otrdiena, 2014. gada 7. oktobris

Dzīves svētki. Kāzas.

Indonēziešu jaunais pāris (musulmaņi)
Kāzas tiek uztvertas kā ļoti nozīmīgs rituāls javiešu sabiedrībā, jo tas ne tikai vieno sievieti un vīrieti laulības saitēm, bet tas sasaista abu ģimenes ciešām saitēm. Laulības parasti tiek noslēgtas starp pāri, kurš jau labu laiku ir kopā. Interesanti, ka indonēzieši esot nopietnās attiecībās arī nēsā gredzenus, kas ir sudraba krāsas un bildinot meiteni tiek dāvināts saderināšanās gredzens, kas ir aizgūts no rietumiem. Lai gan indonēziešu sabiedrība ir moderna, mēdz būt arī gadījumi, kad meitenei vai puisim aizliedz laulāties ar izredzēto, jo tas neatbilst ģimenes prasībām, taču lielākoties ar šo lietu tiek galā jau attiecību sākumā.
līgavaiņa siraman rituāls
Precību rituāli tradicionāli ilgst divas dienas. Pirmajā dienā tiek veikts rituāls, ko sauc par siraman jeb mazgāšanu. Līgava un līgavainis (visbiežāk gan tikai līgava) to veic savas ģimenes mājās. Vannošana notiek īpaši sagatavotā istabā vai dārzā un to veic jaunieša vecāki un citi vecāka gada gājuma ģimenes locekļi, svarīgi, lai tās būtu ģimenes sievietes, kurām jau ir bērni. Lejot īpaši sagatavotu ūdeni pār jaunieša galvu, tiek dota svētība un attīrīta dvēsele. Pēc šī rituāla var tikt veikti arī citi, mazāki rituāli un visbeidzot kopīga maltīte ar lūgtajiem viesiem. Vakarā pirms kāzām līgavainis nosūta līgavai dāvanas, taču līgavainis ar līgavu nedrīkst tikties, tādējādi līgavainis pierāda, ka būs pacietīgs vīrs.
Pašas kāzas javiešu kultūrā ir pieņemts organizēt agri no rīta, kas sākas oficiāli, saskaņā ar pāra reliģiju, reģistrējot laulību un noformējot laulības apliecību. Mūsdienās pāri dažkārt izlaiž tradicionālos javiešu rituālus un uzreiz turpina ar pieņemšanu un maltīti, šādā gadījumā kāzas ir galā ap pusdienslaiku.
javiešu tradicionālais kāzu ietērps (lieto arī mūsdienās)

