Indonēzija dejo

Indonēzija ir ārkārtīgi raiba valsts visās šī teikuma nozīmēs, tai fantastiska daba, fantastiski cilvēki, kas ir no simtiem tautu un runā simtos valodu un katrs no viņiem ir īpašs, katra tauta un valoda ir īpaša un tie reti ir līdzīgi. Es gribēju padalīties ar dažiem saviem mīļākajiem deju video un caur tiem var diezgan labi redzēt dažādo kultūru atšķirības...

Lūk Ačeh tradicionālās dejas un dziesmas vietējā valodā

Pati dzīvoju  Javas salā, kur sadzīvo divas lielākās tautas Sundieši  un Javieši, abām ir daudz kas kopīgs un tikpat daudz atšķirīgā. Te ir Sundak deja

Un te viens no retajiem labas kvalitātes javiešu deju video, diemžēl ārzemnieku izpildīts, bet, manuprāt, loti augstā līmenī priekš ne vietējā :) Javiešu gamelāna mūzika un dziedāšana fonā un ļoti filigrānais dejošanas stils, kas ļoti ietekmējies no hindu kultūras, kas par brīnumu, joprojām ir sagalbājusies atsevišķos aspektos, neskatoties uz lielo islāma ietekmi.

Un, protams, ja jau pieminēju hindu, jāpiemin visiem tik labi zināmā Bali sala, kas arī ir ar savu rozīnīti, tradicionālo deju ir daudz, daļa ir diezgan līdzīga Javā sastopamajām, bet tās ir daudz ātrākas un košākas, es teiktu. Bet ir arī kas, varbūt eiropieša acij nedaudz mistiskāks, tā ir Kečak deja, ko izpilda tikai vīrieši.

Ja jau ķēros klāt pie aktīvākām dejām, tad jālaiž tālāk uz Kalimantan jeb Borneo, kur viena no visvairāk pieminētākajām tautām ir Dajaki, to tērpi vien ir vērts pieminēšanas, izšūti no tūkstošiem pērlīšu, kas katra ir rokām darināta (tīri tūristu info, pavisam viekārša kaklarota, kurā ir savērtas šīs pērlītes maksā apmēram 25Ls, nerunāsim par tērpiem). Dajaku dejas pārsvarā ir saistītas ar dabu, attēlojot dzīvniekus vai putnus un arī ar cilts dzīvi, kā piemēram šī medību deja.

Noslēgumā video no manis apciemotās Sulavesi.

Ir vēl simtiem tautu ar vēl vairāk deju un tradīciju, šis tāds īss ieskats, bet ceru, ka man ir izdevies pierādīt to, cik dažāda šī valsts ir!

par sievieti un islamu

Sanāca šo to palasīt par sievietēm islāmā. Neaizskāra visiem vienmēr tik interesanto jautājumu par daudzsievību, bet tomēr šis un tas ir....

Saskaņā ar šaria likumu sieviete ir vīrietim līdzīga, līdz ar to islāma jurisprudencē nav atsevišķu likumu,kas uz to attiektos, bet ir daži papildinājumi, kur ir noteikta atšķirība starp sievieti un vīrieti. Tāpat kā islāma reliģija islāma likums uz abiem dzimumiem attiecas vienādi, jo dzimums ir nemateriāls.

Sievietei ir jāseko tiem pašiem morāles principiem, kādiem seko vīrieši.

Ir lietas, kas sievietei būtu pārāk apgrūtinošas, piemēram ģimenes uzturēšana, kopīgās lūgšanas un kari, tādēļ viņa ir atbrīvota no tām, taču tas nav aizliegts. Ja vīrieši šos pienākumus nepilda, tie kļūst par sievietes pienākumiem. Vēsturiski ir liecības, ka sievietes ir pat piedalījušās karā kā apgādātājas un arī bijušas karotājas (tai skaitā Aiša, pravieša Muhammada sieva, u.c.).

