ceturtdiena, 2011. gada 26. maijs

Batika

Izdzirdot vārdu batika šķiet acu priekšā parādās noskrandis hipiju krekls, bet ne Indonēzijā. Indonēzijā batika ir svinīgākais apģērbs kādu var nēsāt. Ielūgumos var visbiežāk tiek norādīts, ka vēlamais apģērbs ir batika. Dažkārt grūti noticēt,ka kaut kas tik raibs var būt svinīgākais no visa. Bet iepazīstot batikas veidus un redzot tās vērtību var saprast, kādēļ Indonēzijā tā tiek tik augstu vērtēta. Tā kā man ir tikusi tā laime mācīties batiku, centīšos īsumā pastāstīt, kā tā top, lai ieraugot mani kādreiz šajā raibajā apģērbā jūs nevis vībsnātu, bet zinātu, kas tas ir!
Viss sākas ar baltu audumu un papīru. Manā gadījumā viss sākas ar papīru 1mx1m un zīmējumu, vēlāk tas tiek pārkopēts uz papīra,kas Lv pazīstams kā sviestpapīrs, no tā savukārt mēs pārkopējam uz auduma.Rezultāts - mums ir bats audums ar zīmuļa zīmējumu. Manā plānā bija diezgan krāsaina batika, tādēļ audumu krāsojam.Bilde no fabrikas, mājās to daru lielās bļodās. Manā gadījumā ,kad tas darīts sākam klāt virsū vasku. Vasks ir verdošs, un to klāj ar canting, parasti, bet lielākus laukumus ar otu, tāpat,ja grib plaisājumus izmanto parafīnu nevis vask. Bildē var redzēt kā es izmantojot canting klāju vasku (batikas rezultātu var apskatīt aizdodoties ciemos pie manas mammas :D ). 
vaska klāšana uz auduma ar canting
Audums, kas noklāts ar vasku saglabās tā krāsu krāsošanas laikā. Ja vasku klājam uz balta auduma un vēlāk to krāsojam, piemēram sarkanu, vaska līnijas būs baltas. Šeit gan ir  jāuzmanās, jo ja vasks ir pārāk auksts, precīzāk gan silts tā vietā lai būtu karsts, tas neizies cauri audumam un tad audumam var piekļūt krāsa. 
Bildē pirmā krāsošana - dzeltena - un zīmējums pārklāts ar vasku, tās vietas paliks dzeltenas. Krāsojam vēlreiz (sarkanu) un klājam vasku vēlreiz. Pie daudzajām krāsošanām ir jāatceras krāsu matemātika, kas notiek, ja sajauc krāsas. Tā kā manā plānā bija gala rezultāts zaļš, sarkanu visu krāsot nudien nebija laba doma, ņemam rokā otu un krāsojam pleķīšus.
te nu ir audums nokrāsots sarkans, pārklāts ar vasku un parafīnu, nokrāsots gaiši zaļš, noklāts ar vasku un nokrāsots tumši zaļš
Kad viss ir padarīts laiks tiikt vaļā no vaska un parafīna. To dara vārot. Audumu var nākties vārīt vairākas reizes, katru reizi pa 10- 15 minūtēm. Jāteic,ka vasks nonākot nost sarec mazās lodītēs, kas var pielipt pie auduma, tādēļ turam gatavībā birsti! Kad audums gatavs var gadīties arī pārsteigumi kā man pavisam nesen gadījās, kad sarkans izrādījās rozā un tāpat arī oranžs, savukārt brūns kļuva par oranžu un lilā par tumši sarkanu un gaiši zils par melnu, ar krāsām uzmanīgi un šeit jau labāk tomēr zināt,kur viņas pirkt, citādi sanāks liels pārsteigums kā man :D
un batika gatava
Manā gadījumā šis auduma pleķītis aizņēma gandrīz 4 mēnēsus katru nedēļu pa 4h. Bet tas ir nieks, un batika visnotaļ vienkārša. Audums,kas redzams augšā taptu daudz ilgāku laiku. Tradicionālo rakstu batika (~1mx2m) top 3 mēnešu laikā katru dienu strādājot pilnu darba dienu. Gluži kā to dara kundzes bildē, tur arī pavīd daži tradicionālie musturi.
Tas, ko es aprakstīju saucas "Batik tulis", kas nozīmē, ka tā ir ar roku darināta batika, bet ir arī tāda lieta kā "batik cap"  un " batik print" , kas nozīmē zīmoga batika un printēta batika. Printēts jau katram ir skaidrs nozīmē mašīnas darbu, savukārt zīmogs, joprojām ir roku darbs, to veic vīri. Ir dažāda lieluma zīmogi, krus iemērcot vaska pannā un vēlāk spiežot uz auduma iegūst gribēto motīvu.
 (bilde būs kad internets darbosies ātrāk!)
Tas īsumā par to, kā viss top, es jau tikai esmu sākusi mācīties, paši pamatiņi :)

