akmens, šķēres, papīrs

Akmens, škēres, papīrīts, viens , divi, trīs!

Visiem ļoti labi zināma spēle. Te arī tā ir pazīstama, bet spēles "dalībnieki" ir citi: zilonis, cilvēks un skudra.

Zilonis - īkšķis
Cilvēks - rādītājpirksts
Skudra - mazais pirkstiņš

Kas ko uzvar? Zilonis uzvar cilvēku, jo lielāks, bet tas zaudē skudrai! Kādēļ? Jo skudra ir maziņa un pa ziloni var uzrāpties līdz viņa ausij, ielīst galvā un sakost smadzenes un zilonis ir pagalam!
Cilvēks kā jau minēts zaudē zilonim, bet uzvar skudru, jo var to nospiest.
Skudra savukārt kā jau tagad zināms uzvar ziloni, bet zaudē cilvēkam, jo cilvēkam patīk nospiest kukaiņus un šķiet cilvēkam ir pārāk kutelīga āda, skudra nevar paspēt tikt līdz ausij!

Lau jautra spēlēšana!

ķermeņa grādi

Sākoties lietus sezonai visi mani vietējie draugi sāka uztraukties par veselību, jo redz paliekot vēsāks (ha! kurā galā?), dažiem no viņiem jau draugi Idul fitri svētkus gaidot bija nosūtījuši dāvanas ar veselības dzērieniem "masuk anjing" (lit. gaisa ieiešana, redz, ir ticējums, ka cilvēki saslimst,kad tajos ienāk gaiss un neiet ārā, līdz ar to tie pārvēršas par baloniem, aizlido vai vienkārši pārsprāgst). Arī mani draugi kā suvenīru Borobudur ieteica iegādāties Bandrex veselības dzērienu (pulveris no dažādām saknēm). Tajā brīdī smējos, patiesi nevarēju saprast un joprojām nevaru kā cilvēki pamanās saslimt!?!

Mistiskā veidā arī es sāku justies ne visai labi. Izskraidīju pa kaimiņiem, termometra nevienam nebija, līdz ar to devos uz tuvāko aptieku "K-24". Atvērta 24/7, kas ir debešķīgi, uz vietas ir ārsts, kas sniedz konsultāciju, ja nu gadījumā esi pa slinku, lai aizdotos uz aikāsāp privātpraksi vai uz kādu no daudzajām slimnīcām (10 minūšu rādiusā ap manu māju ir 3) vai vienkārši apjūc zāļu klāstā. 

Pāris minūšu laikā es tiku izjautāta par simptomiem un manā priekšā tika noliktas zāļu paciņas. Te gan topošajiem tūristiem, paņemiet līdzi vārdnīcu, jo atšķirībā no slimnīcas te ar jums neviens angliski neauklēsies! par aptuveni 2ls tiku pie zāļu paciņām un termometra.

Te nu sākas smagākais, slimošana tropos ir mokoša. Ja manā dzīvē gadīsies saslimt esot Ziemeļos, apsolos nečīkstēt un izbaudīt cik vien var. Jo kas notiek. Ķermenis apjūk, tev ir drudzis, tātad tu salsti, bet ārā un istabā ir +30 grādi,ko nu iesākt. Negribas salšanas sajūtu, tad nu esam pilnā pidžamas ekipējumā un zem segas, tiek atrasts arī pielietojums aviokompānijas dāvātajām zeķēm... slimošana parasti ir ar svīšanu, bet jāatzīst, bija vēlme ietīties dvielī, jo ir karsts tāpat svīsti un tad vēl segs un viss cits... haha, nu jau liekas smieklīgi, bet jāsaka, ka veselu nedēļu naktīs mocījos ar atkarību no salvetēm un ne jau iesnu dēļ (tā tik vēl trūka).

Un, protams, pēc tādas svīšanas tiek konstatēts faksts, ka ar apkārt virmojošo aromātu sabiedrībā nevar rādīties (tā starpcitu ir jāiet uz darbu!). Tātad duša. Šī ir stāsta nepatīkamākā daļa, jo karstais ūdens ir 5 zvaigžņu viesnīcu ekstra. Auksta duša, kamēr esi slims. Mmmmm.....