Balstoties uz islāma jurisprudenci, musulmaņu sievietei ir tikpat liela brīvība kā vīrietim. Arī sieviete var bildināt, viņa var izvēlēties savu laulāto, atraidīt vīrieti un pieprasīt šķiršanos (arīpret vīrieša gribu). Saskaņā ar pravieša Muhammada vārdiem, neviena sieviete nevar tikt precināta piespiedu kārtā, ir jāsaņem tās piekrišana.

Islāma likumā tā ir regulāra prakse, ja sieviete vēlas šķirties. Tāpat sieviete drīkst un viņai vajadzētu iegūt tādu izglītību,kādu viņa vēlas.

Sievietei ir brīvi atļauts savu viedokli publiski.

Sievieti var būt īpašumi un viņa var ar tiem brīvi rīkoties. Tāpat kā sieviete piedalās ģimenes lietu izlemšanā, viņa var arī palīdzēt uzturēt ģimeni, var strādāt kopā ar vīrieti.

Musulmaņu pāriem ir jākonsultējas vienam ar otru par ģimenes lietām, arī pēc šķiršanās. Sievietes piedalās ne tikai ģimenes lietās, bet arī publiskās valsts lietās. Viņas to var darīt konsultējot citus vai ja tiek ievēlētas.

Agrīnā musulmaņu tradīcijā sievietes apmeklēja visas publiskās sanāksmes un svētkus. Sievietēm ir ļauts piedalīties visos publiskos pasākumos un kopīgās lūgšanās, arī Haj, svētceļojumus uz Meku, piederas sievietēm. Lai gan mūsdienās, atšķirībā no agrīnajiem musulmaņiem, sievietes tiek nodalītas Tawaf rituālā. Arī pēc tam, kad sevietes tika nošķirtas, viņām tika atļauts iziet no mājas savu darīšanu kārtošanā, piemēram doties uz tirgu.

Sieviete var iesaistīties tirdzniecībā, pirkt un pārdot.

Sieviete no vīrieša netiek atšķirta arī viesu uzņemšanas ziņā, viņa var uzņemt ģimenes viesus, tos izklaidēt un apkalpot. Pat Muhammads bieži vien esot apciemojis vecākas sievietes un godājis tās par to ceļojumiem, ko tās veica vienas. Arī sieviete, kas jau ir saderinājusies, var uzņemt savus personīgos viesus.

Pravieša Muhammada gadījumā , viņa sievas vienmēr bija pilnībā nosegušās un atrdās aiz aiskara, ka mājā ieradās viesi, taču tas nav ļāvis viesiem nekomunicēt ar Muhammada sievām.

Islāmā viss ir orientēts uz Dievu, līdz ar to arī,kad vīrietis stājas saistībās ar sievieti, tam vajadzētu būt saistītam ar Dievu. Islāmā nav pieņemami, ja divi stājas seksuālās attiecībās tikai dēļ baudas, tādēļ šādi sakari ir atļauti tikai laulības ietvaros un laulības pārkāpšana ir aizliegta.

Cilvēkam ir jāizvairās no jebkāda kontakta, kas varētu izraisīt seksuālu kontaktu. Nav pieļaujams, ka divi, kas nav precējušies meklē veidu būt vienatnē. Sievete nevar būt viena ar vīrieti, ir jābūt vēl vismaz viena vīrieša kompānijai. Taču sabiedrībā ir atļauts pārim būt nostatus, taču ierobežojot savus skatienus. Vīrietim nav pieļaujami skatīties uz sievieti, tāpat sievietei uz vīrieti. Autors piebilst, ka sākotnējā musulmaņu sabidrībā savstarpēji kontakti bija ļoti ierasti un bieži, taču šajā sabiedrībā nolūki bija svēti un nevainīgi.

Lielos publiskos pasākumos nav ieteicams, ka sievietes un vīrieši ir ļoti cieši viens pie otra, izņēmums varētu būt, kad cilvēki ir spiesti to darīt apstākļu dēļ, piemēram haj laikā. Šāds atstatums būtu jāievēro jebkādās vietās, arī uz ielas. Mošejās tādēļ sievietēm ir atsevišķas durvis un pēc lugšanām viņas dodas prom pirmās.

