Kustoņi!

Cik reizes neesmu sabijusies no tā, ka istabā kaut kas nočab vai pakustas! Tu tāds cilvēciņš mierīgi sēdi , skaties filmu vai ēd vakariņas un pēkšņi saproti, ka neesi viens, uz tevi blisinās 2 ačtelse... visbiešžk tie ir gekoniņi, kas nu ir gan tādi paprāvi uz 30cm , gan pavisam maziņi. Viens tāds lielāks pavisam nesen viesojās pie manis pāris dienas,bija iepaticies maisiņš, kas stāvēja uz galda.

Tagad jau ir pierasts pie diezgan regulārajām viešņām, atceros kā pirmajā reizē ieraugot ķirzaku savā istabā satrūkos un internetā meklēju informāciju kā viņu dabūt laukā no manas istabas, internets gan par to klusēja. Manu satraukumu par ķirzaku pārtrauca Sandijs :)! Viņš ir tas ar kuru es konsultējos brīdī,k ad iešāvās prātā doma pieradināt vienu no mazajiem radījumiem, kas teorētiski nemaz nav tik grūti, pāris beigti kukaiņi un ķirzaka var nolemt palikt pie tevis pavisam! Diemžēl es nezinu vai gribu galināt kukaiņus, lai tiktu pie ķirzakas, man nebūtu iebildumu dalīties ar auglīšiem...

Kāds cits piedzīvojums saistās ar grabēšanu aiz durvīm. Naktī kādreiz varēja dzirdēt kā kaut kas grab pie durvīm, parasti, kad no rīta pamodos mistkaste bija apgāsta un atkritumi izvazāti pa visu balkonu. Nākamās naktis tas atkārtojās. Dīvaini ne? Nu ar vaininieku es iepazinos, kad kādā vēlākā vakarā devos mazgāt zobus, atveram durvis un tur priekša ir melns, resns radījums, kaķa lielumā - žurka! Jāatzīst, ka es nobijos ne pa jokam, nav jau tā, ka žurkas nav redzētas, bet ne jau tik lielas un doma, ka tāds radījums var mesties virsū, nemaz nav iepriecinoša. Laikam jāpārstāj skatīties lētās šausmenes par cilvēkēdājiem tomātiem!

Šausmenes cienīgas sajūtas izjutu nupat. Istabas durvis stāvēja vaļā un te nu tas ir, liels un lidojošs virs manas galvas, es pat iekliedzot! brūns briesmeklis manā istabā, kas ir pārāk maza mums abiem, pēc dažām minūtēm atlājās, ka mēs neesam 2, bet gan 3 un viņi ir vairākumā! Mamma mani mācīja nebaidīties no kukaiņiem un esot maza es pat ar tiem spēlējos! Šeit ierogot lielos lidoņus, pirmā doma bija Irina, kura nupat kā sākusi atveseļoties no kukaiņu apdegumiem. Te ir tādi lidoņi, kas kā mīzenes atstāj šo to aiz sevis un ja tas nonāk uz ādas, tad āda iekaist, process ir diezgan sāpīgs un izplatās... Irinai jau ir labi, tikai nu ir palikušas rētas uz sejas, kur bija apdegumi, kas cerams līdz kāzām sadzīs.

Es sazvanīju Anunku, lai nāk mani glābt! Izrādās tie ir prusaki, kuriem agrāk diezgan mierīgi gāju garām uz ielas, kur to ir diezgan daudz. Viens diezgan veiksmīgi tika nosūtīts uz labākiem lidlaukiem, otru neatrada. Kad mans glābējs jau bija devies prom, tāds nedaudz apdullis no prusaku  indes, izlīda otrs radījums, kurš ļot raitā solī devās uz durvju pusi, kuras es viņam laipni atvēru.
Un neizpaliekošas būtnes ir skudras, tās ir visur un to ir daudz, dažāda lieluma, sākot no tādām,kas izskatās pēc kustīgiem putekļiem un beidzot ar gigantiem, bet pierasts un var sadzīvot!
Man noveicies, ka dzīvoju centrā,pagaidām neesmu viesos uzņēmusi nevienu skorpionu...