Viens labums gan no šī visa, cilvēki uz ielas neskatās vairs šķībi, jo tāpat kā visi tev ir šallīte un jaciņa (+30 C).

Savu nedēļu esmu nomocījusi, nu jau ir daudz labāk, bet šī nebija pieredze, ko vēlējos šeit iegūt!

P.S. Merapi ir nomierinājies, aktivitātes ir mazinājušās. Nākamais par ko dzirdēsiet ziņās ir plūdi Bali. Tur traka lietus sezona...

Gardēžiem....

Ēdiens ir ļoti liela daļa no kultūras un jo īpaši Indonēzijā.

Indonēzieši saka, ka viņi nav ēduši ,ja ēdienreizē nav bijuši rīsi, tas nozīmē, ka rīsi ietilpst katrā ēdienreizē, tai skaitā brokastīs. Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz dažādu rīsu veidu šeit var atrast! Un tik vienkārši, jo kā agrāk rakstīju ēstūši ir uz visiem stūriem un pats jaukākais, ēdienu gatavo tieši tev un ja gribas mājās, tad tas smuki tiks iepakots papīrā līdzi ņemšanai (sebungku).

Nasi putih - balti rīsi. Vārīti rīsi. Tejau saprotams, ka "nasi" nozīmē rīsi, precīzāk gatavoti rīsi.

Nasi uduk - rīsi ar kokosriekstu pienu. malaizijā var atrast ko līdzīgu. Parasti to ēdu kopā ar ceptu vistu, tempe vai tahu. Ir ļoti viegli pagatavot. Tipisks Džakartas ēdiens, šeit to parasti pārdod vēlu vakaros.

Nasi bakar ar olu

Nasi bakar- nāk no Rietumu Džavas. Ir dažādi veidi nasi bakar. Katrā vietā var atrast savu veidu. Rietumu Džavā parasti pasniedz kopa ar zivi - peda. Rīsi ir ietīti kopā ar garšaugiem un grillēti. Rīsi iegūst pavisam citu garšu.

Nasi bogana - nāk no Bali. Līdzīgi kā nasi bakar, bet rīsi netiek grillēti. Klāt ir vārītas vistas gabaliņi, ola un asas vistu iekšas (sirds, aknas, šķilvīši) ar kartupeļiem.

nasi kuning

Nasi kuning - dzeltenie rīsi. Tos var nopirkt uz ielas, bet ja tos gatavo mājās , tad tikai uz svētkiem - dzimšanas dienām vai, kad tiek pabeigta universitāte. Tas nav saldais ēdiens. Parasti tiek veidota tāda kā piramīda. Klāt pasniedz to pašu ko pie nasi bogana.

Nasi goreng kampung - cepti rīsi ar sīpolu, cilli, sāls un indonēziešu garšaugi. Parasti klāt ir arī gaļas bumbiņas vai desa (koši oranžā krāsā, lai kas tā par ķīmiju arī būtu). Pasniedz ar krupuk- rīsu cipšiem ar zivs garšu.

Lontong - rīsi, kas ir gatavoti banānu lapā, rīsi tiek ietīti tajās un vārīti jeb tvaicēti aptuveni 8 stundas.

Praktiski visus ēdienu pasniedz ar rīsiem. Ir dažādi piedevu ēdieni, tā piemēram Džokaharta ir slavena ar  gudeg, kas ir gatavots no Jackfruit (auglis), ēdiens ir diezgan salds.
Rīsi ir arī pamatsastāvdaļa dažādu veidu soto. Soto ir kaut kas līdzīgs zupai.

Džakartas soto ir soto betavi- sastav no govs orgāniem, gaļas un viss ar kokosriekstu pienu, pievienojot tomātus un kartupeļus.

Soto Bandung sastvāv no baltā bihun (rīsu nūdeles), vistas un pupiņu dzinumiem.

Ja ir nogurums no rīsiem var ēst nūdeles. Tas ir 2 veidu, vārītas vai ceptas. Jums vajadzētu redzēt " roltonu" kalnus veikalos :D Šeit protams ir cita firma, bet ohoho, cik to te ir daudz. Uz ielas var arī atrast ēstūžus, kur var iegādāties ātrās nūdeles :)!

Tatad ir nūdeles kādas mēs pazīstam un rīsu nūdeles, ko sauc par bihun. Bildē redzams mans mīļākais ēdiens - bihun goreng: ceptas nūdeles ar dārzeņiem, vistas gabaliņiem, gaļas bumbiņām un olu. Tapat kā rīsiem, arī nudelēm ir dažāda veida piedevas!

ceptas rīsu nūdeles ar piedevām

Ja iet runa par gaļu, tad ļoti populara ir vistas gaļa (ajam). Katrai provincei ir savs vistas gatavošanas veids.

Ajam goreng kalasa - centrālās Džavas ēdiens. Ēdiens ir līdzīgs ceptai vistai, bet ir diezgan salds, jo tiek izmantota saldā sojas mērce.

ajam talivang

Ajam talivang no Lombok - ļoti asa vista. Šim regionam ir raksturīgi asi ēdieni. Vista ir cepta un tad tiek pievienota pasta, kas sastāv no īpaša cilli un sīpola, ķiploka un tomatiem, piedevas samaļ kopā un ar šo pastu apklāj vistu, tas padara vistu ārkārtīgi asu.

Ajam richa richa no Manado, ļoti līdzīgi iepriekšējam ēdienam, bet atškirība ir tāda, ka ēdiens jau tiek gatavots kopā ar cilli.

Opor ajam no Padang- vista ir varīta ar garšvielām, pasniedz kopā ar zupu, kas sastav no buljona un kokosriekstu piena.

Pepes ajam no Rietumu Džavas- vista ir grilleta banānu lapās kopā ar spēcīgām garšvielam, piemēram baziliku.

opor ajam

Ajam penjat no Austrumu Džavas - cepta vistu, bet vista tiek saspaidīta, nu gluzi kā kartupeļu biepzutra, piedeva ir cilli. Parasti pasniedz akmens šķīvī.

Mans iemīļotākais ēdiens ir sate- vistu gabaliņi uz iesmiem ar zemesriekstu mērci :) gardi. Man šķiet gards viss, kas saistās ar attiecīgo mērci. Slaveni ir saucamie Džakartas salāti gado-gado, kas ir kāposti, asni, tofu, lontong, gurķi un vēl šis tas, atkarībā no variācijas ar mērci. Ar šo mērci pasniedz arī Siomay, kas ir ķīniešu ēdiens, tādēļ par to šeit nē.

rujak tapšanas procesā

ir jau vēl vesela kaudze lietu, ko te var atrast ēdienkartē. Es vēl īsumā iemetīšu šo un to par saldajiem ēdieniem. Džavanieši ir saldummīļi, tādēļ liela daļa ēdienu jau tā ir saldi,bet nu deserti arī eksistē. Vispopulārākais deserts ir augļi :) ar augļiem var variēt un tad sanāk augļu salāti, ko šeit var sastapt divos veidos - lotis un rudžak. Augļu salātos ietilpst ne visai gatavs mango, ananass, papaija, gurķis, "ūdens āboli" un vēl šis tas, kas tiek pasniegts ar asu mērci, kas ir zemesriekstu mērce ar vairāk čilli un īpašiem etiķiem. Lotis nozīmē to, ka augļi ir lielos gabalos, bet rujak, to, ka mazos un jau sajaukts kopā ar mērci!

es zaļais banāns

Inodnēziešu, šķiet populārākais saldais ir "es", kas nozīmē ledus. Ir neskaitāmi veidi es, bet pamatā tas ir sviags kokosrieksts ar želeju konfektēm, kādu augli, sīrupiem un daudz ledus. Jāuzmanās no kombinācijām, es var tikt pasniegts pat ar peldošu maizi tajā. Vissaldākais no es veidiem ir "es zaļais banāns". Sastāvdaļas man visas nav zināmas, bet šķiet, ka pamats ir rīsu un kokosriekstu piena masa, sīrups un banāni, kas ir ietīti zaļā želejā. Man personīgi tīri labi iet pie sirds "Es campur", kas nav tik salds un viena no sastāvdaļām ir kafijas sīrups.

putu

Bildītē ir ielikts "putu".Gatavots ir no rīsu miltiem, kas sajaukti ar brūno džavas cukuru un tad tvaicēts dažas minūtes banānu lapā. Viegla uzkoda :) Rīsu milti tiek lietoti ārkārtīgi bieži saldumu pagatavošanā, piemēram tādi pazīstamākie ir klepon, onde-onde un kue-ku, visu pamatā ir rīsu milti, tikai atšķiras gatavošanas veids, var vārīt eļļā, ūdenī vai tvaicēt. Izejviela viena, bet garšas atšķirīgas.

