kā mēs braucām uz krupuk fabriku

pīles pīles, ciemata pīles

Vakara mieru iztraucēja Eta ar jautājumu, vai gribu pievienoties braucienam ciemos pie U-ut. Kāda tur vēl domāšana, atbilde ir "Jā"! Tad nu nākamajā rītā, ceturtdienā, kas Indonēzijā bija brīva, jo kristiešiem ir svētki, sākās tipisks indonēziešu ceļoums. Par brīnumu mašīna pie mājas piestāja norunātajā laikā, pulsten 11. Bet vai tas nozīmē, ka mēs no Džogdžas izbraucām laikā?

Aizdevāmies pie Uut uz mājām, kur viņu gaidīja draudzene ar lūgumu, aizvest uz lidostu, devāmies uz lidostu. Pēc lidostas atgriezāmies Uut mājā, jo kā izrādās, dušas trūkums organismā, iepriekš jau esmu rakstījusi, ka duša vietējiem ir vismaz 3x dienā, tāpat arī man, jo nu karstums ir mežonīgs!

lauki krēslā

krupuk mašīna

Uut nemāk mazgāties ātri, kā Frenti teica,viņa ir īsta dāma, mēs tikmēr gaidījām. Protams, pēc dušas vajag ēst, kas tas par ceļu,ja nav ēsts?! Kopš iekāpšanas mašīnā tik apspriests tas cikos, kurš ir ēdis, ko ir ēdis un kādēļ vēl nav izsalcis(es)! Piestājām SS (super sambal), restorānā, kur viss ir gatavots ar čilli, vietējiem prieks, man lielas pārdomas ar ēdienkarti. Ap pulksten 2 mēs sākām kustēties virzienā ārpus pilsētas. Gala mērķis Boyolali (Bojolali), pilsēta netālu no Solo, centrālajā Džavā. Aptuveni 2-3h brauciens no manas pilsētas. 

žustošie krupuk

Bojolali dzīvo Uut un viņas ģimene, kuras biznes ir krupuka gatavošana. Krupuk ir, es teiktu, Indonēzijā populārākā uzkoda, tie ir rīsu čipši. Ir dažāda veida krupuki, kuros neieslīgšu :) bet nu man noveicās ar krupuk fabrikas izlūkošanu. Fabrika rukā garas stundas, sāk no 4 rītā, līdz kādiem 5 vakarā. Rīta cēliens sastāv no mīklas gatavošas, kas ir no rīsu un tapiokas miltiem, kam piejauktas garšvielas, ķiploki, kaltētu pīļu galvu pulveris (kas maina to krāsu) un nedaudz ķimiklāju ar nosaukumu fetsīns (angliski meklējams kā MSG). Mīklu mašīna izmaļ cairi smukās "brošiņās", kuras vēlāk tvaicē un tad žāvē saulē, visbeidzot tās vāra eļļā un graužamais prieks ir gatavs!

tradicionālais tirgus

Viena lieta ir fabrika, pavisam cita lieta ir prieks, izkļūstot ārā no pilsētas. Mēs bijām riktīgos laukos, ciematā. Māja pie mājas, bet apkārt rīsu lauki, meloņu un cabe (čilli) stādījumi! Svaigs gaiss, pīles malu malās un laimīgi cilvēki. Izbaudījām džvaniešu viesmīlību, vakara sarunas, kopīgu ēsanu, kas šeit ir liela padarīšana, saki vai nē, ka esi genyak jebšu pārēdies, neviens tevī neklausās un viss ir jāpagaršo, jāatzīst, ka grūti atteikt, jo ēdiens ir patiesi gards. Vakars paiet sarunās par mūsu māju vietām, par Latviju, par Kalimantānu, no kuras nāk Eta, par Sulavesi, no kuras nāk Frenti. Sākām ar ēdienu apspriešanu, turpinājām ar attiecībām, jo ir svarīgi zināt, vai tev ir draugs un kad tu domā precēties,ja esi precējusies, tad cik un kad tev būs bērni, līdz pat politikai un ekonomikai. Dīvainā veidā tas cilvēkus satuvina un no rīta mēs vairs nebijām tik augsti viesi, bet gan 3 adoptētas meitas, kas palīdzēja gatavot brokastis un doties ieprikties uz tirgu. Pirmo reizi tradicionālajā tirgū nesanāca kaulēties, bet ko tur daudz, Solo apkārtnē viss ir stipri lētāks kā Džogdžā!

Uz atvadām tika taisītas ģimenes bildes, mīļi apskāvini, bučas un solījums braukt līdzi Uut ikreiz, kad viņa dosies mājās! :)

es, mamma, Frenti un Eta, tētis un Uut

 Mājupceļu sākām agrā pēcpusdienā ar domu iegriesties Solo, uzminiet uz ko? Uz pusdienām! Ar tukšu vēderu (kurš noteikti nebija tukš pēc kārtīgajām indonēziešu brokastīm ar rīsiem, čilli kokosriektiem, dārzeņiem, ceptiem baklažāniem, tempe un tofu un un un )nav nekāda mājup braukšana!
Mācība visiem, pirms braukt pie mammām un papiem kādu nedēļu pirms jāsēž uz diētas, lai kuņģī vieta ir visiem labumiem :)