Daļiņa no mākoņa

rīts Borobudur ar skatu uz Sumbing vulkānu

Pulkstens 3 naktī un iezvanās telefons. Jāceļas! 4 satiku Dres un tajā brīdī pienāk sms no Džozīnas - vārti ir aizslēgti ar papildus slēdzeni, man nav atslēgas! Atbildēju- Lec! un leca arī, 10 minūtes un bijām jau 3, uzmodinājām Gilang un savācām viņa kompāniju. Brauciens - Borobudur- Dieng ieleja- Džogdža. Laiks - 1 diena, kompānija: Džozīna (Kanāda), Gilang & Dres (Indonēzija), Goša, Džons & Marta (Polija). Pirms sāku pačīkstēšu par bildēm, tekstā izskatās jau nu briesmīgi saspiestas, uzklišķināt vajag, tad atvērsies lielas :)!

Borobudur templis by mamma google

Skaista doma redzēt uzaustam sauli pār Borobudur, bet nekā. Saullēkts paredzēts tikai tiem,kas palikuši pa nakti viesnīcā un maksā smukas summas, lai redzētu patiesi skaisto skatu. Mums arī bija skaisti, uzausa saule pie biļešu centra, bet nopietni skaisti -kalni un koki, un, uzaustot saulei ,koki sāka smaržot saldi, saldi, taureņi uzlādēja savas baterijas un sāka lidot...

Biļete 135 000rp, studentiem 50% atlaide, par ko no sirds priecājos un vietējiem ieeja tikai 30 000 rp! Serviss cepuri nost, tiec pie sagaidīšanas dzēriena, mūsu gadījumā karsta kafija bija tieši laikā, izbaudījām lapenē turpat pie toletes :D

Borobudur ir lielākais budistu templis pasaulē. Interesanti, ka vietējā bukletā minēts, ka tas ir viens no 7 pasaules brīnumiem, ja mani atmiņa un ģeogrāfijas zināšanas neviļ, tad ap Indonēziju nav viddusjūras, kuras reģionā tad 7 brīnumi atrodas! Templis ir celts 9.gs un pieder pie  mahajānas budisma celtnēm. Borobudur templis ir ārkārtīgi skaists un viss ir kā viens liels mākslas darbs, tā sienas rotā 2672 reljefu plāksnes, kurās attēlota cilvēka dzīve. Turpat arī 504 Budas tēli. Šeit redzami tādi kā būrīši, katrā no tiem ir pa Budai, ir ticējums, ka, ja tu spēj pieskarties Budas rokām tur iekšā, tas nesīs veiksmi. Neteikšu,ka tas ir ļoti sarežģīti, no turienes audz laimīgu cilvēku dodas tālāk pasaulē!

Domājams, ka templi pameta 14. gadsimtā, kad reliģisku pārsvaru pārņēma islāms, taču 1814. gadā to atklāja no jauna un mūsdienās tas ir viens no UNESCO pasaules mantojumiem!
Tas, kas mani sajūsmināja visvairāk bija skaistais skats no tempļa - miers paveras, skan putnu balsis, migla klāj zemi un pār to paceļas vulkāna virsotne. Pasakaini, nav jābrīnās, ka tieši šeit uzcelts templis.
Izbaudījuši tempļa gaisotni, ar Dres nolēmām doties pastaigā pa parku,kas ir ārkārtīgi skaists un šur tur var atrast pa vēl kādam apskates objektam, manā gadījumā tas bija unikālās mākslas muzejs! Unikāls priekš Indonēzijas, nedaudz abstrakta māksla, koka skulptūras no koku saknēm, gleznas ar modernisma pieskaņu, Monas lizas parodija (indonēziešu versija). Tāpat te atrodams lielākais batikas tērps, diezgan iespaidīgi , tāds uz 2 stāvu mājas augstumu...

reljefs Borobudur

Borobudur nebija vienīgais apskates objekts, devāmies ceļā uz Dieng ieleju. Ceļš tāls tādēļ jāiestiprinās. Pirmo reizi Indonēzijā ēdu pankūku, šeit, protams, visam sava pieeja, pankūka vairāk garšoja pēc omletes un manai klāt bija banānu gabaliņi, nu gardi jau. Un es pat tiku pie naža, kas šeit ir retums :D! Varbūt kāds no jums zina, kur ir nozudis nazis no virtuves jau 2 nedēļas?

