Kustoņi!

Cik reizes neesmu sabijusies no tā, ka istabā kaut kas nočab vai pakustas! Tu tāds cilvēciņš mierīgi sēdi , skaties filmu vai ēd vakariņas un pēkšņi saproti, ka neesi viens, uz tevi blisinās 2 ačtelse... visbiešžk tie ir gekoniņi, kas nu ir gan tādi paprāvi uz 30cm , gan pavisam maziņi. Viens tāds lielāks pavisam nesen viesojās pie manis pāris dienas,bija iepaticies maisiņš, kas stāvēja uz galda.

Tagad jau ir pierasts pie diezgan regulārajām viešņām, atceros kā pirmajā reizē ieraugot ķirzaku savā istabā satrūkos un internetā meklēju informāciju kā viņu dabūt laukā no manas istabas, internets gan par to klusēja. Manu satraukumu par ķirzaku pārtrauca Sandijs :)! Viņš ir tas ar kuru es konsultējos brīdī,k ad iešāvās prātā doma pieradināt vienu no mazajiem radījumiem, kas teorētiski nemaz nav tik grūti, pāris beigti kukaiņi un ķirzaka var nolemt palikt pie tevis pavisam! Diemžēl es nezinu vai gribu galināt kukaiņus, lai tiktu pie ķirzakas, man nebūtu iebildumu dalīties ar auglīšiem...

Kāds cits piedzīvojums saistās ar grabēšanu aiz durvīm. Naktī kādreiz varēja dzirdēt kā kaut kas grab pie durvīm, parasti, kad no rīta pamodos mistkaste bija apgāsta un atkritumi izvazāti pa visu balkonu. Nākamās naktis tas atkārtojās. Dīvaini ne? Nu ar vaininieku es iepazinos, kad kādā vēlākā vakarā devos mazgāt zobus, atveram durvis un tur priekša ir melns, resns radījums, kaķa lielumā - žurka! Jāatzīst, ka es nobijos ne pa jokam, nav jau tā, ka žurkas nav redzētas, bet ne jau tik lielas un doma, ka tāds radījums var mesties virsū, nemaz nav iepriecinoša. Laikam jāpārstāj skatīties lētās šausmenes par cilvēkēdājiem tomātiem!

Šausmenes cienīgas sajūtas izjutu nupat. Istabas durvis stāvēja vaļā un te nu tas ir, liels un lidojošs virs manas galvas, es pat iekliedzot! brūns briesmeklis manā istabā, kas ir pārāk maza mums abiem, pēc dažām minūtēm atlājās, ka mēs neesam 2, bet gan 3 un viņi ir vairākumā! Mamma mani mācīja nebaidīties no kukaiņiem un esot maza es pat ar tiem spēlējos! Šeit ierogot lielos lidoņus, pirmā doma bija Irina, kura nupat kā sākusi atveseļoties no kukaiņu apdegumiem. Te ir tādi lidoņi, kas kā mīzenes atstāj šo to aiz sevis un ja tas nonāk uz ādas, tad āda iekaist, process ir diezgan sāpīgs un izplatās... Irinai jau ir labi, tikai nu ir palikušas rētas uz sejas, kur bija apdegumi, kas cerams līdz kāzām sadzīs.

Es sazvanīju Anunku, lai nāk mani glābt! Izrādās tie ir prusaki, kuriem agrāk diezgan mierīgi gāju garām uz ielas, kur to ir diezgan daudz. Viens diezgan veiksmīgi tika nosūtīts uz labākiem lidlaukiem, otru neatrada. Kad mans glābējs jau bija devies prom, tāds nedaudz apdullis no prusaku  indes, izlīda otrs radījums, kurš ļot raitā solī devās uz durvju pusi, kuras es viņam laipni atvēru.
Un neizpaliekošas būtnes ir skudras, tās ir visur un to ir daudz, dažāda lieluma, sākot no tādām,kas izskatās pēc kustīgiem putekļiem un beidzot ar gigantiem, bet pierasts un var sadzīvot!
Man noveicies, ka dzīvoju centrā,pagaidām neesmu viesos uzņēmusi nevienu skorpionu...