Izglītība Indonēzijā

Pavisam drīz pati atgriezīšos pie mācīšanas, gan šoreiz Latvijā, un tas lika vairāk padomāt par to, kā ir bijis Indonēzijā. Divus gadus, ko tur pavadīju patstāvīgi mācīju universitātē, pati mācījos labākajā pedagoģijas universitātē Indonēzijā un šad tad prieka pēc ciemojos dažādās vietējās skolās. 

pēc stundas bērni vienmēr atvadās no skolotāja, liekot tā roku sev pie pieres

Kopumā izglītības sistēma ir samērā līdzīga Latvijas. Deviņu klašu izglītība ir obligāta, vidusskola paliek izvēles ziņā, izvēloties starp klasisku vidusskolas izglītību vai profesionālo. Kopā viss aizņem 12 gadus. Ir pieejami arī bērnu dārzi, bet Indonēzijā tā drīzāk tiek uztverta kā mācību iestāde, kur attīsta bērna kustības un sapratni par pasauli. Kādēļ kā mācību iestāde, jo, ja pie mums tā ir vairāk vieta, kur bērns mācās un dzīvojās kamēr vecāki ir darbā, tad Indonēzijā bērnudārzu darba laiks parasti ir no rīta līdz pulkstens 11 vai 12. Šeit gan arī būtu vērtīgi piebilst, ka māmiņām nav bērnu kopšanas atvaļinājumi, tās dodas dekrētā mēnesi pirms dzemdībām un mājās pavada maksimums 3 mēnešus, tad vietā nāk vecvecāki vai auklītes. Nu lūk tātad bērns līdz aptuveni 6 vai 7 gadiem dzīvojas pa mājām ar auklīti vai kādu no vecākiem, ja tiem nav darba. Bērnudārzs tiek tiem, kas dzīvo lielākās un attīstītākās pilsētās un, protams, tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem, jo jebkura izglītība Indonēzijā ir maksas prieks un bērnudārzi sāka parādīties tikai deviņdesmitajos gados, tādēļ tie nav vēl tik izplatīti. 

Domājot par mācību iestādi vecākiem ir plaša izvēle. Ir trīs veidu skolas: Muhammadija skolas (skolas, kuras daļēji dotē lielākā islāma organizācija. Tajās tiek uzņemti arī kristiešu bērni, taču ir striktākas formas, meitenēm gari svārki un lakati), valsts skolas un starptautiskās skolas (šeit netiek domātas pasaulē zināmās britu un austrāļu skolas, kas strādā pēc vienota kurikuluma, Indonēzijā starptautiskās skolas ir skolas, kurās mācības daļēji notiek angļu valodā). Vidusskolas vecuma jaunieši stāv izvēles priekšā starp profesionālo un standarta izglītību. Indonēzijas fenomens ir tāds, ka profesionālā izglītība ir daudz populārākā un dažkārt pat prestižāka. Daudzas skolas sponsorē lielākie uzņēmumi un vairumam skolēnu uzreiz pēc beigšanas tur būs nodrošināts darbs. Lai motivētu skolēnus mācīties šīs lielās firmas labākos no studentiem atbalsta ar diezgan labām stipendijām. Un profesionālo skolu līmenis ir ļoti augsts, jo īpaši Indonēzija lepojas ar mašīnbūves skolām, kas būvē paši savas mašīnas, ar kurām lielīgi brauc pilsētu mēri! 

skola Indonēzijā

Kā jau teicu, mācības maksā naudu! Maksājumi atšķiras no pilsētas un klašu grupas, kurā bērns mācās. Tā piemēram, Bandung pilsētā sākumskola gadā vienam bērnam var izmaksāt no 70 000IDR līdz 910 000 (*20 000 = ~1 ls). Izmaksas tikai aug, pamatskola izmaksā 1.6 miljonus IDR, vidusskola 4,6 miljonus IDR. Tā saucamās profenes iedalās tehniskajās, kur apgūst mašīnbūvi, informātiku, batiku u.c. izmaksā aptuveni 6.5 miljonus IDR un tās, kurās māca grāmatvedību un citas netehniskas zinības izmaksā 5.5 miljonus IDR (izglītība ir ļoti dārga, nemaz nerunājot par augstāko izglītību, kur, lai iestātos kādā no labākajām universitātēm tikai iestāšanās maksa var sasniegt 100 miljonus IDR, tā vēl nav studiju maksa!!!). Kā arī vecākiem ir jānodrošina bērnam skolas forma, kas ir obligāta pilnīgi visās skolās, te gan Indonēzijas plus, skolas formas šūšana izmaksā mazāk kā parastu drēbju iegāde (skolas formas visā valstī ir vienādas līdz 9. klasei tās ir sarkanas un vidusskolā zilas, piektdienā gan ir brīva izvēle ko vilkt, ar noteikumu, ka tā ir tradicionālā batika :) ).