Dieng ieleja

Pa ceļam uz pašu galamērķi, kur apskatījām hindu tempļus un krāterus, piestājām ,lai papriecētu acis ar skaisto ainavu. Kalnu nogāzes klātas ar terasēm,kur audzē gan kartupeļus, gan lokus/sīpolus, cūkupupas, kāpostus. Pa ceļam uz šejieni arī vērojām, kā žāvē tabaku tās plantāciju malās!
Dieng ieleja slavena Indonēzijā ar to, ka te visi salst, vidēji temperatūra +15, taču, kad atbraucām šķiet bija zemāka, elpu varēja gaisā redzēt. Man tā bija patīkama pārmaiņa pēc karstās tveices diendienā! Skats vienmēr ir nedaudz miglains, jo dienas laikā ielejā nolaižas mākoņi un arī mēs kļuvām par daļiņu no mākoņiem. Mums gan arī stipri noveicās uzņemt pa skaistai bildei :)!

Kā jau ceļojumos pienākas visi bija izsalkuši, tika pasūtīta grillēta kukurūza, ko šeit bieži vien ēd kopā ar zemeņu ievārījumu. Lūk kundzīte ar mini grillu, un kukurūza ātri vien top gatava. Esmu mazā grilla fane, jo īpaši, ja iet runa par sate zemesriekstu mērcē (vistas gabaliņi uz koka iesmiem). Kundzītei divi darbi vienlaicīgi, kamēr gatavo tūristiem ēst, tiek pieskatīts bērns, lūk viņi iesaiņots mazais uz muguras. Šķiet Eiropa tagad atzinusi, ka šādi nēsāt bērnus esot vislabāk, nu ne jau uz muguras gluži, bet iesietus audumā, esot tuvām mammai un saite ciešāka. Cik gadsimtus mums vajadzēja lai to atklātu?!

Arjuna (ardžuna) templis

Pakratatoties pa koka tiltu, palīkumojot augstāk kalnos, nonācām uz līdzenas vietas, kur tad nu uzreiz pie mašīnas mūs noķēra biļešu tirgonis! Vietējiem bez maksas, bulē maksā ragā, šķīrāmies no 20 000 rp. Goša gan nebija īpaši priecīga, jo domāja, ka mūs apkrāpj ar viltotām biļetēm, bet te tā izplatīta prakse - biļešu būdeles neesamība.
Un tā budistu templi nomainījām pret hinduistu tempļu kompleksu ar nosaukumu Arjuna. Tas ietver 5 tempļus, kas izkārtoti 2 rindās. Katrs celts citā laikā. To sienas rotā Šivu tuvu dievu attēli.
Pie viena no tempļiem varēja izklaidēties par 5000 rp. fotogrāfējoties kopā ar Indonēziešu leģendu mošķiem, jāsaka gan, ka mēs bijām daudz populārāki, lai fotogrāfētos. Bija ideja sākt iekasēt naudu, būtu ieejas biļetes vismaz atpelnījuši :D

Tempļi apskatīti, varam doties ezera meklējumos! Uz ezeru veda taka, gar kuru bija sastādīts kaut kas līdzīgs kadiķiem. Takas galā atdurāmies pret peļķi. Visiem nu lielie prieki. Man ir versija, ka tas ir pasaulē mazākais ezers, tikai neviens to nav apzinājies... Bilde pie ezera arī ir, ar platu, platu smaidu!
Dodamies tālāk. Kur? Uz krāteriem. Šeitan ir atrodami fosfora krāteri! Esot pie ezera nemanījām nevienu taciņu tādēļ maucām tik pa lauku, kas smuki žļurkstēja, var jau būt, ka staigājām pa ezeru :D Un te nu nonācām pie šķēršļa - kāpostu lauks, bet nu kas ta mums, brienam pāri, smukumam bija cūkupupas sastādītas, tās uzkodām, jo atkal bija piemeties izslakums. Šur tur kādam grāvītim pārlecām pāri ,un tikai tad pamanījām, kur plūst tūristu bari. No tempļa veda smuka taciņa uz ceļu,kas tālāk ved uz krāteriem :D ak mēs! Bet vismaz piedzīvojums. Labi ,ka neviens zemnieks ar kapli nedzinās pakaļ.
Ļoti izsalkušie uzkoda Pop mie (roltona versija indonēziešu gaumē, kas ir uzķūnēta, šeitan paciņā ir eļļiņa ar zaļumiem, garšvielas, sojas mērce, čilli mērce un cepti sīpoli), pārējie sita klaču. Viss beidzās ar mini strīdu uz krāteriem ar kājām vai ar mašīnu. Tomēr tika dota priekšroka soļošanai. Krātera dēļ tikām pie kādu 10km pastaigas pa kalniem un lejām...

ceļā uz krāteri

Nonākuši jau pie paša krātera parka ieejas atkal sajutāmies izsalkuši, kā gan citādi, ja visu dienu tikai uzkodas! Bet nu pieturējāmies pie tām un ar sajūsmas kliedzieniem iegādājāmies frī kartupelīšus. Klāt mini paciņa, tāda sarkanīga, automātiskā doma - frī +kečups. Nekā, mīlīši, šeit jums nav Eiropa. Čilli! Šī bija pirmā reize, kad atzinu, ka man patiesi garšo asi ēdieni. Bija labi, pamēģiniet!

