Love

Sēžu, laboju studentu esejas un viena iekrita sirdī. Autors ir Tonijs .

Love is miracle. Love needs sacrifice. True love will come naturally from the deepness of heart, not from money, dance, or romantic story. Sometimes love comes from something that hurts, but you can hold on. And when true love comes no matter how rich, poor, good, or even bad. Love will come and give you miracles that you never would have guessed.

centīšos uz fikso pārtulkot:

Mīlestība ir brīnums. Mīlestība prasa upurus. Patiesa mīlestība nāks dabiski no sirds dziļumiem, ne no naudas, dejas vai romantiska stāsta. Dažkārt mīlestība var nākt no sāpēm, bet tu to vari izturēt. Kad nāks patiesa mīlestība, nebūs svarīgi cik bagāta, nabadzīga vai pat slikta tā ir (domāts, mīlētāji). Mīlestības nāks un radīs brīnums, kurus pirms tam nespētu pat iedomāties.

Atvaļinājums (part I)

Džokaharta- Malang- Banuvangi- Džember- Denpasar- Ubud- Kuta- Džokaharta

Iespaidīgs maršruts 10 dienām, nu vismaz pēc manas mērjoslas. Iespaidīgiem maršrutiem vajag iespaidīgu kompāniju- Kanādas un Latvijas mistrojums- , protams, es, Džo un Beta!

Tā kā ceļojumā redzēts daudz un negribas man visu pie viena rakstīts, sarunājam tā,ka tagad ies vaļā "part I" , stāsts par Džavas daļu līdz Denpasar un tad "part II" par Bali.  Gana atšķirīgas pasaules un galu galā Bali ir pavisam cita sala:p

Morāli briedām ceļojumam sēžot uz paklājiņiem pie stacijas un sūcot kapiju caur salmiņiem. Interesanta piedeva kafijai, tējai, jebkam, ogle... Nu mēs dzeram oglīti tablešu veidā, šeit tiek atvieglots process un vnk iemests ogles gabals dzērienā. Eksotika, dārgie!

Vilciena biļete bija rokās un vilciens atgāja 11. janvārī pl. 1:30 no rīta. Gaidījām. Džo gaidt aizmiga. Mēs gandrīz iekāpām neriktīgajā vilcienā, samiegojušās, bet beugu beigās tikām īstajā vilcienā ar īsto galamērķi, bet ar neīsto gaisa temperatūru. Vilciena temperatūra sabojāja manu dzimšanas dienu un šoreiz es centos būt tam gatava, gatava salt Inodnēzijā. Bet aukstumam vilcienā nekad nevar būt gatavs, tik daudz esmu iemācījusies. Izdīcām 2 segas katrai un migām ciet. 

Kopā pie Singosari tempļa

Rīts iesākās ar Indonēziešu cukuraino popdziesmu radio pl 5:30! Pietiek gulēt! Vilciena apklapes taktiku nesapratu,jo radio bija uz pilnu katušku, bet šamie klusītiņām piedāvāja brokastu Nasi goreng (ceptus rīsus) un kopi susu (kafiju ar pienu). Kad acis jau pašas turējās vaļā sākām ķiķināt un čalot, galu galā mūsu jautro kompāniju viens no oficiantiem uzaicināja pievienoties uz restorāna vagonu, kur tūlīt tika piesolīta karaoke. Atstājām Betu guļot un tā kā neesam nekādas indonēziešu dziesmu pazinējas, klausījāmies citos (respektīvi apkalpē, jo bez mums tur bija tikai viens onka) un spēlējām kārtis - "Sono". Sono ir diezgan azartiska spēle un galu galā katra ieguvām savus apkalpes fanus, kas juta līdzi zaudējumiem un uzvarām. Pat nepamanījām kā pienāca Malang pietura.

tā es mīļoju Dwarapalu

Malangā mūs sagaidīja mūsu paziņas Darminto ģimene. Jauks pāris, kuriem ir 3 bērni, 2 dēli un meita. pak Darminto strādā kā loģistikas speciālists, cienījama profesija,ar attiecīgu algu, kas nozīmēja to, ka mēs tikām izmitināti atsevišķā mājā. Mājas lielākais plus, nu vismaz priekš manis bija mincis Bedi. Mīlīgākais kaķis kāds sastapts un viņš no tiesas to izbaudīja, mēs visas viņu padarījām par mājas karali :D Nolikušas mantas devāmies visi kopā pusdienās un tad aidā tūrismā!

Tā kā Bromo, kas ir top10 apskates objektu listē, bija masih awas (bīstams, aktīvs vulkāns) mūsu tūrisma taka vijās pa hindu tempļiem. Unikāli skati pavērās mūsu acīm, jo tempļi atrodas ārpus pilsētas centra, ciematos. Lai nokļūtu no tempļa uz templi braucām cauri cukurniedru plantācijām, kur spēlējām paslēpes, garām ciematam pēc ciemata...

es un cukurniedres

Pirmais templis, kur nonācām saucās Candi Singosari (candi=templis). templis datējams ar 1300 g.m.ē., tas pazīstams arī kā Kendedes templis. Singosari tika uzcelts par godu  Kertanegara, pēdējam Singosari dinastijas valdniekam. Pie tempļa ieejas ir divi sargi, kurus dēvē par Dwarapala, cilvēki tic, ka šie briesmoņi sargā ieeju pilī. Templis ir ļoti skaists, ar ārkārtīgi daudz reljefiem, kas stāsta par dinastijas vēsturi. 

Pēc neilgas maldīšanās atradām arī Candi Jajaghu jeb Jago (Džadžagu/ Džago). Šis templis ir tapis nedaudz agrāk 1275- 1300 g.m.ē. Domājams, ka templis kalpo kā Sinogari dinastijas ceturtā valdnieka kapenes. Kā jau hinduismā, tā pelnu kapenes! Interesanti, ka tempļa ornamenti saskan ar kāda cita tempļa ornamentiem pavisam citā apkārtnē (Blitar). Šeit mūsu mieru, kas gribēja iezagties prātos paveroties skaistajam skatam no tempļa, iztraucēja bērneļu bars, kas mūs ieraugot skrēja uz templi un sāka dauzīties tur apkārt, skrienot augšā un lejā, mūs neatstājot vienus pašus. Izdauzījušas ar puišeļiem un nu jau nogurušas sēdāmies mašīnā, lai dotos uz pēdējo no apskates objektiem - Candi Kidal. Nožēlojām, ka Kidal bija pēdējais sarakstā, jo šķiet tas bija skaistākais no visiem,bet enerģijas lai to kārtīgi aplūkotu mums nebija.