skolas formas Indonēzijā

 Ne visi indonēzieši to var atļauties, jo algas ir samērā mazas un atkal tās atšķiras pilsētās, tādās pilsētās kā Bandung un Džakarta algas variē 5-10 miljoni mēnesī vidēji. Taču šāda vidējā alga, protams, visiem nav. Un te nu uzreiz man gribas laust arī priekšstatu par Āzijas lielajām ģimenēm, nav jau tā, ka visiem tur ir 10 bērni, šajā ziņā cilvēki ir samērā prātīgi un veido ģimenes ar 2-3 bērniem, lai būtu reāli viņus izglītot!

Un te nu kas tāds, ko Latvijā manījusi īsti neesmu. Bērni, kas ir apdāvināti, gudri un talantīgi, tiek atbalstīti! Skolas, kurām ir lielāki budžeti var atļauties šiem bērniem piešķirt stipendijas, tās visbiežāk sedz mācību maksu un mācību materiālu iegādi, taču ir citas, kas apgādā bērnu ar kopmītni, ja nepieciešams, un uzturnaudu. Tas pats notiek universitātē, šķiet tas ir vienīgais plus tam, ka no maksātspējīgajiem tiek izsūkti miljonu miljoni!

Skolās bērni mācās ar lielāko prieku, cik nu esmu ar bērniem runājusi, neviens nekad nav čīkstējis par to, ka negribās mācīties un kā vēl gribās, pat neskatoties uz to, ka skolu slodze ir diezgan līdzīga Latvijas un gala eksāmenu pārbaudījumi dod tik lielu spiedienu, ka ik gadu plašsaziņas līdzekļos ikdienas parādās informācija par bērniem, kas nav fiziski izturējuši stresu. Gala eksāmeni, ko saīsinājumā sauc par UN ir obligāti visiem pēc skolas beigšanas, taču tie minimāli nosaka iestāšanos universitātē (universitātes rīko atsevišķus iestāšanās

Ciemos starptautiskajā skolā Yogyakartā

eksāmenus). Lai gan valsts dotācijas humanitārajām zinātnēm universitātēs ir daudz lielākas par dotācijām eksaktajās zinātnēs, UN ir tendēts uz eksaktajām zinātnēm, eksāmeni ir dabas zinībās, matemātikā, arī indonēziešu un angļu valodās, pamatskolu beidzot tie ir tādi paši, izņemot angļu valodu, jo to bērni labākajā gadījumā tikai sāk apgūt 6. klasē. 

Rezultāti šiem eksāmeniem ir gana dažādi, jo izglītības sistēma ir viens liels bardaks Indonēzijā, vismaz skatoties no malas. Ir noveicies tiem bērniem, kas dzīvo lielākajās pilsētās, kur skolas ir kartīgi no ķieģeļiem celtas un skolotāji ir ieguvuši izglītību pedagoģijas universitātēs. Taču salās, kur infrastruktūra tikai attīstās, skolu nodrošinājums ir ļoti bēdīgs, tāpat kā skolotāju. Par skolotājiem bieži vien kļūst vidusskolu absolventi un tās tiek vadītas pašu uzceltās būdās. Vietās kā Papua bērniem ir jāmēro līdz pat 10 km ar kājām, lai tie nokļūtu skolās, jo to ciemi atrodas kalnienēs, no kurienes uz skolu var nokļūt tikai pa takām. Ir ciemati, kuriem noveicas! Visās augstskolās, lai beigtu bakalaura programmu, katram studentam noteiktu laiku ir jāstrādā brīvprātīgā darbs, projekta ietvaros, ko tas pats izveido. Ir daudzi studenti, kas raksta projektus tieši izglītības jomā un dodas uz ciematiem, kur bērniem izglītības kvalitāte nav tik augstā līmenī. Un joprojām ir reģioni, kur skolas vispār nav pieejamas, tādu vietu ir īpaši daudz Sumatrā, Kalimantānā un Papua. Viens no iemesliem ir arī skolotāju "vēlme" turp doties, dzīves līmenis ir zems un jau tā mazās algas ir vēl mazākas, kas knapi nodrošina iztiku.