Goša, Džons, Džozīna, Gilang, es un Dres

Ieejot parka teritorijā pirmajā mirklī sametas mazliet nelaba dūša, jo visur ir smaciņa! Šalle priekšā un aidā izpētīt kas un kā. Īpaši steigties gan laikam nebija ieteicams, jo zeme tāda mālaina un visur slapjš, jo kaut kas līdzīgs strautam arī turpat cauri tek. Māls+ūdens = kaut kas slidens! Manas šļopenes tajā mirklī ienīdu, vot dāmai prāts, bet nu mierinam sevi ar domu,ka nezināju :)
Skati atkal skaisti, mēs kalna pakājē un tur burbuļojoša ūdens tilpne, no kuras ceļas dūmu mākoņi, kas dažbrīd ir tik biezi ,ka redzi tikai 1m attālumā! Pēc kāda laiciņa jau arī pie smaciņas pierasts un smaidījām uz nebēdu gan viens otram, gan vietējo bulē bilžu medniekiem. Dres sākumā skaitīja, cik bildes ar mani tiek uzņemtas, viņam sajuka skaits pie 10. Man jau vēl gāja mierīgi, krātera lielākā zvaigzne bija Goša un meitenei ne pavisam tas negāja pie sirds.

Tumsa iestājās ātri. Devāmies atpkaļ uz Džogdžu. Šķiet nedaudz baisi. Mūsu šoferis bija pārguris jau šurpceļā, tās ir kādas 5h ar mašīnu, pie tam gulēts ir tik maz! Red bull un vitamīnu mikšļi vairs nelīdzēja. Izdomājām jaunu tehniku, miega pauzes pa ceļam. Ar Gilang centāmies palīdzēt Dres kā varējām, pat ceļa malā atradām kafiju , ko sajauca ra ingveru, lai spēks (iesaku!). Mājās nokļuvām veiksmīgi. Ir doma atgriesties, bet ne jau uz vienu pēcpusdienu...

Selamat Idul Fitri!!!

Musulmaņu izdarības notiek saskaņā ar mēnes kalanedrāru tad nu visu iepriekšējo mēnesi, 9. mēnesi, tika "izbaudīts" Ramadāns. Tiem, kam maza nojausma par to,kas tas par zvēru - gavēšanano saules lēkta līdz saules rietam, kad ne dzērieni, ne ēdieni nav atļauti, tāpat kā mazie prieki, piemēram cigaretes. Kad mēnesis ir izturēts , protams, tas ir jānosvin un šeit to dara ar vērienu! Oficiāli tās ir 3 dienu svinības. Darbā visiem, ja nemaldos ir 5 dienu brīvdienas un laimīgie studenti dodas mājās uz veselām 2 nedēļām!

Visas nakts garumā tiek citēts korāns, ko klausījos arī es, kamēr centos iemigt, fonā tam skan petardes... Nu glužikā Jaunajā gadā! No rīta , tā ap pulksten 6 visi devās lūgt, skats skaists kā no mazām ieliņām plūst cilvēku bari un pilsētas lielākās teritorijas tiek nodotas musulmaņu paklājiņu plantācijām - futbola laukumi, skolu pagalmi, tirdzniecības centru mašīnu stāvvietas... Pirmā lūgšana.

