Lapas

pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

Ramadans

Ahsana apsveikums
Ielas ir tikšas pa dienu, visas ēstuves ir ciet, bet lielveikalos ir cilvēku pūļi,kas iepērk pārtiku vakara priekiem. Pēc magrib lūgšanu laika ielas no vienas vietas ir nosētas ar ēstūžiem, gaisā virmo ogļu smarža, eļļā ceptu banānu aromāts un kaut kur pa vidu tam visam ir augļu kompotu un augļu "zupu" pārdevēji, cilvēku pūļi visapkārt. Ir ramadāna laiks...
1. augusts ir diena, kad musulmaņi uzsāk gavēni jebšu ramadānu, kas ilgst veselu mēnesi un šogad noslēgsies ar Idul Fitri svinībām 30. un 31. augustā. Tā kā Idul fitri šogad laikam nesvinēšu jo būšu Sulavesi ar kristiešu draugiem nolēmu pa īstam izbaudīt  Bulan puasa ar saviem musulmaņu draugiem, veselas 4 dienas būs tā laime pavadīt kopā :) 
Šodien no Ahsana saņēmu e-pasta Ramadāna apsveikumu.
Ramadāna laikā musulmaņi dienas laikā neēd un nedzer, taču kamēr saule aiz apvāršņa šo un to drīkst darīt. Un ar drīkst es domāju dzert un ēst, ko dara ne pa jokam un kā saka Ratih, tad pārsvarā ar visu gavēšanu viņi pieņemas svarā, jo redz notiek kopā ēšana un ceļošana no mājas uz māju ar ēdieniem jebšu ciema kukuļiem :) 
Cik nu noprotu Ramadāns ir tas laiks kad musulmaņiem būtu jāatceras par tiem daudzajiem cilvēkiem, kam nav ko ēst. Tāpat tas ir laiks, kad cilvēki gavē lai mācītos pacietību, padevību Dievam.
Ar ko tad atšķiras Ramadāna laiks no pārējā gada? Cilvēki ceļās ap 3 no rīta, lai ēstu "brokastis" pirms saules lēkta, diena tiek pavadīta bez ūdens un bez ēdiena līdz  buka puasa - gavēņa atvēršanai, kas nozīmē ēšanu un dzeršanu daudz un dikti. Mani draugi to atvēra ar augļu kokteili, kas ir diezgan salds, lai dotu enerģiju, tāpat tas satur daudz ūdens. Un tad jau var arī ēst, ēd kamēr māgs ir pilns un vairāk nevar dabūt iekšā un tad ēd vēl, piespiedu kārtā. Mani Gambijas un Jemenas draugi stāsta, ka parasti uz gavēņa atvēršanu ierodas ciemiņi ar ciema kukuļiem un, protams, paši mājinieki arī gatavo daudz, lai visiem būtu gana. Līdz ar to mājās ir tik daudz ēdiena, ka nevar apēst visu. Mēs sovakar  buka puasa  Abdu mājā, ar ciema kukuli augļu zupu, pievienojās Andro un Dian ar eļļā vārītiem gardumiem un vīri bija sagatavojuši arābu rīsus ar vistu. Nepagāja ne pāris stundas, kad atbaruca citi ar martabak un ceptiem rīsiem, ēdam atkal. Buka puasa  notika ap pl. 6, citi atbrauca ap pl. 9 un vēlāk gan jau ap 12 ēdīs atkal un tad jau diena klāt...
Dienas laikā ir vēl citi aizliegumi, nekādas baudas, smēķēt un mīlēt aizliegts, nekādas čamdīšanās un aiztikšanas. Tas nozīmē, ka pat noglāstīt roku ir aizliegts, bet vīrs drīskt iedot buču sievai! Kas attiecas uz pārīšiem, labāk tālāk viens no otra un nevar atstāt šamos divatā, ir ok būt kopā starp vairākiem cilvēkiem. Vēl tāds sīkums ir kā lūgšanas, ir par vienu vairāk. Ja parasti ir piecas (pl.4, 12, 15, 18 un viena no 19 līdz 4), tad Ramadāna laikā pievienojas 6. vakarā, kas ilgst ilgāk un satur vairāk lūgšanu.
Jāsaka, ka man nav iebildumu pārēsties kopā ar citiem, bet dienu pavadīt ar musulmaņiem ir morāli grūti,jo jūtu vainas apziņu par tiem, kas nevar pat padzerties, atvieglojums tāds, ka nav jāgavē maziem bērniem, sievietēm, kas baro ar krūti vai ir stāvoklī, slimiem cilvēkiem un sievites menešreižu laikā arī negavē.
Tā lūk... pa dienu ēdam mājās, jo visas ēstuves ir ciet un vakarā pārēdamies :D Labi ka tā tikai pāris dienas. Ajo, kravāt somas! Uz drīzu tikšanos :)

svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs

Dieng

Brīvdienās beidzot izlaidām no pilsētas :) Galamērķis ir Dieng ieleja! Ar draugiem noīrējām autobusu un aidā, ceļā! Kopā bijām 16, es no Eiropas pārējie no Āzijas, Āfrikas un Indonēzijas... Visas jau man nenosaukt, bet - Latvija, Jemena, Izraēla, Madagaskara, Gambija, Dienvidāfrika, Namībija u.c.
Visi samiegojušies gulšņājām autobusā līdz tas apstājās vienā no Dieng ciematiem un ne jau tūrisma nolūkos autobuss apstājās! Vietējie ar argumentu, ka mūsu autobuss nespēs uzbraukt kalnā centās pierunāt, lai to nomainam (pret tieši tādu pašu autobusu!) un tādējādi tie nedaudz nopelnītu. Un tas nedaudz nav nemaz tik maz. Mūsu karstasinīgie vīrieši devās cīņā un pēc pus stundas kaulēšanās un strīdēšanās turpinājām ceļu savā autobusā :)
Dieng ieleja ir vieta centrālajā Džavā un ir izveidojusies pateicoties milzīgai vulkāna eksplozijai, kuras rezultātā ir izveidojušies vairāki kalni un arī aktīvo vulkānu komplekss, kuru apciemojām mēs. Biju apciemojusi šo vietu jau septembrī, bet šoreiz bija pavisam citas emocijas, aukstais un ļoti svaigais gais atgādināja Latvijas septembra agro rītu drēgnumu, kā nekā Dieng ir ~2000m virs jūras līmeņa. Dieng drēgnums un rīta sārma biedē indonēziešus un paver lauku suvenīriem vilnas izstrādājumu paskatā :)
Krāsu ezers
Pirmā pieturvieta bija varenskaists ezers. Krāsu ezers. Krāsu ezerā nav dzīvu būtņu, tam apakšā ir lava un gāzes, kas nāk arā, šur tur var redzēt burbulīšus. Šīs gāzes padara ezeru tik skaistu, cik tas ir, ejot tam apkārt mainās tā krāsa no pienaini zaļa līdz zilam. Lai cik ļoti gribētos pavadīt pie ezera ilgāku laiku, to ir diezgan grūti izdarīt, jo sēra (gāzes) smaka nav visai patīkama.
Pastaigājāmies pa taciņām apkārt ezeram un nonācām līdz alām. Netālu no šī ezera ir vairākas alas, meditācijas alas, kas tiek saistitas ar budismu. Mums gan šīs alas bija slēgtas, apskatījām vien statujas. Interesanti gan, ja šī vieta ir vulkāniska un tur izdalās dažādas gāzes, tad cik ilgi vajadzēja šiem budistiem gaidīt, lai sasniegtu"nirvānu"?
No nirvānu paradīzes tālāk devāmies uz Dieng teātri, kur skatījāmies filmu par to, kā veidojās Dieng ieleja, kas labs un kas slikts šajā apkārtnē un kā vietējie sadzīvo ar vulkānisko vidi. Tā Dieng ir aktīvs vulkānu komplekss un tas "izdala" savas dusmas nepārtraukti, tad šajā reģionā nav tādu izvirdumu kā Merapi, bet 80to viducī gan viens no krāteriem uzgāja gaisā un dzīvību zaudēja 140 cilvēku, kas bēgot iekļuva gāzu mākonī. 
skats no teātra
Skumjš stāsts, bet tajā pašā laikā šī teritorija ir ļoti bagātā zemes ziņā. Zeme ir ļoti bagāta un tādēļ ir ārkārtīgi attīstīta lauksiamniecība, lai kur mēs dotos visapkārt paveras lauki ar kāpostiem, tabaku, kartupeļiem un citiem labumiem :)
Pie teātra saelpojušies svaigu gaisu nodomājām ka pietiek un jādodas pie krāteriem!
Vējš pūta tieši mums virsū, kas radīja dīvainas sajūtas. Auksts vējšs un karsti tvaiki... atsvaidzinoša sajūta ādāi, bet smaciņa... uhhhh, neko aizturējām elpu un gājām riņķī. Gluži kā hipnotizēti skatījāmies mutuļojošajā ūdenī, kas vairāk atgādināja dubļus, jo bija dīvaina paskata, tb, krāsas.
Pavisam saguruši aizdevāmies pie pēdējā pieturpunkta - tempļiem, par kuriem esmu rakstījusi jau agrāk. Tīri tā zināšanai - veci hindu tempļi, vieni no pirmajiem ,kas tad ir noteikuši tempļu stilu Džavā. 
Baudījām sauli un es cūku pupas, kras sazagos vietējā laukā, ne jau daudzas, bet tik ļoti gribējās un bija tik labas, ka nutikai. redz šeit ne kefīrs ir garšīgs, ne cūku pupas nopērkamas vārīšanai, te tās audzē, lai kaltētu un ar garšvielām kopā sanāk uzkoda.