Es personīgi ēdienreizi noslēdzu ar svaigi spiestu sulu, te citu sulu vienkārši nav iespējams iegādāties :) vai arī eksperimentēju ar kaut ko koši zilu kā, piemēram, POP ICE ar melleņu garšu , košākā krāsā ir Fanta, sorry, bildes nav , sajutos dīvaina izvelkot kameru un cenšoties noķert fantas košās ķīmijas krāsas...

ceru, ka īpaši nesakārdināju un ja nu tomēr, tiksimies pie kopīga vakariņu galda, palutināšu :)

Vulkāns

Merapi 26.10.2010

Šī ir traģēdiju pilna nedēļa. Visā Indonēzijā notiek traģēdija pēc traģēdijas, ir izvirduši vairāki vulkāni, zemestrīces seko zemestrīcei un arī cunami ir pievienojušies kompānijai.

Tā nu ir sanācis, ka es dzīvoju vulkāna Merapi pakājē,bet ja noprecizē tad aptuveni 30 km no paša kalna. Pagājušajā nedēļas nogalē Džogdžā tika pasludināts trauksmes stāvoklis, Merapi gatavojās izvirst kuru katru mirkli. Jāsaka, ka ne visai omilīga sajūta - zināt, ka teju teju notiks kaut kas, ko nevar kontrolēt. Uz savas ādas arī jutām to, ka nebūs labi. Visā pilsētā laika apstākļi izmainījās uz ārkārtīgi karstu un spiedīgu laiku. Vēl jo vairāk varēja just trauksmi cilvēkos un ne velti, šeit dzīvojošo cilvēku pieredze ir bijusi smaga. Pēdējā reize,kad izvirda vulkāns , 2006. gadā, bija smaga. Visi gatavojās vlkāna izvirdumam un tā sekām ap kalnu, bet neviens neiedomājās, ka vulkānam var sekot zemestrīce un tā diemžēl nebija epicenrā, bet gan Dienvidos no kalna. Bojā gāja 70 tūkstoši cilvēku. 

Merapi 29.10.2010

Šoreiz katastrofa ir pārciesta mierīgāk, ja to tā vispār var saukt... Merapi izvirda arī šonakt, katru reizi par to liecina zemestrīce pirms tam, ko jūtam arī mēs. Ja kāds uztraucas par lavu, tad tā apstājas aptuveni 15km no kalna parasti.
Domājams,ka upuru skaits nav zināms, līdz šim šeit miruši ir aptuveni 30 cilvēku  no karsto vulkana mākoņu apdegumiem. Gaiss izvirduma laikā ir sasniedzis vairāk kā 300 grādus pēc Celsija.
Cerams, ka šīsdienas izvirdums bija pēdējais un es mierīgi varu doties atpūsties no pilsētas drūzmas...

bildes http://www.boston.com/bigpicture/2010/11/mount_merapis_eruptions.html?ref=nf

Zvaigžņu slimības alerģija

Man ir alerģija. Man ir alerģija no būšanas bule. Nav zāļu pret to un no tā nevar izbēgt un par to nevar aizmirst. Lai kurp tu dotos ir kāds kas atgādina, mazi bērni kas sauc tevi par belande vai londo, rikšas, kas, lai gan tu saki nē, turpina piedāvāt braucienu, tikai tādēļ, ka tu esi balts, tātad izlepis un bagāts... puikas un vīrieši, kas pievērš tev uzmanību tikai tādēļ, ka tev ir cita matu krāsa un ādas krāsa, tu varētu būt ļaunākais, riebīgākais cilvēks uz zemeslodes, bet tevi te dievinās tikai dēļ būšanas bule.