Tradicionāli kāzas notiek līgavas ģimenes mājā, kur speciāli veidoti sadjen tiek izvietoti īpašās vietās, piemēram, pie kāzu dekorācijām.
jaunā sieva mazgā vīra kājas
 Sākumā tiek veikti dažādi sīkāki rituāli, kas simbolizē pāra attiecības laulībā, kā olas plēšana, ko sauc par vidji dadi, pēc tam, kad vīrs ar labo kāju ir sašķaidījis olu, jaunā sieva to nomazgā, tādējādi vīrs parāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību un sieva to atbalstīs. Pēc šī rituāla vīrs simboliski parāda, ka visi ienākumi būs sievas rīcībā, dodot tai saini ar monetām un sojas pupiņām. Kāzas turpinās ar rituālu, kurā vīrs baro sievu un otrādi, tas simbolizē dalīšanos priekos un bēdās. Dažos rituālos tiek iesaistīti arī vecāki, tādējādi apliecinot, ka jaunienācējs ģimenē ir kā viņu bērns un laulībai tiek dota svētība, šo kāzu daļu dēvē par sungkeman. Tradicionāli, kad rituāli ir galā un ir kopīgi paēsts, seko kāda izklaide, vajang izrāde vai tradicionālo javiešu deju priekšnesums, taču mūsdienās šādi priekšnesumi kāzās sastopami aizvien retāk. Mūsdienās vissvarīgākā daļa ir fotogrāfēšanās, parasti jaunais pāris atrodas uz skatuves kur maltītes laikā tiek izsaukti viesi, lai tad kopīgo nofotogrāfētos. Kamēr visi bildējas, viesiem tiek pasniegti vairāki ēdieni, gan ne pie galda, bet šķīvītis jātur klēpī un tas viss skaidrojams ar to, ka nav iespējams tik garus galdus uzstādīt. Indonēzija ir liela zeme ar milzīgu populāciju un kāzas līdz ar to arī ir apjomīgas, mazas kāzas skaitās, ja viesu skaits ir ap simtu, taču vidēji tie ir 2-3 simti viesu vai pat vairāk.
Tagad modē ielūgt caur Facebook. Lūk kādu kāzu ielūgumu es saņēmu pavisam nesen.
Kāzas kā jau var noprast pēc viesu skaita ir dārgs prieks. Taču ne tikai ēdināšana sastāda lielu summu. Pirms kāzām noteikti ir fotosesija ar īpašiem tērpiem (kas maksā :D) un šīs fotogrāfijas izmanto dažādu suvenīru gatavošanai, krūzēm, kalendāriem un, protams, kāzu ielūgumiem. Ja kāzas ir mazas tās notiek mājās. Tuvākā ģimene atrodas mājas iekšienē un pārējie pie mājas ieejas un uz ielas. Tādos gadījumos ielas tiek slēgtas. Ja pasākums ir lielāks, tiek īrētas lielas svinību zāles, izdevīgi, ja ir sakari universitātēs, jo var sarunāt tās telpas. Vēl izmaksas palielina tērpi. Kā var redzēt attēlos tie ir gana krāšņi, taču, ir liels bet, tie ir vairāki abu dienu garumā. Ir viens tērps siraman laikā un pašā kāzu dienā tie var būt pat 5 dažādi tērpi. Viss atkarīgs no tā cik turīga ir ģimene un kāds ir sievietes kultūras mantojums. Ja meitenes vecāki nāk no dažādām tautām, piemēram tēvs ir javietis savukārt māte nāk no Bali, meitene kāzās vilks gan Javas tradicionālo tērpu, gan Bali.
Kāzu foto kopā ar dažiem no viesiem
Mūsdienās ļoti populāras ir arī rietumu baltās kleitas, kas gan ir piemērotas indonēziešu stilam (neesmu redzējusi kuplas). Un pārējais jau ir sīkumi, mazas dāvaniņas katram no viesiem, dažādas dekorācijas utt. Viesi turpretim jaunajam pārim var dāvināt dāvanas, bet lielākoties tiek dāvināta nauda, lai "atsistu" kāzās iztērēto. Aptaujājot savus draugus, kas precējās kādu laiciņu atpakaļ, tika iztērēts gana daudz...apmēram 2000EUR, bet atceramies, ka tur vidējā alga ir 60-100 EUR. Šīs izmaksas gan ir pirms inflācijas, tagad cenas ir uz pusi lielākas, ja ne vēl vairāk.
Varu teikt, ka latvietim indonēziešu kāzas liktos diezgan garlaicīgas, jo lai gan ir laba izēšanās, tomēr nav izkustēšanās, tāpat iztiek bez pirtīm un vēlām vakara stundām, vēl pirms saules rieta būsi mājās! 

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Dzīves svētki. Apgraizīšana.

Pēc gada pārtraukuma atgriežos ar stāsta turpinājumu dzīves svētkiem. Šoreiz šeit rietumu pasaulē kutelīgāks temats  - apgraizīšana. Par islāmā tik svarīgo vīrieša iecelšanu vīra kārtā un pilntiesīga musulmaņa kārtā un pavisam nedaudz arī par sieviešu apgraizīšanu.
Javā apgraizīšanas rituālu sauc par sunatan. Atšķirība no jūdaisma, islāmā ir pieņemts apgraizīšanu veikt nevis mazulim, bet gan jau pieaugušam puisim, apmēram 10-14 gadu vecumā. Šis nav rituāls, no kura zēni baidās, kā mums varētu likties, tieši otrādi, bieži vien viņi paši mudina vecākus to noorganizēt. Kuram gan no mums tajā vecumā nelikās, ka būt pieaugušam ir daudz foršāk nekā būt bērnam un tieši līdzvērtīgāku pieaugušam musulmaņu vīrietim šis rituāls dara. 
Gatavošanās šim notikumam notiek jau dienu iepriekš, sagatavojot slametan maltīti ar dažādiem gardumiem un izvietojot pa māju sadjen (ko tas nozīmē skatīt vecākos ierakstos) , lai nākamās dienas notikumus neviens neapmierināts gars netraucētu! Lielās dienas rītā zēns tiek celts jau agri, nomazgāts un ģērbts pilnīgi jaunās drēbēs. Un tad notiek pati apgraizīšana. Mūsdienās to mēdz veikt slimnīcās, dažkārt uz ciematu tiek uzaicināts medicīnas personāls, bet pavisam vienkāršos ciematos to prasmīgi veic modīns (islāma pārzinātājs) vai dukuns (tradicionāls dziednieks). Nav retums mūsdienās, ja šo rituālu veic vairākiem zēniem kopīgi, tas ir gana praktiski un arī finansiāli izdevīgi, jo kā jau visi slametani un visi svarīgi dzīves notikumi tiek pavadīti kopā ar daudziem draugiem un paziņām. Ne gluži tūkstošos mērāms skaits, bet simtos gan!
puisīši pēc apgraizīšanas
Kad viss ir galā tiek dots laiks bērniem attiet no pārdzīvotā, jo deva sāpju ir iespaidīga, taču jau vakarā visi svin notikumu pie klāta galda ar muzikantiem vai ēnu teātra priekšnesumiem. Dažviet Javā pat tiek rīkotas parādes, kurās jaunie zēni kā prinči tiek vadāti uz dekorētiem krēsliem cauri visam ciematam. Un lūk mazais zēns ir kļuvis par pilnvērtīgu musulmaņu sabiedrības locekli!
Arī mājā, kurā es dzīvoju pēdējo gadu, notika šāds pasākums, gana ievērojams... Aiz mūsu mājas dzīvoja pavisam vienkārša, diezgan trūcīga ģimene un atļāvām sunatan rīkot pie sevis, lai viesiem ir vieta, kur izvērsties. Pasākums nudien gāja no rīta līdz vēlam vakaram, māja bija pilna viesu un jau agrā pēcpusdienā puika skraidīja apkārt ar saviem draugiem pavisam priecīgs! Vecāki bija lepni, ka viņš to ir paveicis un ka viņi ir spējuši nodrošināt tik grandiozus svētkus (aicināti bija nedaudz zem 100 cilvēku).

