 |
| rīts Borobudur ar skatu uz Sumbing vulkānu |
Pulkstens 3 naktī un iezvanās telefons. Jāceļas! 4 satiku Dres un tajā brīdī pienāk sms no Džozīnas - vārti ir aizslēgti ar papildus slēdzeni, man nav atslēgas! Atbildēju- Lec! un leca arī, 10 minūtes un bijām jau 3, uzmodinājām Gilang un savācām viņa kompāniju. Brauciens - Borobudur- Dieng ieleja- Džogdža. Laiks - 1 diena, kompānija: Džozīna (Kanāda), Gilang & Dres (Indonēzija), Goša, Džons & Marta (Polija). Pirms sāku pačīkstēšu par bildēm, tekstā izskatās jau nu briesmīgi saspiestas, uzklišķināt vajag, tad atvērsies lielas :)!
 |
| Borobudur templis by mamma google |
Skaista doma redzēt uzaustam sauli pār Borobudur, bet nekā. Saullēkts paredzēts tikai tiem,kas palikuši pa nakti viesnīcā un maksā smukas summas, lai redzētu patiesi skaisto skatu. Mums arī bija skaisti, uzausa saule pie biļešu centra, bet nopietni skaisti -kalni un koki, un, uzaustot saulei ,koki sāka smaržot saldi, saldi, taureņi uzlādēja savas baterijas un sāka lidot...
Biļete 135 000rp, studentiem 50% atlaide, par ko no sirds priecājos un vietējiem ieeja tikai 30 000 rp! Serviss cepuri nost, tiec pie sagaidīšanas dzēriena, mūsu gadījumā karsta kafija bija tieši laikā, izbaudījām lapenē turpat pie toletes :D
Borobudur ir lielākais budistu templis pasaulē. Interesanti, ka vietējā bukletā minēts, ka tas ir viens no 7 pasaules brīnumiem, ja mani atmiņa un ģeogrāfijas zināšanas neviļ, tad ap Indonēziju nav viddusjūras, kuras reģionā tad 7 brīnumi atrodas! Templis ir celts 9.gs un pieder pie mahajānas budisma celtnēm. Borobudur templis ir ārkārtīgi skaists un viss ir kā viens liels mākslas darbs, tā sienas rotā 2672 reljefu plāksnes, kurās attēlota cilvēka dzīve. Turpat arī 504 Budas tēli. Šeit redzami tādi kā būrīši, katrā no tiem ir pa Budai, ir ticējums, ka, ja tu spēj pieskarties Budas rokām tur iekšā, tas nesīs veiksmi. Neteikšu,ka tas ir ļoti sarežģīti, no turienes audz laimīgu cilvēku dodas tālāk pasaulē!
Domājams, ka templi pameta 14. gadsimtā, kad reliģisku pārsvaru pārņēma islāms, taču 1814. gadā to atklāja no jauna un mūsdienās tas ir viens no UNESCO pasaules mantojumiem!
Tas, kas mani sajūsmināja visvairāk bija skaistais skats no tempļa - miers paveras, skan putnu balsis, migla klāj zemi un pār to paceļas vulkāna virsotne. Pasakaini, nav jābrīnās, ka tieši šeit uzcelts templis.
Izbaudījuši tempļa gaisotni, ar Dres nolēmām doties pastaigā pa parku,kas ir ārkārtīgi skaists un šur tur var atrast pa vēl kādam apskates objektam, manā gadījumā tas bija unikālās mākslas muzejs! Unikāls priekš Indonēzijas, nedaudz abstrakta māksla, koka skulptūras no koku saknēm, gleznas ar modernisma pieskaņu, Monas lizas parodija (indonēziešu versija). Tāpat te atrodams lielākais batikas tērps, diezgan iespaidīgi , tāds uz 2 stāvu mājas augstumu...
Borobudur nebija vienīgais apskates objekts, devāmies ceļā uz Dieng ieleju. Ceļš tāls tādēļ jāiestiprinās. Pirmo reizi Indonēzijā ēdu pankūku, šeit, protams, visam sava pieeja, pankūka vairāk garšoja pēc omletes un manai klāt bija banānu gabaliņi, nu gardi jau. Un es pat tiku pie naža, kas šeit ir retums :D! Varbūt kāds no jums zina, kur ir nozudis nazis no virtuves jau 2 nedēļas?