kopā ar universitātes brīvprātīgajiem skolotājiem un dažiem no skolēniem :)

Indonēzija ir gan cilvēku, gan finansiālie resursi, domāju, ka īstie cilvēki īstajā laikā veiks nepieciešamās reformas, lai attīstītu izglītīas sistēmu un celtu tās kvalitāti vienā līmenī visā valstī! Vismaz cilvēki runā, ka tas tā drīz varētu notikt. Atliek tikai cerēt...

Par spokiem un aizliegto augli

Esmu ierakusies maģistra rakstu darbos, bet viena lieta/ tēma man stāv prātā jau ilgi un domāju ir vērts padalīties. jau agrāk esmu rakstījusi par to, cik ļoti indonēzieši tic spokiem. Spoki Āzijā vispār ir ikdienišķa realitāte. Tieši tā, tie ir pavisam reāli, vismaz viņiem. Mums , eiropiešiem, kuri domā par spoku stāstiem kā pasakām, ir grūti to saprast. Bet Āzijā cieņā ir senču kults, senču gari un ja tos godā un runā ar tiem kā šeit esošiem, kādēļ lai nebūtu arī spoku. Spoki ir dažādi, gan labi, gan ļauni. Un šoreiz protams, par ļaunajiem....

kuntilanak

Āzijas slavenākā spoku meitene ir tā no akas ar melnajiem matiem, baltajā naktskreklā, bet tādas jau viņas ir vairums, pati pavisam nesen lasīju spoku aprakstus- kuntilanak. Ir tāds briedmīgs spoks- vampīrs, sieviete,kas gājusi bojā dzemdībās un nu medī citas grūtnieces un pa ceļam vēl apšķērē vīrišķiem ģenitālijas.
Tāds spociņš un ir vēl citi. Un, protams, savācot šos jaukos stāstus, ir labs materiāls baisām šausmenēm.
Āzijas šausmenes ir izslavēti labas. Bet vai to var attiecināt arī uz Indonēziju? Šaubos!
Indonēziešiem ir ļoti savdabīga humora izjūta un viņi ir ļoti bailīgi, līdz ar to patiesi šausmīga šausmenes nebūtu populāras, viņu versijas ir šausmu žanrs ar humora piesitienu! Visi zinam Holivudas filmu sēriju "Šausmenīte", nu tad nu tādā garā, tikai ne visai labā kvalitātē šis žanrs tiek uzturēts Indonēzijā.
Bet nu pie interesantākā šausmeņu aspekta.
Indonēzija ir musulmaņu valsts, ir salīdzinoši stingras ģērbšanās un izturēšanās normas līdz ar to. Tās ļoti labi var redzēt jebkurā indonēziešu drāmā, meitenes vienmēr jaciņās, puikas rokas nepalaiž un pat bučošanās nenotiek. Dažu filmu erotiskākā daļa ir, kur vīrietis saņem sievieti aiz rokas. Un ja nu kādam ziņkārība velk apskatīt plikas miesas, ir jābūt nedaudz apdāvinātam IT jomā, jo pornogrāfiska satura lapas ir bloķētas, piemēram inbox.lv, apakšveļu interneta veikali un daudzi citi! Nu līdz ar to pornogrāfija, pat vieglā, nav pieejama.... it kā!!! gribat miesas? Šausmu filmas varētu būt īstais žanrs, ko skatīties. Meitenes bikini, dziļi dekoltē, pat gultas ainas un, protams, smieklīgie spociņi! Te viens no maniem mīļākajiem fragmentiem no kādas no šausmu filmām:

Šeit man gribas piebilst, ka esmu redzējusi meitenes spiedzot, ka puiši novelk kreklus un ne jau aiz sajūsmas... un ja pliknīši ir tikai šausmenēs... tad, ko var secināt par indonēziešu attieksmi pret pretējo dzimumu un fizisku tuvību?

