ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

Pārsteidzošā Āzija IV

- Ja dodies kopā pusdienot ar puisi un nolem uzsaukt, es to par sievietēm, neceri saņemt atlikumu, to saņems vīrietis. Tāda dīvaina kārtība, ja sieviete maksā, vīrietis saņem atlikumu vai vismaz čeku.
- Par ideālu vīru vai vīrieti kā tādu tiek uzskatīts tāds, kas nedusmojas. 
- Precēties vajag ar labu cilvēku nevis ar to, ko mīli...
- Visas kaut cik blondīnes tiek pielīdzinātas bārbijām.
- Indonēzieši nesaprot terminu atpūsties (istirahat), ja saki,ka atpūtīsies, noteikti tev pārjautās, vai tu gulēsi. Diendusa ir svarīga padarīšana.
- Viss neveselīgais tiek reklamēts kā veselīgs (būs vēlāk atsevišķš ieraksts ar "veselīgo" ēdienu bildēm)
- Ja esi slims un nepietiek naudas dakterim vai vienkārši slinkums pie tāda doties var līdzēt monētas masāža. Monētas masāža līdz visam - galvassāpēm, gāzēm vēderā, temperatūrai u.c. To veic ar "zelta" (vecā kaluma) 500rp monētu, ar to kasa ādu, kura ir sazieķēta ar kayu putih eļļu (kas laikam ir eikalipts),to dara, kamēr vieta paliek sarkana. Jo sarkanāka, jo slimāks tu esi jeb tevi ir vairāk gaisa (masuk angin)
- Indonēzijā nav saulgriežu tradīcijas, pavisam dabiska iemesla dēļ, cauru gadu saule noriet vienā un tajā pašā laikā. Tagad ir "ziema" (šeit gan ir tikai 2 sezonas, sausā un lietus), saule noriet ~ 17:45, kamēr "vasarā" ~18:10
- Vēl nedaudz par attiecībām. Nav svarīgi, vai tevi interesē tādas, obligāta sabiedrības prasība ir būt attiecībās. Palikt veicmeitā/vecpuisī ir nesmuka padarīšana. Cilvēki ir ļoti izbrīnīti par vientuļajiem ārzemniekiem: "Tev nav drauga šeit? Un mājās arī negaida? Kapēc? Bet ko tu domā par Indonēziešu/ Džavaniešu vīriešiem? Tev vajadzētu apprecēt džavanieti!"
-tradicionāla Indonēzieša skatījumā sieviete ir domāta 3 lietām: bērnu radīšanai, virtuvei un matracim. (bet laikam jau visur var tādus vīriešus atrast, ne tikai šeit:D) 

*

Pastkartes blogam ir uzradusies draugu lapa http://pannasunkatli.blogspot.com/ dalos ar saviem virtuves piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem....

Lai laba apetīte!

sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Makan bersama- sama

Makan bersama sama  nozīmē ēst kopā . Indonēzijā tā ir diezgan svarīga padarīšana, jo nav smuki 
ēst vienam, vispār nav smuki kaut ko darīt vienam. Ja tu esi viens, tātad vientuļš, skumjš vai kāda cita nelaime tevi ir piemklējusi. 
manas pankūkas
Ja nu tu nemāki gatavot, ej ēst ārpus mājas... mēs šodien nolēmām ēst mājās un gatavot mājās. Pavisam netīšām satikti draugi koncertā uzprasījās uz kopīgu gatavošanu. Un kurš nu gatavos? Asnāte gatavos! Ko Asnāte var pagatavot? Nu diezgan švaki ar Indonēziesu virtuvi (vēl tikai mācos), bet Eiropa yeye!
Ēdienkartē pankūkas ar sēnēm un ķirbju zupa! Pankūkas nolēmu gatavot viena, tā kā šis process var būt diezgan garlaicīgs un ilgs. Pēc lielā šķīvja piecepšanas rekomendēju sevi vecmāmiņas lomai! (hihi)

