Sākums

Nu čau!  Uhh, mans pirmais ieraksts no tālas Indonēzijas. Vispar man gaja raibi, no brīža, kad izvilkos no mājas ceļā pavadīju 36h! Lidojums ar 3 pārsēšanās reizēm. Pabiju Turcijā, Singapūrā. Turcija ir gatavais bardaks! Es zinu,ka dažiem patīk, bet man nepavisam.Pastāvi vienā rindā, tad tevi aizsūta uz citu. Lidosta gana liela, lai apmaldītos (labi,ka es to nepaguvu izdarīt). mans piedzīvijums sākās, kad pienāca laiks doties uz manu lidmašīnu, bet uz tablo mans lidojums nerādījās, devos uz informācijas punktu,kas ļoti laipni man izstāstīja kur jāiet, vēl uz lapiņas uzrakstīja, kuri vārti, devos pa norādēm, bet nonācu pie reisa uz kādu no Eiropas valstīm. Pie sevis tai brīdī nodomāju,ka nu tiešām nevajadzēja attaudzēt dabīgo matu krāsu. Stresiņš ne pa jokam, iekāpšanā turpinājās vēl pavisam īsu brīdi un es skrēju pa lidostu cenšoties noskaidrot,kur man ir jābūt(uz tablo joprojām nekādu ziņu!). Biju viena no pēdējām, kas iekāpa lidmašīnā...

es un Sandy

Biju pārsteigta cik labi baro lidmašīnās!Jo ipaši patika siera kūciņa :p gulēt gan man neizdevās , tādēļ skatījos filmu Austrālija.
Džakartā nosēdos ar 1,5 h nokavešanos, uzminiet, lidostā neviena man domāta sagaiditaja - telefons laukā un sutam ziņas, vēstniecībai un hostiem, neviens neatbild, bet sekoju sava hosta noradijumiem, kā nokļūt pie viņa, tasau nekas, ka viņš neatbildēja, bet labāk kaut kur doties nekā tupēt uz vietas! Iekapu busiņā uz Bekasi, tur uzreiz sāku uzmākties svešiem cilvēkiem, jautājot vai autobuss brauc līdz man vajadzīgajai pieturai.Vīrietis, ar kuru sāku runāt tikai māja, nerunāja angliski, bet indoneziešiem gribas iepazīties, kaut ko mēģinaja runāt, kaut kā saprata,ka es neko nezinu un man isti nav kur palikt. šams savaca manu blocinju ar visu cilvēku datiem un sāka zvanīties, nu sazvanija vienu un mani sagaidija Sandijs, kursh tad ari ir manis sarunatais hosts. Es ar savu lielo somu aiztentereju lidz sturim no busa pieturas un skatos, Sandija braucamais ir mocis un šis saka, lai lecu virsū, bet man bail, es tak nekad neesmu braukusi ar moci un ta vel tā lielā soma... bet neko, man pat iepatikās, tik ļoti, ka nākamās dienas pavadīju uz moča.

Nekad nebiju domājusi,ka otreiz dzīvē nonākšu situācijā, kāda man vbija dodoties studēt uz Itāliju... braukt uz svešu valsti,kuras valodu tu nezini, bet zini to,ka tev īsti nav kur palikt. Labi,ka ir tādi Hospitality club un Couch surfing, kas palīdz atrast cilvēkus ar brīvu dīvāniņu. Piedzīvojums ar sirmu matu sekām :D
Šī ir miljonu pilsēta, te dzīvo 10 miljoni cilvēku un vēl Džakarta ir ginesa rekordiste ar iepirkshanas centru skaitu, jaatzist,ka nevienā nebiju vēl.

 Otrajā dienā apskatīju vecpilsētu, china town, kaut kādu kruto tiltu, holandiešu valdibas namu, neatkarības statuju, kura ka izradas ir simbolisks penis (skat. foto). Neilgi pēc parka apmeklējuma dabūju arī pirmo lietu un zibeni.

mango sulas atkarīga

No gastranomisajā izvirtībām esmu kritusi uz mango sulu un šī iemesla dēļ mani šeit pazīst kā mango meiteni,kas tad arī tapa par lietotāju šeit.

Pirmā nedēļa Indonēzijā tika pavadīta pilnīgā patvaļībā, nevienu neinteresē,ka studente no Latvijas nav sagaidīta lidostā. Bet laikam man jau tikai par labu tas nāca!

Buča jums no Dzakartas!