Bule, Bule!

Nē, nē, ieraksts nebūs par lielopu audzēšanu Indonēzijā! Buli, buli ir tas, ko var dzirdēt uz ielām, kad kāds nedaudz bālāks pastaigājas. Pierasts, pasmaidam un ejam tālāk! Bet nosaukums tāds, jo nonācu vietā, kur man to nācās dzirdēt vairāk kā ikdienā.

Biju saņēmusi vēstuli FB no Kamilas, kas sūdzējās par garlaicību šeit, kas ir tikai saprotami,jo ne mēs pārzinam pilsētu, ne mums te ir draugi, sekoja ierosinājums kaut ko kopā pasākt. Tā kā manā uztverē mums šeit ir ārkārtīgi daudz laika, galu galā vesels gads, nevēlējos aizrauties ar lielo tempļu apmeklēšanu, mans ierosinājums bija vienkāršāk atrodams - zooloģiskais dārzs Gembira Loka, kas nozīmē laimīgā vieta. Zooloģiskais dārzs ir atvērt 1955. gadā un ir ne tikai vieta, kur apskatīt dzīvnieciņus, bet arī augus, tas ir arī botāniskais dārzs.

Bet nu par visu pēc kārtas. Kādā no iepriekšējām dienām ar Kamilu devāmies pastaigā un atklājām, ka Jogja nemaz tik liela nav un ar kājām var aiziet līdz centram. Skatoties uz kartes arī zoo ir diezgan tuvu un vienojāmies par pastaigu. Tikai kurš varēja paredzēt,ka būs +32 grādi, ja visas iepriekšējās dienas ir bijušas mākoņainas?! Saulīte neskopojās ar savu karstumu, fiksi iegādājos Gucci saulenes pa latu un devāmies ceļā. Gājām stundu un skatamies uz kartes,ka esam tikai pusceļā, ejam , ejam, bet tā arī nav skaidrības, kur esam un cik tālu vēl jāiet. Mēģinot jautāt vietējiem , kur atrodas zoo un cik tālu vēl jāiet viņi atbild, ka imperatora pils ir diezgan patālu un jāiet ir pa labi. :D Nākamajā mirklī jau kā lauves mednieces ieraudzījām vienu nabagu rikšu vīru,kas gulēja savā transoprtā. Pamodinājām un uzprasījāmies uz braucienu, galu galā, viņš zin ,kur ir zoo (bakstījām uz kartes ar pirkstiņiem) un mums vairs nav iekšā tajā tveicē kustēt! Onkulis noplēsa no mums vairāk kā bijām runājuši, redz pret kalnu esot braucis, bet nu ok, vai ta mums žēl! Kā izrādījās zoo nemaz nav pilsētas teritorijā, bet gan 4 km ārpus pilsētas!

Zoo biļete vienam cilvēkam maksā 10 000 rūpiju (0.62 Ls), par ko tad dabūjām arī karti klāt:) nuko devāmies ceļā. Tikko kā nokļuvāmpie pirmajiem iežogojumiem, kur gozējās krokodili un pa vidam ķenguri, sadzirdējām "buli buli" un "foto", nu gluži kā paparaci gar mums ložņāja divi čaļi, kas vēlāk , kad nonācām pie tīģera aploka sadūšojās palūgt vai varam vienu foto kopā! Vēlāk šo izdevību izmantoja arī citi un jo īpaši veina maza meitenīte, kuru uz bildēšanos pierunāja tēvs, bet vēlāk pati lūdza vai var vēl kādu bildi :D Viņiem tika arī ģimenes foto! Nedaudz neveikla, bet šī ir viena no pirmajām bildēm ar mazo jaunkundzi.

tīģeris, kuru nevar redzēt, bet !būris!

Zoodārzs nav liels, tikai kādi 20 hektāri, kuros var apskatīt ap 400 dažādu zvēriņu. Šurp nācu un vispār uz Indonēziju devos, lai piepildītu vienu no saviem sapņiem, nokļut tuvāk vai pavisam tuvu tīģeriem. Un ak tavu laimi, pat nebiju cerējusi, bet kādā no būriem gulšņāja balts Indijas minka. Te gan jāsaka, ka sirds sarāvās čokurā, jo kaut kādai čuskai vārdā pitons bija vesels dārzs, tikmēr retam dzīvniekam maziņš būris. Skumji, patiešām skumji.

Indonēzijas brieži/stirnas

Ejot tālāk, centos sevi iepriecināt apskatot vēl vairāk zvēriņu,kurus agrāk nebiju redzējusi, piemēram Indonēzijas briežus un āzijas briežus, kas bija izcili skaistuļi. Nenoturējos un tie,kas ļāvās tika samīļoti! Gribēju tikt tuvāk govīm, bet nesanāca, ļoti skaisti dzīvnieki, ar gludu, gaiši brūnu mirdzošu spalvu. 

Lēnām pastaigājos pa parku,kamēr nonācu pie liela baseina, kurā plunčājās nīlzirgs un uzminiet nu, viņu varēja apčamdīt, ja labi gribēja (sorry, kad stiepi roku tuvāk, atveras milzīga mute un šņāceklis pa degunu laukā, brrrrr).

Protams, ka redzēju arī visus iespējamos putnus, kas lidinās pa Indonēzijas lietus mežiem, bet ticiet man, arī Rīgas zoo viņus var apskatīt :) 

Šī zoo lielais plus ir tāds, ka ja bērniem apnīk zvēriņi, tad ir milzūgs spēļu laukums, parka daļā ir izveidoti dekoratīvi tuneļi pa kuriem var ložņāt un dzīnieku statujas, tiltu tiltiņi, pakuriem skriet un dauzīties. Prieki visai dienai, bet ne tikai maziem bērniem, arī mums. Devāmies tālāk uz mežu. Lai tur nokļūtu, es vēl izgāju cauri kūtij, kazai bija kazlēni sadzimuši, tādi piemīlīgi radījumi. Un pāris dīvainu dzīvnieku arī bija, vēl tagad domāju, ko viņi dod saimniecībai - pienu, vilnu? 

Jā, jā, te maziņš gabaliņš meža ir atstāts neskarts. Pa vidu gan ir uzbūvēts skatu tornis, bet tas jau tikai plus, ja grib redzēt kā tas no augšas izskatās. 

Man bija diegzan jautri, jo visur čabēja lapas un augļi krita no kokiem, kas pamatīgi izbiedēja Kamilu, ja visu dienas pirmo pusi nabadzīte vilkās kā uz pakāršanu tad tagad bezmaz vai sprintere :D 

Kopumā jauka diena, domājams, ka tā varētu būt mana miera vieta, ārkārtīgi skaisti !

Tagad gan uz veikalu pēc kefīra (jap, es atradu kefīru, tā arī rakstīts "kefir"). Nākamnedēļ dodos uz Merapi kalnu Jogjas Ziemeļos. Mani jau sabiedēja, ka tur esot auksti,nevaru vien sagaidīt!

Uz tikšanos!