Tu no malas varētu smaidīt, teikt, tie tak tikai cilvēki, priecājies, ka tev ir tāda piekrišana un tas jau ir tikai rikšu darbs, viņi pelna naudu utt. Bet ja tas ir katru dienu un ik sekundi,kad tu neesi viens? Dažkārt gribas būt pelēkajai masai, neredzamam spokam. Dažkārt gribas būt tikai cilvēkam nevis bule. Bule ir kas īpašs, tu esi citplanētietis, tādu nav daudz. Kā šķirnes kaķis, kurš ir dārgs un alerģisks pret visu un visi sev tādu nez kāpēc grib un ja tev tāds ir tad tevi apskauž visi. Mēs esam savu "draugu" šķirnes kaķi, mūs vadā uz izstādēm, lai izrādītu, redz kas man ir! Tevi sauc par labāko draugu, lai gan nezina neko par tevi un tevi aicina būt sev blakus, lai gan nemaz tur neesi vajadzīgs. Šī sajūta nepamet un tādēļ ir tik grūti būt draugam kādam šeit , jo tu nezini vai esi draugs vai tikai  bule.

par vīriem un sievām

Randiņi te ir diezgan populāra padarīšana un īpaši neatšķiras no Eiropas, kas mani pārsteidza - arī vecuma ziņā. Vakar biju savā skolā un tur meitenes par boyfriendiem runāja, viņām ir tikai 13... bet nu šeit es domāju 99% pienāk tā diena, ko sauc par kāzām. Gan vīrieši, gan sievietes dzīvo ar šo apziņu, ka apprecēsies, ko šķiet Eiropā tik bieži nedzirdēsi, ir tak tik kārdinoši varianti kā mūžīgais hipijs, karjeras dzinējsuņi un visbeidzot veicpuišu/meitu raibā dzīve! Kāzas te ir diezgan saprātīgā vecumā, nu tā ap 23-25 un uz vienām arī es biju!

Tradīciju džavaniešu kāzām ir daudz un dikti un ne jau visas es zinu, varu tikai padalīties ar to, kas lasīts un dzirdēts.

Vispirms jau laikam no mūsu ekonomiskajiem prātiem varētu nākt jautājums, cik tad izmaksā kāzas. Te es biju pārsteigta, valstij, kur ir tik daudz nabadzīgu cilvēku un kur viss ir diezgan lēts, kāzas ir ārkārtīgi dārgs prieks. 200 miljoni ir tādas pieticīgas kāzas pašiem tuvākajiem un tādas kāzas nav goda lieta rīkot! Es pabiju tādās, kur līgavu savu mūžu nebiju redzējusi,tātad aicinam visus ko vien varam uzaicināt. Pie tam šiki, kāzas ar bulē piedalīšanos!

Šķiet visvairāk aizņemta ir līgava. Viss sākas ar lulur es to sauktu par vannošanu. Jaunajai sievai ir laiks kopā ar savas ģimenes sievietēm un laiks skaistumam. Lulur ir spa procedūra, kuras laikā līgava tiek masēta ar kokosriekstu eļļu, ziediem, vannota aroma vanās utt. Tas tiek darīts 40 dienas pirms  kāzām. Un pēc tam jau arī tiek veikta vesela kaudze skaistuma procedūru, ejot uz savu akupresūras seansu, pamanīju, ka tiek piedāvāta arī vagīnas aromatizēšana un vēl šadas tādas procedūras par ko man nav ne jausmas!

Kas attiecas uz pašām kāzām, tad nu nesagaidīsiet jautrus stāstus no manis. Kāzas ir garlaicīgākais pasākums uz kādu es šeit esmu bijusi un es biju uz interesantāko daļu. Tātad kāzas tā normāli ir 2 dienas. Pirmajā dienā pasākums notiek līgavas vecāku mājā, un tā ir tāda kā pirmskāzu ballīte ar ne tik dauzd viesiem un viss ir par godu līgavas vannošanai. 

kāzu viesi

Visi uz pirmskāzu pasākumu ierodas vai nu ar dāvanām vai ar naudu. Dāvanas ir simboliskas, piemēram  rīsu kūka simbolizē laulības ciešumu. Dāvanu kaudzē redzēju arī gaili un dāvanu pakas ar kosmētiku,kurpēm ,drēbēm, traukiem utt. Pie mājas ir uzcelta nojume, līgava ar vecākiem un tuvākiem radiem ir mājā iekšā dzīvojamā istabā, kur notiek visas runas, pārējie viesi ir ārā. Pieminēju runu, to ir daudz, aizņem aptuveni 2-3h, nu kamēr visi novēl un pasaka to labāko! Kad runas ir beigušās, tiek vannota līgava! Taču kamēr viņu gatavo, mēs tiekam pie uzkodām, tējas un kartona kastītes, uz kuras rakstīts kaut kas līdzīgs "Priecīgu vannošanu"... Kastītē ir tofu siers, bulka un kūciņa. Labu apetīti. Viņi mīl tās kastītes!

