Gardumi - augļi II

Gandrīz katru otro dienu viesojos vietējā veikalā Super Indo , kur ir varen liela augļa izvēle un tā kā augļi ir pimais, ko redzu ieejot veikalā roka tā vien ceļas kaut ko iemest groziņā. Un tā kā tagad pamatīgi līst un ducina pērkons varu padalīties ar jums iespaidos :)

pepino

Pepino ir tomātam līdzīgi auglīši, es gan laikam tiku pie ne visai gatava, bet tik un tā. Nu garša ir kaut kas starp meloni un gurķi, svaigi, ne saldi, ne skābi, bet sulīgi, atļaušos vārdu sulīgi vairāk neatkārtot, jo tādi ir visi augļi šeit!

marquisa

Otrs kārums, kas iekrita reizē ar pepoina bija marquisa jeb latviski, ja nemaldos, marakuja. Es te jau pieminēju gurķus, nu šis bija izteikt gurķis! Nolobīju cieto mizu un man pavērās skats nu kā no šausmenēm tāda kā kūniņa ,kurā gulētu citplanētietis. bet,kad to pavilka nost, tad parādījās gurķu sēklas, kas arī garšoja līdzīgi, tikai saldi.

Kā jau teicu, šeit ir arbūzi! Pie tam smuki un izskatāslabu labu, tad nu vienu dienu čāpoju vēsi garām un ieraudzīju šo te - dzelens arbūzs- groziņā iekšā! Garša gandrīz tāda pati, bet es teiktu ne tik cukurota.

jambu cincalo melah

Augšā redzamais jambu ir ļoti jauks auglis. Tikko ir sākusies tā sezona. Viņš maza ābolīša lielumā un pirmās garšas arī ir līdzīgas, tādas kā cukuriņam, tikai sulīgāks un ļoti kraukšķīgs, ēdam visu, tikai ne kodoliņu.

sawo

Sawo varētu kļūt par vienu no maniem iemīļotākajiem augļiem. Bērna dūres lielumā. Mizu labāk neēst, no tās visamute savelkas čiekurā, bet nevar teikt, ka negaršīga. Vidus ir ļoti salds, atgādina laukos augošos sviesta bumbierus, bet saldāk un labāk, te ta saldums nav cukurots, tāds ļoti svaigs un patīkams!

jambu batu

Jambu batu esmu atšiferējusi kā guavi, ko var Latvijā nopirkt konservu veida augļu mikšļos. Konsvervēts atceros, ka garšoja kā bumbieris, neteikšu, ka tādu garšu sagaidīsi no svaiga augļa. Pirmkārt ēdot sajūta,ka ēd granātābolu,jo pilns ar sēkliņām, kas skrimšķt starp zobiem, otrkārt, viņš ir diezgan paciets. Garša nu es teiktu tuvāk plūmei, bet ne īpaši gatavai, šim tāds skābumiņš klāt!

Es neatceros, vai rakstīju kaut ko par banāniem. Bet nu to ir 3 veidi, esmu pagaršojusi tikai vienu diemžēl, bet garšas esot līdzīgas. Ir lieli, vidēji un mazi. Esmu ēdusi vidējos, pieļauju domu,ka lielie ir tie, kas Latvijas veikalos un tirgos, mazie esot ļoti saldi. Vidējie arī ir saldi un jūs droši varat nogaršot ,ja esot Rīgā un neesat slinki aiziet līdz austrumu saldumu veikalam pretī Bērnu pasaulei, tur ir žāvēti šie banāni (veseli, ne tie kas šķēlēs) un šīe žāvētie garšo gluži tāpat kā svaigie! Un vispār mazajā veikaliņā ir vēl ļoti daudz gardu lietu.

chempedak (Jack fruit)

Chempedaks mani piesaistīja nevis ar adataino ārieni, bet jau sapakots, smuki mazās daiviņas,ka sir auglī iekšā!  Sapakots tā, ka neko nevar just. Šis ir duriana labākais draugs, smako gluži tāpat un arī garša ir līdzīga, bet labāka. Arī salds, es pat teiktu salkans, faktūra tāda kā gumijas  nedaudz. Nu viens pats man viņš ne visai, bet kopā ar mango, kas šeit ir koši oranžu krāsu iet kopā fantastiski.

papaya

Papaija ir redzēta arī Latvijas veikalos, tur gan mēs viņu redzam tādu diezgan maziņu,šeit izmērs kā labi noaugušai melonei, garena, nu ap 50cm. pagaršoju, vairāk negribu. Salkana, ne visai patīkama garša vismaz manām garšas kārpiņām, bet sulai gan ļoti labi der, laikam tādēļ, ka puse dzēriena sastāda ledus :D

Mūzika I

Indonēzija tāda popsīgi roķīga valsts, te nu lūk ir super hīts :

Karena Ku Sanggup - Agnes Monica

Bule, Bule!

Nē, nē, ieraksts nebūs par lielopu audzēšanu Indonēzijā! Buli, buli ir tas, ko var dzirdēt uz ielām, kad kāds nedaudz bālāks pastaigājas. Pierasts, pasmaidam un ejam tālāk! Bet nosaukums tāds, jo nonācu vietā, kur man to nācās dzirdēt vairāk kā ikdienā.

