svētdiena, 2012. gada 16. septembris

Mēnesis Latvijā

Ir pagājis tieši mēnesis kopš dienas, kad pirmo reizi pēc divu gadu prombūtnes spēru kāju uz dzimtenes zemes. Zinu, ka lielāko daļu interesē, nu cik tad ļoti ilgojies pēc Indonēzijas, bet esot tik ilgi prom, vairāku novērtēju to, kas ir šeit nekā domāju, kā ātrāk tikt atpakaļ.
Pirmās dienas barukājot pa pilsētu vai no pilsētas uz pilsētu vienmēr biju pielipusi pie loga un brīnījos par kokiem un skaistajiem laukiem un viss,kas galvā skanēja: Ai cik skaisti! Un ne jau es vienīgā tā domāju, nesen kādā indonēziešu forumā atradu listi ar pasaulē skaistākajā valstīm un ticiet vai nē, bet Latvija ir pirmajā vietā! Un Indonēzija ir tikai 4.
Esmu satikusies ar daļu savu draugu un senu paziņu un ir prieks runāt latviski un mētāt jociņus un pat izmantot sarkasmu, par ko esmu aizmirsusi  pa šiem gadiem, jo tur jau nav. Tā tas ir īsumā. Tās sajūtas ir joprojām pozitīvas. Pietrūkst cilvēki, kas palika tur, pietrūks sīkumi no ikdienas, kā tā sajūta, kad svelme pazūd pēc lietus gāzes, kamēr šeit ir vējš un savi +13 C :)
Gaidu Latvijas rudeni un šad un tad turpināšu rakstīt drumstalas no sava maģistra arba, par Indonēzijas tradīcijām, varbūt šo un to islāma.