Candi Kidal atrodas Rejo Kidal ciematā. Kidal templis ir vecākā svētnīca Austrumu Džavā, 1248. g.m.ē. Tāir svētnīca par godu valdniekam Anusapati un lai godinatu Šivu Mahadevu. Tā garvējumi attēlo Garudheya leģendu.

Candi Kidal

Interesanti,ka visos tempļos atrodami ziedojumi, kas nozīmē,ka hinduisms arī Džavā joprojām ir dzīvs, lai gan dažu cilvēku izpratne par ziedojumiem ir dīvaina - Singosai templī atradām cigareti uz ziedojumu statujas :D!

Pēc tik intensīvas dienas sekoja arī diezgan intensīvs vakars, vakars tikai Meitenēm- mēs, Martina un pievienojās arī Admira. Meiteņu  vakars skaistā Džavaniešu restorānā ar tradicionālo ēdienu (it kā varētu būt arī citas iespējas :D) un noslēgumā karaoki. Par karaoki biju pārsteigta, parasti tā ir slēgta telpa tikai savējiem, tā teikt, lai sveši neapsmej tavas šķībās notis, bet ne šeit,restorānam ir skatuve, mūziķi un aidā, tralini nu kā jaunā vietējā zvaigzne. Admira patiesi bija zvaigzne. Mēs bijām meteorīts, respektīvi, katastrofa! (Piezīme sev, Hey Jude vairāk nemēģināt dziedāt) bet kas bijis bijis.

Rītu iesākām agri, sportiskajām meitenēm tika dota iespēja izpeldēties vietējā baseinā. Parasti Holivudas filmās biezie dodas uz lauku klubu klaidēties, nu te apmēram tāpat, šiks iestādījums ar varen skaistu baseinu, gan ne visai tīru, kā stāstīja Džo, kura vienīgā saņēmās uz peldi, jo vakardienas vējš tikai pieņēmās spēkā un mēs, atkal tikai meitenes nolēmām sevi sildīt ar rīta kafiju un tostermaizēm, čedaras siers+ šokolādes "spiriņas" (tradicionālā paika)!

mērkaķu pārdevējs

Pēdējās stundas Malangā pavadījām tradicionālajā tirgū un blandoties pa vēsturisko mantojumu - Holandiešu celtnēm. Tirgus kā jau tirgus, šis īpašs ar to, ka tirgo dzīvas būtnes. Iesākām ar putniem un kāmjiem, tie te varen populāri laikam, lai gan nevienā mājā kāmīšus neesmu redzējusi (?). Un tad ik pa brīdim pavērās interesanti radījumi, par dažiem man nav ne jausmas kas tie tādi bija, bet mīlīgi nu dien. Starp mājdzīvnieku būriem atradām ežus, par šo man pārsteigums - nespēju iedomāties ezi kā mājdzīvnieku, kā lauku mājas viesi, jā, vēl tagad atceros kā ome baroja ežus ar pienu... šur tur pavīdēja arī pērtiķi, nožēloju gan ka cenu nepajautāju, nu tīri intereses pēc.
Skumji gan par manu iespaidu skatoties uz dzīvniekiem, neteikšu, ka izskatījās, ka viņi ir nebrīvē dzimuši, drīzāk jau noķerti un labāk nedomāt par to kādā veidā...
Mainam tēmu uz jautrākas nots, em laikam nesanāks tik jautra, jo mums nebija jautri. Nākamais mērķis ceļojumā bija Banyuwangi (Baņjuvangi), kur bija paredzēts sagaidīt saullēktu Kawah Ijen (Idžen kalnā). Lai gan Malangā ir diezgan liela pilsēta izrādās no turienes mums necerēt uz normālu autobusi, vienīgais transports ir ekonomiskie transporti. No domas vien palika nelabi. Ekonomijas bus nozīmē - šaurus sēdekļus, 0 vietas kājām, pārbildītu, sutoņu, smēķēšanu, vemšanu, muzikantus un vecu tofu pārdevējus. Bet citas izejas nav un kāpjam iekšā. Nu ja nemaldos tad ceļš ilga 10h. kaut kur pa vidam centāmies gulēt. Es izmantoju salvetes ausu aizbāžņu vietā, jo izrādās 3. sols busā ir vieta, kur parasti stāv muzikanti. Jāatzīst, ka 2 no kādiem 9 (kā mums paveicās, ka tik maz) bija pat ļoti labi! Katastrofa bija čalis ar tumbu, kas karājās viņam kaklā, redz, šams biznesā jau ilgāku laiku un var parādīt cik šiks dziedot ar mikrofonu! Autobusā?!

Ijen miglas koki

Par briesmīgā ceļojuma beigām liecināja viens no dziedoņiem, kas nosēdās man blakus un par visām varītēm gribēja ar mums vienā viesnīcā palikt, kas man lika aizdomāties, ja viņš domā, ka var tā darīt, tas nozīmē, ka ir iemesls, ir pieprasījums.Veči brauc uz Amsterdamas sarkanajiem lukturiem un dāmas uz Indonēzijas džungļiem? Tā nebija pēdējā reize šajā ceļojumā, tādēļ man ir tiesības tā domāt.
Gala mērķī nonācām 9:30 vakarā. Nu kā jau Indonēzijā autobusa pieturās izklaidējas vietējie transporta čaļi. Mūsu gadījumā taksists devās gulēt un atlika vienīgi ojek (odžek) - moča taksis. Par ko Beta nebija īpaši priecīga un es viņu saprotu, Inodnēzijas nekuriene, mēs tiekam izšķirtas, taksists katrai savs... bet nu neko veiksmīgi nonācām līdz viesnīcai tas gan prasīja ilgu laiku, jo kaulēšanās ar šamiem ilga pusstundu, nu neesam mēs biezie austrāļi vai amerikāņi, esam vietējie studenti!
Viesnīcā sākās jauna kaulēšanās un ne jau par istabu, tur vismaz cietās cenas! Mūsu lielā sāpe bija tikšana līdz kalnam! Ojek šoferi piedāvāja ar močiem braukt, kas mums ne visai gāja pie sirds un viņu piedāvātā mašīnas īre bija miljons, kas ir ohoo naudas summa. Viesnīcā ar puikām sāpošu sirdi sarunājām braukt par 500. Sāpošu sirdi, jo zinājām, ka normāla cena ir 70,bet mēs esam bulē un uz normālām cenām mums necerēt. Un ja kāds domā, ka tā kā maksājam vairāk arī vairāk dabonam, maldās! Saullēktu nedabūjām, jo šoferis atteicās izbraukt 4, viņš piekrita uz pl 5, kad saule jau ir augšā :( bet nu neko, kalnu gribas redzēt tāpat. Jāpiemetina, ka uz Ijen tā vai tā jādodas agri, jo jau ap 9 to pilnībā ieskauj mākoņi. Mums nepaveicās un mākoņi kalnu bija noklājuši jau 6 no rīta, kad tur ieradāmies. Ceļš uz kalnu bija šausmīgs (ceru,ka no Džo dabūšu bildi), lai tik pamēģina kāds šoferis sūdzēties par LV ceļiem, mums ir viņi ir līdzeni kā zīds salīdzinājumā ar to, kas te darās.