Pavisam saguruši un miegaini devāmies atpakaļ patālajā mājupceļā. par to vienīgais, ko varu teikt - bija saldi sapņi, nogulēju gandrīz visas 5 stundas :) Bet bija tā vērts, ikviens noguruma centimetrs ir vērts Dieng ielejas, kas nu oficiāli ir mana miļākā vieta Indonēzijā!
Atā līdz nākamajai reizei ;)

(vairāk bildes iekš https://picasaweb.google.com/asnate.strike/Dieng02 )

p.s. nevar zināt kā ar ierakstiem būs tuvākajā laikā - Augustu pavadu ceļojot Kalimantānā un Sulvesi! Ziņošu kā gāja septembrī!

svētdiena, 2011. gada 10. jūlijs

Krakal pludmale

Vasaras brīvdienas ir kārtīgi iesildītas, aizlaidām uz patiesi skaistu pludmali - KRAKAL!
Izbraucām vēlu, ap pl 2... pēc divarpus stundām bijām pludmalē. Ceļš skaists. Pludmales atrodas Džogdžas Dienvidos, ir jābrauc cauri pilsēta, augšā kalnos un atkal lejā, kur paveras skaistās pludmales. Te katrai ir savs nosaukums, katra no tām ir slavena ar kaut ko īpašu.
eži
Ieradāmies Krakal tieši brīdi pirms saulrieta un tieši brīdi pēc bēguma, tas gan nedaudz saskumdināja mūsu zēnus, jo peldēšana izpalika...


Bēgums paver skaistus koraļļus ar visu to dzīvo dabu, jūras zvaigznēm, zivīm, jūras ežiem un pat ūdensčūskām, no kuras es bēgu, lai gan tā nemaz nedomāja man uzbrukt, vienkārši laiskojās uz mitrajiem koraļļiem. Bet čūska paliek čūska, labāk pa gabalu!