otrdiena, 2011. gada 17. maijs

Pārsteidzošā Āzija III

nažu asināmais
- sestdienas ir friziera dienas sultāna pilī, ap Ziemeļu parku sanāk frizieri ar saviem rīkiem un spoguļiem un tu vari iegūt matu griezumu svaigā gaisā! Labāk tur nerādīties vējainā dienā :p
- attiecību ilgums ... pirmais skūpsts seko pēc 2 mēnešu randiņošanās
- Indonēzijā visu ārstē ar antibiotikām, pat iesnas!
-pie uzvalka vīrieši Indonēzijā reti nēsā zeķes
-lai paspētu laikā uz pasākumu 7:30, ieteicams tikties 5, Indonēziešiem patīk kavēt uz visu!
- nažus šeit asina ar kaut ko līdzīgu ķemmei

pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

Utopijas zeme

Utopija ir kas tāds, kas nav reāls. Mana utopijas pasaule ir reāla, tā ir reāla šeit un tas ir viens no iemesliem palikt. Pavisam nopietni ir pieņemts lēmums palikt vēl vienu gadu. 
Viens no iemesliem, protams, ir valoda, ko vēlos iemācīties,lai varu uzrakstīt sacerējumu bez kļūdām:D bet ir arī citi iemesli. Šī zeme ir mana utopija. Šeit ir mierīgi, dzīve bez uztraukumiem un stresa, ar smaidiem un prieku par dzīvi.

Kad prātā šaudījās domas par braukšanu mājās interneta plašumos uzgāju divu jaunēkļu gara darbu, ko citi slavēja tvītotavā. Skatījos un nevarēju saprast kas tur smieklīgs. Visos video vai nu kāds kādu apsmēja, ņirgājās vai lamājās. Skatoties sapratu, ka tādi nu ir letiņi, diemžēl to pie sevis teicu skumjā balsi un ar kauna sajūtu. Nav jau tā, ka es to saku par visiem latviešiem,bet par sabiedrību kopumā. Tas ir skumji un liek man labāk saprast tos, kas aizbrauc. Tikai mana atšķirība būs tā, ka es atgriezīšos un atgriezīšos ar prieku, ar dzīves bagāžu un gudrību, ko tur nevar iegūt. Nezkāpēc man ir radies iespads, ka šeit cilvēki māk dzīvot labāk.

Varētu jau turpināt, bet šķiet nav vajadzības. Uz drīzu tikšanos pēc gada.

trešdiena, 2011. gada 4. maijs

Pelabuhan udara

Ieskats manās valodas prasmēs. Indonēzijā esmu spiesta kļūt par rakstnieci. Rakstu īsos stāstus :D