Indonēzija dejo

Indonēzija ir ārkārtīgi raiba valsts visās šī teikuma nozīmēs, tai fantastiska daba, fantastiski cilvēki, kas ir no simtiem tautu un runā simtos valodu un katrs no viņiem ir īpašs, katra tauta un valoda ir īpaša un tie reti ir līdzīgi. Es gribēju padalīties ar dažiem saviem mīļākajiem deju video un caur tiem var diezgan labi redzēt dažādo kultūru atšķirības...

Lūk Ačeh tradicionālās dejas un dziesmas vietējā valodā

Pati dzīvoju  Javas salā, kur sadzīvo divas lielākās tautas Sundieši  un Javieši, abām ir daudz kas kopīgs un tikpat daudz atšķirīgā. Te ir Sundak deja

Un te viens no retajiem labas kvalitātes javiešu deju video, diemžēl ārzemnieku izpildīts, bet, manuprāt, loti augstā līmenī priekš ne vietējā :) Javiešu gamelāna mūzika un dziedāšana fonā un ļoti filigrānais dejošanas stils, kas ļoti ietekmējies no hindu kultūras, kas par brīnumu, joprojām ir sagalbājusies atsevišķos aspektos, neskatoties uz lielo islāma ietekmi.

Un, protams, ja jau pieminēju hindu, jāpiemin visiem tik labi zināmā Bali sala, kas arī ir ar savu rozīnīti, tradicionālo deju ir daudz, daļa ir diezgan līdzīga Javā sastopamajām, bet tās ir daudz ātrākas un košākas, es teiktu. Bet ir arī kas, varbūt eiropieša acij nedaudz mistiskāks, tā ir Kečak deja, ko izpilda tikai vīrieši.

Ja jau ķēros klāt pie aktīvākām dejām, tad jālaiž tālāk uz Kalimantan jeb Borneo, kur viena no visvairāk pieminētākajām tautām ir Dajaki, to tērpi vien ir vērts pieminēšanas, izšūti no tūkstošiem pērlīšu, kas katra ir rokām darināta (tīri tūristu info, pavisam viekārša kaklarota, kurā ir savērtas šīs pērlītes maksā apmēram 25Ls, nerunāsim par tērpiem). Dajaku dejas pārsvarā ir saistītas ar dabu, attēlojot dzīvniekus vai putnus un arī ar cilts dzīvi, kā piemēram šī medību deja.

Noslēgumā video no manis apciemotās Sulavesi.

Ir vēl simtiem tautu ar vēl vairāk deju un tradīciju, šis tāds īss ieskats, bet ceru, ka man ir izdevies pierādīt to, cik dažāda šī valsts ir!

par sievieti un islamu

Sanāca šo to palasīt par sievietēm islāmā. Neaizskāra visiem vienmēr tik interesanto jautājumu par daudzsievību, bet tomēr šis un tas ir....

Saskaņā ar šaria likumu sieviete ir vīrietim līdzīga, līdz ar to islāma jurisprudencē nav atsevišķu likumu,kas uz to attiektos, bet ir daži papildinājumi, kur ir noteikta atšķirība starp sievieti un vīrieti. Tāpat kā islāma reliģija islāma likums uz abiem dzimumiem attiecas vienādi, jo dzimums ir nemateriāls.

Sievietei ir jāseko tiem pašiem morāles principiem, kādiem seko vīrieši.

Ir lietas, kas sievietei būtu pārāk apgrūtinošas, piemēram ģimenes uzturēšana, kopīgās lūgšanas un kari, tādēļ viņa ir atbrīvota no tām, taču tas nav aizliegts. Ja vīrieši šos pienākumus nepilda, tie kļūst par sievietes pienākumiem. Vēsturiski ir liecības, ka sievietes ir pat piedalījušās karā kā apgādātājas un arī bijušas karotājas (tai skaitā Aiša, pravieša Muhammada sieva, u.c.).