Biju saņēmusi vēstuli FB no Kamilas, kas sūdzējās par garlaicību šeit, kas ir tikai saprotami,jo ne mēs pārzinam pilsētu, ne mums te ir draugi, sekoja ierosinājums kaut ko kopā pasākt. Tā kā manā uztverē mums šeit ir ārkārtīgi daudz laika, galu galā vesels gads, nevēlējos aizrauties ar lielo tempļu apmeklēšanu, mans ierosinājums bija vienkāršāk atrodams - zooloģiskais dārzs Gembira Loka, kas nozīmē laimīgā vieta. Zooloģiskais dārzs ir atvērt 1955. gadā un ir ne tikai vieta, kur apskatīt dzīvnieciņus, bet arī augus, tas ir arī botāniskais dārzs.

Bet nu par visu pēc kārtas. Kādā no iepriekšējām dienām ar Kamilu devāmies pastaigā un atklājām, ka Jogja nemaz tik liela nav un ar kājām var aiziet līdz centram. Skatoties uz kartes arī zoo ir diezgan tuvu un vienojāmies par pastaigu. Tikai kurš varēja paredzēt,ka būs +32 grādi, ja visas iepriekšējās dienas ir bijušas mākoņainas?! Saulīte neskopojās ar savu karstumu, fiksi iegādājos Gucci saulenes pa latu un devāmies ceļā. Gājām stundu un skatamies uz kartes,ka esam tikai pusceļā, ejam , ejam, bet tā arī nav skaidrības, kur esam un cik tālu vēl jāiet. Mēģinot jautāt vietējiem , kur atrodas zoo un cik tālu vēl jāiet viņi atbild, ka imperatora pils ir diezgan patālu un jāiet ir pa labi. :D Nākamajā mirklī jau kā lauves mednieces ieraudzījām vienu nabagu rikšu vīru,kas gulēja savā transoprtā. Pamodinājām un uzprasījāmies uz braucienu, galu galā, viņš zin ,kur ir zoo (bakstījām uz kartes ar pirkstiņiem) un mums vairs nav iekšā tajā tveicē kustēt! Onkulis noplēsa no mums vairāk kā bijām runājuši, redz pret kalnu esot braucis, bet nu ok, vai ta mums žēl! Kā izrādījās zoo nemaz nav pilsētas teritorijā, bet gan 4 km ārpus pilsētas!

Zoo biļete vienam cilvēkam maksā 10 000 rūpiju (0.62 Ls), par ko tad dabūjām arī karti klāt:) nuko devāmies ceļā. Tikko kā nokļuvāmpie pirmajiem iežogojumiem, kur gozējās krokodili un pa vidam ķenguri, sadzirdējām "buli buli" un "foto", nu gluži kā paparaci gar mums ložņāja divi čaļi, kas vēlāk , kad nonācām pie tīģera aploka sadūšojās palūgt vai varam vienu foto kopā! Vēlāk šo izdevību izmantoja arī citi un jo īpaši veina maza meitenīte, kuru uz bildēšanos pierunāja tēvs, bet vēlāk pati lūdza vai var vēl kādu bildi :D Viņiem tika arī ģimenes foto! Nedaudz neveikla, bet šī ir viena no pirmajām bildēm ar mazo jaunkundzi.

tīģeris, kuru nevar redzēt, bet !būris!

Zoodārzs nav liels, tikai kādi 20 hektāri, kuros var apskatīt ap 400 dažādu zvēriņu. Šurp nācu un vispār uz Indonēziju devos, lai piepildītu vienu no saviem sapņiem, nokļut tuvāk vai pavisam tuvu tīģeriem. Un ak tavu laimi, pat nebiju cerējusi, bet kādā no būriem gulšņāja balts Indijas minka. Te gan jāsaka, ka sirds sarāvās čokurā, jo kaut kādai čuskai vārdā pitons bija vesels dārzs, tikmēr retam dzīvniekam maziņš būris. Skumji, patiešām skumji.

Indonēzijas brieži/stirnas

Ejot tālāk, centos sevi iepriecināt apskatot vēl vairāk zvēriņu,kurus agrāk nebiju redzējusi, piemēram Indonēzijas briežus un āzijas briežus, kas bija izcili skaistuļi. Nenoturējos un tie,kas ļāvās tika samīļoti! Gribēju tikt tuvāk govīm, bet nesanāca, ļoti skaisti dzīvnieki, ar gludu, gaiši brūnu mirdzošu spalvu. 

Lēnām pastaigājos pa parku,kamēr nonācu pie liela baseina, kurā plunčājās nīlzirgs un uzminiet nu, viņu varēja apčamdīt, ja labi gribēja (sorry, kad stiepi roku tuvāk, atveras milzīga mute un šņāceklis pa degunu laukā, brrrrr).

Protams, ka redzēju arī visus iespējamos putnus, kas lidinās pa Indonēzijas lietus mežiem, bet ticiet man, arī Rīgas zoo viņus var apskatīt :) 

Šī zoo lielais plus ir tāds, ka ja bērniem apnīk zvēriņi, tad ir milzūgs spēļu laukums, parka daļā ir izveidoti dekoratīvi tuneļi pa kuriem var ložņāt un dzīnieku statujas, tiltu tiltiņi, pakuriem skriet un dauzīties. Prieki visai dienai, bet ne tikai maziem bērniem, arī mums. Devāmies tālāk uz mežu. Lai tur nokļūtu, es vēl izgāju cauri kūtij, kazai bija kazlēni sadzimuši, tādi piemīlīgi radījumi. Un pāris dīvainu dzīvnieku arī bija, vēl tagad domāju, ko viņi dod saimniecībai - pienu, vilnu? 

