Mēnesis Latvijā

Ir pagājis tieši mēnesis kopš dienas, kad pirmo reizi pēc divu gadu prombūtnes spēru kāju uz dzimtenes zemes. Zinu, ka lielāko daļu interesē, nu cik tad ļoti ilgojies pēc Indonēzijas, bet esot tik ilgi prom, vairāku novērtēju to, kas ir šeit nekā domāju, kā ātrāk tikt atpakaļ.
Pirmās dienas barukājot pa pilsētu vai no pilsētas uz pilsētu vienmēr biju pielipusi pie loga un brīnījos par kokiem un skaistajiem laukiem un viss,kas galvā skanēja: Ai cik skaisti! Un ne jau es vienīgā tā domāju, nesen kādā indonēziešu forumā atradu listi ar pasaulē skaistākajā valstīm un ticiet vai nē, bet Latvija ir pirmajā vietā! Un Indonēzija ir tikai 4.
Esmu satikusies ar daļu savu draugu un senu paziņu un ir prieks runāt latviski un mētāt jociņus un pat izmantot sarkasmu, par ko esmu aizmirsusi  pa šiem gadiem, jo tur jau nav. Tā tas ir īsumā. Tās sajūtas ir joprojām pozitīvas. Pietrūkst cilvēki, kas palika tur, pietrūks sīkumi no ikdienas, kā tā sajūta, kad svelme pazūd pēc lietus gāzes, kamēr šeit ir vējš un savi +13 C :)
Gaidu Latvijas rudeni un šad un tad turpināšu rakstīt drumstalas no sava maģistra arba, par Indonēzijas tradīcijām, varbūt šo un to islāma.

Mazā Indonēzija Vācijā

Nu jau ceļš ir aizvedis līdz Latvijai, bet tas gan nenozīmē, ka par Indonēziju rakstīšu mazāk, rakstīšu tāpat, gan ne par ceļojumiem , bet gan tradīcijām un cilvēkiem, to,kas dzirdēts un lasīts.

ar Wiwin

Bet nu pēdējais stāsts. Pirms atgriešanās Latvijā nolēmu pakavēties nedaudz Vācijā un apciemot senus draugus no vecajām labajām dienām Džogdžā! šajā gadījumā izbijušo kaimiņieni Vivin.

baznīcas tornis, Giessen

Iebraucu nedēļas vidū Frankfurtē pēc 15 stundu lidojuma, vēl ar reibstošu galvu centos aptevrt domu par sevi Eiropā. gaiss šķita svaigāks par svaigu un ielas tukšākas par tukšāku! Pirmo dienu pavadīju izguļot negulētās naktis un pastaigājoties pa mežu. Bija skaisti dzestri silta diena ar viegli lietu, staigāju pa mežu, kur bija dīvaina sajūta, atpazīstot visus kokus un puķes. Tā kā Vācijā biju Ramadāna mēneša laikā vakariņu laiks iekrita gana vēlu, bet katru reizi citās noskaņās. Pirmo dienu gavēni lauzām Gīsenes vienā no 4 mošejām, kas pieder kādai arābu ģimenei. Viņi katru vakaru sagatavo ēdienu Gīsenes musulmaņiem. Ēdiens ir par brīvu, kas ir viena daļa no Ramadāna idejas, dalīties tajā, kas tev ir, dot cilvēkiem, nevis ņemt. Mošeja nemaz neizskatās pēc mošejas, māja kā jau māja, bet ieejas ir atsevišķi sievietēm un vīriešiem, kas ne vienmēr bija tā Indonēzijā.
Otrajā dienā jau biju nedaudz atguvusies no ceļojuma un sākusi aptvērt faktu, ka esmu Eiropā.
 Devos pastaigā pa Gīseni! Tajā ir ļoti jauks botāniskais dārzs, kur var vēsā mierā pastaigāties un vienkārši sēdēt un vērot puķes, ja nav nekā labāka ko darīt. Tādu vietu Indonēzijā nav :/

Tālāk pastaigu turpināju pa Giesenes vecpilsētu, kas pavisam noteikti atgādina Rīgas vecpilsētu, tikai varbūt šeit viņa bija kompaktāka. Vakara noslēgums bija pavisam indonēzisks, kopā ar Vivin draugiem grillējām vistiņas, man gan maza grillēšana tika, biju mazās Raras auklīte :)