Pavisam nedaudz, bet tomēr... arī sieviešu apgraizīšana ir iekarojusi savu vietu Indonēzijas sabiedrībā, tā lēnām izplatās ar popularitāti un biežāk ir sastopama Javas rietumu reģionos. Šeit iztiksim gan bez bildēm. Par to netiek daudz runāts, bet tas notiek. Indonēziešu sabiedrība sieviešu agraizīšanu līdzīgi pamato ar islāma praksi, lai gan nekur rakstos nav minēts, ka tas ir jādara obligāti. Indonēziešu reliģijas galvas saka, ka sieviete, kas ir apgraizīta ir lielākā drošībā (ar to jāsaprot drošība no pārlieku uzbudinājuma un seksuālas iekāres) un viņa ir tīrāka. 
Zinot, ka šāda prakse valstī tiek ievērota, bet tā nav ļoti izplatīta līdz ar to tiek pieļautas daudzas kļudas šajās operācijās, kas ir beigušās arī letāli, veselības ministrija pirms 5 gadiem izdeva vadlīnijas, kas paskaidro kā pareizi veikt sieviešu apgraizīšanu. Gribēja kā labāk sanāca kā vienmēr, šo soli sabiedrība uztvēra nevis kā veselības draudu novēršanas soli, bet gan kā ieteikumu - valdība saka, ka sievietes ir jāapgraiza! Ir zināms, ka apgraizīšana ir kļuvusi populārāka, taču neviens nav pētījis, cik procentu iziet cauri šim rituālam.
Ko tad īsti dara? Valdības ieteikumi veiksmīgai operācijai ir ādiņas nogrišana, kas sedz klitoru. 
Islāma ullamas gan nespēj vienoties par pareizāko... vienu piekrīt ārstu vadlīnijām un tad šis process ir līdzvērtīgs tam, ko iziet vīrieši. Citi saka, ka ir jāatbrīvojas no paša klitora. 
Tie, kas ir nezinātāji un vienkārši dara, mēdz arī veikt tātad procedūras kā ārējo vagīnas lūpu aizšūšanu, atstājot mazu caurumiņu urīnam un mēnešreizēm, taču šī procedūra izpildīta nepareizi noved pie tā, ka caurumiņš ir par mazu un mēnešreižu asinis tikai uzkrājas ķermenī. tas diemžēl ir beidzies letāli. Vieglākos gadījumos tiek nogrieztas vai nu mazās vai ārējās vagīnas lūpas. Vai vēl dramatiskāk - tiek nogriezsts viss no jau minētā. 

Vairāk par šo esmu lasījusi pirms gada un tad vēl par to tik daudz nerunāja, šodien palasot interneta plašusmos pieejamo ir skaidrs, ka cilvēki ir aizdomājušies un gan blogos, gan oficiālākos izdevumos tiek aprakstīts "pareizais"veids šādai agraizīšanai, lai sievietes veselība netiktu ietekmēta neveiksmīgi. Jācer, ka šī progresija turpinās arī no darbu viedokļa, ne tikai no vārdu. 
Bet nejautājiet man kādēļ to dara, jo šo daļu kultūras es neesmu spējusi saprast un ir jābūt īpaši spēcīgai nostājai un iekšējai sajūtai, lai vispār par to domātu un par to "raktu".