Semarang

Pār Džokahartu ir pārlaidusies pelēku mākoņu sega un iestājies klusums, lietus līst, motocikli ir nolikti garžās un bērni nosēdināti pie TV.

Ramadāns tuvojas beigām un tādēļ mācību iestādēm ir brīvlaiks, studenti dodas mājup. Manas mājas pagaidām ir šeit tādēlļ devos līdzi saviem draugiem- Anukam un Frinskai - uz Semarangu apciemot tanti un omi. 

 Semarang pilsēta atrodas Javas salas Ziemeļu piekrastē, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur ir vēsāks! Tā ir Centrālās Javas provinces galvaspilsēta, un tās platība un iedzīvotāju skaits padara to par piekto lielāko pilsētu Indonēzijā. Holandiešu okupācijas laikā tā bijusi svarīgākā osta un šo funkciju tā pilda arī mūsdienās.

Semaranga atrodas 3h braucienā ar autobusu no Džogjas. Kā redzat, autobuss visnotaļ civilizēts un ceļojuma laikā pat baro, ko pie mums Rīga - Daugavpils diez vai dara... Tad nu pa kalniem un lejām, vērojot skatus pa logu (mājas un koki, pilsētas), nonācām Semarangā, kur mūs sagaidīja tante, kuras vārdu tā arī neuzzināju, jo visi viņu sauca par tanti :)

Sam Poo Kong

Pēc nogurdinoša ceļa ir pieņemts nosnausties, tādēļ pilsētu kārtīgi varēju apskatīt tikai vakarā un pirmais apskates objekts bija Sam Poo Kong  jeb akmens templis ,budistu templis, no 15. gs., kas funkcionē joprojām, jo šajā pilsētā ir liela ķīniešu populācija. Jo īpaši daudz tempļu var apskatīt China town. Templis ir ārkārtīgi skaists un sastāv no vairākām ēkām, tūristiem pats templis no iekšpuses ir liegts apskatei taču var pastaigāties pa teitoriju un apskatīt dažādas statujas.  Kas interesanti templis ir celts par godu ķīniešu admirālim čen Ho, kas ir nozīmīga persona Indonēzijā. Viņš no Ķīnas atveda budismu, pats būdams musulmanis.

Tālāk mans ceļš veda uz jau minēto China town, kur pie kārtējā tempļa vietējie gatavojās lielai ceremonijai, kurai par godu bija uzcelta liela skatuve. Visapkārt teltij varēja apskatīt ziedojumus un papīra darinājumus, kas gatavoti dvēseļu palaišanas ceremonijai. Turpat arī atradās saraksti un lapiņas ar cilvēku bildēm (bildē pa kreisi) un vārdiem, par kuriem tiks aizlūgts ceremonijas laikā.

China Town

Laiks skrēja ātri un nemaz nepamanījām, kā norietēja saule (pl. 17:40) par to gan lika manīt vēdera burkšķēšana. Nedēļas nogalēs China town vienā no ielām tiek saceltas teltis, izlikti krēsli un galdi visas ielas garumā un cilvēki dodas ielās paēst. Tradīcija katrai nedēļas nogalei. Sākums ap 6 un tad jau līdz rītam var baudīt gardo ēdienu, sarunas, karaokie, ielu mākslinieku atrakcijas un vēl un vēl, un vēl. Mēs pieturējāmies pie paēšanas :) Biju noilgojusies pēc kartupeļiem, kurus tad nu arī atradu tikai nedaudz vietējo gaumē ar zemesriekstu mērci , to sauc par Gado gado, jāieklauj ne tikai kartupeļi ,bet arī  kāds kāpostu tītenis. Ap to laiku kad atradām galdiņu kur piesēst iela jau bija pilnāka par pilnu, visapkārt skraidīja bērni, ķīniešu kundzītes dziedāja un gaiss smaržoja pēc gaļas (ik pēc metra kāds grillēja gaļu uz iesmiem, tas arī radīja gana biezu miglu).

Kā jau minēju, ielas ir pilnas ar cilvēkiem un ko darīt var atrast katrs. Tā kā mana sirdslieta ir māksla, kādā stūri pamanot kaligrāfijas darbus, nevarēju nepieiet klāt. Vietēji visi ir ļoti draudzīgi un no sirmā kunga saņēmu jautājumu vai saprotu bahasa indonesia, vells mani rāvis, atbildēt,ka nē, bet ķīniski gan šo to pieprotu. Pie Tana En Tiona nosēdējām kādu pusstundu, kamēr viņš rādīja savus darbus, lielījās, cik ātri spēj rīkoties ar otu. Laiku neuzņēmu, bet teicās, ka bambusu glezniņa tapa 2 minūtēs. Bet tas nav svarīgi, jo darbi lika acīm spožāk mirdzēt un smaidam ilgāk turēties pie ausīm :)

Masjij Agung Jawa Tengah

Nākamajā dienā cēlos agri, lai varētu paspēt apskatīt pēc iespējas vairāk un sākām ar mošeju,kas ir atjaunota 1885. gadā pēc iepriekšējās mošejas nodegšanas. Šķiet viena no lielākajām kādu esmu redzējusi un patiesi, tā ir lielākā centrālajā Javā, spēj uzņemt aptuveni 10 000 cilvēku.

