā kā istabā un tā kaps ir veidots no marmora. Te jāpiemin, ka musulmaņi tiek apglabāti, aprakti, un tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk, ja nu gimene spēj, tad tajā pašā dienā vēl pirms saulrieta.
Šī pilsēta nav tik lielā, cik tā ir pazīstama ar lielākajām "lietām". Viena no milzoņiem ir mošeja. Mošeja ir Indonēzijas/ Samarindas musulmaņu centrs. Celtna ir visnotaļ iespaidīga. Diemžēl iekšā, otrpus vārtiem negāju, jo man bija mugurā tikai vienkārš t-krekls, kas šīs salas tik ļoti radikālajiem musulmaņiem varētu nepatikt un man negribējās riskēt ar tikšanu nepatikšanās. 
gatavojot tutu
Samarindai uz visām malām varen skaistas mošejas un tās parasti ir lielas un greznas. Mūsu apciemojuma pēcpusdiena bija jauka, trāpījām tieši uz saulrietu un magrib  vakara lūgšanām, cilvēku pārpildīta iela, turpat ēdienu tirgoņi, jo magrib  ir laiks gavēņa laušanai un pirmajai maltītei pēc garās dienas. Tūristam gardēdim tas zināmā mērā nāk par labu, jo ir iespēja izmēģināt dāžadus gardumus, kā piemēram, putupese kūciņas, kas ir gatavotas no rīsu miltiem, kokosriekstiem un sarkanā cukura. Tāpat ir citi gardumi, daudzi no tiem gatavoti bambusā. Un jā, Kalimantan tāpat Sulavesi vairums tomēr ir kristieši (lai gan minoritāte musulmaņi ir ļoti radikāli), kas dod brīnišķīgu iespēju nobaudīt babi, kas nozīmē cūkgaļa! Te slavenākais veids, kā to gatavo ir sastūķē bambusā ar garšvielām un tad to grillē. Patiesi garda un spēcīga garša.
Ja jau par ēdieniem, tad interesantākais, ko man nācās nobaudīt un pat pašai gatavot bija tutu.  Tutu tiek gatavots no kasavas (gūgles tulkotājs saka ,ka latviski skan manioka) lapām. Tas ir liels augs, atgādina koku, ļoti garš, kuram var ēst tā lapas un tā sakni. Mēs gatavojām lapas. Tika novāktas tās, kas ir svaigas, nav sākušas kaltēt un tad tās tika, pat nezinu kā lai nosauc, bakstītas, sistas ar mietu līdz tās izšķīst, bet dīvainā kārtā lapas nav sulīgas. Un tad tas tiek vār'ts ar garšvielām. Pats ēdiens arī nav sulīgs, diezgan sauss un īstenībā grūti aprakstāmu garšu.
ģimenes foto
Iespēja gatavot norāda tikai to, ka dzīvoju pie ģimenes. Mani hosti bija Etas mammas māsa ar ģimene, mācītaja un pasniedzējas ģimene. Šī māja man atklāja tipisku kristiešu indonēziešu ģimeni, visur pie sienām ir Jēzus Kristus bildes vai šajā mājā kaut kas līdzīgs paklājam. Svētdiena ir patiesi svēta un visi sapucējas, lai dotos uz baznīcu, diemžēl ne man ne Etai nebija līdzi svinīgo drēbju, mums baznīca izpalika. Un jā, ikreiz pirms ēšanas mēs skaitījām lūgšanu, kas zināmā mērā radīja siltu un ģimenisku sajūtu :) Šeit ģimenes durvis vienmēr ir vaļā, pilsētā dzīvo vēl brālēni un citas tantes, kas v ienmēr viesojās šajā mājā, brīžiem apjuku un nācās jautāt , cik tad īsti cilvēku dzīvo mājā? Izrādās, ka 4, tante ar onkuli, Etas brālēns un mazais Bills, pārējie vienkārši ciemojas, dažkārt paliek pa nakti, citreiz aizciemojas un pa vidu vēl ieiet dušā...
Mahakam no viena no tiltiem
Samarindu šķērso lielākā Indonēzijas upe Mahakam, kas kopumā aizņem 77000km2. Upe ir slavena ne tikai ar tās lielumu, bet arī ar krokodiliem , tādēļ tajā neviens nepeldās, lai gan mēs pamanījām dažus vīrus bradājot pa upes krastu, kā izrādās viņi meklēja garneles, kas pat no attāluma bija redzamas. Lieli makani, kas tiek izskaloti upes krastā, dīvainā kārtā upe gluži kā jūra viļņojas un tai ir bēgumi...Upes esamība padara Samarindu par ostas pilsētu ar vienu sasodīti smirdīgu ostu, uz kuru es devos savā pēdējā dienā, lai ar kuģi dotos tālāk uz Sulavesi, mazu ostas pilsētiņu Pare Pare.
Samarindā pavadīju tikai dažas dienas, izbaudīju pilsētu, bet visvairāk jau māju sajūtu, dzīvojot pie ģimenes, mācoties gatavot tradicionālos ēdienus, pieskatot Bilu, runājoties ar tantēm vai klausoties omes stāstos