googles bilde

Bet nu par pašu kalnu. Pirmkārt, piezīme sev, nākamreiz paķert ziemas jaku, te grādi ap 0,otrkārt, lai gan esam 21. gs. ģērbties kā 19. gs, jo šorti un leginki bija topā.Pēc šī kāpiena man ir alerģija no jebkādas uzmanības apliecinājumiem. Kalnā nekāpām vienas, mums pievienojās Vajans. Vajans ir vietējais strādnieks un tādu te ir daudz. Ijen ir slavens ar sēra raktuvēm un šeit šo darbu veic cilvēki, nekādas tehnikas. Tas lika aizdomāties par to, cik laba dzīve mums ir, tik vienkārša un bezrūpīga. Vajans savos 42 gados dzīvo šeit viens, pēdējos 4 gadus ir strādājis raktuvēs. Dienu no dienas (izņemot piektdienu) viņš kopā ar citiem vairākas reizes veic šo patiesi smago ceļu, kalns ir ļoti stāvs, 3 stundu kāpienu augšā un lejā ar smagām nēšām, kas pildītas ar sēru. Katram nēšas sver citādāk, cik nu kurš var panest, Vajans stāsta ,ka viņam uz pleciem parasti ir 20 kg, lai gan sastopot citus strādniekus pie svēršanas punkta, svari uzrādīja pat 36 kg. Dienas alga +/- 50 000 (2.80 Ls).

Kā jau teicu kalns ir stāvs un gaiss ir auksts, sākumā kāpjam augšā, sasniedzot kalna virsotni, kas ir 32km vjl, tad sākas kāpiens lejā. Lejā parasti tūristi nekāpj, jo paveras skaists skats no augšas - krāterī ir sēra ezers.(bildē skats no gandrīz augšas :D),Bet tā kā mēs bijām ietīti mākonī un tālāk par 3m neko nevarēja redzēt, tikai saost, sēra smaka visur, tad kāpām lejā. Te bija kārtējais šoks un adrenalīna pamatīgā deva, jo nav takas, ir kaut kas līdzīgs takai. Tas ir akmeņu ceļš, šur tur izcirts akmeņos, patiesi slidens,jo mākoņi visu padara mitru, akmeņi ir kustīgi un pa šauro "taku"var iet tikai viens cilvēks, līdz ar to interesantas sajūtas,kad vīri ar nēšām nāk pretī un tu tiec piespiests pie klints. Zosāda uzmetas atceroties. Cilvēku, kas tur strādā ir daudz un visu sejās ir nogurums, lai gan pamanot mūs tur iezogas smaids un dažs piestāj lai pārmītu kādu vārdu vai izteiktu kādu piezīmi par maniem šortiem, kas bija nudien uzjautrinoši, viens no tiem, piestāja, uzsita man pa kāju un saviem draugiem nokliedzās "natural". Lai ko tas arī nozīmētu :D

kopā ar Vajanu

Kalns ir ļoti skaists, mainās gaismas, mainās redzamība, jo upūšot stiprākam vējam ir vairāk mākoņu un tu paliec viens. Es izmantoju savu būšanu vienai un devos viena atpakaļ. Sajutos kā Andrsena pasakā, nedaudz šaušelīgi, jo kā jau teicu necik tālu near redzēt, akmeņi visur vienādi un kur taka un kur vienkārši akmeņi atšķirt ir grūti, bet palīdz sēra krikumi, kas iezīmē ceļu, pa kuru iet strādnieki. Kad jau biju nonākusi uz zemes ceļu, mani panāca meitenes un atpakaļ devāmies kopā, kur mūs jau gaidīja šoferis, nedaudz dusmīgs, jo mūsu kāpiens bija ilgāk nekā domāts, 4h 3 h vietā...
Tā kā mantas jau bija mašīnā, šoferim palūdzām izsviest mūs stacijā. Kārtējā kašķēšanās par naudas lietām, šams gribēja savus 500, bet mēs jau 100 bijām samaksājuši iepriekš tā teikt drošibas nauda, bet šoferis par to nezināja, beigu geigās nolēmām, lai paši tiek gala, iedevām 400 un aizgājām.
Vilciens mūs veda nevis Bali virzienā, bet gan atpakaļ, tā kā bijām tuvu, nolēmām apciemot savu paziņu Greisu, kas dzīvo Jember (Džemberā), kur caur ASV programmu strādā par angļu valodas skolotāju. Vilcienā satiktais vietējais mums klāstīja par to ,cik daudz var redzēt Jember apkārtnē, ir ūdenskritumi un citi skaisti dabas skati, bet mēs bijām izpumpējušās, jau kopš ceļojuma sākuma nebija kārtīgi gulēts un viss, ko mes gribējām bija atpūsties, ko satiekot Greisu arī paziņojām un viņai nebija pilnīgi nekādu iebildumu pēc garās darba nedēļas mums pievienoties. Čalojām un tējojām, kopā pagatavojām vakariņas, iepazināmies ar jauniem draugiem un migām ciet, momentā atlūzām ap pl 8 lai celtos 6 un dotos tālāk uz Bali.Rīta mošanās notika pie Greisas skolas, kur gaidījām,kad varēsim noķert autobusu, kamēr gaidījām pie mums pienāca visi skolotāji no katra mēs kratījāmies vaļā ar tekstu, ka mēs negibam ieiet skolā un piesēst uz kārtējo "small talk" un ka mēs negribam doties tūrē pa pilsētu, esam šeit,lai ķertu autobusu. Par laimi tikai stundu mēs tā kratījāmies no visiem vaļā. Ceļa galā vīdēja autobuss ar uzrakstu "Denpasar"

turpinājums sekos...

