otrdiena, 2013. gada 21. maijs

Izglītība Indonēzijā

Pavisam drīz pati atgriezīšos pie mācīšanas, gan šoreiz Latvijā, un tas lika vairāk padomāt par to, kā ir bijis Indonēzijā. Divus gadus, ko tur pavadīju patstāvīgi mācīju universitātē, pati mācījos labākajā pedagoģijas universitātē Indonēzijā un šad tad prieka pēc ciemojos dažādās vietējās skolās. 
pēc stundas bērni vienmēr atvadās no skolotāja, liekot tā roku sev pie pieres
Kopumā izglītības sistēma ir samērā līdzīga Latvijas. Deviņu klašu izglītība ir obligāta, vidusskola paliek izvēles ziņā, izvēloties starp klasisku vidusskolas izglītību vai profesionālo. Kopā viss aizņem 12 gadus. Ir pieejami arī bērnu dārzi, bet Indonēzijā tā drīzāk tiek uztverta kā mācību iestāde, kur attīsta bērna kustības un sapratni par pasauli. Kādēļ kā mācību iestāde, jo, ja pie mums tā ir vairāk vieta, kur bērns mācās un dzīvojās kamēr vecāki ir darbā, tad Indonēzijā bērnudārzu darba laiks parasti ir no rīta līdz pulkstens 11 vai 12. Šeit gan arī būtu vērtīgi piebilst, ka māmiņām nav bērnu kopšanas atvaļinājumi, tās dodas dekrētā mēnesi pirms dzemdībām un mājās pavada maksimums 3 mēnešus, tad vietā nāk vecvecāki vai auklītes. Nu lūk tātad bērns līdz aptuveni 6 vai 7 gadiem dzīvojas pa mājām ar auklīti vai kādu no vecākiem, ja tiem nav darba. Bērnudārzs tiek tiem, kas dzīvo lielākās un attīstītākās pilsētās un, protams, tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem, jo jebkura izglītība Indonēzijā ir maksas prieks un bērnudārzi sāka parādīties tikai deviņdesmitajos gados, tādēļ tie nav vēl tik izplatīti. 
Domājot par mācību iestādi vecākiem ir plaša izvēle. Ir trīs veidu skolas: Muhammadija skolas (skolas, kuras daļēji dotē lielākā islāma organizācija. Tajās tiek uzņemti arī kristiešu bērni, taču ir striktākas formas, meitenēm gari svārki un lakati), valsts skolas un starptautiskās skolas (šeit netiek domātas pasaulē zināmās britu un austrāļu skolas, kas strādā pēc vienota kurikuluma, Indonēzijā starptautiskās skolas ir skolas, kurās mācības daļēji notiek angļu valodā). Vidusskolas vecuma jaunieši stāv izvēles priekšā starp profesionālo un standarta izglītību. Indonēzijas fenomens ir tāds, ka profesionālā izglītība ir daudz populārākā un dažkārt pat prestižāka. Daudzas skolas sponsorē lielākie uzņēmumi un vairumam skolēnu uzreiz pēc beigšanas tur būs nodrošināts darbs. Lai motivētu skolēnus mācīties šīs lielās firmas labākos no studentiem atbalsta ar diezgan labām stipendijām. Un profesionālo skolu līmenis ir ļoti augsts, jo īpaši Indonēzija lepojas ar mašīnbūves skolām, kas būvē paši savas mašīnas, ar kurām lielīgi brauc pilsētu mēri! 
skola Indonēzijā
Kā jau teicu, mācības maksā naudu! Maksājumi atšķiras no pilsētas un klašu grupas, kurā bērns mācās. Tā piemēram, Bandung pilsētā sākumskola gadā vienam bērnam var izmaksāt no 70 000IDR līdz 910 000 (*20 000 = ~1 ls). Izmaksas tikai aug, pamatskola izmaksā 1.6 miljonus IDR, vidusskola 4,6 miljonus IDR. Tā saucamās profenes iedalās tehniskajās, kur apgūst mašīnbūvi, informātiku, batiku u.c. izmaksā aptuveni 6.5 miljonus IDR un tās, kurās māca grāmatvedību un citas netehniskas zinības izmaksā 5.5 miljonus IDR (izglītība ir ļoti dārga, nemaz nerunājot par augstāko izglītību, kur, lai iestātos kādā no labākajām universitātēm tikai iestāšanās maksa var sasniegt 100 miljonus IDR, tā vēl nav studiju maksa!!!). Kā arī vecākiem ir jānodrošina bērnam skolas forma, kas ir obligāta pilnīgi visās skolās, te gan Indonēzijas plus, skolas formas šūšana izmaksā mazāk kā parastu drēbju iegāde (skolas formas visā valstī ir vienādas līdz 9. klasei tās ir sarkanas un vidusskolā zilas, piektdienā gan ir brīva izvēle ko vilkt, ar noteikumu, ka tā ir tradicionālā batika :) ).