Pa ceļam uz pašu galamērķi, kur apskatījām hindu tempļus un krāterus, piestājām ,lai papriecētu acis ar skaisto ainavu. Kalnu nogāzes klātas ar terasēm,kur audzē gan kartupeļus, gan lokus/sīpolus, cūkupupas, kāpostus. Pa ceļam uz šejieni arī vērojām, kā žāvē tabaku tās plantāciju malās!
Dieng ieleja slavena Indonēzijā ar to, ka te visi salst, vidēji temperatūra +15, taču, kad atbraucām šķiet bija zemāka, elpu varēja gaisā redzēt. Man tā bija patīkama pārmaiņa pēc karstās tveices diendienā! Skats vienmēr ir nedaudz miglains, jo dienas laikā ielejā nolaižas mākoņi un arī mēs kļuvām par daļiņu no mākoņiem. Mums gan arī stipri noveicās uzņemt pa skaistai bildei :)!
Kā jau ceļojumos pienākas visi bija izsalkuši, tika pasūtīta grillēta kukurūza, ko šeit bieži vien ēd kopā ar zemeņu ievārījumu. Lūk kundzīte ar mini grillu, un kukurūza ātri vien top gatava. Esmu mazā grilla fane, jo īpaši, ja iet runa par sate zemesriekstu mērcē (vistas gabaliņi uz koka iesmiem). Kundzītei divi darbi vienlaicīgi, kamēr gatavo tūristiem ēst, tiek pieskatīts bērns, lūk viņi iesaiņots mazais uz muguras. Šķiet Eiropa tagad atzinusi, ka šādi nēsāt bērnus esot vislabāk, nu ne jau uz muguras gluži, bet iesietus audumā, esot tuvām mammai un saite ciešāka. Cik gadsimtus mums vajadzēja lai to atklātu?!
Pakratatoties pa koka tiltu, palīkumojot augstāk kalnos, nonācām uz līdzenas vietas, kur tad nu uzreiz pie mašīnas mūs noķēra biļešu tirgonis! Vietējiem bez maksas, bulē maksā ragā, šķīrāmies no 20 000 rp. Goša gan nebija īpaši priecīga, jo domāja, ka mūs apkrāpj ar viltotām biļetēm, bet te tā izplatīta prakse - biļešu būdeles neesamība.
Un tā budistu templi nomainījām pret hinduistu tempļu kompleksu ar nosaukumu Arjuna. Tas ietver 5 tempļus, kas izkārtoti 2 rindās. Katrs celts citā laikā. To sienas rotā Šivu tuvu dievu attēli.
Pie viena no tempļiem varēja izklaidēties par 5000 rp. fotogrāfējoties kopā ar Indonēziešu leģendu mošķiem, jāsaka gan, ka mēs bijām daudz populārāki, lai fotogrāfētos. Bija ideja sākt iekasēt naudu, būtu ieejas biļetes vismaz atpelnījuši :D
Tempļi apskatīti, varam doties ezera meklējumos! Uz ezeru veda taka, gar kuru bija sastādīts kaut kas līdzīgs kadiķiem. Takas galā atdurāmies pret peļķi. Visiem nu lielie prieki. Man ir versija, ka tas ir pasaulē mazākais ezers, tikai neviens to nav apzinājies... Bilde pie ezera arī ir, ar platu, platu smaidu!
Dodamies tālāk. Kur? Uz krāteriem. Šeitan ir atrodami fosfora krāteri! Esot pie ezera nemanījām nevienu taciņu tādēļ maucām tik pa lauku, kas smuki žļurkstēja, var jau būt, ka staigājām pa ezeru :D Un te nu nonācām pie šķēršļa - kāpostu lauks, bet nu kas ta mums, brienam pāri, smukumam bija cūkupupas sastādītas, tās uzkodām, jo atkal bija piemeties izslakums. Šur tur kādam grāvītim pārlecām pāri ,un tikai tad pamanījām, kur plūst tūristu bari. No tempļa veda smuka taciņa uz ceļu,kas tālāk ved uz krāteriem :D ak mēs! Bet vismaz piedzīvojums. Labi ,ka neviens zemnieks ar kapli nedzinās pakaļ.
Ļoti izsalkušie uzkoda Pop mie (roltona versija indonēziešu gaumē, kas ir uzķūnēta, šeitan paciņā ir eļļiņa ar zaļumiem, garšvielas, sojas mērce, čilli mērce un cepti sīpoli), pārējie sita klaču. Viss beidzās ar mini strīdu uz krāteriem ar kājām vai ar mašīnu. Tomēr tika dota priekšroka soļošanai. Krātera dēļ tikām pie kādu 10km pastaigas pa kalniem un lejām...