Balstoties uz islāma jurisprudenci, musulmaņu sievietei ir tikpat liela brīvība kā vīrietim. Arī sieviete var bildināt, viņa var izvēlēties savu laulāto, atraidīt vīrieti un pieprasīt šķiršanos (arīpret vīrieša gribu). Saskaņā ar pravieša Muhammada vārdiem, neviena sieviete nevar tikt precināta piespiedu kārtā, ir jāsaņem tās piekrišana.

Islāma likumā tā ir regulāra prakse, ja sieviete vēlas šķirties. Tāpat sieviete drīkst un viņai vajadzētu iegūt tādu izglītību,kādu viņa vēlas.

Sievietei ir brīvi atļauts savu viedokli publiski.

Sievieti var būt īpašumi un viņa var ar tiem brīvi rīkoties. Tāpat kā sieviete piedalās ģimenes lietu izlemšanā, viņa var arī palīdzēt uzturēt ģimeni, var strādāt kopā ar vīrieti.

Musulmaņu pāriem ir jākonsultējas vienam ar otru par ģimenes lietām, arī pēc šķiršanās. Sievietes piedalās ne tikai ģimenes lietās, bet arī publiskās valsts lietās. Viņas to var darīt konsultējot citus vai ja tiek ievēlētas.

Agrīnā musulmaņu tradīcijā sievietes apmeklēja visas publiskās sanāksmes un svētkus. Sievietēm ir ļauts piedalīties visos publiskos pasākumos un kopīgās lūgšanās, arī Haj, svētceļojumus uz Meku, piederas sievietēm. Lai gan mūsdienās, atšķirībā no agrīnajiem musulmaņiem, sievietes tiek nodalītas Tawaf rituālā. Arī pēc tam, kad sevietes tika nošķirtas, viņām tika atļauts iziet no mājas savu darīšanu kārtošanā, piemēram doties uz tirgu.

Sieviete var iesaistīties tirdzniecībā, pirkt un pārdot.

Sieviete no vīrieša netiek atšķirta arī viesu uzņemšanas ziņā, viņa var uzņemt ģimenes viesus, tos izklaidēt un apkalpot. Pat Muhammads bieži vien esot apciemojis vecākas sievietes un godājis tās par to ceļojumiem, ko tās veica vienas. Arī sieviete, kas jau ir saderinājusies, var uzņemt savus personīgos viesus.

Pravieša Muhammada gadījumā , viņa sievas vienmēr bija pilnībā nosegušās un atrdās aiz aiskara, ka mājā ieradās viesi, taču tas nav ļāvis viesiem nekomunicēt ar Muhammada sievām.

Islāmā viss ir orientēts uz Dievu, līdz ar to arī,kad vīrietis stājas saistībās ar sievieti, tam vajadzētu būt saistītam ar Dievu. Islāmā nav pieņemami, ja divi stājas seksuālās attiecībās tikai dēļ baudas, tādēļ šādi sakari ir atļauti tikai laulības ietvaros un laulības pārkāpšana ir aizliegta.

Cilvēkam ir jāizvairās no jebkāda kontakta, kas varētu izraisīt seksuālu kontaktu. Nav pieļaujams, ka divi, kas nav precējušies meklē veidu būt vienatnē. Sievete nevar būt viena ar vīrieti, ir jābūt vēl vismaz viena vīrieša kompānijai. Taču sabiedrībā ir atļauts pārim būt nostatus, taču ierobežojot savus skatienus. Vīrietim nav pieļaujami skatīties uz sievieti, tāpat sievietei uz vīrieti. Autors piebilst, ka sākotnējā musulmaņu sabidrībā savstarpēji kontakti bija ļoti ierasti un bieži, taču šajā sabiedrībā nolūki bija svēti un nevainīgi.

Lielos publiskos pasākumos nav ieteicams, ka sievietes un vīrieši ir ļoti cieši viens pie otra, izņēmums varētu būt, kad cilvēki ir spiesti to darīt apstākļu dēļ, piemēram haj laikā. Šāds atstatums būtu jāievēro jebkādās vietās, arī uz ielas. Mošejās tādēļ sievietēm ir atsevišķas durvis un pēc lugšanām viņas dodas prom pirmās.