Turpinājums sekos....

pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

Ramadans

Ahsana apsveikums
Ielas ir tikšas pa dienu, visas ēstuves ir ciet, bet lielveikalos ir cilvēku pūļi,kas iepērk pārtiku vakara priekiem. Pēc magrib lūgšanu laika ielas no vienas vietas ir nosētas ar ēstūžiem, gaisā virmo ogļu smarža, eļļā ceptu banānu aromāts un kaut kur pa vidu tam visam ir augļu kompotu un augļu "zupu" pārdevēji, cilvēku pūļi visapkārt. Ir ramadāna laiks...
1. augusts ir diena, kad musulmaņi uzsāk gavēni jebšu ramadānu, kas ilgst veselu mēnesi un šogad noslēgsies ar Idul Fitri svinībām 30. un 31. augustā. Tā kā Idul fitri šogad laikam nesvinēšu jo būšu Sulavesi ar kristiešu draugiem nolēmu pa īstam izbaudīt  Bulan puasa ar saviem musulmaņu draugiem, veselas 4 dienas būs tā laime pavadīt kopā :) 
Šodien no Ahsana saņēmu e-pasta Ramadāna apsveikumu.
Ramadāna laikā musulmaņi dienas laikā neēd un nedzer, taču kamēr saule aiz apvāršņa šo un to drīkst darīt. Un ar drīkst es domāju dzert un ēst, ko dara ne pa jokam un kā saka Ratih, tad pārsvarā ar visu gavēšanu viņi pieņemas svarā, jo redz notiek kopā ēšana un ceļošana no mājas uz māju ar ēdieniem jebšu ciema kukuļiem :) 
Cik nu noprotu Ramadāns ir tas laiks kad musulmaņiem būtu jāatceras par tiem daudzajiem cilvēkiem, kam nav ko ēst. Tāpat tas ir laiks, kad cilvēki gavē lai mācītos pacietību, padevību Dievam.
Ar ko tad atšķiras Ramadāna laiks no pārējā gada? Cilvēki ceļās ap 3 no rīta, lai ēstu "brokastis" pirms saules lēkta, diena tiek pavadīta bez ūdens un bez ēdiena līdz  buka puasa - gavēņa atvēršanai, kas nozīmē ēšanu un dzeršanu daudz un dikti. Mani draugi to atvēra ar augļu kokteili, kas ir diezgan salds, lai dotu enerģiju, tāpat tas satur daudz ūdens. Un tad jau var arī ēst, ēd kamēr māgs ir pilns un vairāk nevar dabūt iekšā un tad ēd vēl, piespiedu kārtā. Mani Gambijas un Jemenas draugi stāsta, ka parasti uz gavēņa atvēršanu ierodas ciemiņi ar ciema kukuļiem un, protams, paši mājinieki arī gatavo daudz, lai visiem būtu gana. Līdz ar to mājās ir tik daudz ēdiena, ka nevar apēst visu. Mēs sovakar  buka puasa  Abdu mājā, ar ciema kukuli augļu zupu, pievienojās Andro un Dian ar eļļā vārītiem gardumiem un vīri bija sagatavojuši arābu rīsus ar vistu. Nepagāja ne pāris stundas, kad atbaruca citi ar martabak un ceptiem rīsiem, ēdam atkal. Buka puasa  notika ap pl. 6, citi atbrauca ap pl. 9 un vēlāk gan jau ap 12 ēdīs atkal un tad jau diena klāt...
Dienas laikā ir vēl citi aizliegumi, nekādas baudas, smēķēt un mīlēt aizliegts, nekādas čamdīšanās un aiztikšanas. Tas nozīmē, ka pat noglāstīt roku ir aizliegts, bet vīrs drīskt iedot buču sievai! Kas attiecas uz pārīšiem, labāk tālāk viens no otra un nevar atstāt šamos divatā, ir ok būt kopā starp vairākiem cilvēkiem. Vēl tāds sīkums ir kā lūgšanas, ir par vienu vairāk. Ja parasti ir piecas (pl.4, 12, 15, 18 un viena no 19 līdz 4), tad Ramadāna laikā pievienojas 6. vakarā, kas ilgst ilgāk un satur vairāk lūgšanu.
Jāsaka, ka man nav iebildumu pārēsties kopā ar citiem, bet dienu pavadīt ar musulmaņiem ir morāli grūti,jo jūtu vainas apziņu par tiem, kas nevar pat padzerties, atvieglojums tāds, ka nav jāgavē maziem bērniem, sievietēm, kas baro ar krūti vai ir stāvoklī, slimiem cilvēkiem un sievites menešreižu laikā arī negavē.
Tā lūk... pa dienu ēdam mājās, jo visas ēstuves ir ciet un vakarā pārēdamies :D Labi ka tā tikai pāris dienas. Ajo, kravāt somas! Uz drīzu tikšanos :)

svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs

Dieng

Brīvdienās beidzot izlaidām no pilsētas :) Galamērķis ir Dieng ieleja! Ar draugiem noīrējām autobusu un aidā, ceļā! Kopā bijām 16, es no Eiropas pārējie no Āzijas, Āfrikas un Indonēzijas... Visas jau man nenosaukt, bet - Latvija, Jemena, Izraēla, Madagaskara, Gambija, Dienvidāfrika, Namībija u.c.
Visi samiegojušies gulšņājām autobusā līdz tas apstājās vienā no Dieng ciematiem un ne jau tūrisma nolūkos autobuss apstājās! Vietējie ar argumentu, ka mūsu autobuss nespēs uzbraukt kalnā centās pierunāt, lai to nomainam (pret tieši tādu pašu autobusu!) un tādējādi tie nedaudz nopelnītu. Un tas nedaudz nav nemaz tik maz. Mūsu karstasinīgie vīrieši devās cīņā un pēc pus stundas kaulēšanās un strīdēšanās turpinājām ceļu savā autobusā :)
Dieng ieleja ir vieta centrālajā Džavā un ir izveidojusies pateicoties milzīgai vulkāna eksplozijai, kuras rezultātā ir izveidojušies vairāki kalni un arī aktīvo vulkānu komplekss, kuru apciemojām mēs. Biju apciemojusi šo vietu jau septembrī, bet šoreiz bija pavisam citas emocijas, aukstais un ļoti svaigais gais atgādināja Latvijas septembra agro rītu drēgnumu, kā nekā Dieng ir ~2000m virs jūras līmeņa. Dieng drēgnums un rīta sārma biedē indonēziešus un paver lauku suvenīriem vilnas izstrādājumu paskatā :)
Krāsu ezers
Pirmā pieturvieta bija varenskaists ezers. Krāsu ezers. Krāsu ezerā nav dzīvu būtņu, tam apakšā ir lava un gāzes, kas nāk arā, šur tur var redzēt burbulīšus. Šīs gāzes padara ezeru tik skaistu, cik tas ir, ejot tam apkārt mainās tā krāsa no pienaini zaļa līdz zilam. Lai cik ļoti gribētos pavadīt pie ezera ilgāku laiku, to ir diezgan grūti izdarīt, jo sēra (gāzes) smaka nav visai patīkama.
Pastaigājāmies pa taciņām apkārt ezeram un nonācām līdz alām. Netālu no šī ezera ir vairākas alas, meditācijas alas, kas tiek saistitas ar budismu. Mums gan šīs alas bija slēgtas, apskatījām vien statujas. Interesanti gan, ja šī vieta ir vulkāniska un tur izdalās dažādas gāzes, tad cik ilgi vajadzēja šiem budistiem gaidīt, lai sasniegtu"nirvānu"?