Šķiet vislielākie prieki ir bērniem, jo tie tiek pie draugu un radu sūtītajiem kārumiem un kādas naudiņas!

maza daļiņa ģimenītes

Divas ļoti nozīmīgas tradīcijas šajās dienās - radu būšana un ēšana! Nav iebildumu ne pret vienu no šiem. Kā jau iepriekš teicu, devos uz Solo līdzi saviem draugiem apciemot Anuka mammu :) Pirmais mani  satiekot bija skaļš kliedziens: "Bulē!" Sasmējos, bet nu ģimenei liels piedzīvojums, esmu pirmais baltais ērms viņu mājā. Nu sanācis ir tā,ka tā ģimene ir tik liela, ka lai ar visiem sasveicinātos, man vajadzēja kādas 10 minūtes :D

Javas muzeja statuja - Javas cilvēks

Process pavisam elementārs, dodamies no Džogdžas uz Solo, tur patusējamies, tālāk sēžamies visi pa mašīnām un dodamies uz nākamo pilsētu pie ģimenes draugiem. Un te nu sākas jautrība, šamo nav mājās, bet tas jau netraucē palūgt istabu īrniekiem mūs ielaist. Tiek atrasts ēdamais un dzeramais un tā pāris stundiņas pļāpājam un, protams, ēdam. Par ēdienu, te nu atkal mazās kultūras īpatnības, ja pie mums uz galda servēsies karbonāžu kalni un rosoli, tad te ir tikai uzkodas, cepumu jūra, čipsveidīgie radījumu arī turpat! Viss ir gards, neveselīgs un neviens nav spējīgs apstāties ēst! Ģimenes draugi tiek sagaidīti, kad daļa gaidītāju jau ir iesnaudušies krēslos, bet tas jau nevienu netraucē :)

Tā kā manu draugu plānā bija man parādīt Javas cilvēku, ātri vien devāmies ceļā. Javas cilvēks ir 1900 000 gadus vecs, jebšu tik ilgi glabājies Javas zemītē un to var apskatīt smukā muzeja mājā Solo!

Kopā ar Frinsku

Ceļš mājup paskrēja nemanot, baudot skatu pa logu, visapkārt zaļie rīsu lauki un Ziemeļu pusē Merapu kūpošais vulkāns!!! Skaistums!!!!

Kā jau teicu, šajās dienās radi brauc viens pie otra, tad nu nākamajā dienā uzņēmām ciemiņus no Solo pie mums. Dienas plāns - Kasongan. Kasongan ir ciemats Džokahartas Dienvidos, aptuveni stundas braucienā no vietas,kur dzīvoju. Ciemats slavens ar māla izstrādājumiem un tas nu dien bija iespaidīgi un ļoti skaisti!
Ciematiņa ielas pilnas ar maziem veikaliņiem, kur var iegādātus mazus, lielus un milzīgus podus, vāzes un visus citus iespējamos dekorus. Tāpat vietējie ir parūpējušies par šopingmānijas apsēstajiem rietumnieku tūristiem un ir sagādājuši somas, lellītes, spēļu mūzikas instrumentus, kas būtu pa prātam mūsu hokeja faniem (uh, kas pa troksni!) u.c. štruntiņus:)

Mēs būtu gribējuši apmeklēt arī tā saucamo work shop, kur var apskatīt, kā tad top mākslas darbi, bet tā kā ir libur (brīvdiena), tad, dārgie, piedodiet, bet ja atpūšas, tad atpūšas visi! Mālu kalnus gan dabūjām redzēt.

Pt. Tomboel

Mans dienas lielākais prieks bija, kad nonācām Timboel galerijā, kur apskatāmi Timbul Raharjo darbi. Elpa aizraujas, cik skaisti, modernais sajaukts ar tradicionālo. Manu sajūsmu par visu pamanīja arī īpašnieks, kā izrādās itālis :). Tā zeme man joprojām mīļa un šķiet vienmēr tāda paliks, līdz ar to galerija iepatikās vēl vairāk. Pats mākslinieks sastopams arī mākslas akadēmijas gaiteņos, gaume tiek nodota tālāk! Šie darbi ir gana pieprasīti Eiropā, jo katru nedēļu turp tiek nosūtītas divas kravas ar šo te. Vāzēm un lampām cenas skaistas, bet pat, ja varētu atļauties šaubos , vai man būtu tik liela soma, kur paņemt līdzi šo te. Bet staigājot pa galeriju pamanīju ko ļoti skaistu un ļoti mazu. Kad būšu Latvijā, laipni lūgti ciemos uz tēju, glazi vīna vai nu ko tur vēl,kam var palikt apakšā paliktnīšus, skaisti oranži, māla un stikla veidojums :)