Jā, jā, te maziņš gabaliņš meža ir atstāts neskarts. Pa vidu gan ir uzbūvēts skatu tornis, bet tas jau tikai plus, ja grib redzēt kā tas no augšas izskatās. 

Man bija diegzan jautri, jo visur čabēja lapas un augļi krita no kokiem, kas pamatīgi izbiedēja Kamilu, ja visu dienas pirmo pusi nabadzīte vilkās kā uz pakāršanu tad tagad bezmaz vai sprintere :D 

Kopumā jauka diena, domājams, ka tā varētu būt mana miera vieta, ārkārtīgi skaisti !

Tagad gan uz veikalu pēc kefīra (jap, es atradu kefīru, tā arī rakstīts "kefir"). Nākamnedēļ dodos uz Merapi kalnu Jogjas Ziemeļos. Mani jau sabiedēja, ka tur esot auksti,nevaru vien sagaidīt!

Uz tikšanos!

Neatkarības diena

Atļaušos izlaist stāstus par Džakartas tūrisma takām, jo diemžēl vairums dienu tika  pavadītas ar lietus gāzēm, kas dažkārt beidzās ar mini plūdiem. Noteikti tur vēl atgriezīšos un pastāstīšu par Indonēzijas tradicionālās arhitektūras parku (vai kā nu viņu tur, to nosaukumu :D ) un china town un visu citu!

No augstceltņu , motociklu galvaspilsētas esmu pārvākusies uz salīdzinoši mazo Džokahartu (turpmāk Jogja). Tā ir Indonēzijas mazākā province, ja neskaita Džakartu. Pilsēta ir īpaša, jo tai joprojām ir sultāns vai karalis, tauta tik ļoti viņu mīļo, ka iegāza nabagu ministru prezidenta vēlēšanās, lai tak paliek karalis nevis kāds tur ministru prezidents! Te dzīvo aptuveni 3 miljoni ļautiņu, no kuriem lielākā daļa laikam ir studenti, jo šo pilsētu dēvē par studentu pilsētu un es esmu viena no viņiem, mācos Universitas Negeri Yogyaharta jebšu Džokahartas valsts universitātē, kas Indonēzijā ir labākā jauno pedagogu sagatvošanā :)

mana iela

Ierados šeit, kad notika visi sagatvošanās darbi Indonēzijas neatkarības dienai, 17. augustam (svarīgā diena iekrita 19.45. gadā, kad Indonēzija tika vaļā no Nīderlandes kundzības) ! Ļoti ātri bija jāatrod dzīves vieta, jo biju jau nogurusi no viesnīcām un nezināšanas,kas tad nu notiks tālāk. Lai pa kādām ieliņām mēs brauktu visur bija karodziņi, barucot lūk pa šo te es nokļuvu vietā, kuru turpmāko gadu saukšu par mājām. Man ir savi 5x6m fuksiju rozā krāsā ar logu uz iekšpagalmu, cenā iekļautu internetu un veļas mazgāšanu (ak es, princese uz zirņa) un ļoti skaļām un jaukām dziedošām kaimiņienēm :)

telšu ēstūzis

Rajons ir tīri mierīgs, ja neskaita neseno ballīti ! Apkārt visādi ēstūži, nu te praktiski nav vietas, kur viņu nav, tā ka badā es nenomiršu. Pagaidām gan izvairos no ēšanas teltveidīgajos iestādījumos, nu gluži pašsaprotamas valodas barjeras dēļ. Esmu iecienījusi doties uz nūdeļu piesēstuvi, kurai ir visai vilinošs plakāts ar uzrakstu ,ka es , strīķe, esmu laimīga un oriģināla (fb ir bilde:D), kam es nepavisam nevēlētos spirināties pretī. Otra iemīļota vieta ir kaimiņi, nu te nav vajadzīgas nekādas licences vai pārbaudes, lai sāktu savu biznesiņu, attaisi durvis uzliec papīra lapiņu,ka ir paika un aidā. Katra otrā māja tāda, bet tik un tā es stāvēju rindā šodien :D!