Sievietes ģērbšanās stilam vajadzētu vūt vienkāršam un nevienam nevajadzētu izteikt par to komplimentus. Islāmā sievietei ir pieņemts rādīt tikai seju un rokas/delnas.

Noslēgumā autors piebilst, ka sieviete līdz ar nošķīrumu no sabiedrības, protams, iegūst ,jo tiek pasargāta no kārdinājuma, taču tajā pašā laikā viņa negūst labumus no musulmaņu kā kopienas dzīves.

Slametan

slametan

Lielākā daļa javiešu rituālu tiek apvienoti zem viena vārda – slametan. Slemtan ir galvenais rituāls, lai atbalstītu, saglabātu vai uzsvētu kārtību rituālā, tā ir kopīga ēšana ar aicinātajiem viesiem, kaimiņiem, radiem un draugiem. Maltīšu mērķis ir sasniegt slamet stāvokli, kad notikumi iet savu ceļu un nearvienu nenotiek nekas slikts. Šāda maltīte tiek noturēta gandrīz visos lielākos vai mazākos notikumos, piemēram, bērna dzimšana, kāzas, bēres, jaunas mašīnas iegādāšanās, slīmbības gadījumos u.c. Slametan tiek rīkots, lai veicinātu to labvēlīgu gaitu, kas netiktu traucēta, lai iegūtu labklajību un līdsvaru, tā laikā visi dalībnieki ir līdzvērtīgi un tādēļ tas simbols harmoniskai sabiedrībai, kas ir noteicošais, lai iegūtu svētību no gariem, senčiem un dieviem.

Slametan ir veids kā izrādīt tieksmi pēc drošības pasaulē. Šī rituāla mērķis, nav iegūt labāku dzīvi, bet gan uzturēt kārtību un novērst briesmas. Tajā pašā laikā paši cilvēki spēlē ļoti nozīmīgu lomu šīs kārtības uzturēšanā un ir spējīgi mainīt notikumu gaitu. Labas savstarpējās attiecības ir viens no noteicošajiem faktoriem, lai slametans būtu izdevies.

vienkāršs slametan šaurā lokā

Lielākā daļa slametan rituālu notiek vakaros, pēc saules norietēšana un vakara lūgšanas maghrib. Ja slametan ir domnāts paredzamam notikumam kā apgraizīšanai, kāzām, vārda maiņai vai ražas ienākšanās svētkiem, rīkotājs var ielūgt speciālistu, kas saskaņā ar javiešu kalendāru noteiks labāko dienu un laiku. Taču tādiem rituāliem kā bērēm vai bērna piedzimšanai laiks nav prognozējams, to nosaka notikumu gaita. Sagatavošanos slametan veic sievietes, ja tas ir mazāks, tad tikai ģimenes locekles, bet ja lielāks, tad apkaimes sievietes to dara kopīgi. Pašā rituālā sievietes nepiedalās, tās paliek virtuvē. Ielūgtie viesi ir tuvākie kaimiņi. Tātad ielūti tiek visi, neskatoties uz pazīstamības vai radniecības pakāpi, pat pilnīgi svešinieki tiek ielūgti, ja tie dzīvo šajā apkaimē. Par slametan tiek izziņots tikai pavisam neilgi pirms tā sākuma (ja vien tas nav jau iepriekš ieplānots), to parasti dara, kāds no ģimenes bērniem. Kaimiņu pienākums ir ierasties uz rituālu un bieži vien pat tad,ja nav izteikts iepriekšējs uzaicinājums, kaimiņiem ir zināms par gatavošanos slametan draudzīgās komūnas dēļ un tie gaida šo pēdējā brīža vēstnesi.

Ierodoties viesiem, telpa jau ir sagatvota ar pītiem paklājiem uz grīdas un ēdienu telpas vidū un iedegtiem vīrakiem (tā parasti ir viesu telpa, kas ir pirmā ieejot mājā, lai daudzu viesu gadījumā tie var sēdēt mājas priekšpagalmā; vīrakus mūsdienās izmanto ļoti maz). Viesi sēžas apkārt ēdienam, tas kādā kārtībā cilvēki apsēžas nav nozīmes. Rituāls var sākties, kad visi ir ieradušies un ieņēmuši savas vietas.