Alun-alun

Dodamies tālāk! Slavena vieta Džogdžā? Visi zina Malioboro ielu, bet tas vairāk riktīgiem tūristiem, mēs uz Alun - alun! Alun - alun ir Sultāna pils Dienvidu parks. Slavens dēļ diviem kokiek tā vidū, par kuriem tad nu ir leģenda. Ikvienam,kurš šeit nonāk ir jāizmēģina iziet pa vidu kokiem ar aizsietām acīm. Aizsienam acis, apgriežam pāris reizes ap asi un aidā. Ticiet vai nē, vairums cilvēku aiziet pilnīgi pretējā virzienā, tikpat daudzi vienkārši šmaucas un sāk nevis no kaoga ielas malā, bet gan 10 m no kokiem :D Ja tiek tā laime iziet cauri kokiem, iedomātā vēlēšanās piepildās! Cerams, ka arī manējā piepildīsies.

Mūs diemžēl pārsteidza lietus, tādēļ izaicinājām savus kunģus nobaudīt vietējo gardumu lotis/ rujak [rudžak]. Kas tas ir? Augļu salāti ar mērci. Augļi un dārzeņi precīzāk, jo pa vidu bija kaut kas līdzīgs kartupelim un gurķi arī tika pievienoti, tāpat kā mango, rožu āboli, papaija, ananass. Mērci gatavo no brūnā cukura, etiķa, garšvielu eļļas un vairumā gadījumu tiek piemesti klāt 4 pipari, un ne jau čilli, bet gan zaļie briesmonīši. Redzot ,ka tie ir 4 gab. atteicāmies no čilli un izvēlējāmies rujak versiju, kas nozīmē, ka dārzeņi ir smalki sagriesti un samaisīti ar mērci kopā, lotis gadījumā augļi un dārzeņi ir lielākos gabalos un mērcējami mērcē. Un laimīgas bijām, kad rīkle dega ugunīs no NE asās versijas, mums tika dažas piles no iepriekšējās versijas ar 4 pipariem, bet ēdams vienalga, it īpaši mini ananasi!

kopā ar Džozīnu ēdot rujak

Brīvdienas ar to nebeidzās, galu galā 2 nedēļas un joprojām ir Idulfitri svinības. Vakarā ielogojos couchsurfing.com un tur rakņājoties pa forumiem atradu kompāniju, kas plānoja doties uz pludmali. Nu vai nas skaisti! Nav divu domu, sms un esmu daļa no kompānijas!

Sundak

Gala mērķis Sundak pludmale, kas bija aptuveni 3h braucienā no Džogdžas, patālu, bet tā ir skaistākā no pludmalēm šeit. Ir dažas arī 40 min no centra. Mūsu kompānijai svarīga bija bauda acīm un še ku reku...Bildē redzams Dres, kas plunčājas , jā plunčājas, jo te nedrīkst peldēt, ir gana lieli viļņi, kas ir mazākā bēda, straumes ir nežēlīgas, tādēļ slapinam tikai pēdiņas, vai ļaujamies viļņu masāžai pašā krastā. Vietējie gan īpaši nepārdzīvo, jo uz pludmali dodas aprīkoti ar džinsām un t-krekliem!

Un man atkal prieks, jo iegūti jauni draugi vai labi paziņas Dres, Gilang un Elisa, visi vietējie, uzaugušu Džokahartā. Puikas, tie gan tagad pa galvas pilsētu. Kad saule sāka pamest mūsu jautro kompāniju nolēmām nodoties foto priekiem - 5 kameras nenozīmē lielu prieku no procesa, daudz, daudz bilžu, daudz dažādu kombināciju :D Topamanīja arī citi un es kļuvu par vietējo fotomodeli. Elisai bij aideja par katru kopbildi ar bule, 5$ :D! Mēģinājām izspiest, bet nu, nesanāca! Kopā priecāsimies vēl šo nedēļu, kamēr visi kopā esam Džogdžā!
Rīt kopā uz Dieng ieleju !

stīva, bet tomēr kopbilde :p : Elisa, es, Dres un Gilang

Semarang

Pār Džokahartu ir pārlaidusies pelēku mākoņu sega un iestājies klusums, lietus līst, motocikli ir nolikti garžās un bērni nosēdināti pie TV.

Ramadāns tuvojas beigām un tādēļ mācību iestādēm ir brīvlaiks, studenti dodas mājup. Manas mājas pagaidām ir šeit tādēlļ devos līdzi saviem draugiem- Anukam un Frinskai - uz Semarangu apciemot tanti un omi. 