Sievietes ģērbšanās stilam vajadzētu vūt vienkāršam un nevienam nevajadzētu izteikt par to komplimentus. Islāmā sievietei ir pieņemts rādīt tikai seju un rokas/delnas.

Noslēgumā autors piebilst, ka sieviete līdz ar nošķīrumu no sabiedrības, protams, iegūst ,jo tiek pasargāta no kārdinājuma, taču tajā pašā laikā viņa negūst labumus no musulmaņu kā kopienas dzīves.

Slametan

slametan

Lielākā daļa javiešu rituālu tiek apvienoti zem viena vārda – slametan. Slemtan ir galvenais rituāls, lai atbalstītu, saglabātu vai uzsvētu kārtību rituālā, tā ir kopīga ēšana ar aicinātajiem viesiem, kaimiņiem, radiem un draugiem. Maltīšu mērķis ir sasniegt slamet stāvokli, kad notikumi iet savu ceļu un nearvienu nenotiek nekas slikts. Šāda maltīte tiek noturēta gandrīz visos lielākos vai mazākos notikumos, piemēram, bērna dzimšana, kāzas, bēres, jaunas mašīnas iegādāšanās, slīmbības gadījumos u.c. Slametan tiek rīkots, lai veicinātu to labvēlīgu gaitu, kas netiktu traucēta, lai iegūtu labklajību un līdsvaru, tā laikā visi dalībnieki ir līdzvērtīgi un tādēļ tas simbols harmoniskai sabiedrībai, kas ir noteicošais, lai iegūtu svētību no gariem, senčiem un dieviem.

Slametan ir veids kā izrādīt tieksmi pēc drošības pasaulē. Šī rituāla mērķis, nav iegūt labāku dzīvi, bet gan uzturēt kārtību un novērst briesmas. Tajā pašā laikā paši cilvēki spēlē ļoti nozīmīgu lomu šīs kārtības uzturēšanā un ir spējīgi mainīt notikumu gaitu. Labas savstarpējās attiecības ir viens no noteicošajiem faktoriem, lai slametans būtu izdevies.

vienkāršs slametan šaurā lokā

Lielākā daļa slametan rituālu notiek vakaros, pēc saules norietēšana un vakara lūgšanas maghrib. Ja slametan ir domnāts paredzamam notikumam kā apgraizīšanai, kāzām, vārda maiņai vai ražas ienākšanās svētkiem, rīkotājs var ielūgt speciālistu, kas saskaņā ar javiešu kalendāru noteiks labāko dienu un laiku. Taču tādiem rituāliem kā bērēm vai bērna piedzimšanai laiks nav prognozējams, to nosaka notikumu gaita. Sagatavošanos slametan veic sievietes, ja tas ir mazāks, tad tikai ģimenes locekles, bet ja lielāks, tad apkaimes sievietes to dara kopīgi. Pašā rituālā sievietes nepiedalās, tās paliek virtuvē. Ielūgtie viesi ir tuvākie kaimiņi. Tātad ielūti tiek visi, neskatoties uz pazīstamības vai radniecības pakāpi, pat pilnīgi svešinieki tiek ielūgti, ja tie dzīvo šajā apkaimē. Par slametan tiek izziņots tikai pavisam neilgi pirms tā sākuma (ja vien tas nav jau iepriekš ieplānots), to parasti dara, kāds no ģimenes bērniem. Kaimiņu pienākums ir ierasties uz rituālu un bieži vien pat tad,ja nav izteikts iepriekšējs uzaicinājums, kaimiņiem ir zināms par gatavošanos slametan draudzīgās komūnas dēļ un tie gaida šo pēdējā brīža vēstnesi.