Nonākuši jau pie paša krātera parka ieejas atkal sajutāmies izsalkuši, kā gan citādi, ja visu dienu tikai uzkodas! Bet nu pieturējāmies pie tām un ar sajūsmas kliedzieniem iegādājāmies frī kartupelīšus. Klāt mini paciņa, tāda sarkanīga, automātiskā doma - frī +kečups. Nekā, mīlīši, šeit jums nav Eiropa. Čilli! Šī bija pirmā reize, kad atzinu, ka man patiesi garšo asi ēdieni. Bija labi, pamēģiniet!
Ieejot parka teritorijā pirmajā mirklī sametas mazliet nelaba dūša, jo visur ir smaciņa! Šalle priekšā un aidā izpētīt kas un kā. Īpaši steigties gan laikam nebija ieteicams, jo zeme tāda mālaina un visur slapjš, jo kaut kas līdzīgs strautam arī turpat cauri tek. Māls+ūdens = kaut kas slidens! Manas šļopenes tajā mirklī ienīdu, vot dāmai prāts, bet nu mierinam sevi ar domu,ka nezināju :)
Skati atkal skaisti, mēs kalna pakājē un tur burbuļojoša ūdens tilpne, no kuras ceļas dūmu mākoņi, kas dažbrīd ir tik biezi ,ka redzi tikai 1m attālumā! Pēc kāda laiciņa jau arī pie smaciņas pierasts un smaidījām uz nebēdu gan viens otram, gan vietējo bulē bilžu medniekiem. Dres sākumā skaitīja, cik bildes ar mani tiek uzņemtas, viņam sajuka skaits pie 10. Man jau vēl gāja mierīgi, krātera lielākā zvaigzne bija Goša un meitenei ne pavisam tas negāja pie sirds.
Tumsa iestājās ātri. Devāmies atpkaļ uz Džogdžu. Šķiet nedaudz baisi. Mūsu šoferis bija pārguris jau šurpceļā, tās ir kādas 5h ar mašīnu, pie tam gulēts ir tik maz! Red bull un vitamīnu mikšļi vairs nelīdzēja. Izdomājām jaunu tehniku, miega pauzes pa ceļam. Ar Gilang centāmies palīdzēt Dres kā varējām, pat ceļa malā atradām kafiju , ko sajauca ra ingveru, lai spēks (iesaku!). Mājās nokļuvām veiksmīgi. Ir doma atgriesties, bet ne jau uz vienu pēcpusdienu...
Tas, kas mani sajūsmināja visvairāk bija skaistais skats no tempļa - miers paveras, skan putnu balsis, migla klāj zemi un pār to paceļas vulkāna virsotne. Pasakaini, nav jābrīnās, ka tieši šeit uzcelts templis.
Izbaudījuši tempļa gaisotni, ar Dres nolēmām doties pastaigā pa parku,kas ir ārkārtīgi skaists un šur tur var atrast pa vēl kādam apskates objektam, manā gadījumā tas bija unikālās mākslas muzejs! Unikāls priekš Indonēzijas, nedaudz abstrakta māksla, koka skulptūras no koku saknēm, gleznas ar modernisma pieskaņu, Monas lizas parodija (indonēziešu versija). Tāpat te atrodams lielākais batikas tērps, diezgan iespaidīgi , tāds uz 2 stāvu mājas augstumu...
 |
| reljefs Borobudur |
Borobudur nebija vienīgais apskates objekts, devāmies ceļā uz Dieng ieleju. Ceļš tāls tādēļ jāiestiprinās. Pirmo reizi Indonēzijā ēdu pankūku, šeit, protams, visam sava pieeja, pankūka vairāk garšoja pēc omletes un manai klāt bija banānu gabaliņi, nu gardi jau. Un es pat tiku pie naža, kas šeit ir retums :D! Varbūt kāds no jums zina, kur ir nozudis nazis no virtuves jau 2 nedēļas?
 |
| Dieng ieleja |
Dieng ieleja slavena Indonēzijā ar to, ka te visi salst, vidēji temperatūra +15, taču, kad atbraucām šķiet bija zemāka, elpu varēja gaisā redzēt. Man tā bija patīkama pārmaiņa pēc karstās tveices diendienā! Skats vienmēr ir nedaudz miglains, jo dienas laikā ielejā nolaižas mākoņi un arī mēs kļuvām par daļiņu no mākoņiem. Mums gan arī stipri noveicās uzņemt pa skaistai bildei :)!