Gereja Blenduk

No musulmaņu svētvietas nonācām Eiropā, precīzāk Semarang vecpilsētā, kas saglabājusies no holandiešu kolonijas laikiem. Vecpilsētā apskatāmas tādas celtnes kā baznīca no 1753.gada Gereja Blenduk un Kawasan Kota Lama.

Nedaudz tālāk no šim atrodas viena no slavenākajām vietām Lawang sewu jeb tūkstoš durvju nams. Tas celts 1903. gadā un kalpojis holandiešiem kā biroju ēka. Skan moderni ne? Taču slavena viņa ir ne tikai pateicoties vēsturiskajai vērtībai, bet arī daudzajiem spoku stāstiem.

es un Sems uzsākot tūri pa pazemes labriniem

Vieta ir tik spocīga, ka tur ir uzņemtas dažas sērijas no Indonēzijā iecienīta TV šova - izaicinājums. Cilvēki tiek izaicināti saskarties ar savām bailēm. Ne tik šausminošu, bet tomēr izaicinājumu pieņēmu arī es ar savu jauno draugu Semu, mēs devāmies ēkas pagrabā. Visām leģendām ir savi iemesli, arī šai ēkai. Japāņu iekarojumu laikā to pārņēma japānu karotāji ieviešot tur cietumu un spīdzināšanas/nopratināšanas kameras. Lielākoties tās atradās pagrabā, kas līdz japāņu periodam tika izmantots ūdens uzglabāšanai un atdzesēšanai. 

Bildē atroamies tieši vietā, kur tika uzņemts TV šovs, viens jaunēklis tika atstāts šajā pagrbā viens pats pilnīgā tumsā ar kompanjoni - kameru. Pirms tam tika veikti rituāli spoku izsaukšanai un arī paša jaunēkļa mistisko acu atvēršanai. Puisim bija jāiztur 4h šajā vietā, viņš padevās pēc 2h, kad ieraudzīja spoku, kurš tad ari tika noķerts ar kameru,diemžēl mūsu apciemojuma laikā mēs bijām vieni. 

kameras

Attēlā redzamas nesošās sienas holandiešu laikā, kas japāņu izpratnē varēja kalpot kā kameras, tās dēvēja par stāvošajām kamerām, jo cilvēki nevarēja sēdēt, precizēsim, viņi bija tik ļoti saspiesti,ka knapi varēja pakustēties. Mēs ar Semu arī izmēģinājām. Šādā kamerā kuras sienas nepārsniedz 1m ieslodzījumā tika turēti 5 cilvēki. Otrs ieslodzījumu veids bija ūdensglabātuvēs, kas izskatās kā kastes, tajās tika ieslodzīti līdz pat 7 cilvēki, taču šajā gadījumā viņiem bija jātup ūdenī, kas varēja pārsegt to galvas. Gar ēku tek upe, kur tika izsviesti nedzīvie ķermeņi vai to daļas. šausmu stāsti stāsta galā. Uz ceļojuma beigām nebijām nemaz tik smaidīgi. 

Semarang jaunatnes statuja, pilsētas centrs

Bet lai uzlabotu garastāvokli pēc nejaukās vēsturiskās informācijas, te gidiem ir vairāki uzdevumi, pirmkārt jau viņi sniedz infromāciju par to,kas un kā un otrs pats svarīgākais, ka viņi ļauj jums pilnībā izbaudīt ekskursiju, jo nav pat par bildēm jāuztracas, kamera ļoti pieklājīgi tiek atņemta un fotogrāfijas ar nozīmīgākajām vietām tiek uzņemtas jūsu vietā :)!

Skaista pilsēta ko apskatīt. Man bija laika tikai 2 dienas ar ko noteikti ir par maz. Uz atgriešanos pie pagodām, Jamu (vietējā dzēriena)muzeja, Vihara Mahavira un vēl dažām neapskatītām vietām.

Nākamajā nedēļas nogalē noslēdzas ramadāns, došos svinēt šo dienu uz Solo, kur viesošos musulmaņu ģimenē! Uz tikšanos ;)