Līgavu ieved vecāki, nosēdina un sāk tēvs, tad turpina māte. Katrs aplej līgavu ar 3 kausiem puķūdeņa, bet smuki smaržojoša :P Kad vecāki beiguši, tad tiek sauktas visas tantes. Tās kas vecākas īpaši nesaudzē meitenes grimmu un seju, ja jau vanno, tad vanno un kārtīgi nolaista, kā jau pēc senču tradīcijām pienākas. Kad tas padarīts mamma ņem kausu ar kārtējo puķūdeni un lej, lai meita var nomazgāt rokas un kājas. Kadarī tas ir galā kauss tiek sasists laimei un līgavu vecāki pārceļ pāri lauskām. Vannnošanās beigusies un nu visi var ēst, kas šiet ir svarīgākais moments vienmēr!

Pasākuma sākumā viesiem tiek izsniegtas māla monētas, tās tad nu liekam lietā pašās beigās. Dodamies pie līgavas vecākiem un šamie tad nu notirgo par monētu pirmskāzu dzērienu, kas sastāv no 2 daļām. Apakšā ir rīsu dzēriens, salds pēc velna, ar visiem rīsiem, nu tāda kā ļoti šķidra putra, šķiet, ka arī kokosriekstu piens ir klāt un tad pa virsu uzlej džavas cukura sīrupu vai ko tamlīdzīgu. Kaut kas nebaudāms, bet lai jau būtu..

.

Otrā kāzu diena sākas agri, tāpat kā pirmskāzas. nav nekāds brīnums, ja ielūgumā būs rakstīts 8 no rīta!!! Te gan nebūs daudz ko stāstīt, jo pasākums ir pavisam vienkāršs - visi sanāk, sveicinās, tātad spiež rokas, saka runas, fotogrādējas un beigu beigās paēd. Kas šķiet ir mūsdienīgi, patieis tradicionālām kāzām šis iir noslēgums, pirms kura ir kaudze ar tradīcijām(piemēram pāris apsēžas tēva klēpī un ja tēvs jūt,ka abi ir viena svara, tad mīlestība ir vienlīdzīga). Kāzas beigušās. Pati ceremonija ir papīru parakstīšana pilsētas Domē vai tamlīdzīgā iestādījumā.

pic by Iryna Nabytovych

Jāpiebilst,ka man ir žēl jaunā pāra, kas ir ietērpts džavaniešu tradicionālajā tērpā un tādā pavada visu procesiju. Tērps gan sievietēm gan vīriešiem sākas no "svārkiem", batikas auduma gabala ,kuru notin cieši cieši, tad sievietēm seko korsāža, kas ir kaut kas līdzīgs platai elastīgajai saitei, tai pa virsu aptin vēl batiku un tad seko blūze. Vīriešiem pēc svārkiem nāk žakete ar jostu un cepure. Tas viss ir skaisti, bet ir ļoti karsti un nav iespējams pakustēties, solīši ir 4x mazāki kā parasti un kur nu vēl doma par sēdēšanu... saku no personīgās pieredzes!

Tādas tās kāzas. Vienā no savām virtuves/vakara/meiteņu sarunām noskaidroju, ka saderināšanās un laulību laušana ir liels negods un to te neviens negrib tādēļ tas notiek ārkārtīgi reti. Zeme, kur ir "viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām", par laimīgi sīkumos nezinu, bet cilvēki te izskatās apmierināti ar dzīvi un būdami ļoti atklāti cilvēki nekad nesūdzas par to kā ir.

Ausīm prieks

Priekš brīvdienas esmu pamodusies nepieklājīgi agri, bet tas nozīmē tikai to, ka man beidzot ir laiks piesēsties un kaut ko uzrakstīt.  