Ar sajūsmu braucu pie Rozas gatavot visu pārējo. Bet te nu ,ko nozīmē gatavot kopā? Gatavojām mēs ar Rozu 10 solītajiem draugiem, no kuriem 3 netika, prieks, vairāk paikas pašām. Kad viss mutuļoja katlos pieteicās Migels pie durvīm (Meksika), tieši laikā! Ar smaidu sejā noteicu, ka velti viņš ir laikā,jo visi tak būs ar kavēšanu. Un patiesi, pēc pusstundas gaidišanas sākām tiesāt ēdmaņu un diskutēt par kultūru atšīrību. Ar 40 minūšu nokavēšanos uz aukstiem ēdieniem ieradās Aju un Haju, vēl pēc mirkļa pieteicās Egi. Un tad jau arī Ajuta bija klāt! Un visbeidzot Berija (Berry no ASV) bija atpakaļ no Borobudur tempļa.
Nepagāja ne pus stunda kā pie durvīm sāka rēgoties nepazīstama ļautiņi... Izrādās Haju bija ielikusi paziņojumu attiecīgā mājas lapā(kur viņai ir 1287 draugi), ka ir pusdienu laiks pie Rozas! Nevajadzēja ilgu laiku lai māja būtu pilna ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas vienīgais ko darīja bija ar sevi iepazīstināja, kautrīgi šo to uzkoda un vienkārši sēdēja un klausījās mūsu sarunās (un nav tā kā indonēzieši būtu nerunīga tauta), ne vienu stundu vien :D 
Doma tikt no ļautiņiem vaļā paziņot (nu jau pēc 5h būšanas pie Rozas), ka jādodas vakariņās ar pavisam tradicionālu ēdienu - Gudeg! Visi pazuda kur nu kurais pat tie, kas vēl izsalkuši, jo nu kurš gan grib ko pavisam ierastu? hihi

Bet mums četrām (Roza, Beri, Egi un es) bija pavisam jautri stāstot Beri, kas ir gudeg un kā to ēd, un galu galā man beidzot ir foto pie Tugu pieminekļa (tas iezīmē vidus punktu starp Merapi vulkānu un sultāna pili)!

ceturtdiena, 2011. gada 16. jūnijs

Eklipse

Un ne jau par vampīriem  rakstīšu! Kā manas draudzenes teica: "Tu esi laimīga, ka vari būt šeit tagad." Nakts no 15. jūnija uz 16. bija ar skaistu pilnu mēnesi, bet ne tikai. Mūsu pasaules malā bija vērojams mēness aptumsums, ar ko tik īpašs? Pilns mēness aptumsums, kas bija ilgākais vismaz šajā dekādē, veselas 100 minūtes.
Visa māja nepacietīgi gaidīja solīto pl 2 naktī, kad sāksies eklipse. Ar Arum izsprukām laukā pirmās.Mēness bija spožs, tik spožs, ka sāpēja acis tajā raugoties, bet jau pēc pāris minūtēm tas lēnām lēnām kļuva tumšāks...

Taču, kad mēness 2/3 jau klāja ēna, tas vairs nebija melns, bet gan gaiši oranžs, mēs palikām skatīties un laiku palaikam tas mainīja krāsas, no gaiši, bēši oranža un spožāku līdz pat koši sarkanam.



Re, tāds sarkans, mīļš, apaļš mēnestiņš gizējās Indonēzijas debesīs:)

otrdiena, 2011. gada 14. jūnijs

Ziema

Šķiet par šo nevar neierakstīt! Kā jau zināms otrpus ekvatora ir cits gadalaiks, pilnīgi saprotami, ka Austrālijā ir ziema, bet kas to būtu domājis, ka Indo sauso sezonu varētu saukt par ziemu?

Pulkstens pašlaik ir 6 no rīta, es sēžu datora priekšā cenšoties sasildīt rokas ar kafijas krūzi un pārējo ķermeni esmu ievīstījusi pledā, kas šķiet ir ražots speciāli tropu klimatam, jo nemaz nejūtas siltāk! Ārā ir tikai +25 C! Kas liek man sev jautāt vai tropu +25 ir tiešām tik auksti vai arī es šeit esmu nodzīvojusi jau tik ilgu laiku, ka reaģēju līdzīgi vietējiem, ar vēlmi iegādāties vilnas cepurīti un šallīti (nav grūti atrast šīs mantas)...

Diena kļūs siltāka pēc dažām stundām, kas nozīmē mājupceļu no universitātēs siltu. Pie mums sesija, šodien atkal dodos vērot eksāmenus.

Ar to visu es gribēju pateikt, ka man nav nekāda prieka par šo agro rītu un, dārgie draugi, es neesmu saņēmusi nevienu dzimšanas dienas vai ziemassvētku dāvanu, atgriežoties gaidu dāvanu maisiņus ar smukiem, siltiem džemperiem un segām, jo man nelabas aizdomas, ka tropu kukainim Natei būs grūti izdzīvot Latvijas bargo ziemu...

piektdiena, 2011. gada 3. jūnijs

kā mēs braucām uz krupuk fabriku

pīles pīles, ciemata pīles
Vakara mieru iztraucēja Eta ar jautājumu, vai gribu pievienoties braucienam ciemos pie U-ut. Kāda tur vēl domāšana, atbilde ir "Jā"! Tad nu nākamajā rītā, ceturtdienā, kas Indonēzijā bija brīva, jo kristiešiem ir svētki, sākās tipisks indonēziešu ceļoums. Par brīnumu mašīna pie mājas piestāja norunātajā laikā, pulsten 11. Bet vai tas nozīmē, ka mēs no Džogdžas izbraucām laikā?
Aizdevāmies pie Uut uz mājām, kur viņu gaidīja draudzene ar lūgumu, aizvest uz lidostu, devāmies uz lidostu. Pēc lidostas atgriezāmies Uut mājā, jo kā izrādās, dušas trūkums organismā, iepriekš jau esmu rakstījusi, ka duša vietējiem ir vismaz 3x dienā, tāpat arī man, jo nu karstums ir mežonīgs!