karoga uzvilkšanas brīdis

Bet nu nosaukums sola, ka būs kaut kas par neatkarības dienu. Tātad vakar saņēmu sms,ka universitāte mani ielūdz uz svinīgu ceremoniju rektorātā 7!!! no rīta, vēlams būtu tradicionālajā tērpā (varat iedomāties šitajā sutā vilnas brunčos, labi ,ka man tādu nav!). Pie sevis biju pikta, nu ko tik agri! (jo ilgāk šeit dzīvoju, jo vairāk man šķiet, ka tie nav cilvēki, viņi praktiski neguļ, jo īpaši manas kaimiņienes :)) Sagludināju kleitu, saposos un devos uz pasākumu, apsēdos uz soliņa un pie sevis priecājos, ka neierados vilnas brunčos, cik tas smieklīgi izskatītos, ka es viena tāda ārzemniece un ta vēl špocīgi apģērbusies. Uz ceremonijas sākumu salasījāmies veseli 6! Mikrofona cilvēks kaut ko kliedza miķī, no kā es sapratu tikai darmasiswa (stipendijas nos.), it kā es kaut ko saprastu, bet nu neko, nobakstīja mūs vienā stūrīti un pielika zīmīti klāt. Atnāca 3 puikas ar visādiem verķiem un vaktēja - fočēja un filmēja,labi ka ne visu laiku, viņu nomainīja bļāvējs, kas nostājās priekšā, izretināja mūs un kaut ko kliedza indonēziski, bet nu man no tā bija maza saprašana, drīzāk jautri, jo pārējie smējās, labi zinādami, ka mēs neko nesaprot. Lielie smējēji bija universitātes darba ļaudis, profesori, docenti un tml. (kārtējais pierādījums tam,ka viņiem ir sasodīti laba humora izjūta, smejas par pilnīgi visu)Nu tā jau šiki, visiem formas, tādi dzeltenīgi kostīmiņi. . Tie kas universitātei priekšā stāvēja bija laikam krutāki, tiem laškrāsas štātītes! Kā jau pienākas šādiem pasākumiem bija visādas runas, vieni , otri un trešie, šajā ziņā neatkarības dienas nekur neizceļas ar oriģinalitāti! Sajūtas esot tur uz vietas un vērojot gluži kā ārmijā, jo ir pilns ar maršētājiem, tai skaitā, rektora mazā asistente, kas maina runu mapes maršē katru reizi tos pāris solīšus. Un visas tās komandas, mums tik aiz muguras bakstīja, lai daram kā visi, citādi tā ir necieņa pret universitāti un Indonēzijas valsti. Muguru taisni, soli no blakus stāvošā, rokas aiz muguras un uz švilpi salutēt! Goda vārds, jutos kā nododot Latviju, salutēt citas valsts karogam... bet var jau būt kā tā tikai es jutos... tās sajūtas pārgāja, kad koris sāka dziedāt, riktīgi smuki un nekādi gaudu gabali, par universitātes himnu es teiktu tāds popsīgs gabals.

Visus ļoti uzjautrināja brīdis,kad tika apbalvoti tie paši centīgākie universitāte. Tāpat kā visi citi viņi iemaršēja kolonnā pa 3 rektora priekšā un izretojās, nosauca viņu panākumus un titulus un tad rektors katram paspieda ķepu un iespieda rokās kartona gabalu un čeku par 2,5 miljoniem, tas tik paziņots skaļi un tai brīdī kampusu pāršalca smiekli - naudiņa aiziet vēl nodokļos un kapeikas vien paliek,hahaha, tad nu apbalvojums.

Nākamā smieklu vētra uzdarbojās pēc rektora pēdējiem vārdiem - paldies, ka ieradāties, dariet to, kas ir ieplānots! bet ieplānots ta nekas nav :D Un tad sākās indonēziešu mīļākā nodarbe - fotogrāfēšanās, tas jau nav tā, ka nofočē viens un nosūta visiem paciņu ar bildēm, nē, nē, dārgie draugi, šķobiet ģīmi smaidā 10 minūtes kamēr visi bildē redzamie ir tikuši pie bildes. Ticiet vai nē, universitātes rekotrs (onkulis vidū ar cepurīti) pieder vienam no viņiem

Vispār šī ir jautra diena visiem, bērniem tiek dota kabatasnauda, mājās gatavoti īpaši saldumi un visur spēlētas tradicionālās spēles, Sandijs tikko atsūīja ziņu, ka viņš savā apkārtnē ir uzvarējis virves vilkšanas sacensībās. Vispopulārākā padarīšana gan ir rāpšanas pa stabu pēc labumiem, letiņi arī gadatirgos šito izspēlē, bet te ir updeito versija, palma vai nu kas pa koku ir nozieķēts ar dubļiem, bet toties kādas mantas galā - riteņi , tv un citi labumi

Liela diena, arī Jogjai, jo šī ir bijusi savlaik galvaspilsēta, līdz ar to dikti šiki. Visa pilsēta balti sarkana. Atļāvos uz citām runāt neiet, devos pastaigā pa pilsētu, jo man tak beidzot ir karte :)

Gardumi - augļi

Atkāpe no tūrisma parastā uz ēdienkartes tūrismu. Iegāju veikalā un nenoturējos nenopērkot visu,kas izskatījās gana gards!

durian

 Pirmais upuris bija tik ļoti slavenais durians, kuru tik daudzās zemēs publiskās vietās nav atļauts ēst, īsti nesaprotu kādēļ, jo šeit lielveikalā (rimi veidīgie) viņi brīvi mētājās, daudzi pat ir atvērti vaļā, smaciņa ir jūtama, bet nav tik traki, lai ģībtu vai viebtos! Kā man teica vietējie ar durianu ir divi varianti vai nu tev garšo ļoti vai nu tu nevari ciest. Manā gadījumā neviens, ne otrs. Ne es sajūsmā lēkāju, ne es skrēju pie uz vanasistabu. Viņš ir diezgan salds, neteiktu, ka sulīgs, tāda mīksta putriņa. Kas man nepatika ir pēcgarša, nu sorry, pat izmazgājot zobus tu jūti kaut ko, kas atgādina zāles, kas bērnībā dzertas, lai tiktu vaļā no klepus. pē.