 Semarang pilsēta atrodas Javas salas Ziemeļu piekrastē, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur ir vēsāks! Tā ir Centrālās Javas provinces galvaspilsēta, un tās platība un iedzīvotāju skaits padara to par piekto lielāko pilsētu Indonēzijā. Holandiešu okupācijas laikā tā bijusi svarīgākā osta un šo funkciju tā pilda arī mūsdienās.

Semaranga atrodas 3h braucienā ar autobusu no Džogjas. Kā redzat, autobuss visnotaļ civilizēts un ceļojuma laikā pat baro, ko pie mums Rīga - Daugavpils diez vai dara... Tad nu pa kalniem un lejām, vērojot skatus pa logu (mājas un koki, pilsētas), nonācām Semarangā, kur mūs sagaidīja tante, kuras vārdu tā arī neuzzināju, jo visi viņu sauca par tanti :)

Sam Poo Kong

Pēc nogurdinoša ceļa ir pieņemts nosnausties, tādēļ pilsētu kārtīgi varēju apskatīt tikai vakarā un pirmais apskates objekts bija Sam Poo Kong  jeb akmens templis ,budistu templis, no 15. gs., kas funkcionē joprojām, jo šajā pilsētā ir liela ķīniešu populācija. Jo īpaši daudz tempļu var apskatīt China town. Templis ir ārkārtīgi skaists un sastāv no vairākām ēkām, tūristiem pats templis no iekšpuses ir liegts apskatei taču var pastaigāties pa teitoriju un apskatīt dažādas statujas.  Kas interesanti templis ir celts par godu ķīniešu admirālim čen Ho, kas ir nozīmīga persona Indonēzijā. Viņš no Ķīnas atveda budismu, pats būdams musulmanis.

Tālāk mans ceļš veda uz jau minēto China town, kur pie kārtējā tempļa vietējie gatavojās lielai ceremonijai, kurai par godu bija uzcelta liela skatuve. Visapkārt teltij varēja apskatīt ziedojumus un papīra darinājumus, kas gatavoti dvēseļu palaišanas ceremonijai. Turpat arī atradās saraksti un lapiņas ar cilvēku bildēm (bildē pa kreisi) un vārdiem, par kuriem tiks aizlūgts ceremonijas laikā.

China Town

Laiks skrēja ātri un nemaz nepamanījām, kā norietēja saule (pl. 17:40) par to gan lika manīt vēdera burkšķēšana. Nedēļas nogalēs China town vienā no ielām tiek saceltas teltis, izlikti krēsli un galdi visas ielas garumā un cilvēki dodas ielās paēst. Tradīcija katrai nedēļas nogalei. Sākums ap 6 un tad jau līdz rītam var baudīt gardo ēdienu, sarunas, karaokie, ielu mākslinieku atrakcijas un vēl un vēl, un vēl. Mēs pieturējāmies pie paēšanas :) Biju noilgojusies pēc kartupeļiem, kurus tad nu arī atradu tikai nedaudz vietējo gaumē ar zemesriekstu mērci , to sauc par Gado gado, jāieklauj ne tikai kartupeļi ,bet arī  kāds kāpostu tītenis. Ap to laiku kad atradām galdiņu kur piesēst iela jau bija pilnāka par pilnu, visapkārt skraidīja bērni, ķīniešu kundzītes dziedāja un gaiss smaržoja pēc gaļas (ik pēc metra kāds grillēja gaļu uz iesmiem, tas arī radīja gana biezu miglu).

Kā jau minēju, ielas ir pilnas ar cilvēkiem un ko darīt var atrast katrs. Tā kā mana sirdslieta ir māksla, kādā stūri pamanot kaligrāfijas darbus, nevarēju nepieiet klāt. Vietēji visi ir ļoti draudzīgi un no sirmā kunga saņēmu jautājumu vai saprotu bahasa indonesia, vells mani rāvis, atbildēt,ka nē, bet ķīniski gan šo to pieprotu. Pie Tana En Tiona nosēdējām kādu pusstundu, kamēr viņš rādīja savus darbus, lielījās, cik ātri spēj rīkoties ar otu. Laiku neuzņēmu, bet teicās, ka bambusu glezniņa tapa 2 minūtēs. Bet tas nav svarīgi, jo darbi lika acīm spožāk mirdzēt un smaidam ilgāk turēties pie ausīm :)

Masjij Agung Jawa Tengah

Nākamajā dienā cēlos agri, lai varētu paspēt apskatīt pēc iespējas vairāk un sākām ar mošeju,kas ir atjaunota 1885. gadā pēc iepriekšējās mošejas nodegšanas. Šķiet viena no lielākajām kādu esmu redzējusi un patiesi, tā ir lielākā centrālajā Javā, spēj uzņemt aptuveni 10 000 cilvēku.