skolas formas Indonēzijā
 Ne visi indonēzieši to var atļauties, jo algas ir samērā mazas un atkal tās atšķiras pilsētās, tādās pilsētās kā Bandung un Džakarta algas variē 5-10 miljoni mēnesī vidēji. Taču šāda vidējā alga, protams, visiem nav. Un te nu uzreiz man gribas laust arī priekšstatu par Āzijas lielajām ģimenēm, nav jau tā, ka visiem tur ir 10 bērni, šajā ziņā cilvēki ir samērā prātīgi un veido ģimenes ar 2-3 bērniem, lai būtu reāli viņus izglītot!
Un te nu kas tāds, ko Latvijā manījusi īsti neesmu. Bērni, kas ir apdāvināti, gudri un talantīgi, tiek atbalstīti! Skolas, kurām ir lielāki budžeti var atļauties šiem bērniem piešķirt stipendijas, tās visbiežāk sedz mācību maksu un mācību materiālu iegādi, taču ir citas, kas apgādā bērnu ar kopmītni, ja nepieciešams, un uzturnaudu. Tas pats notiek universitātē, šķiet tas ir vienīgais plus tam, ka no maksātspējīgajiem tiek izsūkti miljonu miljoni!
Skolās bērni mācās ar lielāko prieku, cik nu esmu ar bērniem runājusi, neviens nekad nav čīkstējis par to, ka negribās mācīties un kā vēl gribās, pat neskatoties uz to, ka skolu slodze ir diezgan līdzīga Latvijas un gala eksāmenu pārbaudījumi dod tik lielu spiedienu, ka ik gadu plašsaziņas līdzekļos ikdienas parādās informācija par bērniem, kas nav fiziski izturējuši stresu. Gala eksāmeni, ko saīsinājumā sauc par UN ir obligāti visiem pēc skolas beigšanas, taču tie minimāli nosaka iestāšanos universitātē (universitātes rīko atsevišķus iestāšanās
Ciemos starptautiskajā skolā Yogyakartā
eksāmenus). Lai gan valsts dotācijas humanitārajām zinātnēm universitātēs ir daudz lielākas par dotācijām eksaktajās zinātnēs, UN ir tendēts uz eksaktajām zinātnēm, eksāmeni ir dabas zinībās, matemātikā, arī indonēziešu un angļu valodās, pamatskolu beidzot tie ir tādi paši, izņemot angļu valodu, jo to bērni labākajā gadījumā tikai sāk apgūt 6. klasē. 
Rezultāti šiem eksāmeniem ir gana dažādi, jo izglītības sistēma ir viens liels bardaks Indonēzijā, vismaz skatoties no malas. Ir noveicies tiem bērniem, kas dzīvo lielākajās pilsētās, kur skolas ir kartīgi no ķieģeļiem celtas un skolotāji ir ieguvuši izglītību pedagoģijas universitātēs. Taču salās, kur infrastruktūra tikai attīstās, skolu nodrošinājums ir ļoti bēdīgs, tāpat kā skolotāju. Par skolotājiem bieži vien kļūst vidusskolu absolventi un tās tiek vadītas pašu uzceltās būdās. Vietās kā Papua bērniem ir jāmēro līdz pat 10 km ar kājām, lai tie nokļūtu skolās, jo to ciemi atrodas kalnienēs, no kurienes uz skolu var nokļūt tikai pa takām. Ir ciemati, kuriem noveicas! Visās augstskolās, lai beigtu bakalaura programmu, katram studentam noteiktu laiku ir jāstrādā brīvprātīgā darbs, projekta ietvaros, ko tas pats izveido. Ir daudzi studenti, kas raksta projektus tieši izglītības jomā un dodas uz ciematiem, kur bērniem izglītības kvalitāte nav tik augstā līmenī. Un joprojām ir reģioni, kur skolas vispār nav pieejamas, tādu vietu ir īpaši daudz Sumatrā, Kalimantānā un Papua. Viens no iemesliem ir arī skolotāju "vēlme" turp doties, dzīves līmenis ir zems un jau tā mazās algas ir vēl mazākas, kas knapi nodrošina iztiku.
kopā ar universitātes brīvprātīgajiem skolotājiem un dažiem no skolēniem :)
Indonēzija ir gan cilvēku, gan finansiālie resursi, domāju, ka īstie cilvēki īstajā laikā veiks nepieciešamās reformas, lai attīstītu izglītīas sistēmu un celtu tās kvalitāti vienā līmenī visā valstī! Vismaz cilvēki runā, ka tas tā drīz varētu notikt. Atliek tikai cerēt...

svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Par spokiem un aizliegto augli

Esmu ierakusies maģistra rakstu darbos, bet viena lieta/ tēma man stāv prātā jau ilgi un domāju ir vērts padalīties. jau agrāk esmu rakstījusi par to, cik ļoti indonēzieši tic spokiem. Spoki Āzijā vispār ir ikdienišķa realitāte. Tieši tā, tie ir pavisam reāli, vismaz viņiem. Mums , eiropiešiem, kuri domā par spoku stāstiem kā pasakām, ir grūti to saprast. Bet Āzijā cieņā ir senču kults, senču gari un ja tos godā un runā ar tiem kā šeit esošiem, kādēļ lai nebūtu arī spoku. Spoki ir dažādi, gan labi, gan ļauni. Un šoreiz protams, par ļaunajiem....
kuntilanak
Āzijas slavenākā spoku meitene ir tā no akas ar melnajiem matiem, baltajā naktskreklā, bet tādas jau viņas ir vairums, pati pavisam nesen lasīju spoku aprakstus- kuntilanak. Ir tāds briedmīgs spoks- vampīrs, sieviete,kas gājusi bojā dzemdībās un nu medī citas grūtnieces un pa ceļam vēl apšķērē vīrišķiem ģenitālijas.
Tāds spociņš un ir vēl citi. Un, protams, savācot šos jaukos stāstus, ir labs materiāls baisām šausmenēm.
Āzijas šausmenes ir izslavēti labas. Bet vai to var attiecināt arī uz Indonēziju? Šaubos!
Indonēziešiem ir ļoti savdabīga humora izjūta un viņi ir ļoti bailīgi, līdz ar to patiesi šausmīga šausmenes nebūtu populāras, viņu versijas ir šausmu žanrs ar humora piesitienu! Visi zinam Holivudas filmu sēriju "Šausmenīte", nu tad nu tādā garā, tikai ne visai labā kvalitātē šis žanrs tiek uzturēts Indonēzijā.
Bet nu pie interesantākā šausmeņu aspekta.
Indonēzija ir musulmaņu valsts, ir salīdzinoši stingras ģērbšanās un izturēšanās normas līdz ar to. Tās ļoti labi var redzēt jebkurā indonēziešu drāmā, meitenes vienmēr jaciņās, puikas rokas nepalaiž un pat bučošanās nenotiek. Dažu filmu erotiskākā daļa ir, kur vīrietis saņem sievieti aiz rokas. Un ja nu kādam ziņkārība velk apskatīt plikas miesas, ir jābūt nedaudz apdāvinātam IT jomā, jo pornogrāfiska satura lapas ir bloķētas, piemēram inbox.lv, apakšveļu interneta veikali un daudzi citi! Nu līdz ar to pornogrāfija, pat vieglā, nav pieejama.... it kā!!! gribat miesas? Šausmu filmas varētu būt īstais žanrs, ko skatīties. Meitenes bikini, dziļi dekoltē, pat gultas ainas un, protams, smieklīgie spociņi! Te viens no maniem mīļākajiem fragmentiem no kādas no šausmu filmām:

Šeit man gribas piebilst, ka esmu redzējusi meitenes spiedzot, ka puiši novelk kreklus un ne jau aiz sajūsmas... un ja pliknīši ir tikai šausmenēs... tad, ko var secināt par indonēziešu attieksmi pret pretējo dzimumu un fizisku tuvību?