slametan lūgšana

Rituāla ceremoniju uzsāk tās organizētājs ar runu formālajā javiešu valodā (ja saimnieks to nepārvalda, šo funkciju veic kāds cits), ko sauc par ujub. Runa sākas ar peteicību kaimiņiem par ierašanos, viņš griežas pie tiem kā pie skaidrības un viņa vēlmju lieciniekiem, izsakot cerību, ka līdz ar šī īpašā rituāla norisi arī viņi gūs labumu no sekojošā rituāla. Tam seko slametan iemesls un skaidrojums, kādēļ šī ceremonija tiek rīkota (pravieša dzimšanas diena, meitas 7 mēnešu grūtniecība utt.). Skaidrojums gandrīz vienmēr ir nemainīgs: lai nodrošinātu sevi, ģimeni un klātesošos viesus slamet stāvokli. Pēc tam runātājs ielūdz visus ciemata garus, sievietes, vīriešus, jaunus un vecus. Visbeidzot tiek lūgta piedošana par radītajām kļūmēm, neērtībām vai nepiemēroto ēdienu. 

Pēc ujub seko lūgšana arābu valodā. To parasti vada, kāds kas spēj citēt arābu valodu (vairums javiešu ļoti minimāli pārzina arābu valodu un specifiskās lūgšanas),tas var būt modin, reliģijas speciālists ciemā, vai arī kāds,kas ir apmeklējis reliģijas skolu. Parasti tiek citēta Korāna īsā lūgšana vai arī kāda īpaša lūgšana, ja tāda ir zināma. Tikmēr viesi ar delnām pavērstām pret debesīm seko līdzi lūgšanai, pauzēs sakot amin (latviski āmen) un lūgšanas beigās it kā noslaukot seju. 

Lūgšanai seko maltīte ar tēju, katrs viesis, izņemot slametan organizatoru, saņem šķīvi ar visiem ēdieniem un tējas glāzi. Ēdieni ir visdažākie, katram rituāla veidam var būt speciālizēti ēdieni. Ēdienu dala kāds no viesiem. Kad ēdiens ir sadalīts, visi ēd, ēsts tiek klusējot, jo runāšana ēšanas laikā tiek uzskatīta par neveiksmes nesēju. Bieži vien ēdien netiek viss apēsts un tas tiek iesaiņots līdzi. Ar to arī slametan  noslēdzas

Mēnesis Latvijā

Ir pagājis tieši mēnesis kopš dienas, kad pirmo reizi pēc divu gadu prombūtnes spēru kāju uz dzimtenes zemes. Zinu, ka lielāko daļu interesē, nu cik tad ļoti ilgojies pēc Indonēzijas, bet esot tik ilgi prom, vairāku novērtēju to, kas ir šeit nekā domāju, kā ātrāk tikt atpakaļ.
Pirmās dienas barukājot pa pilsētu vai no pilsētas uz pilsētu vienmēr biju pielipusi pie loga un brīnījos par kokiem un skaistajiem laukiem un viss,kas galvā skanēja: Ai cik skaisti! Un ne jau es vienīgā tā domāju, nesen kādā indonēziešu forumā atradu listi ar pasaulē skaistākajā valstīm un ticiet vai nē, bet Latvija ir pirmajā vietā! Un Indonēzija ir tikai 4.
Esmu satikusies ar daļu savu draugu un senu paziņu un ir prieks runāt latviski un mētāt jociņus un pat izmantot sarkasmu, par ko esmu aizmirsusi  pa šiem gadiem, jo tur jau nav. Tā tas ir īsumā. Tās sajūtas ir joprojām pozitīvas. Pietrūkst cilvēki, kas palika tur, pietrūks sīkumi no ikdienas, kā tā sajūta, kad svelme pazūd pēc lietus gāzes, kamēr šeit ir vējš un savi +13 C :)
Gaidu Latvijas rudeni un šad un tad turpināšu rakstīt drumstalas no sava maģistra arba, par Indonēzijas tradīcijām, varbūt šo un to islāma.