lengkeng

Esmu izmēģinājusi arī lengkeng. Mazi auglīši tādā kā vīnogu ķekarā. Mizu viegli nolobīt un tad nu irēdamā daļa,kas ir ļoti salda un sulīga un patiesi pavisam nedaudz atgādina vīnogas. Pa vidu gan ir zirņa lieluma , diezgan pasags kauliņš.

salak pondoh

 Manā groziņā iekrita arī veseli trīs salak pondoh, ko es nožēloju, jo tad jau labāk es ēdu durianu. Var jau būt,ka man nav tik asas garšas kārpiņas, bet lielu atšķirību starp abiem augļiem neredzu, šis arī smird un nav garšīgs, nav garšīgs uzreiz. pat nepateikšu pēc kā viņš garšo. Miza plāna, nu gluži kā čuskas āda, tikpat asa, iekšā kaut kas līdzīgs riekstam (tas baltais, kodols ir brūns).

Garām nogāju, bet groziņā neieliku arbūzu. Mani biedēja,ka Indonēzija neesot šīs mantas, bet ir gan. Te viņi neizaug lielāki par basktebola bumbu, tā vienīgā atšķirība,izskatās tikpat labi kā tie, ko ieved Latvijā.

manggis

Gardākais, kas man tika bija manggis. Nejaukt ar mangga, kas ir mango un izskatās un garšo tieši tāpat kā Latvijā nopērkamie, ja māk nopirkt gatavu :)! Mangim ir cieta miza, viņš ir dūres lielumā un atvērt viņu var plēšot uz pusēm. No mizas nāk koši sarkana sula un vidū ir mikstas daiviņas ar pašu augli, ļoti svaigs, ne ļoti salds, drīzāk skābens un ārkārtīgi gards!

buah naga

 Buah naga jeb dragon fruit ir kas tāds, ko var pamanīt arī Latvijas veikalos, ārkārtīgi skaists, manuprāt, lai gan ēsts, iemetu groziņā :) Diezgan mīksts, tā kā šeit es neesmu atradusi nažus veikalā smuki uz pusēm pārdalīju ar karoti un tikpat smuki izēdu viducīti, kurš ir pilns ar sēkliņām. Gards, nedaudz skābens, ļoti sulīgs un karstajam rītam, kā radīts brokastīm!

Tāpat te ir tādas ekstras kā citroni, āboli (gan liels retums) laimi un apelsīni un citruss, kas ir līdzīgs apelsīnam, bet zaļā krāsā, bet ne ar tik izteiktu garšu, nedaudz saldāks. Man te viņu izslavēja, bet es došu priekšroku apelsīnam parastajam.

Par citiem brīnumiem - guavi, papaiju un vēl šo to citreiz. Ir daži ekstrēmi eksperimenti, kas šeit tiks pievienoti, jo mani paziņas šeit par dažiem augļiem arī nemācēja teikt, kā tad tas ir ēdams.

Tidung sala

Mammas googles bilde :) Tā kā joprojām atrados Jakartā un bija pienākusi nedēļas nogale un Sandijam (puisis pie kura paliku) vajadzēja beidzot strādāt. Viņš organizē izbraucienus uz 1000 salām, tā sauc apvidu, kurā atrodas Tidung (http://www.tripkita.com/). Brauciens ir ar laiveli, kas vairāk atgādina tupeli,kas tūlīt noies pa burbuli un sajūta tāda it kā brauc ar nelegālo imigrantu laivu, visi saspiedušies sēž uz grīdas, jo krēslu ta nav! :D Bet kompānija gan man tika sasodīti jauka - Anna ar saviem draugiem. Kontroljautājumi - kā tevi sauc, no kurienes esi, kur ir Latvija un tad sākās jautrība - kā sauc puisi , kurš mīl puisi angliski? Gejs? Nu jā, mēs esam geji, hahaha! Un aiziet saruna par izskatu- tev skaista āda, es arī gribu tā iesauļoties. Tās ir lecas, ko tu nēsā? Es gribētu tādu acu krāsu. Nabadziņi. Par ādas krāsas piebildi gan nobrīnījos, jo viņi pārsvarā ģērbjas apģērbos,kas nosedz visu ķermeni, jakas un tā, dāmām, vismaz daļai, tas ir reliģijas dēļ, bet vispār arī tādēļ,ka neviens negrib palikt tumšāks. Bieži var redzēt,ka meitenes lieto pūderi,kas ir par entajiem toņiem gaišāks par viņu ādu, efekts ir kā geišām, spocīgi!

Brauciens bija gana garšs, aptuveni 2,5h. Tupele attiet no Džakartas ostas, kur tad arī notiek zivju tirdzniecība nu smird sausmigi, es teiktu,ka rigas centraltirgus zivju paviljona smacinju salidzinajuma ar so varetu pardot ka odekolonu :D Protams normālas piestātnes laivām nav, tādēļ, lai nonāktu uz savējās man bija jāiziet cauri zivju kuģim, nu tā bik palēkāt vajadzēja:p.  Skats ārā no sākuma bija diezgan pabriesmīgs. Viņi šausminās par to, ko cilvēki meklē Indijā, tur tak ir tik netīrs, bet vajadzētu viņiem uz sevi no malas paskatīties, ūdens krāsa ir viena lieta, bet kas tik tur nepeldēja un tādā daudzumā, ka ūdeni vispār nevar redzēt, pilnīgi jābrīnās, kā ūdens var kļūt dzidrs un skaisti zilā nokrāsā :)!