Vērojām kā saule pazūd aiz kalniem, kur starp kokiem spēlējās migla, skaisti, nudien.



tadi mēs forši
Pēc īsas foto sesijas izsalkuši kā vilki devāmies uz Baron pludmali pēc ņammas :) Svaigi ķertas zivis tika uzliktas uz grilla un fritēti daži astoņkāji, mēs tikmēr pie karstām tējām, jo vakari ir vēsi un mēs jakas aizmirsām mājās :D

Un vēlāk jau ar pilniem vēderiem devāmies mājupceļā, atkal kalnā augšā, kur bija mežonīgi auksti, vējš, mocis uz saviem 60-80km/h, uhhhh, sajutās latvijas vēsumiņš. Savā vasaras kleitā nemaz pēc tā neilgojos.

Tāds lūk vienas dienas prieks Džogdžā :)

ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

Pārsteidzošā Āzija IV

- Ja dodies kopā pusdienot ar puisi un nolem uzsaukt, es to par sievietēm, neceri saņemt atlikumu, to saņems vīrietis. Tāda dīvaina kārtība, ja sieviete maksā, vīrietis saņem atlikumu vai vismaz čeku.
- Par ideālu vīru vai vīrieti kā tādu tiek uzskatīts tāds, kas nedusmojas. 
- Precēties vajag ar labu cilvēku nevis ar to, ko mīli...
- Visas kaut cik blondīnes tiek pielīdzinātas bārbijām.
- Indonēzieši nesaprot terminu atpūsties (istirahat), ja saki,ka atpūtīsies, noteikti tev pārjautās, vai tu gulēsi. Diendusa ir svarīga padarīšana.
- Viss neveselīgais tiek reklamēts kā veselīgs (būs vēlāk atsevišķš ieraksts ar "veselīgo" ēdienu bildēm)
- Ja esi slims un nepietiek naudas dakterim vai vienkārši slinkums pie tāda doties var līdzēt monētas masāža. Monētas masāža līdz visam - galvassāpēm, gāzēm vēderā, temperatūrai u.c. To veic ar "zelta" (vecā kaluma) 500rp monētu, ar to kasa ādu, kura ir sazieķēta ar kayu putih eļļu (kas laikam ir eikalipts),to dara, kamēr vieta paliek sarkana. Jo sarkanāka, jo slimāks tu esi jeb tevi ir vairāk gaisa (masuk angin)
- Indonēzijā nav saulgriežu tradīcijas, pavisam dabiska iemesla dēļ, cauru gadu saule noriet vienā un tajā pašā laikā. Tagad ir "ziema" (šeit gan ir tikai 2 sezonas, sausā un lietus), saule noriet ~ 17:45, kamēr "vasarā" ~18:10
- Vēl nedaudz par attiecībām. Nav svarīgi, vai tevi interesē tādas, obligāta sabiedrības prasība ir būt attiecībās. Palikt veicmeitā/vecpuisī ir nesmuka padarīšana. Cilvēki ir ļoti izbrīnīti par vientuļajiem ārzemniekiem: "Tev nav drauga šeit? Un mājās arī negaida? Kapēc? Bet ko tu domā par Indonēziešu/ Džavaniešu vīriešiem? Tev vajadzētu apprecēt džavanieti!"
-tradicionāla Indonēzieša skatījumā sieviete ir domāta 3 lietām: bērnu radīšanai, virtuvei un matracim. (bet laikam jau visur var tādus vīriešus atrast, ne tikai šeit:D) 

*

Pastkartes blogam ir uzradusies draugu lapa http://pannasunkatli.blogspot.com/ dalos ar saviem virtuves piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem....