Zaķīši

Tā nu ir sanācis, ka par zaķīšiem esmu iesaukusi savus audzināmos. Jau kādu laiciņu tiku uzaicināta par pasniedzēju UNY Fizikas un matemātikas fakultātē. Tie,kas mani labāk pazīst tagad varētu skaļi sākt smieties, ar šīm zinātnēm esmu uz jūs! Bet nē, pasniedzu angļu valodu.Kopš oktobra manā angļu valodas gādībā ir nonākuši precīzi 137 studenti, iedalīti 5 grupās.

Man ir ķīmiķi pirmdienās, fiziķi otrdienās, matemātiķi trešdienās un dabas zinātnes grupa ar biologiem ceturtdienās. 

matemātikas kurss

Tā kā nupat ir noslēdzies pirmais semestris nodomāju,ka man jums par viņiem ir jāpastāsta, kā nekā sastāda diezgan lielu daļu manas ikdienas :).

Katra grupa ir citādāka, lai gan līdz galam āpat vēl visus neesmu iepazinusi, pārāk daudz viņu un pārāk maz laika, lai gan solos laboties nākamsemestr, jo īpaši kas saistās ar vārdu atcerēšanos. Pašlaik esmu iegaumējusi visas Adženg un Devi, lielas problēmas sagādā atšķirt visas Rulli. Atmiņā vieglāk paliek puikas, jo šamie man īpaši izceļas ar ampelēšanos lekcijās vai vienkārši izcelšanos.

Jāatzīst ,ka sākumā biju šokēta. Mūsu studenti pirmajā kursā jau ir diezgan nobrieduši, pieauguši cilvēki, šeit tā nav, bieži vein jūtos kā bērnudārza auzdinātāja ar viņu jokiem un ķiķināšanu, nepārtraukto čalošanu. Taču tam ir arī savi plusi, nekad neesmu sastapusi tik dzīvespriecīgus cilvēkus vairumā! Jo īpaši tādi ir mani matemātiķi bērnišķīgi priecīgi! Šī varētu būt arī visromantiskākā grupa. vienmēr acerēšos kā veidojot teikumus ar "at" Devi izdomāja Mīlestības ielu :) hih Tas gan nenozīmē, ka citas grupas tādas nav, man nesen uzdeva jautājumu kā man tīk indonēziešu puiši...

Dabas zinātņu kurss

Ja iet runa par aktīvumu, tad johaidī! Atceros, ka pamatskolā man priekšā sēdēja puika Rihards, skolotāja nekad no viņa nevarēja neko laukā dabūt, nu lūk, tad man tādi ir 70% studentu, ņemam knīpstangas un velkam! Jo īpaši fizikas grupa. Man tas šķiet visnotaļ komiski, lai ko es jautātu visi klusē, nekustās ne vaibstiņš sejā, ja neskaita vienas meitenes seju, vienmēr ir sāpju izteiksme, varētu domāt, ka man ir pātaga rokās un katrs mans vārds tiek triekts viņas virzienā. Nabaga bērnam ir traua no manis laikam!

Pavisam citādāk ir ar ķīmiķu grupu. Tie ir aktīvi, uzdod jautājumu, ir atbilde, uzdod uzdevumu, visi metas pildīt, jo īpaši, ja tas ir grupas darbs. Tajā grupā man ir vairāki izlecēji, man ir veselas 3 Adženg, viena jo īpaši liela klača, es varētu viņu kušināt 100 reizes, bet tik un tā nekas nemainīsies :D Otra ir Sāra, viņa man Janu atgādina, tāda šerpā un jautra, vienmēr labs garastāvoklis un vienmēr gatava darboties, pa vidu smejoties :)

Numur 3 ir Joga, viņš izlec pēdējās nodarbībās. Studentiem bija uzdevums veidot prezentācijas, viņam vienmēr ir 10 jautājumi, kas protams ir lieliski no mana skatu punkta, bet togrupu vietā, kam jāatbild es negribētu būt, āķīgi tie jautājumi.

topoši biologi

Ceturtdienas ir īpašas dienas! Jau doma vien liek iesāpēties galvai, bet arī lūpu kaktiņos ievelkas smaids. Lai kāman dažkārt gribētos būt stingrajai pasniedzējai, nu neesmu! bet ar šīm grupām vajadzētu! Dabaszinātņu grupa man parasti tiek pirmā, grupa ir īpaša, jo pilna ar Japānas manga faniem, nezkāpēc daži arī izskatās kā izkāpuši no komiksa, jo īpaši Tere, hehe. Viena no retajām grupām, kur var redzēt barvežus, divi čaļi, ir vēsais Lupus un donžuans Ganie. Īpašs stāsts ir par Ganie, viņš ir meiteņu siržu lauzējs un visu čaļu varonis līdz ar to. Pēc viņa uzvedības gan nekad nepateiktu,ka viņam ir tikai 18 (maniem studentiem ir 17-19 gadu), vienmēr gatavs paflirtēt un pajokot, uz mani ar mēģināja, par ko saņēma sodu sēdēt klases priekšā vienam, ar to mūsu romantika arī beidzās :D Taču tas nenozīmē, ka viņam nepatīk saņemt uzmanību no citiem, ierodas uz nodarbību pēdējais, saņem ovācijas un tad lekcijas laikā kaut kā pamazām viņam apkārt apsēžas daļa meiteņu no vienas puses un daļa čaļu no otras puses... Nesūdzos par joku grupu šajā kursā. Lai gan grupas prezentācijām dalījām uz izlozi, nezkāpēc sakritības pēc 3 jokdari Lupus, Genie un Čandra tika vienā grupa, pēc satua prezentācija bija švaka, bet tik labi izsmējusies es sen nebiju!

Tāpat kā manu darba nedēļu tā aī šo ierakstu noslēgšu ar biologiem. Šķiet šī grupa vienmēr ir balansā, ļoti nopietnas meitenes un jautri puikas,visi kā viens gatavi jokot! tas gan nenozīmē,ka meitenesir ar vieglu roku ņemamas, jo īpaši kas attiecas uz slieku pārošanās skaidrošanu ar ķermeņa valodu ... pirkstiņiem :)

nedaudz miglaina KOPbilde

Un ja man sagribās ekstrēmu nodarbību savācu visus studentus kopā, lai būtu jautrāk uzlieku filmu :) Nu vai ziniet, tas ir kaut kas... Zinot to,ka 90% no maniem studentiem ir musulmaņi izvēlējos visnekaitīgāko sakarīgo filmu - Pride and Prejudice (lepnums un aizspriedumi). Nevaru iedomāties, kā tas būtu skatīties holivudas parasto ... Kad Dārsijs atzinās mīlestībā, zāli pāršalca smieklu jūra! Režisors paveicis lielisku darbu un parādīja katru sīkāko uzmanības apliecinājumu, ko lieliski pamanīja mani studneti un tas tika pavadīts ar UUUUUUUUU! Un tā nepārtraukti. kas gan man lika aizdomāties par kultūras īpatnībām - kas notiek tad, kad viņi apprecas, čalis uz viena ceļa sēžot bildina un dāma ir augšpēdus no smiekliem?Kur nu vēl kāzu nakts...