Ierodoties viesiem, telpa jau ir sagatvota ar pītiem paklājiem uz grīdas un ēdienu telpas vidū un iedegtiem vīrakiem (tā parasti ir viesu telpa, kas ir pirmā ieejot mājā, lai daudzu viesu gadījumā tie var sēdēt mājas priekšpagalmā; vīrakus mūsdienās izmanto ļoti maz). Viesi sēžas apkārt ēdienam, tas kādā kārtībā cilvēki apsēžas nav nozīmes. Rituāls var sākties, kad visi ir ieradušies un ieņēmuši savas vietas.

slametan lūgšana

Rituāla ceremoniju uzsāk tās organizētājs ar runu formālajā javiešu valodā (ja saimnieks to nepārvalda, šo funkciju veic kāds cits), ko sauc par ujub. Runa sākas ar peteicību kaimiņiem par ierašanos, viņš griežas pie tiem kā pie skaidrības un viņa vēlmju lieciniekiem, izsakot cerību, ka līdz ar šī īpašā rituāla norisi arī viņi gūs labumu no sekojošā rituāla. Tam seko slametan iemesls un skaidrojums, kādēļ šī ceremonija tiek rīkota (pravieša dzimšanas diena, meitas 7 mēnešu grūtniecība utt.). Skaidrojums gandrīz vienmēr ir nemainīgs: lai nodrošinātu sevi, ģimeni un klātesošos viesus slamet stāvokli. Pēc tam runātājs ielūdz visus ciemata garus, sievietes, vīriešus, jaunus un vecus. Visbeidzot tiek lūgta piedošana par radītajām kļūmēm, neērtībām vai nepiemēroto ēdienu. 

Pēc ujub seko lūgšana arābu valodā. To parasti vada, kāds kas spēj citēt arābu valodu (vairums javiešu ļoti minimāli pārzina arābu valodu un specifiskās lūgšanas),tas var būt modin, reliģijas speciālists ciemā, vai arī kāds,kas ir apmeklējis reliģijas skolu. Parasti tiek citēta Korāna īsā lūgšana vai arī kāda īpaša lūgšana, ja tāda ir zināma. Tikmēr viesi ar delnām pavērstām pret debesīm seko līdzi lūgšanai, pauzēs sakot amin (latviski āmen) un lūgšanas beigās it kā noslaukot seju. 

Lūgšanai seko maltīte ar tēju, katrs viesis, izņemot slametan organizatoru, saņem šķīvi ar visiem ēdieniem un tējas glāzi. Ēdieni ir visdažākie, katram rituāla veidam var būt speciālizēti ēdieni. Ēdienu dala kāds no viesiem. Kad ēdiens ir sadalīts, visi ēd, ēsts tiek klusējot, jo runāšana ēšanas laikā tiek uzskatīta par neveiksmes nesēju. Bieži vien ēdien netiek viss apēsts un tas tiek iesaiņots līdzi. Ar to arī slametan  noslēdzas

Mēnesis Latvijā

Ir pagājis tieši mēnesis kopš dienas, kad pirmo reizi pēc divu gadu prombūtnes spēru kāju uz dzimtenes zemes. Zinu, ka lielāko daļu interesē, nu cik tad ļoti ilgojies pēc Indonēzijas, bet esot tik ilgi prom, vairāku novērtēju to, kas ir šeit nekā domāju, kā ātrāk tikt atpakaļ.
Pirmās dienas barukājot pa pilsētu vai no pilsētas uz pilsētu vienmēr biju pielipusi pie loga un brīnījos par kokiem un skaistajiem laukiem un viss,kas galvā skanēja: Ai cik skaisti! Un ne jau es vienīgā tā domāju, nesen kādā indonēziešu forumā atradu listi ar pasaulē skaistākajā valstīm un ticiet vai nē, bet Latvija ir pirmajā vietā! Un Indonēzija ir tikai 4.
Esmu satikusies ar daļu savu draugu un senu paziņu un ir prieks runāt latviski un mētāt jociņus un pat izmantot sarkasmu, par ko esmu aizmirsusi  pa šiem gadiem, jo tur jau nav. Tā tas ir īsumā. Tās sajūtas ir joprojām pozitīvas. Pietrūkst cilvēki, kas palika tur, pietrūks sīkumi no ikdienas, kā tā sajūta, kad svelme pazūd pēc lietus gāzes, kamēr šeit ir vējš un savi +13 C :)
Gaidu Latvijas rudeni un šad un tad turpināšu rakstīt drumstalas no sava maģistra arba, par Indonēzijas tradīcijām, varbūt šo un to islāma.