No nirvānu paradīzes tālāk devāmies uz Dieng teātri, kur skatījāmies filmu par to, kā veidojās Dieng ieleja, kas labs un kas slikts šajā apkārtnē un kā vietējie sadzīvo ar vulkānisko vidi. Tā Dieng ir aktīvs vulkānu komplekss un tas "izdala" savas dusmas nepārtraukti, tad šajā reģionā nav tādu izvirdumu kā Merapi, bet 80to viducī gan viens no krāteriem uzgāja gaisā un dzīvību zaudēja 140 cilvēku, kas bēgot iekļuva gāzu mākonī. 
skats no teātra
Skumjš stāsts, bet tajā pašā laikā šī teritorija ir ļoti bagātā zemes ziņā. Zeme ir ļoti bagāta un tādēļ ir ārkārtīgi attīstīta lauksiamniecība, lai kur mēs dotos visapkārt paveras lauki ar kāpostiem, tabaku, kartupeļiem un citiem labumiem :)
Pie teātra saelpojušies svaigu gaisu nodomājām ka pietiek un jādodas pie krāteriem!
Vējš pūta tieši mums virsū, kas radīja dīvainas sajūtas. Auksts vējšs un karsti tvaiki... atsvaidzinoša sajūta ādāi, bet smaciņa... uhhhh, neko aizturējām elpu un gājām riņķī. Gluži kā hipnotizēti skatījāmies mutuļojošajā ūdenī, kas vairāk atgādināja dubļus, jo bija dīvaina paskata, tb, krāsas.
Pavisam saguruši aizdevāmies pie pēdējā pieturpunkta - tempļiem, par kuriem esmu rakstījusi jau agrāk. Tīri tā zināšanai - veci hindu tempļi, vieni no pirmajiem ,kas tad ir noteikuši tempļu stilu Džavā. 
Baudījām sauli un es cūku pupas, kras sazagos vietējā laukā, ne jau daudzas, bet tik ļoti gribējās un bija tik labas, ka nutikai. redz šeit ne kefīrs ir garšīgs, ne cūku pupas nopērkamas vārīšanai, te tās audzē, lai kaltētu un ar garšvielām kopā sanāk uzkoda.










Pavisam saguruši un miegaini devāmies atpakaļ patālajā mājupceļā. par to vienīgais, ko varu teikt - bija saldi sapņi, nogulēju gandrīz visas 5 stundas :) Bet bija tā vērts, ikviens noguruma centimetrs ir vērts Dieng ielejas, kas nu oficiāli ir mana miļākā vieta Indonēzijā!
Atā līdz nākamajai reizei ;)

(vairāk bildes iekš https://picasaweb.google.com/asnate.strike/Dieng02 )

p.s. nevar zināt kā ar ierakstiem būs tuvākajā laikā - Augustu pavadu ceļojot Kalimantānā un Sulvesi! Ziņošu kā gāja septembrī!