Setelah satu jam profesor masih belum selasai membaca. Dia dengan gugup main main dengan rambut hitam dia. Suara rendah profesor keheningan terputus: „ Tesis anda yang baik, tetapi karena penelitian anda tentang Indonesia...” Wajah dia menjadi pucat. Dia sudah tahu, harus ke Indonesia, tetapi bukan sekarang! Sekarang semua yang penting di sini... Profesor menerusakan:” akan lebih baik kalau anda pergi ke sana.”
            Meskipun pesawat dari Siamen ke Jakarta empat jam aja, Li sudah takut. Sampai sekarang, usia dia 29 tahun, dia takut pesawat. Ketika dia anak, dengan ibu bapa naik pesawat ke utara, megunjungi kakek dan adalah badai, pesawat gemetar, jadi dia takut. Tetapi sekarang dia tidak ada pilihan. Ini tahun terakhir di studi doktor S3, dia ingin lulus di musim semi dan mulai pekerjaan setelah sepuluh tahun di universitas.
            Dia masuk universitas tahun 2000, dia memilihi jurusan antropologi, sampai sekarang itu gairah dia. Di studi doktor dia meneliti musik dari suku. Tetapi bagaimana bisa meneliti kasus antropologi kalau tidak bisa keluar dari negera asli... Ketakukan membuat dia lebih bagus di teori, karena dia tidak bisa jalan jalan, bisa membaca buku saja. Tetapi sekarang harus ke Indonesia, bab terakhir tesis dia tentang musik suku di Indonesia dan tidak ada buku dia bisa membaca.
            Selalu dua hari Li berbicara dengan profesor Li pergi ke kedutaan Indinesia untuk visa. Petugas di kedutaan, dia tampak lelah. Oreng yang lelah bukan ramah...
Tanpa selamat pak mulai : „Anda mau apa?” Li menyentak,:” Maaf, Pak, saya akan menerapkan untuk visa ke Indonesia.” Li tersenyum.
„Kenapa anda tersenyum, itu tidak lucu! Berapa lama di Indonesia?”
„Lima bulan.”
„Untuk jalan jalan 2 bulan cukup!”
„Saya tidak mau jalan jalan, saya mau ke sana, karena saya membuat penelitian untuk musik suku.”
„Anda bisa membuktikan itu?”
„Mohon Pak, ini surat dari universitas saya, di sana tulisan kenapa dan di mana saya pergi di Indonesia. Silakan Pak, membaca.”
Pak membaca surat beberapa kali. Sesudah itu dia melihat Li lama waktu dengan tampilan yang mencurigakan. „Serjana!” dia bergumam dan mebirikan dokumen untuk mengisi. Semuanya lancar, dia mendapat tiket dan mendapatkan visa dalam satu mingu.
            Semuanya dia lakukan adalah berkemas barang-barangnya untuk perjalanan. Rasa dia bukan bagus, di dalam dia merasa sesuatu akan salah, sampai sekarang semuanya terlalu bagus. Tetapi dia mengulangi semuanya yang akan berjalan lancar sampai dia percaya itu.
Tas travel cokelat dia dikemas pada hari terakhir. Akhirnya dia siap untuk pergi ke Indonesia, dia bahkan sangat senang dan bahagia tentang itu.
Penerbangan pagi, dia harus di bandara jam 5 pagi. Khawatir tentang kualitas transportasi di muka umum ia meminta Profesor untuk mengambil di sana. Dialah yang menyarankan untuk pergi ke Indonesia sehingga dia pikir itu bagus jika ia membawanya ke bandara. Dan itu baik-baik saja, Profesor Wang selalu sangat membantu.
Jip perak-Nya terus oleh rumahnya tepat 3 jam sebelum penerbangan. Li sudah menunggu dia di depan rumahnya. Malam tanpa tidur membuat hitung nya setiap menit. Dia suka tepat waktu. Sebelum kelelahan yang masuk ke mobil dia memeriksa tas satu lagi.
Dia masuk ke mobil, duduk di samping sopir. Napasnya keras, dia khawatir. Profesor Wang dengan suara tenang berkata: "Ini hanya pesawat Apakah Anda tahu berapa banyak orang yang terbang setiap hari 500.000 Semua aman Jangan khawatir?!" Dan dia memberi termos nya dengan menenangkan teh hijau. Pemikiran dari banyak orang yang aman membantunya untuk tidur.
Bahwa jam di mobil dengan dosen dibuat tenang untuk penerbangan. Di bandara dia pergi sendirian. Kenangan menunggu teman dari negara lain muncul. Setiap kali dia menunggu untuk tubuh di sini, dia berpikir bagaimana dia pergi. Akhirnya sudah waktunya untuk mencari tahu. Dia pergi untuk check in Tanpa masalah dia berada di dalam bandara, ia menemukan tempat untuk duduk di samping gerbang dengan pemandangan indah di luar jendela. Dia melihat matahari terbit perlahan terbit. Hilang di melamun dia bahkan tidak menyadari bagaimana waktu berlalu dan sudah waktunya untuk naik ke pesawat.
Dalam pesawat setiap menit serasa satu jam, ia terus berpikir. Untuk menghabiskan waktu dia sedang menonton penumpang lain yang patut. Old pasangan, keluarga dengan tiga anak, seorang perempuan bisnis, dua teman backpackers mungkin dari Eropa dan banyak orang lain. Li mencoba membayangkan bagaimana jadinya jika dia adalah salah satu dari mereka. Di mana dia akan pergi...
„Selamat datang di Indonesia!” pilot mengumumkan. Jantung dia mulai berdetak lebih cepat. Dia pikir:”Aku sudah datang, aku di Indonesia.” Bersama dengan kerumunan dia pindah ke bea cukai dengan semua kertas di tangannya. Dia tidak semuanya khawatir adalah sah. Dia harus menunggu cukup lama, deretan orang-orang tidak pernah berakhir. Ini giliran dia untuk memberikan dokumen. Petugas mengambil dokumen, sangat cepat dia melihat melalui mereka, wajahnya menunjukkan kemarahannya seperti ia tidak dapat menemukan sesuatu. Dia mulai untuk mengajukan pertanyaan.
„Berapa usia anda?”
„29”
„Di mana anda sekolah dasar?”
„Di China, kota Lanzhou”
„Di mana anda sekolah tinggi?”
„Sama, Lanzhou”
„Kenapa datang di Indonesia”
„Untuk penelitian”
„Anda punya suami dan anak anak di China?”
„Tidak”
„Kenapa?”
Li masih diam.
„Oke, di Indonesia mau ke mana?”
Li masih diam, karena dia belum mengerti kenapa adalah banyak pertanyaan, dokumen dia semua benar. Tetapi petugas masih mengajukan pertanyaan, Li tidak jawaban, dia belum mengerti kenapa harus jawaban. Orang di garis tidak sabar, mulai berteriak pada Li. Dia bingung mengapa padanya, jika petugas kesalahan. Dari tengah-tengah baris muncul wanita bisnis dari pesawat, dia mendorong semua orang dan pergi ke Li.
Apa yang salah dengan Anda? Hanya memberinya uang agar kita semua bisa pergi! Aku punya rapat, saya tidak bisa terlambat. Pindah!” dia berteriak dalam bahasa Cina. Li takut, ia kehilangan napas dan tidak bisa menjawab. Dia hanya berdiri di sana. Wanita Bisnis diulang lagi dan lagi "gadis bodoh", dia menempatkan 100 000 rupia di atas meja. Petugas pada saat yang sama dikenakan cap di paspor Li. Li mengambil dokumen dia dan pergi untuk mengambil bagasi.