Mazā Indonēzija Vācijā

Nu jau ceļš ir aizvedis līdz Latvijai, bet tas gan nenozīmē, ka par Indonēziju rakstīšu mazāk, rakstīšu tāpat, gan ne par ceļojumiem , bet gan tradīcijām un cilvēkiem, to,kas dzirdēts un lasīts.

ar Wiwin

Bet nu pēdējais stāsts. Pirms atgriešanās Latvijā nolēmu pakavēties nedaudz Vācijā un apciemot senus draugus no vecajām labajām dienām Džogdžā! šajā gadījumā izbijušo kaimiņieni Vivin.

baznīcas tornis, Giessen

Iebraucu nedēļas vidū Frankfurtē pēc 15 stundu lidojuma, vēl ar reibstošu galvu centos aptevrt domu par sevi Eiropā. gaiss šķita svaigāks par svaigu un ielas tukšākas par tukšāku! Pirmo dienu pavadīju izguļot negulētās naktis un pastaigājoties pa mežu. Bija skaisti dzestri silta diena ar viegli lietu, staigāju pa mežu, kur bija dīvaina sajūta, atpazīstot visus kokus un puķes. Tā kā Vācijā biju Ramadāna mēneša laikā vakariņu laiks iekrita gana vēlu, bet katru reizi citās noskaņās. Pirmo dienu gavēni lauzām Gīsenes vienā no 4 mošejām, kas pieder kādai arābu ģimenei. Viņi katru vakaru sagatavo ēdienu Gīsenes musulmaņiem. Ēdiens ir par brīvu, kas ir viena daļa no Ramadāna idejas, dalīties tajā, kas tev ir, dot cilvēkiem, nevis ņemt. Mošeja nemaz neizskatās pēc mošejas, māja kā jau māja, bet ieejas ir atsevišķi sievietēm un vīriešiem, kas ne vienmēr bija tā Indonēzijā.
Otrajā dienā jau biju nedaudz atguvusies no ceļojuma un sākusi aptvērt faktu, ka esmu Eiropā.
 Devos pastaigā pa Gīseni! Tajā ir ļoti jauks botāniskais dārzs, kur var vēsā mierā pastaigāties un vienkārši sēdēt un vērot puķes, ja nav nekā labāka ko darīt. Tādu vietu Indonēzijā nav :/

Tālāk pastaigu turpināju pa Giesenes vecpilsētu, kas pavisam noteikti atgādina Rīgas vecpilsētu, tikai varbūt šeit viņa bija kompaktāka. Vakara noslēgums bija pavisam indonēzisks, kopā ar Vivin draugiem grillējām vistiņas, man gan maza grillēšana tika, biju mazās Raras auklīte :)

Marburg

Sestdien nolēmām doties mazā vai lielākā ceļojumā, plāns doties uz Marburg un tad uz Frankfurti. Margur vecpilsēta pēc Indonēzijas likās kaut kas eksotisks! Staigājām pa mazajiem eiropiešu veikaliņiem, kur katram sīkumam ir sava vieta un visur dekori, dekori. Pilsēta ar savu tik seno elpu nedaudz aizrāva. Bet kopumā viss likās ārkārtīgi pazīstams, piederīgs. Marburgas ielās aizkavējāmies gana ilgi, lai vēlāk skrietu uz vilcienu, kas mūs tālāk jau nogadāja Frankfurtē. Tur tā fiksi starp lielajām celtnēm izšmaucām , jo jau bijām pamatīgi nokavējušās uz konsulāta rīkotajām vakariņām. Indonēzijas konsulāts Frankfurtē cenšas uzturēt ciešus kontaktus ar apkārt dzīvošajiem indonēziešiem , tad nu arī šajā vakarā devāmies uz kopīgām gavēņa laušanas vakariņām. Pasākums gana liels, kopā bija sanākuši pe vismaz 60 cilvēku, ja ne visi 80. Nu nemāku teikt, bet bija interesanti. Indonēziešu pasākumiem ierastās runas,kas ilgst veselu mūžību līdz visi ri zaudējuši sajēgu, par ko vispār iet runa :) tam sekoja lūgšanas un tad jau izēšanās pie riktīgiem Indonēziešu ēdieniem. Mana pedējā indonēziešu maltīte

Tā nu pēc vairākām dienām pavadītām Vācijā ar jaukiem jaukiem indonēziešiem atkal jau krāmēju mantas savā mazajā somā, lai nu jau staigātu pa dzīmtajām ārēm. Esi sveicināta Latvija!