Starpcitu, bildes būs vēlāk, jo man viņu nav,kamera ir saplīsusi un atļaušos spērt bildes no saviem kompanjoniem. Šīs aizņēmos no interneta :p Pacietību, dārgie!

Esmu atklājusi, ka šī ir kultūras dzīves paradīze. Notiek daudz kas, tik bieži, ka pat nākas izvēlēties uz ko iet un ko nē! 

Sērferi  Stīvens  (Singapūra), Maja (Indonēzija), Mets (ASV), es un Irina no Ukrainas

Diezgan daudz laika pavadu kopā ar dīvānu sērferiem (couchsurfing.org), kopā vakariņojot, apmeklējot pasākums utt. Jautri cilvēki, vienmēr gatavi kaut kur doties, kaut ko darīt. Mājās sēdēšanu nav viņu hobijs.

Fanoju par Gianu (saksafons) un Deniju (bass)

Savus pirmdienu vakarus veltu džezam. Katru pirmdienu te ir koncerti ar vietējiem un citu pilsētu censoņiem! Vieta saucas Kompas. Galerija - džeza centrs. Katru pirmdienas vakaru sasēžam uz paklājiņiem pie skatuves, jo tie ir ērtāki par krēsliem. Mums ar Irinu jau ir sava vieta un šķiet regulārie apmeklētāji zin, ka mēs tur sēžam. mieklīgi, ka visi parasti sēž diezgan cieši viens pie otra, bet mums ir atvēlēta diezgan liela platība :D Pateicoties šīm primdienām ir arī iegūti daži draugi,kas padara visu džeza padarīšanu vēl patīkamāku. Šeit skanošais džezs nav no izcilākajiem, jo pārsvarā spēlē entuziasti , bet gaisā virmo kas īpašs , šķiet tādēļ, ka uz skatuves esošo cilvēku sirdslieta ir mūzika un viņi izliek visu šo 3 stundu laikā...

Centru veidoja šādu māju komplekss

Kuram gan nepatīk baudīt mūziku? Tad nu sarosījās arī daži no mana kursa, precīzāk Kerola, kas ierosināja kopā doties uz Mata air 2010! Mūzikas festivāls ar tēmu - sargāsim dabu. 3 dienas ciematā netālu no Semarang. Nav divu domu, braucam! Festivāla atklāšana bija jau piektdienā, tādēļ uzreiz pēc batikas nodarbībām sēdāmies transportā uz Semarangu.  Protams, tieši piektdienas rītā ieslēdzot kameru, lai pārbaudītu baterijas, tā izodmā nestrādāt, bet ok,, dzīvojam tālāk!
Kompānija gana liela, lai nebūtu garlaicīgi - es un Džozīna (Kanāda), Kerola un Denī (ASV), Lūkijs no vietējiem, Dženija un Šerola (Anglija) un Selīna (Šveice). Pus ceļu nogulējām, jo nedēļas slodze universitātē ir diezgan pamatīga... pa ceļam domāju kā nu būs tādā festivālā. Acu priekšā iedomājos, pļavu, kur jau ir nomīdīta zāle ar džingļiem apkārt un no bambusiem saslietu skatuvi. Ha, te jums bija, pļava, nekā. Lielākie maldi kādi var būt. Festivāls notika pasakainā vietā, ko sauc par Kampung Seni,latviski būtu mākslas centrs.

Viens no festivāla organizatoriem

Par ieeju samaksājām 20 000, kas būtu mazāk kā 2 ls, kuros iekļāvās, naktsmītne (turpat bija saceltas 3 milzu teltis), maltītes 3 x dienā un workšops, protams arī visi koncerti! Iekārtojušies vienā no teltīm, devāmies vakariņot! Šajās 3 dienās ēšanas ziņā dzīvoju kā vietējie, rīsi, rīsi un vēlreiz rīsi! Nu vismaz bija garšīgi! Jutāmies patiesi labi, jo beidzot bijām vietā, kur uz mums neblenza kā uz bulē, bet gan kā uz savējiem! īsti neesmu pārliecināta kā var saukt Latvijas dabas aktīvistus, bet šeit tie viennozīmīgi ir panki, kas no pirmā skata var izskatīties nedaudz baisi, notetovēti no galvas līdz kājām un, protams, dredi, kas ir diezgan izpūruši, pīrsingi visās malās. Bet nu visiem labi zināms, ka ārējais paskats par cilvēku maz ko liecina. Ļautiņi visnotaļ jauki un pavadījām daudz laba laika kopā priecājoties par dzīvi.