lauki krēslā
krupuk mašīna
Uut nemāk mazgāties ātri, kā Frenti teica,viņa ir īsta dāma, mēs tikmēr gaidījām. Protams, pēc dušas vajag ēst, kas tas par ceļu,ja nav ēsts?! Kopš iekāpšanas mašīnā tik apspriests tas cikos, kurš ir ēdis, ko ir ēdis un kādēļ vēl nav izsalcis(es)! Piestājām SS (super sambal), restorānā, kur viss ir gatavots ar čilli, vietējiem prieks, man lielas pārdomas ar ēdienkarti. Ap pulksten 2 mēs sākām kustēties virzienā ārpus pilsētas. Gala mērķis Boyolali (Bojolali), pilsēta netālu no Solo, centrālajā Džavā. Aptuveni 2-3h brauciens no manas pilsētas. 
žustošie krupuk
Bojolali dzīvo Uut un viņas ģimene, kuras biznes ir krupuka gatavošana. Krupuk ir, es teiktu, Indonēzijā populārākā uzkoda, tie ir rīsu čipši. Ir dažāda veida krupuki, kuros neieslīgšu :) bet nu man noveicās ar krupuk fabrikas izlūkošanu. Fabrika rukā garas stundas, sāk no 4 rītā, līdz kādiem 5 vakarā. Rīta cēliens sastāv no mīklas gatavošas, kas ir no rīsu un tapiokas miltiem, kam piejauktas garšvielas, ķiploki, kaltētu pīļu galvu pulveris (kas maina to krāsu) un nedaudz ķimiklāju ar nosaukumu fetsīns (angliski meklējams kā MSG). Mīklu mašīna izmaļ cairi smukās "brošiņās", kuras vēlāk tvaicē un tad žāvē saulē, visbeidzot tās vāra eļļā un graužamais prieks ir gatavs!
tradicionālais tirgus
Viena lieta ir fabrika, pavisam cita lieta ir prieks, izkļūstot ārā no pilsētas. Mēs bijām riktīgos laukos, ciematā. Māja pie mājas, bet apkārt rīsu lauki, meloņu un cabe (čilli) stādījumi! Svaigs gaiss, pīles malu malās un laimīgi cilvēki. Izbaudījām džvaniešu viesmīlību, vakara sarunas, kopīgu ēsanu, kas šeit ir liela padarīšana, saki vai nē, ka esi genyak jebšu pārēdies, neviens tevī neklausās un viss ir jāpagaršo, jāatzīst, ka grūti atteikt, jo ēdiens ir patiesi gards. Vakars paiet sarunās par mūsu māju vietām, par Latviju, par Kalimantānu, no kuras nāk Eta, par Sulavesi, no kuras nāk Frenti. Sākām ar ēdienu apspriešanu, turpinājām ar attiecībām, jo ir svarīgi zināt, vai tev ir draugs un kad tu domā precēties,ja esi precējusies, tad cik un kad tev būs bērni, līdz pat politikai un ekonomikai. Dīvainā veidā tas cilvēkus satuvina un no rīta mēs vairs nebijām tik augsti viesi, bet gan 3 adoptētas meitas, kas palīdzēja gatavot brokastis un doties ieprikties uz tirgu. Pirmo reizi tradicionālajā tirgū nesanāca kaulēties, bet ko tur daudz, Solo apkārtnē viss ir stipri lētāks kā Džogdžā!


Uz atvadām tika taisītas ģimenes bildes, mīļi apskāvini, bučas un solījums braukt līdzi Uut ikreiz, kad viņa dosies mājās! :)
es, mamma, Frenti un Eta, tētis un Uut

 Mājupceļu sākām agrā pēcpusdienā ar domu iegriesties Solo, uzminiet uz ko? Uz pusdienām! Ar tukšu vēderu (kurš noteikti nebija tukš pēc kārtīgajām indonēziešu brokastīm ar rīsiem, čilli kokosriektiem, dārzeņiem, ceptiem baklažāniem, tempe un tofu un un un )nav nekāda mājup braukšana!
Mācība visiem, pirms braukt pie mammām un papiem kādu nedēļu pirms jāsēž uz diētas, lai kuņģī vieta ir visiem labumiem :)