Kad nonācām uz salas bija jau dienas vidus. Sandijs rūpējas par saviem viesiem un es lēnām iekārtojos mūsu istabā. Mājiņa pašā pilsētas centrā (nedaudz lielāka kā bildē redzama) un tās saimniece, kurai uz aci var dot gadus 85, lūdza,lai tieši Sandijs tur paliek, redz viņai viņš ļoti patīk! Un viņa tāda nebija vienīgā, arī vietējo ēstūžu īpašnieki labi pazina Sandiju un mums vakariņas un pusdienas bija bez maksas (es iztērēju tikai pārdesmit tūkstošus par dzeramo). Nu lūk Sandija darbs nav tikai ļautiņus nogādāt uz salu,bet arī nedaudz iklaidēt un izklaide ir snurkalēšana. Par nelaimi esmu gana tizla, lai nebūtu uz tu ar ūdeni un man šī izklaide gāja secen, bet  tas nenozīmē, ka es neizbaudīju savu brīvo laiku! 

Šī bija pirmā reize, kad pa visām dienām biju beidzot atstāta viena. Jāatzīst,ka nedaudz neomulīgi bija, jo salu tak nepārzinu un esmu viena, neviens nesaprot angļu valodu. haha, kā jau visur. Saņēmu instrukcijas kā nokļūt līdz pludmalei. Pirms tam biju jau sapriecājusies,ka varēšu pagozēties saulītē, jo to nu man nav šogad sanācis darīt un arī nesanāks. Neviena cilvēka peldkostīmos, visi jakās un tuntuļu tuntuļos. labākajā gadījumā izskatās kā akvalangisti, bet arī tiem daudz plikas miesas nevar redzēt! :D

Sēdēt un blenst tālēs zilajās man gluži negribējās, atcerējos,ka Sandijs bija minējis,ka saliņa ir gana liela, lai apietu tai riņķī. Jā, pavisam piemirsu. Tidung salai klāt ir vēl viena saliņa, uz kuru ved šeit redzamais tilts (700m). Tilts pavisam sagrabējis,ej un viss čīkst, dažviet krakšķ, dažviet ielūzis kāds stūris, dažviet dēlīša vispār nav...

Tad nu pavadījusi kādu pus stundu kopā ar visiem indonēziešu ļautiņiem,kas ķerstīja krabīšus (tādus mazus, kas dzīvo mazos gliemežvākos), devos izpētīt salu. Vispār jau stilīgi, esi viens ar sauli, smiltīm, jūru un beigtiem korāļiem,kas duras kājās. Šeit redzams pirmais skats,kas pavērās salai ap stūri. Tie tādi interesanti augi, kurus viņi stādi,lai nākot cunami ir kas aiztur ūdeni. Es gan nezinu cik tādas puķītes var aizturēt, man viņas knapi līdz viduklim.

Ejot tālāk skats mainījās, vairāk augu un vairāk tādu, ko nekad nebiju redzējusi, te ir pat kaut kas līdzīgs priedei. 

Tādi skaisti skati, var sakārtot domas un parunāties ar gudru cilvēku - sevi!

Pēc pāris stundām piefiksēju,ka neesmu vēl apgājusi salai riņķī (vēlāk piefiksēju,ka biju gana tuvu) un nolēmu doties atpakaļ.  Atpakaļ ceļā pamanīju,ka uz salas ganās labs bariņš ar kazām, nui kādas 30, tādi piemīligi zvēriņi :) Biju tieši laikā, lai sagaidītu Sandiju no jūras un  bija labs iemesls garām sarunām un pāris kāršu partijām līdz vakariņu laikam.

Vakariņas bija vienas mājas pagalmā, grilla vakars, grillētas vietējo ķertas zivtiņas. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka te zivīm ir pilnīgi cita garša. haha, ir jau arī, jo tās nav pie mums nopērkamās. Bija visnotaļ gardi. Iepazinos ar ģimeni,kas bija kopā atbraukusi atpūsties. Biznesmenis,kuram ir 26 gadi, bija atvedis savu draudzeni, māsas un vecākus atpūsties no smacīgās Džakartas! 

Nogurums pēc vakariņām ar jau bija klāt un ar nepacietību gaidīju nākamo dienu, jo girbēju vēl padzīvoties vietā,ko droši varētu dēvēt par paradīzi !

No rīta par kompanjonu man pieteicās Sandijs, ierosinot doties apskatīt jūras zvaigžņu līci. Pa ceļam paķērām mīklas ieskautos, eļļā vārītos banānus un fetas sieru...(brokastiņas)

Bija diezgan uzjautrinošimeklēt zvaigznes,kuras parasti tur ir daudz un visu laiku, bet tad, kad es gribu redzēt, nevienas, nu gandrīz nevienas, atradu vienu, bet šaubos, vai viņa bija dzīva :( Tā kā man īpaši neveicas ar jūraszvaigžņu meklēšanu nomainīju nodarbi ar latviešu skuķim ko raksturīgāku, vācu gliemežvāciņus, īpaši daudz man nesanāca atrast, jo nu, lai ko tu paceltu, tas ir dzīvs! Smiltīs bieživien ir redzami tādi kā kurmju rakumu no kuriem aug augi, bet es arī šaubos, ka tie ir augi, man tas izskatījās pēc kaut kā izsalkuša! Un jūras zvaigzni mēs arī galu galā atradām, mini, kas esot liels retums :) 

