1719km moča mugurā. Bali!

mūsu ceļš- sarkans turpceļs un zils atpakaļceļš

Neierasti novēlota ziņa iekš bloga. Atvainojiet! Esmu aizrāvusies ar mantu krāmēšanu un atvadām. Tātad 1719km moča mugurā... ticiet vai nē bet, jā! Nolēmām braukt ar moci uz Bali!

Pacitan pludmales skatā no augšas

 Divi dulli, būtu vēl divi, bet cilvēki mēdz būt aizņemti. Tā nu sanāca, ka mana sena draudzene, Džozīna brauca uz Bali uz konferenci un gribēja mūs dažas meičas satikt, bet nu studentiem lidenei naudas tūrisma karstākajā sezonā ne vienmēr pietiek. Kas atliek- garlaicīgs autobuss vai piedzīvojums ar moci! Izvēlējāmies nr.2!

Austrumu Džavas kalnaines

Izbraucām 2. jūlijā. Ceļā 3 dienas. Izvēlējāmies Dienvidu Džavas lielceļu, kas ved nedaudz gar pludmaļu pilsētām viscaur Austrumu Džavai. Pirmajā dienā tika uzstādīts rekords, 17 stundas, ar maziem pusdienu un vakariņu pārtraukumiem, moča mugurā. 17 stundas cauri kalniem, gar pludmalēm, kalniem, cauri mākoņiem un miglām! 

Pirmā miega pietura bija Lumādžang (Lumjang) , istaba pa 120K un mums bija pilnīgi vienalga, ka pārmaksājām, ne viens ne otrs vairs nevarējām nosēdēt uz moča, sāpēja i pēcpuse, i mugura. Pēc miega saldāka par saldāku devāmies ceļā uz Džember (Jember), kur pavādījām gana daudz laika, veselas 5 stundas, bet tā priecīgi. Apciemojām senu Ibrahima draugu, Papa, no Senegālas, kas Džemberā dzīvo kopā ar savu sievu Lindu. 

Ibrahims, Linda, es un Papa

 Pēc vairāku stundu atpūtas un garšīgām psudienām devāmies tālāk ceļā, nu jau ar galamērķi sasniegt Bali! Pēc pāris stundām veiksmīgi sasniedzām Baņjuvangi (Banyuwangi) kur ostā gaidījām kuģi,lai dotos uz Bali. Mums par nelaimi jūrā bija vētra un mini kuģi neiet tik lielos viļņos, reāli nevar pietauvoties pie ostas un kur nu vēl viļņi jūrā, kas mētātu to tupelīti ne pa jokam. Neviens nezināja,kad varēsim izbraukt. Tad nu ņēmām no moča laukā lietus mēteļus un likām slīpi turpat uz asfalta. Pulsktens jau bija pāri 12, mēs bijām gaidījuši pēc biļetēm gana ilgi un te atkal, miegs nāca ne pa jokam. Pēc pāris stundu gulšņāšanas, tases kafijas un sastaptiem jauniem paziņām beidzot piebrauca kuģis pie ostas un mēs varējām tikt uz klāja. Nieka 40 minūšu brauciena dēļ bijām gaidījuši 5 stundas ostā. Bali iebraucām ap 4 no rīta. Abi noguruši, bet mērķis ir sasniegt Denpasar vai Kutu, ja nē,guļam pirmajā viesnīcā pa ceļam. Un te nu sākās trobeles :D pēc pirmajiem 20km ceļa riepa mocim ir pušu!!! Bali vēl ir nakts, auksts un neviena cilvēka. Nu ko, ejam kājām. Ilgi nebijām gājuši varbūt 5 minūtes, kad uzmanību piesaista rejošais suns no mājas ceļa malā. Mums par veiksmi mājinieki ir jau pamodušies un kā izrādās tur dzīvo arī benkel īpašnieks un fiksi viens salabo mūsu braucamo. Braucam tālāk. Ceļš gar pašu pludmali, kas tik agri no rīta nav nemaz patīkami, zobi klab no aukstuma, vejšs ne pa jokam un gaiss nemaz nav saulītes sasildīts. Braucam aptuveni stundu un vērojam saules lēktu, skaisti! Un riepa atkal pušu! Atkal ejam kājām, šoreiz cits plāns, es eju kājām, Ibrahims mēģina lēnām braukt ar tukšo riepu līdz tuvākajam benkel. Esmu priecīga būt nost no moča un atrasties stāvus pozīcijā, ceļš nav no patīkamākajiem, augšup lejup un ar sāpošu muguru (kas vēlāk kļuva vēl sāpošāka , jo 5 dienas literāri ar moci un aizmugurē sēdošajam tiek visi sitieni no caurumiem cēļā). Bet plus,tieku pie mākoņainām rīsu lauku bildēm un vēlāk arī pie pamatīgas lietus gāzes. Kā man veicas! Gan tieši lietum beidzoties, piebrauc klāt Ibrahims ar jaunu riepu :)

Skats uz mūsu viesnīcas istabu

Ap pusdienslaiku veiksmīgi nokļuvām Kutā, bet, mums nav viesnīcas, riņķojām labu laiku, jo visas ir pilnas vai ar mežonīgām cenām, kā jau tūrisma sezonai pienākas. Bet veiksmīgi tomēr tikām pie prātīgas cenas viensīcas. Atlūzām beigti līdz rītam! No rīta atkal moča mugurā un dodamies meklēt Džozīnu ar Eteli, kas kaut kur Sanurā bauda viesnīcu un pludmali. Atrastas veiksmīgi pēc 2 stundām riņķojot pa Bali :) Visi bijām laimīga, atkal tikšanās prieks aizslaucīja visu nogurumu! Un tā 2 dienas no Kutas un Sanur un atpkaļ. Dzīvojāmies pa viesnīcu, jo diemžēl Džo tika pie ēdiena saindēšanās, tā iet, ka atradinās no Indo virtuves! bet galvenais jau ir pavadītais laiks kopā!

re ku es gulšņājos pie baseina

tirgus

Laiks mums kopā bija īss, katram ir savas aizņemtās dzīves un pēc 2 dienām nedauz skumji šķīrāmies katra uz savu pusi, Etele devās pie draugiem uz Ubud, Džo uz Pačiran turpināt savu pētījumu, lai varētu beigt dooktora disertāciju Kanādā un es... atpakaļ uz Kutu, beidzot pie pludmales! Bet, vienmēr ir kāds bet! Laiks ir sabojājies un pavisam ne silts un patīkams. Mūsu pēdējā dienā Bali nolēmām pablandīties nedaudz pa iekšzemi, jo laiks lietains un tādā pludmalē nav ko darīt. Braucam uz Ubud skatīties tirgu un ziloņa alu! Sākotnējais plāns bija nedaudz tālākie ezeri un kalni, bet apteverot, ka priekšā ir vēl 2 dienas uz moča, lai nonāktu mājās, plānus saīsinājām.

Tirgus kā jau tirgus pārpildīts un ar vājprātīgām cenām, jākaulējas. kaut vai saulenes, kas izkrita no moča bija jāaizstāj un tas paņema veselu pusstundu, no 150'000 IDR tiku pie 30'000, kas vēl ir nedaudz pārmaksāti, manuprāt. Ko darījām? iepirkām dāvanas mājiniekiem :)

ziloņa ala

es un tantiņa ,kas mani svētīja un skaitīja hindu lūgšanas

Dāvanām pilns mocis un devāmies tālāk. Mums īstiem indonēziešu ēdienu mīļiem īstā vieta, kur piestāt bija Nasi Padang , vietējā ēstuve un es pat tiku pie ielūrēšanas virtuvē, kur uz to brīdi tapa čilli mērces. Blandījamies tālāk un nonācām pie " Ziloņu alas". Ala nav slavena ziloņu dēļ, bet gan upes dēļ,kas ir gana liela un tās līkumi atgādina ziloņa snuķi. Ala un tās kompleks ir hindu svētvieta. Pašā alā ir vairāki mini tempļi, kur cilvēki var lūgties un nolikt ziedu ziedojumus un tāpat ir izkalti tādi kā plaukti, kur var meditēt. To gan neviens nedarot tūristu stundu laikā :) Apkārt alai ir izveidots skaists parks, kur var pastaigāties un atpūsties kā arī piedalīties nelielā hindu rituālā, kur es tiku ievilkta un pat nesapratu,ko vecā tantiņa no manis grib.

pie Tanah Lot pūras

 Ar to mūsu dienas Bali bija gandrīz galā. No rīta cēlāmies 4, lai 5 no rīta jau izbrauktu. Gan vēl pēdējais plāns kabatā, noķert saullēktu pie pūras. Jūrā bija bēgums varējām pastaigāties un apskatīt pūru no visām pusēm un vēl ar tās kopēju aprunāties. Turpat zem pūras ir svētais avots, kur ļautiņi tiek aicināti mazgāt seju un skaitīt lūgšanas un neesot no svara vai esi musulmanis, hindu vai musulmanis. Pūra ir labi saglabājusies jebšu pareizāk būtu teikt atjaunota, ar Eiropas fondu palīdzību templis tiek turēts labā formā, lai būtu arī turpmāk svētvieta hindu un apskates obejkts mums, no malas.

laivas

Atvadījāmies no Bali un bijām ceļā mājup. Šoreiz izvēlējāmies Ziemeļu Austrumu Džavas ceļus, kur mazāk kalnu un caurumu. Pa ceļam netīšām nonācām kādā zvejnieku ciemtā,kur varējām apskatīt vietējo zvejnieku laivas. Šādas laivas redzējām arī ciematā netālu no Probolingo, kur tika noturēts festivāls par godu zvejniekiem, lai būtu veiksme un droša zveja. pavisam netālu no Probolingo tad nu arī pārlaidām nakti, lai agri no rīta dotos tālāk ceļā.

viens no skaitākajiem skatiem, tieši pirms Probolingo, kalni aiz kuriem slēpjas slavenais Bromo

Šķiet pēdējā ceļa diena bija vissmagākā, jo abi bijām pārguruši, ceļš bija vienmuļš un garlaicīgs un nonākuši netālu no Solo tikām pie briesmīgākajiem ceļiem Džavā, pilniem ar caurumiem, kur mana mugura dabūja trūkties ne pa jokam.Džogdžā iebraucām pēcpusdienā ap 5. Duša bija vienīgā tīkamā doma, kas arī tika realizēta. Bet ne jau miegs pēc tam veldzēja dvēseli :) vakaru pavadījām ūdenspīpes dūmos, vietējā reztorānā, jauks noslēgums ceļojumam to apspriežot ar draugiem un atceroties visus jaukos, trakos un skaistos brīžus.

kā es Jāņu rīta sauli gaidīju

Šī bija varen traka nedēļa! Pēc vairāku dienu nodarbībām un treniņiem, beidzot esmu kļuvusi par BIPA skolotāju. Tā tāda Indonēziešu valodas mācīšanas fīča, tā teikt papīrs, kas pierāda, ka varu to darīt :) bagais prieks un bagais nogurums. Tam visam klāt nāk lielais Indonēziešu valodas eksāmens, UKBI, ko kārto indonēzieši arī. baigās šausmas, ne eksāmens. Visi eksāmeni liekas tik vienkārši pēc šī. 

Bet ne par to stāts. Vakarā, kad viss jau bija galā saņēmu sms no mammas- priecīgu Līgo! Es tak biju aizmirsusi! Indonēzijā situāciju glābt nav no vieglākajiem uzdevumiem,alus sasodīti dārgs, pīrāgus nav kas cep un siera nav! Kur nu vēl garās dienas, te cauru gadu viens un tas pats... bet.... sauli gan izdomāju sagaidīt, tā jau nu gan nav citādāka, aizceļos līdz Latvijai un pateiks čau no manis :)

Tapa ideja kā māja- Borobudur! Ideju pasvieda kolēģīte no Džakartas- Srisna.

Biļete uz saullēktu ir VIP! VIP, jo sasodīti dārga, man ar visu vietējā statusu ~12ls! (parasti ap latu ). Srisna tajā rītā čekojās laukā no viensīcas un tā nu sanāca, ka bija ne tie papīri un vispār, kavējāmies. VIP ieeja borobudur ir no viesnīcas, tur mūs brīdina,ka līdz saullēktam 10 minūtes! A parks ta liels.... skrējām! Pa vidu skaistās rīta blāzmas bildes un skrienam, augšā pa kāpnēm. 

Tur jau bariņš ar tūristiem, daži, kas bildējas, daži meditē. Bet visi bauda ārprātīgi skaisto skatu!

Vārdos grūti aprakstīt, tāpat bildes gribētos, lai ir dzīvas! Saule lec tieši starp diviem vulkāniem un izskatās kā prožektors. lec lēnām, pavisam nesteidzoties, pamazām atklājot miglā paslēptos kokus un sīkās tempļa detaļas. Neesmu redzējusi neko skaistāku savā dzīvē. Sajūta nedaudz sireāla būt šajā simtiem gadus vecajā templī, vērot šo dievišķo dabas parādību, es nebrīnos kādēļ templis ir šeit, tāds miers un skaistums, grācija! Budistu gaumē... un nedaudz sireāli skan saucieni no mošejām  uz pirmo musulmaņu lūgšanu. Bet skaisti. Ir tā vērts!

Jāņu rīta saule biaj sildoša un mīļa, jaukas dienas vēstnese. Sveiciens no Budas!

kā es gāju kaulus skatīties

Nu tā man gadījās, ka izmežģījās celis mājās.... jādodas uz slimnīcu! Aizdevos uz vienu no lielākajām slimnīcām, kāda mums te ir. Kādu stundu gaidīju reģistrāciju pie daktera, kas notiek 2 dažādās ēkās , kas, protams, ir super ērti un patīkami, ja īsti nevari paiet. Tas viss ir ok, jo pēc tam sekoja vēl kādas stundas atpūta ārsta (u) kabineta priekšā. Novēroju, ka ārstu plūsma notiek no kabineta uz āru nevis otrādi. Man radāss jautājums, vai viņi vispār strādā... Kad beidzot tiku iesaukta iekšā, telpa ir pilna ar dakteriem, vairākiem, aptuveni 6. Tieku ekzaminēta uz galda, ko vēro pārējie pacienti un kamēr dakteris skaidro, ko man darīt , pa vidu arī konsultē blakus sēdošā ārsta pacientu. Visbeidzot man tiek rakstīts nosūtījums uz rentgeniem un nosūtījumu nez kādēļ raksta urologs (WTF!), bet var jau būt, ka nav liela skāde, jo nu urīnpūslis no ceļa nemaz tik tālu viens no otra nav.

Dodods uz rentgenu!

Šoreiz tik ilgi nebija jāgaida :) atver durvis 3 zilie halātiņi un sper ārā jokus, kā tikuši pie baltās, kas nemāk indonēziešu valodu. Un kā vēl māku! Smaidi pazuda. Tieku noguldīta uz galda, tiek uztaisīta pirmā bilde. Viss ok. bet tad... saskrien bars ar zilajiem halātiņiem un balts halātiņs tur nmosūtījuma lapu un ir saraucis pieri. redz, rentegnalogs nezina, kā uztaisītu manu patellas 30% rentgenu.... KO es dar? Es skaidroj' viņam ,kas jādara :D nu Dr. Strīķe veiksmīgi tika pie saviem rentegniem un devās atpakaļ pie dakteriem. 

No 6 bija palicis tikai viens, kas iesauca uzreiz un lika man sēdēt un klausīties, kā viņš apsriež vēža diagnozi ar savu pacientu. Nudien iedvesmojoši. Kad nu beidzot viņš skatās uz maniem rentgeniem, jautajumi par veselību izpaliek, redz svarīgāk ir noskaidrot vai esmu precējusies un cik auksta ir mana valsts! Jā, te jāpiemin,ka šamējo satiku pirmo reizi, ekzamināciju veica cits ārsts, tad jau laikam vietā ir kārtīga iepazīšanās.

Visbeidzot diagnoze- izmežģīts celis, jo tas bija manā prātā. Redz, mēs domājam, ka izmežģīsim celi un tad tas arī notiek. Visa problēma smadzenēs! 

Nākamreiz iešu pie neirologa, ja salauzīšu kāju.

Laskar Pelangi

Luk uz ko biju aizdevusies sho svetdien! Viens no slavenakajiem literaturas darbiem : Laskar Pelangi jeb Varaviksnes kareivji ir iznakushi ari muzikla! teatris diezgan iespaidigs, ja nem vera to, ka lielaka dala aktieru ir berni, diezgan slaveni berni , ar fantastiskam balsim!
Romans ir iznacis ari filma, kas ir tik populara, ka veljoprojam (kopsh 80tajiem) indonezieshi skatas un skatas atkal un atkal :)
Stasts ir par berniem, kas dzivo Dzeparaa, sala pie Sumatras. Sala ir diezgan norobezota, joprojam ir, un izglitibas limenis ir loti zems. ari dzives limes nav no augstakajiem, cilveki ir loti nabadzigi. Tad nu stasts ir par to kaa 10 nabadzigu gimenu berni dodas uz skolu, skola ir pussabrukusi koka buda, kura strada brivpratigie par grasiem. Tiek radits ka cinas skolotaji ar faktu, ka vinus retais kursh atbalsta un ka vini mekle iedvesmu bernos. Berni katrs ir ipashs, ir geniji un ir berni ar vajadzibam, katram savs stasts, katram sava dzive....
Shi filma ir viena no tam, kas loti iedvesmo Indonezijas sabiedribu, atgadina par to, ka dzive var but un kada vina patisiba ir!

Mochu slikta puse

Uz mocha sezos katru dienu! Ir forshi braukaties, vejsh seja, saule un visadi putekli ar pie reizes. Atrums un ne tik traks saules cepinajums karstajas dienas ir lielakais prieks. Kur nu vel lidoshana pa tukshajam nakts ielam pirms miega, lai prats atslabinas. Ja, moci iemileju no pirmas dienas Indonezija! Bet ne vienmer ir prieks un laime. Mochu negadijumi notiek katru dienu!
Ir tadi, kas paslid uz puteklainajiem celiem un tiek pie pavisam neforshiem nobrazumiem, ir tadi, kas tiek negadijumos, jo citi brauceji nav gana uzmanigi. Shie pedejie ir pashi neveiksmigakie. Cik biezi nav nacies tadus redzet, dara mulkibas uz ielas, kas noliek mus visus bistama vieta. Atgadijumu ir daudz un dikti, pa shiem diviem gadiem vien kadi 10 ar draugiem un pazinam. Pati ari tados mazakos esmu bijusi, nevisai patikama sajuta, kajas tric un uz mocha negribas sesties nemaz.
Svetdien pasivais negadijums, kapjot no mocha piespiedas kaja pie cita mocha izputeja..... parkojam moci, kapu nost no mocha un mocis krita uz citu mochu pusi, tad nu es paliku tur, starp diviem braucamajiem. Ka jus domajat cik karsti ir shie izputeji, kas tikko parstajushi darboties?

luk rezultats ar ceptu adu, kas jau dzijusi paris dienas brrrrr

Un ta es laboju kurpes

"Sepatuuuuuuuuuuuu" augtsa toni kliedz tukang sepatu jebshu kurpju meistars. Paveram durvis un saucam shamejo ieksha " Pak!"
Onkulis pieseda uz sava benkisha musu majas priekshpagalma un lena gara stundas laika salaboja 3 parus kurpju. Samaksajam nieka santimus par shushanu, uzsaucam teju. Un onkulis devas talak saukdams: " Sepatuuuuuuuuuuuuuuu".

ka mes braucam meklet karstos avotus

Bandungan no augsas

Badungan - pirmas minutes cel

Nedelas nogales kluvusas gana vienmulas, visi izlemam izrauties no Dzogdzas ikdienas un mesties vesajas Salatigas ares! 3 moci, 5 lautini un aida!
Svaigs gaiss un pilni saladejamies ar energiju devamies uz Ibrahima izslavetajiem karstajiem avotiem, kas kaut kur starp Salatigu un Semarag... Vietas nosaukums Bandungan! Kadas 2 stundas pavadijam cela, kadas 30 minutes es pavadiju bailes no atruma, jo laidam pa jauno soseju ar kadiem 100km stunda, kas uz mocha ir vnk vajpratigs adrenalina filings!

te nu ari es pie viena no hindu templiem(virsotne)

Nonakusi gala,no mums tika pieprasiti 2.5ls par ieeju, kas indonezieshu audas ir laba summina! Aizsutijam musu skarbos viriesus, lai iet izscina mum svietejo cenu, jo ka neka tas kas pase mus pielidzina vietejiem! Bileti izcinijam ka pienakas , regularie 40 sat. samaksati un devamies pa vartiem ieksha meklet avotus!
Tur uzreiz mums onkuli klat un bore smadzenes, ka nu mes jau neesam gana spejigi 4km kalna uzkpat, vajagot jat ar zirgiem. Mes atmetam ar roku un nolemam izbaudit jauko skatu!
Es atlavos lenu garu kapt augsup. Arkartigi jau nu skaista vieta un steigties noteikti negribejas. Visi aizsteidzas fiksi fiksi: ka Miriam teica, ja es neskatos apkart un tik kapju, pec tam nav nogurums! Bet nu kas par nogurumu, ja tadi skati apkart!

Nonacam lidz galam un paveras nudien jauks skats ar majinu un dumu virpuliem no zemes dzilem! Nedaudz baisi. Un tas troksnis, kas naca no apakasas to visu padara vel dramatiskaku!
Nu luk sadas vietas, pilnas ar seru un karstumiem no zemes ieksienes, ir atrodami karstie avoti! Ka izradas samie karstie ir zem zemes un vietejie pilda baseinus ar karstu udeni! Ak, mes laimigie, baseins bija netirs un udeni mainija.... nekada peldesanas nesanaca, bet brauciens un kapiens bija ta verts! Jaukas sarunas, vess, svaigum svaigs gaiss (ja neskaita sera smaku :D) un daba visapkart!
Braucam majas atri atri ,jo nakamaja diena bija Kartini diena. Tada ka sievieshu diena, kad visas meitenes un sievietes sapucejas tradicionalajas kebayas un dodas uz pasedeshanu pie mera vai kur citur, ka piemeram, skola! Mes, meitenes, bijam piemirsisusas, un sikas drebes atstajam majas, puikas vien aizsutijam, lai ar meru pasit klachu :D