Gereja Blenduk

No musulmaņu svētvietas nonācām Eiropā, precīzāk Semarang vecpilsētā, kas saglabājusies no holandiešu kolonijas laikiem. Vecpilsētā apskatāmas tādas celtnes kā baznīca no 1753.gada Gereja Blenduk un Kawasan Kota Lama.

Nedaudz tālāk no šim atrodas viena no slavenākajām vietām Lawang sewu jeb tūkstoš durvju nams. Tas celts 1903. gadā un kalpojis holandiešiem kā biroju ēka. Skan moderni ne? Taču slavena viņa ir ne tikai pateicoties vēsturiskajai vērtībai, bet arī daudzajiem spoku stāstiem.

es un Sems uzsākot tūri pa pazemes labriniem

Vieta ir tik spocīga, ka tur ir uzņemtas dažas sērijas no Indonēzijā iecienīta TV šova - izaicinājums. Cilvēki tiek izaicināti saskarties ar savām bailēm. Ne tik šausminošu, bet tomēr izaicinājumu pieņēmu arī es ar savu jauno draugu Semu, mēs devāmies ēkas pagrabā. Visām leģendām ir savi iemesli, arī šai ēkai. Japāņu iekarojumu laikā to pārņēma japānu karotāji ieviešot tur cietumu un spīdzināšanas/nopratināšanas kameras. Lielākoties tās atradās pagrabā, kas līdz japāņu periodam tika izmantots ūdens uzglabāšanai un atdzesēšanai. 

Bildē atroamies tieši vietā, kur tika uzņemts TV šovs, viens jaunēklis tika atstāts šajā pagrbā viens pats pilnīgā tumsā ar kompanjoni - kameru. Pirms tam tika veikti rituāli spoku izsaukšanai un arī paša jaunēkļa mistisko acu atvēršanai. Puisim bija jāiztur 4h šajā vietā, viņš padevās pēc 2h, kad ieraudzīja spoku, kurš tad ari tika noķerts ar kameru,diemžēl mūsu apciemojuma laikā mēs bijām vieni. 

kameras

Attēlā redzamas nesošās sienas holandiešu laikā, kas japāņu izpratnē varēja kalpot kā kameras, tās dēvēja par stāvošajām kamerām, jo cilvēki nevarēja sēdēt, precizēsim, viņi bija tik ļoti saspiesti,ka knapi varēja pakustēties. Mēs ar Semu arī izmēģinājām. Šādā kamerā kuras sienas nepārsniedz 1m ieslodzījumā tika turēti 5 cilvēki. Otrs ieslodzījumu veids bija ūdensglabātuvēs, kas izskatās kā kastes, tajās tika ieslodzīti līdz pat 7 cilvēki, taču šajā gadījumā viņiem bija jātup ūdenī, kas varēja pārsegt to galvas. Gar ēku tek upe, kur tika izsviesti nedzīvie ķermeņi vai to daļas. šausmu stāsti stāsta galā. Uz ceļojuma beigām nebijām nemaz tik smaidīgi. 

Semarang jaunatnes statuja, pilsētas centrs

Bet lai uzlabotu garastāvokli pēc nejaukās vēsturiskās informācijas, te gidiem ir vairāki uzdevumi, pirmkārt jau viņi sniedz infromāciju par to,kas un kā un otrs pats svarīgākais, ka viņi ļauj jums pilnībā izbaudīt ekskursiju, jo nav pat par bildēm jāuztracas, kamera ļoti pieklājīgi tiek atņemta un fotogrāfijas ar nozīmīgākajām vietām tiek uzņemtas jūsu vietā :)!

Skaista pilsēta ko apskatīt. Man bija laika tikai 2 dienas ar ko noteikti ir par maz. Uz atgriešanos pie pagodām, Jamu (vietējā dzēriena)muzeja, Vihara Mahavira un vēl dažām neapskatītām vietām.

Nākamajā nedēļas nogalē noslēdzas ramadāns, došos svinēt šo dienu uz Solo, kur viesošos musulmaņu ģimenē! Uz tikšanos ;)