Marburg

Sestdien nolēmām doties mazā vai lielākā ceļojumā, plāns doties uz Marburg un tad uz Frankfurti. Margur vecpilsēta pēc Indonēzijas likās kaut kas eksotisks! Staigājām pa mazajiem eiropiešu veikaliņiem, kur katram sīkumam ir sava vieta un visur dekori, dekori. Pilsēta ar savu tik seno elpu nedaudz aizrāva. Bet kopumā viss likās ārkārtīgi pazīstams, piederīgs. Marburgas ielās aizkavējāmies gana ilgi, lai vēlāk skrietu uz vilcienu, kas mūs tālāk jau nogadāja Frankfurtē. Tur tā fiksi starp lielajām celtnēm izšmaucām , jo jau bijām pamatīgi nokavējušās uz konsulāta rīkotajām vakariņām. Indonēzijas konsulāts Frankfurtē cenšas uzturēt ciešus kontaktus ar apkārt dzīvošajiem indonēziešiem , tad nu arī šajā vakarā devāmies uz kopīgām gavēņa laušanas vakariņām. Pasākums gana liels, kopā bija sanākuši pe vismaz 60 cilvēku, ja ne visi 80. Nu nemāku teikt, bet bija interesanti. Indonēziešu pasākumiem ierastās runas,kas ilgst veselu mūžību līdz visi ri zaudējuši sajēgu, par ko vispār iet runa :) tam sekoja lūgšanas un tad jau izēšanās pie riktīgiem Indonēziešu ēdieniem. Mana pedējā indonēziešu maltīte

Tā nu pēc vairākām dienām pavadītām Vācijā ar jaukiem jaukiem indonēziešiem atkal jau krāmēju mantas savā mazajā somā, lai nu jau staigātu pa dzīmtajām ārēm. Esi sveicināta Latvija!

Laimīgu Jauno gadu! Ir iestājies 1429. gads!

Šodien musulmaņu pasaule svin Jauno gadu! Gavēņa mēnesis ir beidzies un ir laiks līksmojiet. Tāpat kā viņi līksmo ar kristiešiem Ziemassvētkos, līksmosim arī mēs ar viņiem Jaunajā Gadā! Lai visiem laimīgs!

3. Ramadans

Ja, 2012 gada Ramadana menesis bija mans treshais pec kartas. Un soreiy nedaudy savadaks. Varbut tadel, ka pedejais un ir sava nostalgijas pieskana, varbut tadel, ka tie ,kas gave ir pasi tuvakie.
Si gada divainiba Ramadana menesi ir ta, ka viss ir atverts, ar to es domaju visas estuvites, lielas un mazas. Ramadanam butu jabut tam menesim , kas musulmanu valstis tiek avadits bey ediena lielo dalu no 24 stundu garas dienas. Bet redz ka sogad vismay Jogjaa ta nav, pie mums visas estuves ir atvertas un pat bez aiskariem, kas nosegtu logus, lai gavetajiem menesis paietu bez kardinajumiem. Bet nu man jau tikai labak, jo es negaveju. :p kas attiecas uz citam Indonezijas dalam, tad atkarigs no iedzivotajiem un religijas. Aceh dala, kas ir Sumatras Ziemelu punkts darbojas Sarijas likums, jeb islama likums, lidz ar to estuves kas strada tiek soditas, jo sarija likuma tas nav atlauts.
Vel jauna noskana sim ramadanam ir naktis. Ta ka sogad dzivoju cita pilsetas dala tieku pie jaunas pieredzes un ta ir modinasana uz sahur jeb brokastim. Tiem, kas gave brokastis ir ap 3 vai 3:30 no rita. Un ir pienemt, ka imams vai kads cits no ciemata laudim iet apkart un modina latinus. Nu ne gluzi ka jus iedomajaties, ies un klauves pie maju durvim, bet nedaudz trakak. Musu areja ir bungu maratons, ir kads barins ar cilvekiem, kam ir vairaki sitamie instrumenti, ar kuriem tad nu tie iet pa rinki musu Sono ciematam, tas ilgs aptuveni pusstundu ap pl. 2 nakti, visa apkartne ir pamodusies. Kas to visu padara vel trakaku ir mosheja, kas ari velak pievienojas un ar skalruni sauc uz brokastim. Kad tu jau ladies miega, kas parasti nenotiek, jo musu puikas ir augsha un ir brokastu gatavoshana un brokastu sarunas, sak skanet rita lugsanu sauksana no moshejas, kas jau ir ap pl 4 no rita. Tada luk naksnina Ramadana laika!
Diena gan rit ka pavisam parasta diena, leni un mierigi lidy pecpudienai, kad skrienam uz veikalu sapirkt edamo un gatavojam vakarinas. sogad vairums dienu edam majas, pashu gatavots, ed cik gribi un cik ilgi gribi. Est taisu es ar Ahasanu, parasti vistinu sacepam krasni, vai kada cita veida, risi un salati. deserts ir obligata lieta, musu majas milakais ir sup buah  jebshu auglu zupa, ari  kolak  ir tiri labs un tuvs :)
Sarunas pie tejas vakaros uzzinu aizvien vairak un vairak par so religiju un tas '' noteikumiem'', bet par to visu jau var klatiene, jo pavisam driz bushu Latvija!
next: iss celojums uz Vaciju, Gießen