Mazā Indonēzija Vācijā

Nu jau ceļš ir aizvedis līdz Latvijai, bet tas gan nenozīmē, ka par Indonēziju rakstīšu mazāk, rakstīšu tāpat, gan ne par ceļojumiem , bet gan tradīcijām un cilvēkiem, to,kas dzirdēts un lasīts.

ar Wiwin

Bet nu pēdējais stāsts. Pirms atgriešanās Latvijā nolēmu pakavēties nedaudz Vācijā un apciemot senus draugus no vecajām labajām dienām Džogdžā! šajā gadījumā izbijušo kaimiņieni Vivin.

baznīcas tornis, Giessen

Iebraucu nedēļas vidū Frankfurtē pēc 15 stundu lidojuma, vēl ar reibstošu galvu centos aptevrt domu par sevi Eiropā. gaiss šķita svaigāks par svaigu un ielas tukšākas par tukšāku! Pirmo dienu pavadīju izguļot negulētās naktis un pastaigājoties pa mežu. Bija skaisti dzestri silta diena ar viegli lietu, staigāju pa mežu, kur bija dīvaina sajūta, atpazīstot visus kokus un puķes. Tā kā Vācijā biju Ramadāna mēneša laikā vakariņu laiks iekrita gana vēlu, bet katru reizi citās noskaņās. Pirmo dienu gavēni lauzām Gīsenes vienā no 4 mošejām, kas pieder kādai arābu ģimenei. Viņi katru vakaru sagatavo ēdienu Gīsenes musulmaņiem. Ēdiens ir par brīvu, kas ir viena daļa no Ramadāna idejas, dalīties tajā, kas tev ir, dot cilvēkiem, nevis ņemt. Mošeja nemaz neizskatās pēc mošejas, māja kā jau māja, bet ieejas ir atsevišķi sievietēm un vīriešiem, kas ne vienmēr bija tā Indonēzijā.
Otrajā dienā jau biju nedaudz atguvusies no ceļojuma un sākusi aptvērt faktu, ka esmu Eiropā.
 Devos pastaigā pa Gīseni! Tajā ir ļoti jauks botāniskais dārzs, kur var vēsā mierā pastaigāties un vienkārši sēdēt un vērot puķes, ja nav nekā labāka ko darīt. Tādu vietu Indonēzijā nav :/

Tālāk pastaigu turpināju pa Giesenes vecpilsētu, kas pavisam noteikti atgādina Rīgas vecpilsētu, tikai varbūt šeit viņa bija kompaktāka. Vakara noslēgums bija pavisam indonēzisks, kopā ar Vivin draugiem grillējām vistiņas, man gan maza grillēšana tika, biju mazās Raras auklīte :)

Marburg

Sestdien nolēmām doties mazā vai lielākā ceļojumā, plāns doties uz Marburg un tad uz Frankfurti. Margur vecpilsēta pēc Indonēzijas likās kaut kas eksotisks! Staigājām pa mazajiem eiropiešu veikaliņiem, kur katram sīkumam ir sava vieta un visur dekori, dekori. Pilsēta ar savu tik seno elpu nedaudz aizrāva. Bet kopumā viss likās ārkārtīgi pazīstams, piederīgs. Marburgas ielās aizkavējāmies gana ilgi, lai vēlāk skrietu uz vilcienu, kas mūs tālāk jau nogadāja Frankfurtē. Tur tā fiksi starp lielajām celtnēm izšmaucām , jo jau bijām pamatīgi nokavējušās uz konsulāta rīkotajām vakariņām. Indonēzijas konsulāts Frankfurtē cenšas uzturēt ciešus kontaktus ar apkārt dzīvošajiem indonēziešiem , tad nu arī šajā vakarā devāmies uz kopīgām gavēņa laušanas vakariņām. Pasākums gana liels, kopā bija sanākuši pe vismaz 60 cilvēku, ja ne visi 80. Nu nemāku teikt, bet bija interesanti. Indonēziešu pasākumiem ierastās runas,kas ilgst veselu mūžību līdz visi ri zaudējuši sajēgu, par ko vispār iet runa :) tam sekoja lūgšanas un tad jau izēšanās pie riktīgiem Indonēziešu ēdieniem. Mana pedējā indonēziešu maltīte

Tā nu pēc vairākām dienām pavadītām Vācijā ar jaukiem jaukiem indonēziešiem atkal jau krāmēju mantas savā mazajā somā, lai nu jau staigātu pa dzīmtajām ārēm. Esi sveicināta Latvija!