Mans stāsts beidzas ar ceļu atpakaļ uz ātrgaitas tupeles, kas pa viļņiem metā ne pa jokam, līdz ar to tie 150 cilvēki gandrīz visi nejutās īpaši labi, tai skaitā es. Sajūta jau vispār super, tu tāds uz korķi vilkts piestāj tai ostā dienas vidū, kad saule ir sasildījusi zivis un visu ar to saistīto.... olalā, izsniedziet maisiņus! Bet visi sveiki un veseli sakāpa taksīšos un uz mocīšiem un laida mājās, arī es :)

Parasta indonēzieša diena

Parasts indonēzietis no tāda zvēra kā latvietis īpaši ne ar ko daudz neatšķiras, vismaz man sākumā tā šķiet.Vienu dienu pavadīju kā parasts cilvēks nevis tūrists. 

Tad nu lūk, indonēzietis savu dienu sāk ar pamatīgu maltīti, rīsiem, gaļiņu, piemēram eļļā fritētu vistiņu un kādiem dārzeņiem, saldajā varētu būt banāns mīklā vārīts eļļā. Šiem cilvēkiem patīk ēst, esmu pamanījusi, ka viņi ik pa laiciņam ir ar mieru kaut ko uzkost. Pusdienas var variēt, piemēram šādas(rīsi ar dārzeņiem un kaķzivs) :

Par ēdamrīkiem arī ir vērts pieminēt. Bildē redzamajā maltītē es saņēmu bļodiņu ar ūdeni, tātad ēdam ar rociņām, kas nav nemaz tik slikti. Bērnībā vienmēr teicu,ka ar pirkstiem ēst ir gardāk! Otrs populārākais variants ir karote un dakšiņa, karoti izmanto gluži kā nazi. Tad vēl bieži var dabūt irbulīšus. Pagaidām nazis šeit priekš manis ir bijis retums :D

Vakarinas ir līdzīgas. Jāpiemin, ka šie cilvēki pieder tiem,kas saka, ka ēst pēc 7 vakarā nav īsti labi. Diezgan forši ir tas,ka ēst tu vari jebkurā laikā, jo ēstuves ceļa malā ir viena pie otras, skats nu gluži teltis, pie tam lēti, vidēji es vienā ēdienreizē iztērēju 30 000 rūpiju (5ls= ~85 000).

Laiks pašlaik te ir diezgan lietains tādēļ laba lieta ir kinoteātris, kas ir gandrīz katrā tirdzniecības centrā ! Tādā arī pabiju, uz Salt, neteikšu, ka man ļoti patik šī filma...pārāk paredzama un vispār nekāda. Ķinītī pamanīju entos plakātus ar vietējām šausmenēm, ko mans hosts Sandijs neieteica, jo scenārijs visām viens un vairāk atgādina erotiku nekā šausmeni!

Par vakara izklaidēm nācās laust priekšstatu. Labi zināms, ka Indonēzija ir islāma valsts, ~80% iedzīvotāju ir musulmaņi. Tas,ka šie cilvēki pieder diezgan striktai reliģijai nebūt viņus nekavē izklaidēties. Kopā ar Sandiju aizdevos uz vienu varen jautru pasākumu, ko dēvē par karaoke. Viņiem karaoke bāri ir visur, tie gan nav publiski, pastāv ar domu,ka tu noīrē zāli sev un saviem draugiem, tad nu es biju draugu lokā kopā ar vēl 40 cilvēkiem! Visi jautri, pat pārāk. Viņiem ļoti patīk fotogrāfēties... 

Dzied visi kā topošās zvaigznes, jo īpaši Loyd no Filipīnām, viņa balss liek ceļiem ļodzīties! Un kā viņi dejo! wow! kompleksu nekādu , uz galda, zem galda... 

Dejošana un dziedāšana jau bija otrais iespaids, pirmais bija sarokojoties, viņi nestāv maliņā un nenopēta tevi kā to varbūt darītu latvietis pirms doties iepazīties ar kādu , te tev pielec klāt ar smaidu un nober kaudzi ar jautājumiem un jūs esat draugi :) patiešām jauki cilvēki, nav arī pārāk uzbāzīgi,ja neskaita taksistus :D

Jā, par transportu - tā te ir daudz, nav gluži Indija, bet tomēr. Pilsētā ir 4- 6 joslas un šoferīši ir labajā pusē. Braucēji ir diezgan pieklājīgi, nav tādi trakuļi.Un domāju,ka nemaz nevar arī tā atļauties, jo nav nemaz tik daudz luksoforu, kur to nav,bet ir vajadzība, stāv policis tirkīzzilā formā ar zizli un švilpi un regulē braucamos, staro kuriem  vairums ir moču. Domāju,ka tikai 5-10% brauc ar mašīnām, ja ir mašīna, tad tā ir liela mašīna! Moči te ir gandrīz visiem, arī Sandijam.Pie tam, nav vecuma ierobežojuma, lai ar to baruktu. It kā oficiāli no 17 gadiem, bet ja uz tiesībām ir vecāku vārds, tad arī 13 gadīgs var braukt, tā lūk. Līdz ar to dienā vidēji 3h esmu pavadījusi uz moča! Izveidojas kaut kas līdzīgs atkarībai, mīnuss ir tas,ka nevar uzņemt tik daudz bilžu ar pilsētu cik gribētos (te ir ļoti interesantas mājas, krāsainas). Riteņi arī ir modē, bet ne galvaspilsētā, lai gan pašā centrā redzēju, ka var noīrēt riteni ar visu cepuri :) Daži braucamie uz trīs riteņiem arī te ir manāmi, ja esi uz moča tajā brīdī,kad šams ir priekšā, jābūt nelaimīgam, jo tie taisa vislielako smirdoņu. Un pie šo miljonu satiksmes te ir arī pamaīgs smogs.