1719km moča mugurā. Bali!

mūsu ceļš- sarkans turpceļs un zils atpakaļceļš

Neierasti novēlota ziņa iekš bloga. Atvainojiet! Esmu aizrāvusies ar mantu krāmēšanu un atvadām. Tātad 1719km moča mugurā... ticiet vai nē bet, jā! Nolēmām braukt ar moci uz Bali!

Pacitan pludmales skatā no augšas

 Divi dulli, būtu vēl divi, bet cilvēki mēdz būt aizņemti. Tā nu sanāca, ka mana sena draudzene, Džozīna brauca uz Bali uz konferenci un gribēja mūs dažas meičas satikt, bet nu studentiem lidenei naudas tūrisma karstākajā sezonā ne vienmēr pietiek. Kas atliek- garlaicīgs autobuss vai piedzīvojums ar moci! Izvēlējāmies nr.2!

Austrumu Džavas kalnaines

Izbraucām 2. jūlijā. Ceļā 3 dienas. Izvēlējāmies Dienvidu Džavas lielceļu, kas ved nedaudz gar pludmaļu pilsētām viscaur Austrumu Džavai. Pirmajā dienā tika uzstādīts rekords, 17 stundas, ar maziem pusdienu un vakariņu pārtraukumiem, moča mugurā. 17 stundas cauri kalniem, gar pludmalēm, kalniem, cauri mākoņiem un miglām! 

Pirmā miega pietura bija Lumādžang (Lumjang) , istaba pa 120K un mums bija pilnīgi vienalga, ka pārmaksājām, ne viens ne otrs vairs nevarējām nosēdēt uz moča, sāpēja i pēcpuse, i mugura. Pēc miega saldāka par saldāku devāmies ceļā uz Džember (Jember), kur pavādījām gana daudz laika, veselas 5 stundas, bet tā priecīgi. Apciemojām senu Ibrahima draugu, Papa, no Senegālas, kas Džemberā dzīvo kopā ar savu sievu Lindu. 