Bet nu gan, dodos atvaļinājumā un par to kaut kad februārī, kad būšu atpakaļ :)!

Džogdžakarta

Kaut kad ar Džo piefiksējām, ka īsti nav apskatīta Džodžakarta, tad nu kādā no nedēļas nogalēm cēlāmies agri un turējām īkšķus, lai nelīst! Un patiesi, skaisti spīdēja saule no brīža, kad izgājām no mājas, līdz brīdim, kad atgriezāmies. 

Kraton

Ieeja pils teritorijā un tās sargi

Džogdža ir viens no mazākajiem apriņķiem Indonēzijā, īpašs, jo ir sultāna pārvaldīts. Sultāna ģimene šeit valda jau labi ilgu laiku un nedomā to pārtraukt. Kamēr lielākoties pasaulē pēctecības valdniekam ir maza vara, šeit sultānam ir visa iespējamā varā, viņš ir ne tikai gubernators, bet arī bruņoto spēku virspavēlnieks un vēl šis un tas :p. Tautā ļoti mīlēts, par to vien liecina tas, ka iedzīvotāji protestēja, kad sultāns vēlējās nodoties lielajai politikai un pretendēja uz ministru prezidenta amatu, ja pareizi atceros! 

Sultānam ir jābūt ne tikai talantīgam politiķim un visnotaļ gudram vīram, bet arī apveltītam ar mākslu izjūtu. Katram sultānam ir jāizveido sava džavaniešu deja, tātad jābūt horeogrāfam, kā arī jāizveido savs batikas ornaments, jābūt māksliniekam. Neesmu lietas kursa par šo sultānu, bet iepriekšējie ir radījuši vairākas dejas un vairākas batikas. Ja pieminu batiku, tad Džogdžai ir īpašās batikas krāsas: balts, melns un brūns. Tās atšķirās no citiem sultānātiem. Piemēram Solo krāsas ir balts un dzeltens. Jāpiem, ka nevienmēr pastāvējis Solo sultanāts, tās atšķēlās no Džogdžakartas.

Sultāna miteklis

Kas tad Džogdža tik īpašs, ko redzēt? Nu visi vienmēr sāk ar Malioboro ielu! Personīgais viedoklis - nekas īpašs, iela, kas pārpildīta ar veikaliem, bet tur var atrast jebko un izbaudīt vietējo kaulēšanās kultūru... Iela ir taisna un tā ir daļa no Džogdžas vēsturiskā centra, ja seko tai atdursies pret Keraton (bahasa) vai Kraton (english un LV), kas ir sultāna pils! īstenībā Kraton ir pilsēta pilsētā, Kraton ieksauj mūris iekš kura arī mūsdienās dzīvo cilvēki, aptuveni 25 tūkstoši. Lielākā daļa Kraton ir celts ap 18.gs. vidu, kad formējās džavaniešu piļu arhitektūra. Ieeja pils teritorijā tiek sargāta ar labā un ļaunā simboliem. Kraton pils teritorija sastāv no vairākiem paviljoniem un zālēm, no kurām centrālā ir zelta zāle.Tai blakus ir paša sultāna māja, kur viņš dzīvo arī šodien. Tajā brīdī nodomāju, ka ja man būtu tik jauka dzīvesvieta, es negribētu,lai visādi tūristi vazājas riņķī. Jāpiebilst gan,ka tūristiem ieeja ļauta tikai dažas stundas (8:00-14:00), kā arī nav atļauts ieiet nevienā no paviljoniem.

ēdamzāles dekorācija

Nedaudz vēlāk tik celta ēdamzāle. Pati zāle kā zāle, bet kas īpaši likās dekorācija pie ieejas. īpaša ar to, ka norāda zāles tapšanas gadu ar džavaniešu simbolikas palīdzību. Ja atmiņa mani tagad neviļ, tad pūķa kronis nozīmē viens, pats pūķis 8, briesmonis 5 un dēle briesmoņa pieres vidū nozīmē 3!Tātad 1853. gads. Pils teritorijā ir daudz muzeja telpu, kur var aplūkot dažādas relikvijas un sultānam piederošas lietas, karietes, gamelāna instrumentus, un pat tādas lietas kā virtuves cimdus. Pēdējie atrodami īpašā muzejā, ko pašreizējais sultāns ir uzcelis par godu savam tēvam,IX sultānam Hamengkubowono. Viņš esot aizrāvies ar gatavošanu tādēļ lielu daļu sastāda viņa rīki , tai skaitā virtuves cimdiņi.

ģimenes koks

Kas mani pārsteidza bija dīvainais ģimenes koks vienā no muzeja telpām, tas attēloja, ja nemaldos 8 sultāna ģimeni. Kokam kā va redzēt ir lapiņas, kas simbolizē dēlus, augļi, kas simbolizē meitas un ziedi, kas apzīmē zaudētos bērnus, arī abortus. 

Līdz šim sultānam vienmēr bija daudz sievu, līdz ar to arī daudz bērnu, dažiem pat vairāk kā 30 bērnu, bet ko var gribēt, ja bars ar sievām. Citādāk ir ar pašreizējo sultānu, viņš nolēma būt uzticīgs vienai sievietei, ko gan nedaudz nosoda vietējie, ar kuriem esmu runājusi, jo sultānam ir tikai meitas, laikam 3. Kādēļ šo pieminu? Sultāna pilij ir vēl 2 teritorijas vienā pusē būtu jādzīvo pils sievietēm, kur pašlaik dzīvo tikai sultāna māsa, jo meitas jau ir izprecinātas un ir arī pils daļa, kurā būtu jādzīvo pils vīriešiem, bet tā pašlaik ir tukša. Kā teica viena no vietējām kundzēm ,ko satikām: "nekas, sultāns vēl ir jauns, gan jau paspēs, tikai 56 gadi!"

pils sargi atpūtā

Kā tradīcija pieprasa, pili apsargā sargi, te gan daudzi smej, ka viņi neko citu nedara kā runā un smēķē. Savu ekskursiju pa pili noslēdzām ar vajang izrādi, ēnu leļļu teātri,kas atspoguļoja kādu no hinduistu leģendām. Atšķirībā no modernā leļļu teātra, tiek izmantotas tradicionālās lelles, gamelāna mūzika un stāstnieks savu stāstu stāsta džavaniešu valodā (ko starpcitu Džogdžā pārsvarā izmanto sarunvalodā, Indonēziski te reti cilvēki runā).