tas šoreiz viss. Par ceļojumu uz Tidung nākamreiz :)

Sākums

Nu čau!  Uhh, mans pirmais ieraksts no tālas Indonēzijas. Vispar man gaja raibi, no brīža, kad izvilkos no mājas ceļā pavadīju 36h! Lidojums ar 3 pārsēšanās reizēm. Pabiju Turcijā, Singapūrā. Turcija ir gatavais bardaks! Es zinu,ka dažiem patīk, bet man nepavisam.Pastāvi vienā rindā, tad tevi aizsūta uz citu. Lidosta gana liela, lai apmaldītos (labi,ka es to nepaguvu izdarīt). mans piedzīvijums sākās, kad pienāca laiks doties uz manu lidmašīnu, bet uz tablo mans lidojums nerādījās, devos uz informācijas punktu,kas ļoti laipni man izstāstīja kur jāiet, vēl uz lapiņas uzrakstīja, kuri vārti, devos pa norādēm, bet nonācu pie reisa uz kādu no Eiropas valstīm. Pie sevis tai brīdī nodomāju,ka nu tiešām nevajadzēja attaudzēt dabīgo matu krāsu. Stresiņš ne pa jokam, iekāpšanā turpinājās vēl pavisam īsu brīdi un es skrēju pa lidostu cenšoties noskaidrot,kur man ir jābūt(uz tablo joprojām nekādu ziņu!). Biju viena no pēdējām, kas iekāpa lidmašīnā...

es un Sandy

Biju pārsteigta cik labi baro lidmašīnās!Jo ipaši patika siera kūciņa :p gulēt gan man neizdevās , tādēļ skatījos filmu Austrālija.
Džakartā nosēdos ar 1,5 h nokavešanos, uzminiet, lidostā neviena man domāta sagaiditaja - telefons laukā un sutam ziņas, vēstniecībai un hostiem, neviens neatbild, bet sekoju sava hosta noradijumiem, kā nokļūt pie viņa, tasau nekas, ka viņš neatbildēja, bet labāk kaut kur doties nekā tupēt uz vietas! Iekapu busiņā uz Bekasi, tur uzreiz sāku uzmākties svešiem cilvēkiem, jautājot vai autobuss brauc līdz man vajadzīgajai pieturai.Vīrietis, ar kuru sāku runāt tikai māja, nerunāja angliski, bet indoneziešiem gribas iepazīties, kaut ko mēģinaja runāt, kaut kā saprata,ka es neko nezinu un man isti nav kur palikt. šams savaca manu blocinju ar visu cilvēku datiem un sāka zvanīties, nu sazvanija vienu un mani sagaidija Sandijs, kursh tad ari ir manis sarunatais hosts. Es ar savu lielo somu aiztentereju lidz sturim no busa pieturas un skatos, Sandija braucamais ir mocis un šis saka, lai lecu virsū, bet man bail, es tak nekad neesmu braukusi ar moci un ta vel tā lielā soma... bet neko, man pat iepatikās, tik ļoti, ka nākamās dienas pavadīju uz moča.

Nekad nebiju domājusi,ka otreiz dzīvē nonākšu situācijā, kāda man vbija dodoties studēt uz Itāliju... braukt uz svešu valsti,kuras valodu tu nezini, bet zini to,ka tev īsti nav kur palikt. Labi,ka ir tādi Hospitality club un Couch surfing, kas palīdz atrast cilvēkus ar brīvu dīvāniņu. Piedzīvojums ar sirmu matu sekām :D
Šī ir miljonu pilsēta, te dzīvo 10 miljoni cilvēku un vēl Džakarta ir ginesa rekordiste ar iepirkshanas centru skaitu, jaatzist,ka nevienā nebiju vēl.

 Otrajā dienā apskatīju vecpilsētu, china town, kaut kādu kruto tiltu, holandiešu valdibas namu, neatkarības statuju, kura ka izradas ir simbolisks penis (skat. foto). Neilgi pēc parka apmeklējuma dabūju arī pirmo lietu un zibeni.

mango sulas atkarīga

No gastranomisajā izvirtībām esmu kritusi uz mango sulu un šī iemesla dēļ mani šeit pazīst kā mango meiteni,kas tad arī tapa par lietotāju šeit.

Pirmā nedēļa Indonēzijā tika pavadīta pilnīgā patvaļībā, nevienu neinteresē,ka studente no Latvijas nav sagaidīta lidostā. Bet laikam man jau tikai par labu tas nāca!

Buča jums no Dzakartas!