Ibrahims, Linda, es un Papa

 Pēc vairāku stundu atpūtas un garšīgām psudienām devāmies tālāk ceļā, nu jau ar galamērķi sasniegt Bali! Pēc pāris stundām veiksmīgi sasniedzām Baņjuvangi (Banyuwangi) kur ostā gaidījām kuģi,lai dotos uz Bali. Mums par nelaimi jūrā bija vētra un mini kuģi neiet tik lielos viļņos, reāli nevar pietauvoties pie ostas un kur nu vēl viļņi jūrā, kas mētātu to tupelīti ne pa jokam. Neviens nezināja,kad varēsim izbraukt. Tad nu ņēmām no moča laukā lietus mēteļus un likām slīpi turpat uz asfalta. Pulsktens jau bija pāri 12, mēs bijām gaidījuši pēc biļetēm gana ilgi un te atkal, miegs nāca ne pa jokam. Pēc pāris stundu gulšņāšanas, tases kafijas un sastaptiem jauniem paziņām beidzot piebrauca kuģis pie ostas un mēs varējām tikt uz klāja. Nieka 40 minūšu brauciena dēļ bijām gaidījuši 5 stundas ostā. Bali iebraucām ap 4 no rīta. Abi noguruši, bet mērķis ir sasniegt Denpasar vai Kutu, ja nē,guļam pirmajā viesnīcā pa ceļam. Un te nu sākās trobeles :D pēc pirmajiem 20km ceļa riepa mocim ir pušu!!! Bali vēl ir nakts, auksts un neviena cilvēka. Nu ko, ejam kājām. Ilgi nebijām gājuši varbūt 5 minūtes, kad uzmanību piesaista rejošais suns no mājas ceļa malā. Mums par veiksmi mājinieki ir jau pamodušies un kā izrādās tur dzīvo arī benkel īpašnieks un fiksi viens salabo mūsu braucamo. Braucam tālāk. Ceļš gar pašu pludmali, kas tik agri no rīta nav nemaz patīkami, zobi klab no aukstuma, vejšs ne pa jokam un gaiss nemaz nav saulītes sasildīts. Braucam aptuveni stundu un vērojam saules lēktu, skaisti! Un riepa atkal pušu! Atkal ejam kājām, šoreiz cits plāns, es eju kājām, Ibrahims mēģina lēnām braukt ar tukšo riepu līdz tuvākajam benkel. Esmu priecīga būt nost no moča un atrasties stāvus pozīcijā, ceļš nav no patīkamākajiem, augšup lejup un ar sāpošu muguru (kas vēlāk kļuva vēl sāpošāka , jo 5 dienas literāri ar moci un aizmugurē sēdošajam tiek visi sitieni no caurumiem cēļā). Bet plus,tieku pie mākoņainām rīsu lauku bildēm un vēlāk arī pie pamatīgas lietus gāzes. Kā man veicas! Gan tieši lietum beidzoties, piebrauc klāt Ibrahims ar jaunu riepu :)

Skats uz mūsu viesnīcas istabu

Ap pusdienslaiku veiksmīgi nokļuvām Kutā, bet, mums nav viesnīcas, riņķojām labu laiku, jo visas ir pilnas vai ar mežonīgām cenām, kā jau tūrisma sezonai pienākas. Bet veiksmīgi tomēr tikām pie prātīgas cenas viensīcas. Atlūzām beigti līdz rītam! No rīta atkal moča mugurā un dodamies meklēt Džozīnu ar Eteli, kas kaut kur Sanurā bauda viesnīcu un pludmali. Atrastas veiksmīgi pēc 2 stundām riņķojot pa Bali :) Visi bijām laimīga, atkal tikšanās prieks aizslaucīja visu nogurumu! Un tā 2 dienas no Kutas un Sanur un atpkaļ. Dzīvojāmies pa viesnīcu, jo diemžēl Džo tika pie ēdiena saindēšanās, tā iet, ka atradinās no Indo virtuves! bet galvenais jau ir pavadītais laiks kopā!

re ku es gulšņājos pie baseina

tirgus

Laiks mums kopā bija īss, katram ir savas aizņemtās dzīves un pēc 2 dienām nedauz skumji šķīrāmies katra uz savu pusi, Etele devās pie draugiem uz Ubud, Džo uz Pačiran turpināt savu pētījumu, lai varētu beigt dooktora disertāciju Kanādā un es... atpakaļ uz Kutu, beidzot pie pludmales! Bet, vienmēr ir kāds bet! Laiks ir sabojājies un pavisam ne silts un patīkams. Mūsu pēdējā dienā Bali nolēmām pablandīties nedaudz pa iekšzemi, jo laiks lietains un tādā pludmalē nav ko darīt. Braucam uz Ubud skatīties tirgu un ziloņa alu! Sākotnējais plāns bija nedaudz tālākie ezeri un kalni, bet apteverot, ka priekšā ir vēl 2 dienas uz moča, lai nonāktu mājās, plānus saīsinājām.

Tirgus kā jau tirgus pārpildīts un ar vājprātīgām cenām, jākaulējas. kaut vai saulenes, kas izkrita no moča bija jāaizstāj un tas paņema veselu pusstundu, no 150'000 IDR tiku pie 30'000, kas vēl ir nedaudz pārmaksāti, manuprāt. Ko darījām? iepirkām dāvanas mājiniekiem :)