svētdiena, 2011. gada 10. jūlijs

Krakal pludmale

Vasaras brīvdienas ir kārtīgi iesildītas, aizlaidām uz patiesi skaistu pludmali - KRAKAL!
Izbraucām vēlu, ap pl 2... pēc divarpus stundām bijām pludmalē. Ceļš skaists. Pludmales atrodas Džogdžas Dienvidos, ir jābrauc cauri pilsēta, augšā kalnos un atkal lejā, kur paveras skaistās pludmales. Te katrai ir savs nosaukums, katra no tām ir slavena ar kaut ko īpašu.
eži
Ieradāmies Krakal tieši brīdi pirms saulrieta un tieši brīdi pēc bēguma, tas gan nedaudz saskumdināja mūsu zēnus, jo peldēšana izpalika...


Bēgums paver skaistus koraļļus ar visu to dzīvo dabu, jūras zvaigznēm, zivīm, jūras ežiem un pat ūdensčūskām, no kuras es bēgu, lai gan tā nemaz nedomāja man uzbrukt, vienkārši laiskojās uz mitrajiem koraļļiem. Bet čūska paliek čūska, labāk pa gabalu!

Vērojām kā saule pazūd aiz kalniem, kur starp kokiem spēlējās migla, skaisti, nudien.



tadi mēs forši
Pēc īsas foto sesijas izsalkuši kā vilki devāmies uz Baron pludmali pēc ņammas :) Svaigi ķertas zivis tika uzliktas uz grilla un fritēti daži astoņkāji, mēs tikmēr pie karstām tējām, jo vakari ir vēsi un mēs jakas aizmirsām mājās :D

Un vēlāk jau ar pilniem vēderiem devāmies mājupceļā, atkal kalnā augšā, kur bija mežonīgi auksti, vējš, mocis uz saviem 60-80km/h, uhhhh, sajutās latvijas vēsumiņš. Savā vasaras kleitā nemaz pēc tā neilgojos.

Tāds lūk vienas dienas prieks Džogdžā :)

ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

Pārsteidzošā Āzija IV

- Ja dodies kopā pusdienot ar puisi un nolem uzsaukt, es to par sievietēm, neceri saņemt atlikumu, to saņems vīrietis. Tāda dīvaina kārtība, ja sieviete maksā, vīrietis saņem atlikumu vai vismaz čeku.
- Par ideālu vīru vai vīrieti kā tādu tiek uzskatīts tāds, kas nedusmojas. 
- Precēties vajag ar labu cilvēku nevis ar to, ko mīli...
- Visas kaut cik blondīnes tiek pielīdzinātas bārbijām.
- Indonēzieši nesaprot terminu atpūsties (istirahat), ja saki,ka atpūtīsies, noteikti tev pārjautās, vai tu gulēsi. Diendusa ir svarīga padarīšana.
- Viss neveselīgais tiek reklamēts kā veselīgs (būs vēlāk atsevišķš ieraksts ar "veselīgo" ēdienu bildēm)
- Ja esi slims un nepietiek naudas dakterim vai vienkārši slinkums pie tāda doties var līdzēt monētas masāža. Monētas masāža līdz visam - galvassāpēm, gāzēm vēderā, temperatūrai u.c. To veic ar "zelta" (vecā kaluma) 500rp monētu, ar to kasa ādu, kura ir sazieķēta ar kayu putih eļļu (kas laikam ir eikalipts),to dara, kamēr vieta paliek sarkana. Jo sarkanāka, jo slimāks tu esi jeb tevi ir vairāk gaisa (masuk angin)
- Indonēzijā nav saulgriežu tradīcijas, pavisam dabiska iemesla dēļ, cauru gadu saule noriet vienā un tajā pašā laikā. Tagad ir "ziema" (šeit gan ir tikai 2 sezonas, sausā un lietus), saule noriet ~ 17:45, kamēr "vasarā" ~18:10
- Vēl nedaudz par attiecībām. Nav svarīgi, vai tevi interesē tādas, obligāta sabiedrības prasība ir būt attiecībās. Palikt veicmeitā/vecpuisī ir nesmuka padarīšana. Cilvēki ir ļoti izbrīnīti par vientuļajiem ārzemniekiem: "Tev nav drauga šeit? Un mājās arī negaida? Kapēc? Bet ko tu domā par Indonēziešu/ Džavaniešu vīriešiem? Tev vajadzētu apprecēt džavanieti!"
-tradicionāla Indonēzieša skatījumā sieviete ir domāta 3 lietām: bērnu radīšanai, virtuvei un matracim. (bet laikam jau visur var tādus vīriešus atrast, ne tikai šeit:D) 

