Neatkarības diena

Atļaušos izlaist stāstus par Džakartas tūrisma takām, jo diemžēl vairums dienu tika  pavadītas ar lietus gāzēm, kas dažkārt beidzās ar mini plūdiem. Noteikti tur vēl atgriezīšos un pastāstīšu par Indonēzijas tradicionālās arhitektūras parku (vai kā nu viņu tur, to nosaukumu :D ) un china town un visu citu!

No augstceltņu , motociklu galvaspilsētas esmu pārvākusies uz salīdzinoši mazo Džokahartu (turpmāk Jogja). Tā ir Indonēzijas mazākā province, ja neskaita Džakartu. Pilsēta ir īpaša, jo tai joprojām ir sultāns vai karalis, tauta tik ļoti viņu mīļo, ka iegāza nabagu ministru prezidenta vēlēšanās, lai tak paliek karalis nevis kāds tur ministru prezidents! Te dzīvo aptuveni 3 miljoni ļautiņu, no kuriem lielākā daļa laikam ir studenti, jo šo pilsētu dēvē par studentu pilsētu un es esmu viena no viņiem, mācos Universitas Negeri Yogyaharta jebšu Džokahartas valsts universitātē, kas Indonēzijā ir labākā jauno pedagogu sagatvošanā :)

mana iela

Ierados šeit, kad notika visi sagatvošanās darbi Indonēzijas neatkarības dienai, 17. augustam (svarīgā diena iekrita 19.45. gadā, kad Indonēzija tika vaļā no Nīderlandes kundzības) ! Ļoti ātri bija jāatrod dzīves vieta, jo biju jau nogurusi no viesnīcām un nezināšanas,kas tad nu notiks tālāk. Lai pa kādām ieliņām mēs brauktu visur bija karodziņi, barucot lūk pa šo te es nokļuvu vietā, kuru turpmāko gadu saukšu par mājām. Man ir savi 5x6m fuksiju rozā krāsā ar logu uz iekšpagalmu, cenā iekļautu internetu un veļas mazgāšanu (ak es, princese uz zirņa) un ļoti skaļām un jaukām dziedošām kaimiņienēm :)

telšu ēstūzis

Rajons ir tīri mierīgs, ja neskaita neseno ballīti ! Apkārt visādi ēstūži, nu te praktiski nav vietas, kur viņu nav, tā ka badā es nenomiršu. Pagaidām gan izvairos no ēšanas teltveidīgajos iestādījumos, nu gluži pašsaprotamas valodas barjeras dēļ. Esmu iecienījusi doties uz nūdeļu piesēstuvi, kurai ir visai vilinošs plakāts ar uzrakstu ,ka es , strīķe, esmu laimīga un oriģināla (fb ir bilde:D), kam es nepavisam nevēlētos spirināties pretī. Otra iemīļota vieta ir kaimiņi, nu te nav vajadzīgas nekādas licences vai pārbaudes, lai sāktu savu biznesiņu, attaisi durvis uzliec papīra lapiņu,ka ir paika un aidā. Katra otrā māja tāda, bet tik un tā es stāvēju rindā šodien :D!