ziloņa ala

es un tantiņa ,kas mani svētīja un skaitīja hindu lūgšanas

Dāvanām pilns mocis un devāmies tālāk. Mums īstiem indonēziešu ēdienu mīļiem īstā vieta, kur piestāt bija Nasi Padang , vietējā ēstuve un es pat tiku pie ielūrēšanas virtuvē, kur uz to brīdi tapa čilli mērces. Blandījamies tālāk un nonācām pie " Ziloņu alas". Ala nav slavena ziloņu dēļ, bet gan upes dēļ,kas ir gana liela un tās līkumi atgādina ziloņa snuķi. Ala un tās kompleks ir hindu svētvieta. Pašā alā ir vairāki mini tempļi, kur cilvēki var lūgties un nolikt ziedu ziedojumus un tāpat ir izkalti tādi kā plaukti, kur var meditēt. To gan neviens nedarot tūristu stundu laikā :) Apkārt alai ir izveidots skaists parks, kur var pastaigāties un atpūsties kā arī piedalīties nelielā hindu rituālā, kur es tiku ievilkta un pat nesapratu,ko vecā tantiņa no manis grib.

pie Tanah Lot pūras

 Ar to mūsu dienas Bali bija gandrīz galā. No rīta cēlāmies 4, lai 5 no rīta jau izbrauktu. Gan vēl pēdējais plāns kabatā, noķert saullēktu pie pūras. Jūrā bija bēgums varējām pastaigāties un apskatīt pūru no visām pusēm un vēl ar tās kopēju aprunāties. Turpat zem pūras ir svētais avots, kur ļautiņi tiek aicināti mazgāt seju un skaitīt lūgšanas un neesot no svara vai esi musulmanis, hindu vai musulmanis. Pūra ir labi saglabājusies jebšu pareizāk būtu teikt atjaunota, ar Eiropas fondu palīdzību templis tiek turēts labā formā, lai būtu arī turpmāk svētvieta hindu un apskates obejkts mums, no malas.

laivas

Atvadījāmies no Bali un bijām ceļā mājup. Šoreiz izvēlējāmies Ziemeļu Austrumu Džavas ceļus, kur mazāk kalnu un caurumu. Pa ceļam netīšām nonācām kādā zvejnieku ciemtā,kur varējām apskatīt vietējo zvejnieku laivas. Šādas laivas redzējām arī ciematā netālu no Probolingo, kur tika noturēts festivāls par godu zvejniekiem, lai būtu veiksme un droša zveja. pavisam netālu no Probolingo tad nu arī pārlaidām nakti, lai agri no rīta dotos tālāk ceļā.

viens no skaitākajiem skatiem, tieši pirms Probolingo, kalni aiz kuriem slēpjas slavenais Bromo

Šķiet pēdējā ceļa diena bija vissmagākā, jo abi bijām pārguruši, ceļš bija vienmuļš un garlaicīgs un nonākuši netālu no Solo tikām pie briesmīgākajiem ceļiem Džavā, pilniem ar caurumiem, kur mana mugura dabūja trūkties ne pa jokam.Džogdžā iebraucām pēcpusdienā ap 5. Duša bija vienīgā tīkamā doma, kas arī tika realizēta. Bet ne jau miegs pēc tam veldzēja dvēseli :) vakaru pavadījām ūdenspīpes dūmos, vietējā reztorānā, jauks noslēgums ceļojumam to apspriežot ar draugiem un atceroties visus jaukos, trakos un skaistos brīžus.

kā es Jāņu rīta sauli gaidīju

Šī bija varen traka nedēļa! Pēc vairāku dienu nodarbībām un treniņiem, beidzot esmu kļuvusi par BIPA skolotāju. Tā tāda Indonēziešu valodas mācīšanas fīča, tā teikt papīrs, kas pierāda, ka varu to darīt :) bagais prieks un bagais nogurums. Tam visam klāt nāk lielais Indonēziešu valodas eksāmens, UKBI, ko kārto indonēzieši arī. baigās šausmas, ne eksāmens. Visi eksāmeni liekas tik vienkārši pēc šī. 

Bet ne par to stāts. Vakarā, kad viss jau bija galā saņēmu sms no mammas- priecīgu Līgo! Es tak biju aizmirsusi! Indonēzijā situāciju glābt nav no vieglākajiem uzdevumiem,alus sasodīti dārgs, pīrāgus nav kas cep un siera nav! Kur nu vēl garās dienas, te cauru gadu viens un tas pats... bet.... sauli gan izdomāju sagaidīt, tā jau nu gan nav citādāka, aizceļos līdz Latvijai un pateiks čau no manis :)

Tapa ideja kā māja- Borobudur! Ideju pasvieda kolēģīte no Džakartas- Srisna.