Lai laba apetīte!

sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Makan bersama- sama

Makan bersama sama  nozīmē ēst kopā . Indonēzijā tā ir diezgan svarīga padarīšana, jo nav smuki 
ēst vienam, vispār nav smuki kaut ko darīt vienam. Ja tu esi viens, tātad vientuļš, skumjš vai kāda cita nelaime tevi ir piemklējusi. 
manas pankūkas
Ja nu tu nemāki gatavot, ej ēst ārpus mājas... mēs šodien nolēmām ēst mājās un gatavot mājās. Pavisam netīšām satikti draugi koncertā uzprasījās uz kopīgu gatavošanu. Un kurš nu gatavos? Asnāte gatavos! Ko Asnāte var pagatavot? Nu diezgan švaki ar Indonēziesu virtuvi (vēl tikai mācos), bet Eiropa yeye!
Ēdienkartē pankūkas ar sēnēm un ķirbju zupa! Pankūkas nolēmu gatavot viena, tā kā šis process var būt diezgan garlaicīgs un ilgs. Pēc lielā šķīvja piecepšanas rekomendēju sevi vecmāmiņas lomai! (hihi)

Ar sajūsmu braucu pie Rozas gatavot visu pārējo. Bet te nu ,ko nozīmē gatavot kopā? Gatavojām mēs ar Rozu 10 solītajiem draugiem, no kuriem 3 netika, prieks, vairāk paikas pašām. Kad viss mutuļoja katlos pieteicās Migels pie durvīm (Meksika), tieši laikā! Ar smaidu sejā noteicu, ka velti viņš ir laikā,jo visi tak būs ar kavēšanu. Un patiesi, pēc pusstundas gaidišanas sākām tiesāt ēdmaņu un diskutēt par kultūru atšīrību. Ar 40 minūšu nokavēšanos uz aukstiem ēdieniem ieradās Aju un Haju, vēl pēc mirkļa pieteicās Egi. Un tad jau arī Ajuta bija klāt! Un visbeidzot Berija (Berry no ASV) bija atpakaļ no Borobudur tempļa.
Nepagāja ne pus stunda kā pie durvīm sāka rēgoties nepazīstama ļautiņi... Izrādās Haju bija ielikusi paziņojumu attiecīgā mājas lapā(kur viņai ir 1287 draugi), ka ir pusdienu laiks pie Rozas! Nevajadzēja ilgu laiku lai māja būtu pilna ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas vienīgais ko darīja bija ar sevi iepazīstināja, kautrīgi šo to uzkoda un vienkārši sēdēja un klausījās mūsu sarunās (un nav tā kā indonēzieši būtu nerunīga tauta), ne vienu stundu vien :D 
Doma tikt no ļautiņiem vaļā paziņot (nu jau pēc 5h būšanas pie Rozas), ka jādodas vakariņās ar pavisam tradicionālu ēdienu - Gudeg! Visi pazuda kur nu kurais pat tie, kas vēl izsalkuši, jo nu kurš gan grib ko pavisam ierastu? hihi

Bet mums četrām (Roza, Beri, Egi un es) bija pavisam jautri stāstot Beri, kas ir gudeg un kā to ēd, un galu galā man beidzot ir foto pie Tugu pieminekļa (tas iezīmē vidus punktu starp Merapi vulkānu un sultāna pili)!

ceturtdiena, 2011. gada 16. jūnijs

Eklipse

Un ne jau par vampīriem  rakstīšu! Kā manas draudzenes teica: "Tu esi laimīga, ka vari būt šeit tagad." Nakts no 15. jūnija uz 16. bija ar skaistu pilnu mēnesi, bet ne tikai. Mūsu pasaules malā bija vērojams mēness aptumsums, ar ko tik īpašs? Pilns mēness aptumsums, kas bija ilgākais vismaz šajā dekādē, veselas 100 minūtes.
Visa māja nepacietīgi gaidīja solīto pl 2 naktī, kad sāksies eklipse. Ar Arum izsprukām laukā pirmās.Mēness bija spožs, tik spožs, ka sāpēja acis tajā raugoties, bet jau pēc pāris minūtēm tas lēnām lēnām kļuva tumšāks...

Taču, kad mēness 2/3 jau klāja ēna, tas vairs nebija melns, bet gan gaiši oranžs, mēs palikām skatīties un laiku palaikam tas mainīja krāsas, no gaiši, bēši oranža un spožāku līdz pat koši sarkanam.



Re, tāds sarkans, mīļš, apaļš mēnestiņš gizējās Indonēzijas debesīs:)