Laimīgu Jauno gadu! Ir iestājies 1429. gads!

Šodien musulmaņu pasaule svin Jauno gadu! Gavēņa mēnesis ir beidzies un ir laiks līksmojiet. Tāpat kā viņi līksmo ar kristiešiem Ziemassvētkos, līksmosim arī mēs ar viņiem Jaunajā Gadā! Lai visiem laimīgs!

3. Ramadans

Ja, 2012 gada Ramadana menesis bija mans treshais pec kartas. Un soreiy nedaudy savadaks. Varbut tadel, ka pedejais un ir sava nostalgijas pieskana, varbut tadel, ka tie ,kas gave ir pasi tuvakie.
Si gada divainiba Ramadana menesi ir ta, ka viss ir atverts, ar to es domaju visas estuvites, lielas un mazas. Ramadanam butu jabut tam menesim , kas musulmanu valstis tiek avadits bey ediena lielo dalu no 24 stundu garas dienas. Bet redz ka sogad vismay Jogjaa ta nav, pie mums visas estuves ir atvertas un pat bez aiskariem, kas nosegtu logus, lai gavetajiem menesis paietu bez kardinajumiem. Bet nu man jau tikai labak, jo es negaveju. :p kas attiecas uz citam Indonezijas dalam, tad atkarigs no iedzivotajiem un religijas. Aceh dala, kas ir Sumatras Ziemelu punkts darbojas Sarijas likums, jeb islama likums, lidz ar to estuves kas strada tiek soditas, jo sarija likuma tas nav atlauts.
Vel jauna noskana sim ramadanam ir naktis. Ta ka sogad dzivoju cita pilsetas dala tieku pie jaunas pieredzes un ta ir modinasana uz sahur jeb brokastim. Tiem, kas gave brokastis ir ap 3 vai 3:30 no rita. Un ir pienemt, ka imams vai kads cits no ciemata laudim iet apkart un modina latinus. Nu ne gluzi ka jus iedomajaties, ies un klauves pie maju durvim, bet nedaudz trakak. Musu areja ir bungu maratons, ir kads barins ar cilvekiem, kam ir vairaki sitamie instrumenti, ar kuriem tad nu tie iet pa rinki musu Sono ciematam, tas ilgs aptuveni pusstundu ap pl. 2 nakti, visa apkartne ir pamodusies. Kas to visu padara vel trakaku ir mosheja, kas ari velak pievienojas un ar skalruni sauc uz brokastim. Kad tu jau ladies miega, kas parasti nenotiek, jo musu puikas ir augsha un ir brokastu gatavoshana un brokastu sarunas, sak skanet rita lugsanu sauksana no moshejas, kas jau ir ap pl 4 no rita. Tada luk naksnina Ramadana laika!
Diena gan rit ka pavisam parasta diena, leni un mierigi lidy pecpudienai, kad skrienam uz veikalu sapirkt edamo un gatavojam vakarinas. sogad vairums dienu edam majas, pashu gatavots, ed cik gribi un cik ilgi gribi. Est taisu es ar Ahasanu, parasti vistinu sacepam krasni, vai kada cita veida, risi un salati. deserts ir obligata lieta, musu majas milakais ir sup buah  jebshu auglu zupa, ari  kolak  ir tiri labs un tuvs :)
Sarunas pie tejas vakaros uzzinu aizvien vairak un vairak par so religiju un tas '' noteikumiem'', bet par to visu jau var klatiene, jo pavisam driz bushu Latvija!
next: iss celojums uz Vaciju, Gießen