karoga uzvilkšanas brīdis

Bet nu nosaukums sola, ka būs kaut kas par neatkarības dienu. Tātad vakar saņēmu sms,ka universitāte mani ielūdz uz svinīgu ceremoniju rektorātā 7!!! no rīta, vēlams būtu tradicionālajā tērpā (varat iedomāties šitajā sutā vilnas brunčos, labi ,ka man tādu nav!). Pie sevis biju pikta, nu ko tik agri! (jo ilgāk šeit dzīvoju, jo vairāk man šķiet, ka tie nav cilvēki, viņi praktiski neguļ, jo īpaši manas kaimiņienes :)) Sagludināju kleitu, saposos un devos uz pasākumu, apsēdos uz soliņa un pie sevis priecājos, ka neierados vilnas brunčos, cik tas smieklīgi izskatītos, ka es viena tāda ārzemniece un ta vēl špocīgi apģērbusies. Uz ceremonijas sākumu salasījāmies veseli 6! Mikrofona cilvēks kaut ko kliedza miķī, no kā es sapratu tikai darmasiswa (stipendijas nos.), it kā es kaut ko saprastu, bet nu neko, nobakstīja mūs vienā stūrīti un pielika zīmīti klāt. Atnāca 3 puikas ar visādiem verķiem un vaktēja - fočēja un filmēja,labi ka ne visu laiku, viņu nomainīja bļāvējs, kas nostājās priekšā, izretināja mūs un kaut ko kliedza indonēziski, bet nu man no tā bija maza saprašana, drīzāk jautri, jo pārējie smējās, labi zinādami, ka mēs neko nesaprot. Lielie smējēji bija universitātes darba ļaudis, profesori, docenti un tml. (kārtējais pierādījums tam,ka viņiem ir sasodīti laba humora izjūta, smejas par pilnīgi visu)Nu tā jau šiki, visiem formas, tādi dzeltenīgi kostīmiņi. . Tie kas universitātei priekšā stāvēja bija laikam krutāki, tiem laškrāsas štātītes! Kā jau pienākas šādiem pasākumiem bija visādas runas, vieni , otri un trešie, šajā ziņā neatkarības dienas nekur neizceļas ar oriģinalitāti! Sajūtas esot tur uz vietas un vērojot gluži kā ārmijā, jo ir pilns ar maršētājiem, tai skaitā, rektora mazā asistente, kas maina runu mapes maršē katru reizi tos pāris solīšus. Un visas tās komandas, mums tik aiz muguras bakstīja, lai daram kā visi, citādi tā ir necieņa pret universitāti un Indonēzijas valsti. Muguru taisni, soli no blakus stāvošā, rokas aiz muguras un uz švilpi salutēt! Goda vārds, jutos kā nododot Latviju, salutēt citas valsts karogam... bet var jau būt kā tā tikai es jutos... tās sajūtas pārgāja, kad koris sāka dziedāt, riktīgi smuki un nekādi gaudu gabali, par universitātes himnu es teiktu tāds popsīgs gabals.

Visus ļoti uzjautrināja brīdis,kad tika apbalvoti tie paši centīgākie universitāte. Tāpat kā visi citi viņi iemaršēja kolonnā pa 3 rektora priekšā un izretojās, nosauca viņu panākumus un titulus un tad rektors katram paspieda ķepu un iespieda rokās kartona gabalu un čeku par 2,5 miljoniem, tas tik paziņots skaļi un tai brīdī kampusu pāršalca smiekli - naudiņa aiziet vēl nodokļos un kapeikas vien paliek,hahaha, tad nu apbalvojums.

Nākamā smieklu vētra uzdarbojās pēc rektora pēdējiem vārdiem - paldies, ka ieradāties, dariet to, kas ir ieplānots! bet ieplānots ta nekas nav :D Un tad sākās indonēziešu mīļākā nodarbe - fotogrāfēšanās, tas jau nav tā, ka nofočē viens un nosūta visiem paciņu ar bildēm, nē, nē, dārgie draugi, šķobiet ģīmi smaidā 10 minūtes kamēr visi bildē redzamie ir tikuši pie bildes. Ticiet vai nē, universitātes rekotrs (onkulis vidū ar cepurīti) pieder vienam no viņiem

Vispār šī ir jautra diena visiem, bērniem tiek dota kabatasnauda, mājās gatavoti īpaši saldumi un visur spēlētas tradicionālās spēles, Sandijs tikko atsūīja ziņu, ka viņš savā apkārtnē ir uzvarējis virves vilkšanas sacensībās. Vispopulārākā padarīšana gan ir rāpšanas pa stabu pēc labumiem, letiņi arī gadatirgos šito izspēlē, bet te ir updeito versija, palma vai nu kas pa koku ir nozieķēts ar dubļiem, bet toties kādas mantas galā - riteņi , tv un citi labumi

Liela diena, arī Jogjai, jo šī ir bijusi savlaik galvaspilsēta, līdz ar to dikti šiki. Visa pilsēta balti sarkana. Atļāvos uz citām runāt neiet, devos pastaigā pa pilsētu, jo man tak beidzot ir karte :)