*

Pastkartes blogam ir uzradusies draugu lapa http://pannasunkatli.blogspot.com/ dalos ar saviem virtuves piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem....

Lai laba apetīte!

sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Makan bersama- sama

Makan bersama sama  nozīmē ēst kopā . Indonēzijā tā ir diezgan svarīga padarīšana, jo nav smuki 
ēst vienam, vispār nav smuki kaut ko darīt vienam. Ja tu esi viens, tātad vientuļš, skumjš vai kāda cita nelaime tevi ir piemklējusi. 
manas pankūkas
Ja nu tu nemāki gatavot, ej ēst ārpus mājas... mēs šodien nolēmām ēst mājās un gatavot mājās. Pavisam netīšām satikti draugi koncertā uzprasījās uz kopīgu gatavošanu. Un kurš nu gatavos? Asnāte gatavos! Ko Asnāte var pagatavot? Nu diezgan švaki ar Indonēziesu virtuvi (vēl tikai mācos), bet Eiropa yeye!
Ēdienkartē pankūkas ar sēnēm un ķirbju zupa! Pankūkas nolēmu gatavot viena, tā kā šis process var būt diezgan garlaicīgs un ilgs. Pēc lielā šķīvja piecepšanas rekomendēju sevi vecmāmiņas lomai! (hihi)

Ar sajūsmu braucu pie Rozas gatavot visu pārējo. Bet te nu ,ko nozīmē gatavot kopā? Gatavojām mēs ar Rozu 10 solītajiem draugiem, no kuriem 3 netika, prieks, vairāk paikas pašām. Kad viss mutuļoja katlos pieteicās Migels pie durvīm (Meksika), tieši laikā! Ar smaidu sejā noteicu, ka velti viņš ir laikā,jo visi tak būs ar kavēšanu. Un patiesi, pēc pusstundas gaidišanas sākām tiesāt ēdmaņu un diskutēt par kultūru atšīrību. Ar 40 minūšu nokavēšanos uz aukstiem ēdieniem ieradās Aju un Haju, vēl pēc mirkļa pieteicās Egi. Un tad jau arī Ajuta bija klāt! Un visbeidzot Berija (Berry no ASV) bija atpakaļ no Borobudur tempļa.
Nepagāja ne pus stunda kā pie durvīm sāka rēgoties nepazīstama ļautiņi... Izrādās Haju bija ielikusi paziņojumu attiecīgā mājas lapā(kur viņai ir 1287 draugi), ka ir pusdienu laiks pie Rozas! Nevajadzēja ilgu laiku lai māja būtu pilna ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas vienīgais ko darīja bija ar sevi iepazīstināja, kautrīgi šo to uzkoda un vienkārši sēdēja un klausījās mūsu sarunās (un nav tā kā indonēzieši būtu nerunīga tauta), ne vienu stundu vien :D 
Doma tikt no ļautiņiem vaļā paziņot (nu jau pēc 5h būšanas pie Rozas), ka jādodas vakariņās ar pavisam tradicionālu ēdienu - Gudeg! Visi pazuda kur nu kurais pat tie, kas vēl izsalkuši, jo nu kurš gan grib ko pavisam ierastu? hihi

Bet mums četrām (Roza, Beri, Egi un es) bija pavisam jautri stāstot Beri, kas ir gudeg un kā to ēd, un galu galā man beidzot ir foto pie Tugu pieminekļa (tas iezīmē vidus punktu starp Merapi vulkānu un sultāna pili)!