Taman sari

Tālāk mūsu ceļš veda uz Taman sari jeb ūdens pili. Ūdens pils ir celta starp 1758. un 1765. gadu. pašlaik notiek renovācīja, jo pils smagi cieta 2006. gada zemestrīcē. Ūdens pils bija izklaižu vieta sultāna sievām, kur sultāns tās varēja vērot un izvēlēties,kur atad būs vakara pavadone...

Klīst leģendas,ka tā brīža sultāns lika nogalināt arhitektu, lai neviens neuzzina, kur ir sultāna īpašās istabas.

putnu tirgus

Tāpat Džogdžā ir vērts apskatīt daudzos tradicionālos tirgus. Viens no tādiem ir putnu tirgus. Šķiet turēt putnus ir ļoti populāri, kandrīz pie katras mājas var atrast karājamies skaistu būri ar skaistu putnu iekšā un to šeit ir tik daudz un visi tik skaisti...

Kota Gede arhitektūra

Nedaudz nostāk no paša centra ir atrodama Džogdžas vecpilsēta, rajons, ko sauc par Kota Gede. Kopš 1930tajiem tas ir slavens ar sudraba izstrādājumiem. Šis reģions ir bijusi pirmā galvaspilsēta Mataram valstij, kas tika dibināta 1582. gadā. Lielākoties veikaliņi un darbnīcas Kota Gede ir līdzīgas, bet visās var atrast skaistus, smalkus darbus, tas gan vairāk attiecas uz brošām un dažādiem interjera priekšmetiem, manai auskaru apsēstībai te īsti nav ko darīt :D.

Tāda lūk ir daļa no manas pilsētas, maza, mīļa omulīga , ļoti lietaina, dažkārt saulaina ar gataviem rambutāna augļiem kokos...

Gads noslēdzies

Gada beigas! Saliekam visu pa plauktiņiem...

gada valsts – Indonēzija
gada iedvesma – maģistra darba tēma
gada iepazītais – Džozīna
gada kompānija – CS
gada stress – Darmasiswa/ konference
gada izstāde (ar aizkulisēm) – šis un tas no Dirty Deal
gada skumja – Latvija

gada pārdzīvojums - Merapi
gada epic fail – Dres
gada prieks – vēstules

gada mājaslapa - gmail.com
gada aizkustinājums – Brigitas sms

gada fests- mata air
gada frāzes – Selamat Pagīīīī
gada atbilde uz visu – Jā!

gada spēle – Ding ding
gada balle – atvadu ballīte āģītī
gada ārzemnieks – kaudze ar viņiem
gada bučas – tās,kas uz vaigiem satiekoties
gada mūzika – Eliza Doolittle
gada grāmata – Umberto Eko- Kā ceļot ar lasi
gada piepildītais sapnis – darbs
gada sasniegums – nolikti bahasa eksāmeni

gada ēdiens - rīsi
gada ieradums – negulēt
gada filma- Cars/ The black Swan

Ziemassvētki Indonēzijā

Pienākot decembra sniegu tumšajam laikam sirdī parasti iezogas tāds maziņš prieciņš, jo Ziemassvētki nāk. Ik svētdienu aizdedzam adventes sveci, cepam piparkūkas, gādājam dāvanas tiem pašiem mīļākajiem ... man šogad lielākā daļa no tā visa izpalika. Jāsaka, ka nebiju domājusi, ka var tik ļoti pietrūkt pavisam vienkāršas lietas, šķiet visvienkāršākā no visām bija ziemīšu sajūta, pie manis tā tā arī neatnāca. Šķiet šo ierakstu līdz galam vai to,kas palika neierakstīts starp rindiņām var saprast tikai tas, kas reiz ir bijis prom no savējiem , tālu svešumā viens, kad katrs sīkums iegūst ārkārtīgi lielu nozīmi. Man šī bija jau otrā reize un es neteikšu, ka paliek vieglāk.

Tuvojoties adventei aizdevos uz veikalu, lai iegādātu svecītes, plauktos atradu maziņas eglīšu svecītes un blakus tām kādas vudu sektas sveces - komplekti 2melnas + 2 sarkanas vai 2 brūnas+2 sarkanas, tiku pie pēdējām, jāatzist,ka aizdedzinātas tika pavisam nesen, jo sajūta par svētkiem kā nebija tā nebija. nebija svētku vēstnešu, nav sniega, ta brālēnu redzu tikai atverot ledusskapi, nebija eglīšu, neesmu redzējusi pilnīgi nevienu!!! Ziemassvētku rotājumus redzu katru dienu kā ēstuvju dekorācijas kopš atbraukšanas, diezgan bezgaumīgi un nu jau tik pierasti,ka pat vairs nepamanu. Skaistās stikla bumbas pakārtas zaļās lentās pamanīju lielveikalā, kādu brīdi apsvēru domu arī sev kaut ko iegādāt, bet visa vēlme pārgāja, kad veikalā meklējot rotājumus, tos atradu uz galda blakus zivīm...

Svētkiem nākot tuvāk nolēmu atrast šādas tādas dāvanas, nu tiem, ar kuriem vairāk te sanāk laiku kavēt process diezgan nogurdinošs vazāties apkārt, kad laukā pie +30, ko ik pa brīdim nomaina pamatīgas lietussgāzes (pēdējā ilga kādas 6h). Vienīgais pluss, par ko vietējiem žetons, dāvanas tiek iesaiņotas varen skaisti, ja vien iesaiņojumu varētu atrast, starp dāvanu papīru kalniem atradās tikai 2, kas bija ar attiecīgo svētku tematu...

Gaidot ziemīšus ar Džozīnu uzrīkojām mazu draudzīgu pasēdēšanu, klačas un kāršu spēles (mūsu mīļākā nodarbe). Fona skanēja attiecīgā mūzikas, Džigle bells un Klusa nakts svēta nakts, likās tik dīvaini, jo īpasi no rīta, kad man ēdot arbūzu brokastīs skanēja Jūs bērniņi nāciet. Smējos, ka šiem komponentiem nav ķīmiskās saskaņas, tam visam asumu piedod stiprā saule un rambutan nu jau gatavie augļi, kas ir loga stikla otrā pusē.