Kā jau ceļojumos pienākas visi bija izsalkuši, tika pasūtīta grillēta kukurūza, ko šeit bieži vien ēd kopā ar zemeņu ievārījumu. Lūk kundzīte ar mini grillu, un kukurūza ātri vien top gatava. Esmu mazā grilla fane, jo īpaši, ja iet runa par sate zemesriekstu mērcē (vistas gabaliņi uz koka iesmiem). Kundzītei divi darbi vienlaicīgi, kamēr gatavo tūristiem ēst, tiek pieskatīts bērns, lūk viņi iesaiņots mazais uz muguras. Šķiet Eiropa tagad atzinusi, ka šādi nēsāt bērnus esot vislabāk, nu ne jau uz muguras gluži, bet iesietus audumā, esot tuvām mammai un saite ciešāka. Cik gadsimtus mums vajadzēja lai to atklātu?! |
| Arjuna (ardžuna) templis |
Un tā budistu templi nomainījām pret hinduistu tempļu kompleksu ar nosaukumu Arjuna. Tas ietver 5 tempļus, kas izkārtoti 2 rindās. Katrs celts citā laikā. To sienas rotā Šivu tuvu dievu attēli.
Pie viena no tempļiem varēja izklaidēties par 5000 rp. fotogrāfējoties kopā ar Indonēziešu leģendu mošķiem, jāsaka gan, ka mēs bijām daudz populārāki, lai fotogrāfētos. Bija ideja sākt iekasēt naudu, būtu ieejas biļetes vismaz atpelnījuši :D
Tempļi apskatīti, varam doties ezera meklējumos! Uz ezeru veda taka, gar kuru bija sastādīts kaut kas līdzīgs kadiķiem. Takas galā atdurāmies pret peļķi. Visiem nu lielie prieki. Man ir versija, ka tas ir pasaulē mazākais ezers, tikai neviens to nav apzinājies... Bilde pie ezera arī ir, ar platu, platu smaidu!Dodamies tālāk. Kur? Uz krāteriem. Šeitan ir atrodami fosfora krāteri! Esot pie ezera nemanījām nevienu taciņu tādēļ maucām tik pa lauku, kas smuki žļurkstēja, var jau būt, ka staigājām pa ezeru :D Un te nu nonācām pie šķēršļa - kāpostu lauks, bet nu kas ta mums, brienam pāri, smukumam bija cūkupupas sastādītas, tās uzkodām, jo atkal bija piemeties izslakums. Šur tur kādam grāvītim pārlecām pāri ,un tikai tad pamanījām, kur plūst tūristu bari. No tempļa veda smuka taciņa uz ceļu,kas tālāk ved uz krāteriem :D ak mēs! Bet vismaz piedzīvojums. Labi ,ka neviens zemnieks ar kapli nedzinās pakaļ.
Ļoti izsalkušie uzkoda Pop mie (roltona versija indonēziešu gaumē, kas ir uzķūnēta, šeitan paciņā ir eļļiņa ar zaļumiem, garšvielas, sojas mērce, čilli mērce un cepti sīpoli), pārējie sita klaču. Viss beidzās ar mini strīdu uz krāteriem ar kājām vai ar mašīnu. Tomēr tika dota priekšroka soļošanai. Krātera dēļ tikām pie kādu 10km pastaigas pa kalniem un lejām...
 |
| ceļā uz krāteri |
 |
| Goša, Džons, Džozīna, Gilang, es un Dres |
Skati atkal skaisti, mēs kalna pakājē un tur burbuļojoša ūdens tilpne, no kuras ceļas dūmu mākoņi, kas dažbrīd ir tik biezi ,ka redzi tikai 1m attālumā! Pēc kāda laiciņa jau arī pie smaciņas pierasts un smaidījām uz nebēdu gan viens otram, gan vietējo bulē bilžu medniekiem. Dres sākumā skaitīja, cik bildes ar mani tiek uzņemtas, viņam sajuka skaits pie 10. Man jau vēl gāja mierīgi, krātera lielākā zvaigzne bija Goša un meitenei ne pavisam tas negāja pie sirds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru