Hobs

Hobs ir arabu maizite:) Manas majas jaukaka dala ir ediens un gatavosana. Ir tada patikama tradicija katru svetdienu kopa gatavot un tad to visu kopa notiesat! Ta nu mes siverejamies pa virtuvi. ta ka citi ir vai nu aiznemti vai nemak gatavot tad parsvara ta esmu es ar Ahasanu.

Ta ka vins doma, ka esmu astongadigs berns tad biezi vien tieku pamacita. Ta vienu dienu vins mani macija kas ir hobs.
Hobs nav isteniba nekas traki sarezgits, milti ar udeni un raugu dullas proporcijas (uz dullo).Pa vidu smejoties par maniem jautajumiem un patiesi kaut ko censoties iemacit mums sanaca tiri daudz gardu maizisu.

hobs

Tad nu pec dzivosanas pa virtuvi seko jaukas vakarinas svetdienas kreslaa :)

foto iz musu picas vakara

Makonjos

Pirmkart, jau atvainojos par nerakstisanu! Ir bijis patiesi aiznemts laiks...

Ibrahims

Ja aiznjemts laiks tad jau neko daudz nesanak interesantu darit, bet viena no nedeljas nogalem pievienojos vienam no saviem draugiem Ibrahimam no Gambijas, lai dotos uz Salatigu! Pilsetina mazina, ir skaistas vietas, ko redzet bet es ne jau par vietam, bet gan par celu turp!

No Dzogjas devamies Ziemelu virziena un ne jau ar autobusu, ne jau ar kajam, bet gan ar moci! Traucoties lidz ar veju devamies aizvien augtsak un augstak! Lai noklutu Salatiga mums bija jaskerso kalni un ne jau parastie , bet musu milie vulkani, cels ved tiesi cauri mazulitim Merapi un Merbabu.

Telomoyo

mezi

Musu celojuma diena bija varen makonaina tiklidz ka pietuvojamies tuvak vulkaniem pa tiesu iebraucam makoni. Patiesi atsvaidzinosa vesuma sajuta braucot cauri miglainajiem kalniem, kas gan nebija vairs tik patikama lidzko mums pievienojas lietus sezonas smagais lietus, kas tajos augstumos nepavisam nav silts (ta saka Latviski?(: )

Cik nu geografijas stundas esmu pieversusi uzmanibu.... bet kaut ka atceros Meilanu stastot par kalniem un dabu, ka ta mainas, nebiju domajusi, ka kadu dienu sis fakts mani ta prieces! No svelmainas ielejas, kur visapkart regojas risu lauki, peksni manam skatam paveras kapostu lauki un cilli plantacijas un sur tur kads tomats un kirbji!!!

Merapi, kuram blakus, bilde neielienosh Merbabu

Bet pats skaistakais skita mezi, ja mezi nevis dzungli. Kaut kas tik tirs un skaidrs, nezinu ka seit tie saucas, bet prieks manis tie ir priezu mezi, nu gluzi ka Naudites mezi, ja kads tur ir bijis... Gribejas lekt nost no moca un iet meklet senes:)

Un kad lauka no meza, degus celas augstak un augstak un zoklis nedaudz paveras, attapos starp diviem milzeniem, un no viena kuposi dumi nak lauka. Tada skudras sajuta but lielo uguns katlu vidu... Satriecosa daba, fantastiski skati! Jau tuvak Salatigai skatu dailo ar Telmoyo, kartejais kalnins! Un tam visam klat retinetais gaiss, ko tik viegli elpot un vesums, kas liek izbaudit dzemperisa siltumu.... gluzi ka majas.

Cela uz Merbabu

p.s. bildes un video pievienosies vel, velak :)

Vietejas zvaignes

Salda brunete

but par balto cilveku ne vienmer ir viegli, no tevis gaida vairak un pat tad ja negaida, viss ko tu dari ir vairak ka parasta cilveka izpildijuma. Ar parastiem es domaju tos, kuri seci sauc par indoneziesiem Tad nu musu universitate nolema izradit, kas vieniem ir. Tad nu mes visi sataisijam tradicionalos karumus, dazi pacentas uzvilkt tradicionalos kostimus (paldies Dievam man nav museja lidzi, saja karstuma.....)

Es sataisiju kirbisus un saldo bruneti, kaut kas kas ir garsigs un atri pagatavojams, jo nu cilveku ne pa jokam daudz, visi grib redzet bule un visiem gribas foto ar bule, pat rektoram :D

Ar Jus Latvijas stenda

Diena izvertas jauka, vairaki no musu studentiem dejoja un dziedaja, laiku pa laikam kadu ari uzsauca uz skatuves, lai manas universitates studenti var uzdod jautajumus un uzzinat ko vairak, ko visi protams darija ar diezgan lielu aizrautibu. Es par laimi noslepos batikas stenda un vesu mieru batikoju uz savas koka maskas, kas man bija kas jauns, jo lidz sim biju batikojusi tikai uz auduma, bet ka izradas var kepaties ar vasku un krasam ari uz koka :) 

Si diena bija tikai sakums, mums pasakums ievilkas divas dienas, kur otra diena tiku pierunata uz visadam mulkibam, pirmam kartam, man nacas klut par MC jebsu vakara vaditaju. Par laimi nebiju vieniga, ar Tasanu no Tailandes abi cinijamies ar saviem scenarijiem, kurus dabujam tikai stundu pirms iziesanas :D Indoneziesu stila, ka mes sakam. Un tapat jau nebija laika gatavoties, jo ja kads redz,kas man mugura, tas ir tradicionalais terps, kas kopa ar tradicionalu matu sakartojumu aiznem pusotru stundu :D kad bijam puscela ar matu sakartojumu centos indoneziesiem izskaidrot musu teicienu - skaistums prasa upurus. Nesaprata. Skaistuma upuru Indonezija nav!

Otra mulkiba un smiekls ir par musu prieksnesumu. Nebija neviena gana dulla eiropiesha kas uzstatos, tad nu piekritu, ar noteikumu, ka nebusu viena :D Bijam mes 8, kas dziedaja Laternu stunda! Indoneziesu meitenes bija vienkarsi super, iemacoties vardus, dazas pat no galvas :) Lugums nesmieties :D

tads luk pasakums:)

Soegijo

Darbigas dienas Indonezija nu jau pavisam nedaudz atlauj celot un tie pasi mazie celojumi ir uz vietejam pludmalem, kas isteniba dazkart liek atcereties, cik eksotiska vieta dzivoju, ne visur varetu doties uz smilsu paradizi novembra vidu vai nu jau decembri.

Bet ko tur daudz par pludmalem. Pedejo dienu interesantakais notikums bija Soegijo. Kas tas ir? Ta ir filma! Divaina karta klut par mazu dalinu no kino seit ir viegli, salidzonisi viegli ar Latviju :) Ko lai dara nabaga rezisors, kam filmai vajag baltos cilvekus, pavisam vienkarsi palaiz vestuli pa visiem zinamo Facebook sakot, ka mekle ekstras filmai un se ku re ku, mes visi sarosamies un varam sarazot ko tik nevajag, holandiesu kristietibas nesejus, karavirus utt. Ta nu ari es kluvu par holandiesu mukeni....
Filmas darbiba notiek 1940tajos gados Java, tas galvenais varonis ir Alberts Soegijapranata, kurs bija pirmais biskaps Indonezija. Vins ir atzits par vienu no Indonezijas varoniem, un ne jau tikai kristietibas izplatisanas del, bet ari tadel, ka iedvesmoja indonezieshus cinities pret japaniem.
Filma stasta par pashu Biskapu, par cilvekiem vinam apkart un ta laika notikumiem.

filmesanas komanda

Filma varetu but diezgan populara, gan tematikas del, gan rezisora del, kurs ir Garin Nugroho, vina filmas ir vienas no labakajam, iesakams materials zinatkaram acem :)
Man ar vinu nesanaca parunaties, bet nu cik sanaca verot tads omuligs virietis labakajos gados, mierigs nosverts, sava miera visu vero. Var jau ari but,ka viss del vides,filmejam Klaten, kada ciemata, kur visi ciemata laudis ir iesaistiti un diegzan liela sajusma par to, kas notiek.
Nu un ja, ja pec manis busiet dikti noilgojusies, filma zinak 2012. gada Junija! 

Pārsteidzošā Āzija V

- bankā atverot kontu ir jāaizpilda papīri, tur ne tikai tiek prasīta reliģija, bet arī hobiji, kur dotas tikai dažas iespējas: sports, ceļošana, māksla vai iepirkšanās
- puķes un vīraki mājā, nav laba lieta, jo tiek uztverti kā ziedojums gariem un gari acīmredzot nav laba lieta.
-mango ievārījums garšo nu gluži tāpat kā abolu, neko neesat nokavējuši
-īres cena vienai milzīgai mājai, 2 stāvi, 5 istabas, 2 vannas istabas, veranda, dārzs...1043Ls gadā, kas ir 86 Ls mēnesī! Un ši jau ir šika māja!
- uz visiem jautājumiem labāk atbildēt ar belum (vēl ne) nekā ar tidak (kas nozīmē nē), jo īpaši, ja ir jautājums, vai esi precējies
- frizetava biezi vien dod lidzi nogriestos matus, lai mazaka iespeja, ka kads nozog un uzliek lastu

458 dienas

Rit mana 458 diena Indonēzijā, tāds pavisam nenozīmīgs cipars, bet domas par to, kas ir nozīmīgs. Cik daudz cilvēks mainās šajās nemaz tik daudzajās dienās. Un to es sāku novērtēt tikai tagad kad esmu ievākusies jaunā mājā, kurā ir ļoti rietumnieciska vide, sēžu te savā lielajā mājā, lielajā istabā ar kaķi klēpī un domāja, cik mana dzīve zināmā mērā ir eiropeiska. Bet tas jau tikai mājā... 

Mājas ārpuse ir ciemats un kaut kā pavisam nemanot esmu pārņēmusi diezgan daudzas no džavaniešu paražām. Nebūs diena, kad ejot garām kaimiņiem nepalocīšos un nepasmaidīšu, tas iznāk tik dabiski, smaidīt cilvēkiem un tik patīkami, jo arī viņi tev smaida. Tāda interesanta kultūra, apmainīties labām enerģijām. Viena no manām kaimiņienēm ir kundze jau gados ar vīru un meitu, viņiem ir veikals, kur es tīri bieži iepērku viņu vistu olas un vietējo zemnieku dārzeņus un ikreiz mēs pārmijam vārdus par mājas dzīvi un to, kuri dārzeņi ir labāki un kurus labāk gatavot kuram ēdienam. Un nav jau tā doma galvā, kas parasti būtu: nu kad tā ome beigs mani izprašņāt?!!! Bet gluži otrādi, ir prieks atbildēt un parunāties, jo nav tak kur steigties, santai saja... 

 Jūs jau varbūt domājat, ka tāda pieklājības būšana tikai ciematā, kur stipras tradīcijas, nekā nebija, visa Javas sala ir kultūras pilna un tradīcijas ir dzīvas un dikti lipīgas. Pat tik neitrālā vidē kā universitāte, speras arā javanisms, pat no manis. Ejot garām cilvēkiem, vienmēr saku permisi (atvainojiet) un pat ejot garām sēdošiem draugiem pieliecos, skats nedaudz līdzīgs kā baznīcas zvaniķim ar kupri, viena puse, kas pavērsta pret cilvēku ir zemāka kā otra puse un roka atbrīvoti karājas. Tā dīvaini no vienas puses, bet no otras kāpēc ne? Tāpat ar uzrunām. Tas nekas, ka pasniedzēja ir manā vecumā, vienalga sauksim par Ibu vai Bu, kas nozīmē "kundze" un nesprēgāšu pretī saviem pasniedzējiem, kas mani sauc tieši tāpat, jo arī es piederu pie mācībspēkiem. Mēs izrādam cieņu zināšanām un cilvēkiem, kas tās nes. Jo īpaši tas attiecas uz skolām, kur ne retums ciemojos. Šķiet tur šī cieņas apmaiņa dara arī skolēnu ar skolnieku nedaudz ciešāku, nedaudz kā ģimeni. Jo tāpat kā vecākus un vecvecākus, arī skolotājus godā ar rokas spiedienu, kur roku pieliek pie vaiga vai piere, kamēr tu klanies. It kā cieņas izrādīšana ar to, ka tu liec savu muguru cita priekšā, bet tai pat laikā tuvums un mīļums staro no rokas spiediena.

Rokas spiediens vispār ir dikti svarīga padarīšana... Ikreiz satiekot cilvēkus mēs spiežam rokas, citreiz kā normāli eiropieši, citreiz kā kārtīgi indonēzieši lupatu ķepiņu stilā. Bēt tiklīdz kā rokas ir atlaistas, tā tās pieskaras krūtīm, kur sirds. Sirsnīgi ne? Mani vismīļākie rokas spiedieni ir ar omēm un opjiem, kur tu pieliecies, cik vien vari un cilvēka roku saņem ar abām rokām un tad pie sirsniņas, liela liela cieņas izrādīšana. Vai pie mums Latvijā, kas tāds ir, šaubos, tādi ļoti oficiāli mēs esam un pavisam nedabīgi stīvi... ar, ko es nesaku, ka esam slikti, visiem ir savi mīnusi, mēs ļaujam cilvēkiem būt tuvu. šo dienu laikā esmu atradusi no cilvēku pieskārieniem, jo tas zināmā mērā nav atļauts, kārtīgu apskāvienu sen sen neesmu saņēmusi.Šķiet tuvākais, kas var būt ir rokasspiediens ar bučām vai vaigu pieskārienu, tas starp meitenēm, kas labas draudzenes ir. Esmu tik tāl atradusi no šiem pieskārieniem, ka satrūkstos ikreiz kad kāds netīšām pieskaras. Bet viss jau ir labojams, cerams :)

Viena lieta ir uzvedība un kustības, pavisam cita ir komunikācija, veids kā runāsim, nedaudz lēnāk un ar smaidu. Un par ko runāsim... Lai cik indonēzieši vienmēr visur iet kopā un neko nedarītu vieni paši, viņi tomēr paliek vieni, jo reti kad esmu redzējusi, ka cilvēko dalītos domās un idejās, iekšējos pārdzīvojumos. Visas sarunas ir virspusējas, runājot par ēdienu un notikumiem. Un varbūt pat pēc 10 gadu pazīšanās, tu nemaz to cilvēku nepazīsi. Un tā arī mēs,kas šeit ilgāk, mēs nedalamies, mēs esam paši par sevi, bet kopā.

Īsa pārdoma par to, kā ir šeit.

Soroako

Laiks ir aizskrējis nemanot. Biju slinka un aizņemta ar iedzīvošanos jaunajā mājā un jaunajā ikdienas grafikā! Tad nu padalīšos savās emocijās un piedzīvojumos iz Soroako. 

Ceļš uz Soroako bija vienkārši neaprkastāms, mēs izbraucām agri agri no rīta ar pavisam parastu autobusu. Ceļš līkumu līkumiem veda augšup kalnos, tik augstu,ka meži bija gluži kā Latvijā un udenskritumu ūdeņi bija ledus auksti. Ārkārtīgi skaisti skati, bet diemžēl autobusa līkumi un lielais ātrums man nedeva drosmi celties kājās un iet pie tavērtā loga ķert mirkli ar kameru, izvēlējos ķert mirkli savām atmiņām. Soroako mēs iebraucām pēc aptuveni 10 stundu ceļa, pēcpusdienā. Mājās mūs sagaidīja visa ģimene: Etas mamma, brāļi Rūdijs, Kress un  Bērtijs, viņu sievas un Etas māsa Ita un , protams, bērni :) Visi kopā devāmies uz vakara tirgu iepirkt kārumus un vakariņas. 

Nedēļa Soroako pagāja nemanot un vairāk izbaudot ģimeniskumu nekā esot patiesai tūristei. Visu gadu biju gatavojusies ap šo laiku būt Latvijā, pie ģimenes un draugiem, bet redz ka nesanāca, dienas soroako to nedaudz atsvēra, jo jutos kā savējais.

Soroako ir maza pilsētiņa, kas ir pilna ar ārzemniekiem, jo tai ir lielas dabas bagātibas, tieši izrakteņu ziņā,nu tik tagad neprasiet, ko viņi tur rok, bet zinu, ka tā manta ir svarīga sastāvdaļa atombumbām. Kompānija pieder kanādiešiem, nīderlandiešiem un meksikāņiem, tad nu šamo ir daudz un tas ir redzams celtnēs, kas ir eiropiešu stilā un pilsēta ir tīra, nekur nemanīsi atkritumus un šur tur pat ir atkritumu tvertnes. Prieks tādā vidē dzīvot. 

Matano ezers

Bet ne jau tikai iebraukušie ārzemnieki dara vidi skaistu, Soroako pašai ir savi skaistumu un skaistākais ir ezers - Matano ezers.Šams ir milzīgs, skaists, mierīgs un ar fantastiski apburošu skatu - kalniem.Mēs tur pabijām 2 reizes, pirmo reizi, kad ir uzņemta foto, es biju tur agri no rīta. Tā būtu fantastiska vieta meditācijai, relaksācijai vai vienkāršām pārdomām par dzīvi. Šķiet viss pasaules miers ir tieši tur. 

Kādu citu dienu mēs devāmies visi kopā tur, ģimene, draugi un kaimiņi, 3 mašīnas un kādi 5 moči :D jautri saspiesti, tās dienas rīts pagāja trauksmē, puikas grillēja zivis un meitenes vārīja rīsus, ko ņemt līdzi, es ar vēl dažām dāmām taisījām augļu zupu, kas nav tik viegli, ja ir jāsataisa 30l :D bet vismaz jautri!

onde onde

Vēl viena no dienām ciematā pagāja gatavojot, mēs taisījām onde onde saldumus. Iemesls pavisam vienkāršs, viens no brālēniem bija iegādājis jaunu mašīnu un jaunā mašīna ir jāiesvēta un te to nedara aplejot ar šampi, te to dara apmētājot ar ēdienu, parasti onde onde un tādi bagātāki ļautiņi var izvēlēties arī citas mantas. tad nu visu dienu vesels bars dzīvojāmies pa virtuvi lai sataisītu šito mantu, un daudz, nepateikšu cik tūkstošus, bet zinu, ka biju virtuvē kādas 6 stundas! Visbeidzot viss bija gatavs, iznesām lielo 'bļodu ar saldumiem, kas visiem bija jāēd un tad nu drosminiece Eta izdomāja masīnu beidzot iesvētīt :D atspēriens un onde oonde izšķīda pa mašīnas stiklu, par ko īpašnieks nebija īpaši priecīgs un tādēļ ar to visi lielie prieki beidzās, bet ēšana nebeidzās līdz pat vēlam vakaram. Tāda lūk mašīnu lieta :p

Vēl kāds skaistums šajā pilsētā ir ūdenskritums un tas nu ir skaistākais kādu es esmu redzējusi. Diemžēl vienā bildē tas nesagāja, bet ja jūs varētu iedomāties udenskrituma kāpnes apmēram 700m  augstumā... ūdens gāžas ar milzu spēku,svaigs un vēss. Uz šo mēs devāmies tikai ģimenes lokā. Gluži kā gatavojoties ezera izbraukumam arī pirms ūdenskrituma mēs visi gatavojām un pakojāmies, lai ceļojums ir izdevies un ceļojumns ir izdevies tikai tad, ja visi ir paēduši (saka Etas mamma). Es biju sajūsmā, kā mazs bērns priecājos par ūdeni, jo nu nekāda slīkšana nav un daba ir vienkārši apburoša, jo neskarta, viss dabīgs, ūdenskritums džungļu vidū! Visu dienu ar sīčiem dauzījos pa ūdeni līdz atbrauca vēl kāda ģimene, kuras mērķis gan nebija īsti izbaudīt dabu, bet drīzak to piesārņot, jo viss, ko šamie darīja bija ziepējās, šampūnojās un skalojās. Indonēzišu kultūra- visiem mājās ir vannas istabas, bet tik un tā ies uz skaistu dabas vietu  mazgāties. Loģika? Bet pat šādi sīkumi manu dienu īsti nesabojāja, bija skaisti!

Pēdējās dienas Soroako pagāja gatavojoties Idul fitri, tika cepti keksi un kūkas, gatavoti saldumi un ēdieni. Idnonēzijā pat, ja tu neesi musulmani vienalga ir patīkami svinēt šos svētkus, jo tas ir laiks, kad visa ģimene var būt kopā apciemot viens otru un pateikt paldies par to,ka tev tādi ir. Smieklīgā kārtā Idul fitri tika atcelts. nezinu vai Latvijā par to ziņoja, bet mēnesis nebija riktīgajā vietā līdz ar to Idulfitri bija par vienu dienu vēlāk, kas priekš manis bija tikai labas ziņas, tas nozīmēja, ka vienu dienu svinēšu kopā ar ģimeni, bet otru idulfitri dienu ar saviem draugiem jau Džogdžakartā. 

Idulfitri diena bija aizkavējusies un Eta bija slima, viņai sāpēja kāja, ir ir pilsētelē slimnīca, bet nu ar tādām dīvainām sāpēm labāk iet pie om (onkuļa). Vienu rītu aizstaigājām līdz om mājai. Om izrādās ir urut specs. Īsti nepateikšu,kas ir urut, bet nu tāda kā masāža noteiktos punktos, sajūta pēc tam ir laba, bet nu kliegšana vai vismaz asaras noteikti neizpaliks, jo sāp kā ellē! Ar om sākām runāties un es palūdzu, lai mani pamāca, tad nu katru reizi (3dienas) om mani mācīja, kā spaidīt un kur spaidīt, diemžēl tas nebija tikai teorētiski, mācību objekts biju es pati, locījos sāpēs un centos atcerēties kas un kā. Tagad ar smaidu uz lūpām "spaidu" savus draugus, sāp, bet beigās ir labi!

ģimenes foto

Pēdējā diena Soroako bija Idulfitri diena. Sapucējāmies un devāmies ciemos pie visiem ģimenes locekļiem, kas ir musulmaņi. Tas gan pēc tam, kad kaimiņi apciemoja ar to sagatavotajiem gardumiem. Skaisti jau, visi tādi smuki, kundzītes savās musulmaņu garajās kleitās ar akmeņu rotājumiem... visi smaidīgi un apmierināti, varu saderēt, ka ēdienu dēļ, jo tu nu ir pārāk daudz un pārāk gardi,atliek tikai ēst, ēst un ēst :) Kamēr viesojāmies atceros, ka tante izspēra joku,ka lielas bļodas uz galda un labi ir, ka mēs neesam no papua, jo ja tā, tad bļodu sastāvs sen jau būtu mūsu somās nevis uz galda!

Vakars pagāja nedaudz skumji, bija jāatvadās no visiem, kas bija pārāk emocionāli pat man, atvadu dāvanas, atvadu skavieni vairākas reizes, gan mājās, gan autobusa pieturā, jo visa lielā ģimene nāca pavadīt, tāda nu tradīcija. Sirsniņa nomierinājās, kad nonācu lidostā, kur skumjas kliedēja jauka ģimene,kas uzzinājusi , cik dārgi Latvijā ir rīsi,piesolīja man vienu rīsu maisu līdzi :) 

Un nu jau atpakaļ Džogdžā, pie draugiem un paziņām, jauna skolas gada un jaunas mājas un jauniem mazākiem un tuvākiem izbraukumiem.