Ziemassvētku vakara svētku vakariņas bija nūdeļu ēstūzī, par ko nemaz nesūdzos, bija gardi. Jūsu skatījumā situāciju varētu glābt no rīta pienākusī paciņa ar piparkūkām (paldies mammai). Vienalga nebija tas. Tik ļoti pietrūka šīs ziemassvētku sajūtas, kaut tie nekad nav bijuši mani mīļākie svētki... atceros, kā esot prom ziemassvētkos 2007. gadā situāciju glāba un radīja patiesi siltu sajūtu nakts mese San Marco Bazilikā, nolēmu arī šoreiz doties uz baznīcu, gluži vienai negribējās pievienojos Frinskai, Anunkam un viņa vecākiem. Rīta mese pulksten 8 (Latvijā arī parasti ir tik agri?) Un jāatzīst, ka ar to mana ziemassvētku sajūta tik noblietēta līdz ar zemi, ja ne vēl pat zemāk.

Baznīcas gaismekļu miglainās bildes un koristu tantes

Mēs devāmies uz protestantu baznīcu, kurai pieder Anunka ģimene. No ārpuses nepamanīju, ka tā ir baznīca, tikai palūkojoties augšup redzēju krustu. Ienākot telpā, biju nedaudz pārsteigta, vairāk atgādināja jauno baznīcu tipu vai kultūras namu. Ļoti Indonēziski grietsus izgaismoja rozā un zilas gaismas lampas un uz skatuves bija milzīgi rotājumi, kādus parasti esmu novērojusi veikalos, turpat tehniku kārtoju grupa. Indonēzijā ērģeles baznīcās nav! Mēs apsēdāmies blakus gaismekļiem (aizmirsu īsto vārdu latviski) un gaidījām...

Un tad nu sākās šoku vilnis. Jāatzīst, ka es neesmu nekāda kristiete, bet viss, kas notika likās, kā kristiešu vērtību apgānīšana. Baznīca ir šķēlusies un šai nevajadzētu piederēt tai pašai, kur Eiropa. 

Uz skatuves uzkāpa koris ar 5 solistiem un solistu solisti, kas sveica visus svētkos, sāka skanēt mūzika un arī dziesma, tad parādījās 2 jaunēkļi baltos kreklos un sudrabaini spīdīgos lakatiņos, tie izrādās bija dejotāji. WTF? Baznīcā???? un uz ekrāna parādījās karaoke versija dziesmai, dziesmu grāmatas neeksistē. Visi kaislīgi sāka dziedāt sazin kam līdzi, mūsdienu pops par Jēzu Kristu. Dziesmas beigas mani nobiedēja, sieviete solistu soliste gandrīz raudāja un histērijā kliedza aleluja aleluja un cilvēki izstiepuši rokas pret debesīm līgojās... dziesma beidzās un atskanēja aplausu jūra, tā tas atkārtojās pēc katras dziesmas. 

Nākamo dziesmu papildināja nu jau 6 dejotāji...

Popmūziku nomainīja 2 nedaudz vairāk baznīcai raksturīgas dziesmas tanšu kora izpildījumā, kas bija tērptas salātzaļos kostīmiņos, priekšnesums visnotaļ jauks, katrā ziņā patīkamāks kā spīguļu puiku deja.

pēc kora uz skatuves vairākas reizes kāpa mazuļi, bērniņi ap 5- 7 gadi, kā izrādās bāreņi, kas arī bija iestudējuši savas ziemassvētku popdziesmas ar kustībām. Ticiet vai nē izpildījums labāks kā spīguļu puikām. Jauniešu repertuārā bija arī ludziņa. Tā arī īsti nesapratu ideju, bet te īsmā saturs - ģimene:tēvs, māte un meita. Tēvs aizdodas karā vai sazin kur un neatgriežas daudzus gadus, ģimene lūdz Dievu, meita vairs Dievam netic, jo tas atņēma tēvu. Tad ierodas mātes draudzene un saka, ka viņai ir kaudze ar čaliem un viens ir tīri ņemams, šams ierodas un saka, ka parūpēsies par māti un meitu. Meita atkal tic Dievam. Laikam ideja tāda, ka vienmēr atradīsies kāds, kas parūpēsies.

Pasākums noslēdzās ar sprediķi. Manas bahasa zināšanas nav visai spožas, bet nu jā... Aizmirstiet par mācītāja mierīgo balsi Indonēzijā, šamējais atgādināja sektantu, vēl tagad galvā skan viņa : SEKS SKANDĀLI! SEKS SKANDĀLI!  Viņš runāja par 4 sievietēm, kas minētas Bībelē un no 4 3 ir sataisījušas seksa skandālus. Un jā, lai visiem uzskatāmāk, tika izmantots projektors un uz lielā ekrāna parādījās shēmas un bildītes, tā teikt, lai tak visiem viss ir skaidrs. Patiesi smieklīgi bija, kad mācītājs izvilka arī lāzerīti no kabatas , lai bakstītu uz sievu vārdiem. Viņa sapns noteikti bija kļūt par pasniedzēju. No viņa ir sanācis tikai bērnu biedēklis. Man patiesi interesē kā mammas saviem bērniem mājās Ziemassvētkos (!) skaidroja, kas ir seksa skandāls...

Rīta mese beidzās ar visiem tik pazīstamo "We wish you a merry Christmas", jā jā, angļu valodā, pie tam tā nebija vienīgā dziesma angliski, vienīgais, kas atsķīrās bija tas, ka rokgrupa  (pilnā sastāvā, kārtīgi ģitāristi) spēlēja skaļāk un dziedoņi turēja mikrofonus tālāk, jo neiens īsti nezina, kā izrunāt dziesmu vārdus.

Cilvēki plaudēja kā traki un, protams, kratījā rokas pa gaisu. Nav grūti iedomāties, ja redzēta kāda no filmām, kur sižeti notiek arī melno baznīcās!

kad viss bija galā, Anunks pieliecās man klāt un pateica, ka šis ir sīkums salīdzinājumā ar to, kā ies vaļā vakara mesē! Bail paliek no protestantu sektantiem un no domas, kādi ir sprediķi harizmātiķu baznīcās šeit, arī tur esot trakāk, un to saka vietējie, kam patīk mese ,ko aprakstīju. Bet jā, reliģija tiek pasniegta veidā, kā cilvēki to saprot un pieņem. 

Ieturējām ģimenes pusdienas un pa mājām!

Grūti izlikt uz sī interneta papīra ilgas pēc šiem svētkiem vilšanos nedzirdot mesē ne Klusa nakts svēta nakts, ne citu visiem labi zināmu svētku dziesmu, ne sajūtas, kas pārņem draugiem novēlot priecīgus Ziemassvētkus.