Biļete uz saullēktu ir VIP! VIP, jo sasodīti dārga, man ar visu vietējā statusu ~12ls! (parasti ap latu ). Srisna tajā rītā čekojās laukā no viensīcas un tā nu sanāca, ka bija ne tie papīri un vispār, kavējāmies. VIP ieeja borobudur ir no viesnīcas, tur mūs brīdina,ka līdz saullēktam 10 minūtes! A parks ta liels.... skrējām! Pa vidu skaistās rīta blāzmas bildes un skrienam, augšā pa kāpnēm. 

Tur jau bariņš ar tūristiem, daži, kas bildējas, daži meditē. Bet visi bauda ārprātīgi skaisto skatu!

Vārdos grūti aprakstīt, tāpat bildes gribētos, lai ir dzīvas! Saule lec tieši starp diviem vulkāniem un izskatās kā prožektors. lec lēnām, pavisam nesteidzoties, pamazām atklājot miglā paslēptos kokus un sīkās tempļa detaļas. Neesmu redzējusi neko skaistāku savā dzīvē. Sajūta nedaudz sireāla būt šajā simtiem gadus vecajā templī, vērot šo dievišķo dabas parādību, es nebrīnos kādēļ templis ir šeit, tāds miers un skaistums, grācija! Budistu gaumē... un nedaudz sireāli skan saucieni no mošejām  uz pirmo musulmaņu lūgšanu. Bet skaisti. Ir tā vērts!

Jāņu rīta saule biaj sildoša un mīļa, jaukas dienas vēstnese. Sveiciens no Budas!

kā es gāju kaulus skatīties

Nu tā man gadījās, ka izmežģījās celis mājās.... jādodas uz slimnīcu! Aizdevos uz vienu no lielākajām slimnīcām, kāda mums te ir. Kādu stundu gaidīju reģistrāciju pie daktera, kas notiek 2 dažādās ēkās , kas, protams, ir super ērti un patīkami, ja īsti nevari paiet. Tas viss ir ok, jo pēc tam sekoja vēl kādas stundas atpūta ārsta (u) kabineta priekšā. Novēroju, ka ārstu plūsma notiek no kabineta uz āru nevis otrādi. Man radāss jautājums, vai viņi vispār strādā... Kad beidzot tiku iesaukta iekšā, telpa ir pilna ar dakteriem, vairākiem, aptuveni 6. Tieku ekzaminēta uz galda, ko vēro pārējie pacienti un kamēr dakteris skaidro, ko man darīt , pa vidu arī konsultē blakus sēdošā ārsta pacientu. Visbeidzot man tiek rakstīts nosūtījums uz rentgeniem un nosūtījumu nez kādēļ raksta urologs (WTF!), bet var jau būt, ka nav liela skāde, jo nu urīnpūslis no ceļa nemaz tik tālu viens no otra nav.

Dodods uz rentgenu!

Šoreiz tik ilgi nebija jāgaida :) atver durvis 3 zilie halātiņi un sper ārā jokus, kā tikuši pie baltās, kas nemāk indonēziešu valodu. Un kā vēl māku! Smaidi pazuda. Tieku noguldīta uz galda, tiek uztaisīta pirmā bilde. Viss ok. bet tad... saskrien bars ar zilajiem halātiņiem un balts halātiņs tur nmosūtījuma lapu un ir saraucis pieri. redz, rentegnalogs nezina, kā uztaisītu manu patellas 30% rentgenu.... KO es dar? Es skaidroj' viņam ,kas jādara :D nu Dr. Strīķe veiksmīgi tika pie saviem rentegniem un devās atpakaļ pie dakteriem. 

No 6 bija palicis tikai viens, kas iesauca uzreiz un lika man sēdēt un klausīties, kā viņš apsriež vēža diagnozi ar savu pacientu. Nudien iedvesmojoši. Kad nu beidzot viņš skatās uz maniem rentgeniem, jautajumi par veselību izpaliek, redz svarīgāk ir noskaidrot vai esmu precējusies un cik auksta ir mana valsts! Jā, te jāpiemin,ka šamējo satiku pirmo reizi, ekzamināciju veica cits ārsts, tad jau laikam vietā ir kārtīga iepazīšanās.

Visbeidzot diagnoze- izmežģīts celis, jo tas bija manā prātā. Redz, mēs domājam, ka izmežģīsim celi un tad tas arī notiek. Visa problēma smadzenēs! 

Nākamreiz iešu pie neirologa, ja salauzīšu kāju.