Pirmā vakara programmā bija tradicionālās dejas. Dejoja jaunieši ar tādiem kā zvaniem pie kājām, deja ar mūziku apvienotas vienā! Gribējās lekt kājās un pievienoties. Viņus nomainīja mūziķi ar tradicionālās un mūsdienu mūzikas performanci, kam sekoja tradicionālais leļļu ēnu teātris, ko sauc vaojang vai tamlīdzīgi. Šis gan bija modernizēts iestudējums, vismaz tēmas mūsdienīgas tik daudz varēju saprast, jo nu leļļu pavēlnieks pārsvarā lietoja džavaniešu valodu, ko es diemžēl nepārzinu nemaz! Viņs gan bija profesionālis visās jomās, jo pat nesaprotot textu, varēja izsmieties!

Vakaru noslēdzām ar sarunām un mūziku pie telts  un ne visai saldu miegu, jo kurš gan guļ festivālu laikā?!!! Un protams, ka no rīta nekāda gulšņāšana, šeit , ja tu celies 7 jau esi pieskaitāms sliņķiem. Ap to laiku tika ieslēgta skaļa romantiska mūzika (to te klausās no rītiem, kaut kas līdzīgs Backstreetboys) un viens no pankiem komandēja pārējos uz rīta airobiku. Mēs tikmēr miegaini dzērām vietējo organisko kafiju un gremojām ceptus čilli rīsus (brokastīs!!!). Diena bija diezgan mierīga, sadalījāmies grupās , lai diskutētu par festivālam veltītajiem jautājumiem. Tad arī iepazinos ar vienu no organizētājām, kurai kā izrādās saknes Latvijā, nu izskatījās arī pēc mūsējas, tā jauki sajust pasaules mazumu! Sākoties lietum, mēs nozudām, lai spēlētu kārtis, internacionāla kompānija, jo mums pievienojās ļautiņi, kas ieradās vēlāk, Etele ar Vilmāru no kaimiņu Igaunijas, Irina no Ukrainas, Daniela un Kristīna no Ekvatoras. 6 stundas kāršu spēļu, visdažādākās, jo katram bija ko iemācīt. Tā  kā lietum beidzoties sākās koncerts, bet azarts nebija norimis, nolēmām sarīkot spēļu vakaru...
Pēc vietējās rokgrpas uzstāšanās un deju performances devāmies apskatīt mākslas izstādi, kas kā jau šim festivālam pienākas akcentējas dabas nozīmību mūsu dzīvē. Izstādē bija gan instalācijas, gan gleznas, gan foto, gan linogriezumi, gan koka skulptūras!
Tā bija pēdējā nakts šeit, jo diemžēl pirmdiena solīja smagu smadzeņu darbu, tādēļ 7dien no festivāla baudījām tikai dienas pirmo pusi, kurā ietilpa sarunas un labi pavadīts laiks, baudot silto vēju un skaisto skatu uz kalnaino ainavu...
Man gan festivāla beigas nenozīmē atpūtu no mākslas. Pirmdienas vakarā kā ierasts devos uz džeza koncertu un tā kā šī nedēļas ir Džodžas kultūras nedēļa, otrdienas vakarā aizdevāmies uz Japāņu mdernās dejas performanci, kas notika vienlaicīgi ar Vācijas indie grupas koncertu, bet jā, mana izvēle par labu Āzijai un ne mirkli nenožēlu, iespaidīgi!

mmm, vēl esmu atklājusi savi sezonu LIP jeb franču kultūras centrā, vakar biju uz filmu "Neuilly sa mere" (2009)! Komēdija un vietējie mīl komēdijas. Zāle šalca no smiekliem un tai pat laikā mulsa, jo protams, kas tā par filmu bet kripatiņas romantikas, ķiķināšana un pieļauju domu sarkšana....

Tāda man kultūras dzīve šeit! Nākamnedēļ Džogdžā ir karnevāls, būs bildes un būs stāsts! :)