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu 2011 gadu!!!!

Man vairāk jūtas kā pavasaris , runcis pie mājas auro visu dienu.

Ūdenskritums

Tā kā strādāju man ir diezgan maz brīva laika un labu laiciņu nekur nebiju izbraukusi, bet nu ir jauni paziņas, kas spēj izvilkt laukā! Jaunais paziņa ir Orens, kas uzaicināja pievienoties pieskatīt viņa studentus izbraucienā uz Solo, Grodžogang sevu (grojogan sewu) ūdenskirtumu.

Ceļš uz mērķi ir garš, bet skaists. Rīta miegs ātri vien pazūd no prāta, kad izbraucam no Džogdžas, jaunieši bļaustās un dzied un mūsu acīm paveras koši zaļie rīsu lauki un bambusu audzes.

Dažviet var redzēt, ka rīsu tikai gatavojas stādīt, dubļu baseinā ik pa dažiem metriem ir kūlītis ar rīsiem, citviet rīsi gatavojas un ir pašā zaļumā un galu galā dažviet var nedaudz just Latvijas rudeni, kad braucam garām dzeltenajiem rīsiem, kas ir gatavi novākšanai.

Autobuss līkumo augšup kalnainajā apkārtnē, kas paver skaistu rīsu verandu skatu...

Esot klāt jaunieši kā zirņu bars izbirst no autobusa, lai gan viņiem jau ir 19 vai pat 20 gadi joprojām uzvedas kā mazi bērni,kas liek man pašai apšaubīt domu savus studentus izvest ārpus auditorijas, jo viņi ir tieši tādi paši mazi bērni.

Mūsu ceļš ved pie vārtiem, kur ir pirmajam skatam jauki sagaidītāji - pērtiķu bars. Lielāki un mazāki spalvaiņi karājas kokos un izliekas tevi neredzam. Tā ir viņu viltība...

baudot salak :D

Ejot tālāk mums paveras skats ar kāpņu jūru, cik tālu vien redzi ir pakāpieni (kopumā aptuveni 1010, ja pareizi atminos). Lai gan gribas raudzīties apkārt, skats ir jāvērš pret zemi, jo pakāpieni ir nedaudz slideni un kurš gan grib skaistu ceļojumu uz slimnīcu?
Daži pērtiķi sākumā izrādījās sīkums ar to daudzumu tuvāk ūdenskritumam, to bija tikpat daudz cik tūristu, lielāki un mazāki un tādi, kurus ieraugot gribas iesaukties "luču" (jauks - indonēziski), jo īpaši tas attiecas uz pašiem mazākajiem radījumiem. Jāpiemin gan,ka jebkura tuvošanās spalvaiņiem izraisīja kliegšanu un spiegšanu no abiem dzimumiem, jo pērtiķi kā izrādās ir makten agresīvi un galu galā vari palikt bešā, ar nozīmi, ka atņems visu, kas tev ir :D Tā, piemēram, viena jaunkundze izpalika no tikko iegādātajiem salak augļiem, tos ļoti augsti novērtēja spalvainis.

Priecājoties par zvēriņiem, pat nepamanījām, ka esam pienākuši tuvu ūdenskritumam. Skats patiesi iespaidīgs, ūdens masa spēcīgi triecas akmeņos, no skaisti izcirstās klints.
Sirdī trusis,bet varone darbos, soli pa soli lēkāju no akmens uz akmeni, lai tiktu tuvāk ūdenskritumam. Ir lietus sezona un mums par laimi nelija un pat spīdēja jauka saule, bet te, vējam uzpūšot tikām pie dabas dušas, sekunžu laikā izmirkām slapji līdz kaulam, tas netraucēja iet tuvāk šim te un priecāties par ūdens skaistumu un pat sajusties nedaudz veldzējoši, jo neskatoties uz decembra klātbūtni šeit joprojām vidējā temperatūra ir +30C!

šļopenes

Novērst acis no skaisuma, kas vērās apkārt nebija vēlmes, bet kad kādu laiku jau bijām izmirkuši sapratām,ka tas var slikti beigties veselībai un devāmies atpakaļ. es gan paspēju uzņemt daudz daudz bilžu, cerot ieslodzīt redzēto kaut nedaudz. Ne visas bildes gan ir ar dabas skaistumiem
Indonēziešu mīļākie apavi ir nekādi, bet tiem seko šļopenes, flipflop vai kā nu kuram patīk saukt. gan ne vienmēr vai pareizāk lielākoties tās nav labas kvalitātes un ja to dzīves gaitām ir pienācis gals ceļojuma laikā, tad turpat tās arī tiek atstātas un fiksi vien pie vietējās kolas tirgotājas tiek iegādātas jaunas par nieka 8 000 rp. man gan nav ne jausmas, vai pienāk diena, kad plastmasas tupeļu kaudzes tiek savāktas :( kas ir skumji...

Vietējā ēstūzī paēduši pusdienas devāmies pastaigā jebšu tūristu šopingā. Izsalkušajiem tālāk nelasīt :D

Te lūk ir tipisks oleh- oleh (dāvanu) veikaliņš. Attiecīgie ēdieni , sāļāki, asāki un saldāki, ir tipiski šim reģionam protams. Manu maku patukšoja krāsainās bumbiņas,kas karājas bildes vidū. Krāsainais papīrs sevī slēpj žāvētus banānus ar brūno cukuru, mīsktā izpildījumā. Otrs gardums ir kasavas bumbas, kas karājas bildes labajā pusē maisiņos, brūnganas un blakus tumši sarkanas. Kraukšķīgs gardums no rīvētas kasavas (koka sakne) arī ar brūno cukuru.
Vēlāk autobusā visi dalījāmies ar iegādātajiem kārumiem, ar skaudību tiesāju kokosan (jeb rambi kā tos sauc Sumatrā), pie sevis domājot dura, kādēļ es neredzēju kaut ko tik gardu. Kokosan ir augļi, aptuveni vīnogas lielumā, tumši dzelteni. Garšas ziņā varētu salīdzināt ar ērkšķogu, bet nu kudi labāks, svaigs, sulīgs, ne pārāk salds, vietējie gan žmiedza ģīmjus,pieraduši pie saldumiem šis likās pārāk skābs, bet džavanieši vispār mīl ļoti saldas lietas.
Nu tāda maza daļiņa no mana jaukā ceļojuma!

p.s. tagad jaunu opciju izveidoju, labajā malā var klikšķināt uz bildēm, ja paveicas var apskatīt labi daudz foto no nu jau 5 mēnešiem Indonēzijā!