pirmdiena, 2011. gada 2. maijs

Selamat .... selamat hari telur!

Sveiciens olu dienā ar novēlošanos. Kamēr Latvijā un pat Ķīnā krāso olas, Indonēzijā neviens tā īsti neliekas ne zinis. Vienīgais veids, kā atcerēties par Lieldienām Indonēzijā ir jautājumi no maniem kristiešu draugiem: "Vai tu saņēmi svētību no Jēzus?" Atbidēju nē, jo aizmirsu,ka tāda diena eksistē. Olas ir visos ēdienos tādēļ laikam nešķita kaut kā īpaši. Joks... Bet nu jā, šeit Lieldienu padarīšana ir tikai un vienīgi kristiešiem un aprobežojas ar došanos uz baznīcu 7 no rīta uz misi un tad jau mājās. Viss. Šķita vairāk kā formalitāte nevis reliģisks rituāls.

Tā tāda mini, novēlojusies atskaite par Lieldienām.

Baznīca šķiet smieklīga šeit, pēc garīguma šorīt devos uz budistu templi. Izmēģinam reliģijas saucas. Bet nu interesanti aizdoties un piedzīvot to,kā tas ir būt budistam. Lai gan joprojām palieku pie savas teorijas, ka neviens,kas nav dzimis vai audzis austrumu kultūrās spēs tās saprast. Mēģināt jau var, bet rezultāti...