Atvaļinājums (part I)

Džokaharta- Malang- Banuvangi- Džember- Denpasar- Ubud- Kuta- Džokaharta

Iespaidīgs maršruts 10 dienām, nu vismaz pēc manas mērjoslas. Iespaidīgiem maršrutiem vajag iespaidīgu kompāniju- Kanādas un Latvijas mistrojums- , protams, es, Džo un Beta!

Tā kā ceļojumā redzēts daudz un negribas man visu pie viena rakstīts, sarunājam tā,ka tagad ies vaļā "part I" , stāsts par Džavas daļu līdz Denpasar un tad "part II" par Bali.  Gana atšķirīgas pasaules un galu galā Bali ir pavisam cita sala:p

Morāli briedām ceļojumam sēžot uz paklājiņiem pie stacijas un sūcot kapiju caur salmiņiem. Interesanta piedeva kafijai, tējai, jebkam, ogle... Nu mēs dzeram oglīti tablešu veidā, šeit tiek atvieglots process un vnk iemests ogles gabals dzērienā. Eksotika, dārgie!

Vilciena biļete bija rokās un vilciens atgāja 11. janvārī pl. 1:30 no rīta. Gaidījām. Džo gaidt aizmiga. Mēs gandrīz iekāpām neriktīgajā vilcienā, samiegojušās, bet beugu beigās tikām īstajā vilcienā ar īsto galamērķi, bet ar neīsto gaisa temperatūru. Vilciena temperatūra sabojāja manu dzimšanas dienu un šoreiz es centos būt tam gatava, gatava salt Inodnēzijā. Bet aukstumam vilcienā nekad nevar būt gatavs, tik daudz esmu iemācījusies. Izdīcām 2 segas katrai un migām ciet. 

Kopā pie Singosari tempļa

Rīts iesākās ar Indonēziešu cukuraino popdziesmu radio pl 5:30! Pietiek gulēt! Vilciena apklapes taktiku nesapratu,jo radio bija uz pilnu katušku, bet šamie klusītiņām piedāvāja brokastu Nasi goreng (ceptus rīsus) un kopi susu (kafiju ar pienu). Kad acis jau pašas turējās vaļā sākām ķiķināt un čalot, galu galā mūsu jautro kompāniju viens no oficiantiem uzaicināja pievienoties uz restorāna vagonu, kur tūlīt tika piesolīta karaoke. Atstājām Betu guļot un tā kā neesam nekādas indonēziešu dziesmu pazinējas, klausījāmies citos (respektīvi apkalpē, jo bez mums tur bija tikai viens onka) un spēlējām kārtis - "Sono". Sono ir diezgan azartiska spēle un galu galā katra ieguvām savus apkalpes fanus, kas juta līdzi zaudējumiem un uzvarām. Pat nepamanījām kā pienāca Malang pietura.

tā es mīļoju Dwarapalu

Malangā mūs sagaidīja mūsu paziņas Darminto ģimene. Jauks pāris, kuriem ir 3 bērni, 2 dēli un meita. pak Darminto strādā kā loģistikas speciālists, cienījama profesija,ar attiecīgu algu, kas nozīmēja to, ka mēs tikām izmitināti atsevišķā mājā. Mājas lielākais plus, nu vismaz priekš manis bija mincis Bedi. Mīlīgākais kaķis kāds sastapts un viņš no tiesas to izbaudīja, mēs visas viņu padarījām par mājas karali :D Nolikušas mantas devāmies visi kopā pusdienās un tad aidā tūrismā!

Tā kā Bromo, kas ir top10 apskates objektu listē, bija masih awas (bīstams, aktīvs vulkāns) mūsu tūrisma taka vijās pa hindu tempļiem. Unikāli skati pavērās mūsu acīm, jo tempļi atrodas ārpus pilsētas centra, ciematos. Lai nokļūtu no tempļa uz templi braucām cauri cukurniedru plantācijām, kur spēlējām paslēpes, garām ciematam pēc ciemata...

es un cukurniedres

Pirmais templis, kur nonācām saucās Candi Singosari (candi=templis). templis datējams ar 1300 g.m.ē., tas pazīstams arī kā Kendedes templis. Singosari tika uzcelts par godu  Kertanegara, pēdējam Singosari dinastijas valdniekam. Pie tempļa ieejas ir divi sargi, kurus dēvē par Dwarapala, cilvēki tic, ka šie briesmoņi sargā ieeju pilī. Templis ir ļoti skaists, ar ārkārtīgi daudz reljefiem, kas stāsta par dinastijas vēsturi. 

Pēc neilgas maldīšanās atradām arī Candi Jajaghu jeb Jago (Džadžagu/ Džago). Šis templis ir tapis nedaudz agrāk 1275- 1300 g.m.ē. Domājams, ka templis kalpo kā Sinogari dinastijas ceturtā valdnieka kapenes. Kā jau hinduismā, tā pelnu kapenes! Interesanti, ka tempļa ornamenti saskan ar kāda cita tempļa ornamentiem pavisam citā apkārtnē (Blitar). Šeit mūsu mieru, kas gribēja iezagties prātos paveroties skaistajam skatam no tempļa, iztraucēja bērneļu bars, kas mūs ieraugot skrēja uz templi un sāka dauzīties tur apkārt, skrienot augšā un lejā, mūs neatstājot vienus pašus. Izdauzījušas ar puišeļiem un nu jau nogurušas sēdāmies mašīnā, lai dotos uz pēdējo no apskates objektiem - Candi Kidal. Nožēlojām, ka Kidal bija pēdējais sarakstā, jo šķiet tas bija skaistākais no visiem,bet enerģijas lai to kārtīgi aplūkotu mums nebija.

Candi Kidal atrodas Rejo Kidal ciematā. Kidal templis ir vecākā svētnīca Austrumu Džavā, 1248. g.m.ē. Tāir svētnīca par godu valdniekam Anusapati un lai godinatu Šivu Mahadevu. Tā garvējumi attēlo Garudheya leģendu.

Candi Kidal

Interesanti,ka visos tempļos atrodami ziedojumi, kas nozīmē,ka hinduisms arī Džavā joprojām ir dzīvs, lai gan dažu cilvēku izpratne par ziedojumiem ir dīvaina - Singosai templī atradām cigareti uz ziedojumu statujas :D!

Pēc tik intensīvas dienas sekoja arī diezgan intensīvs vakars, vakars tikai Meitenēm- mēs, Martina un pievienojās arī Admira. Meiteņu  vakars skaistā Džavaniešu restorānā ar tradicionālo ēdienu (it kā varētu būt arī citas iespējas :D) un noslēgumā karaoki. Par karaoki biju pārsteigta, parasti tā ir slēgta telpa tikai savējiem, tā teikt, lai sveši neapsmej tavas šķībās notis, bet ne šeit,restorānam ir skatuve, mūziķi un aidā, tralini nu kā jaunā vietējā zvaigzne. Admira patiesi bija zvaigzne. Mēs bijām meteorīts, respektīvi, katastrofa! (Piezīme sev, Hey Jude vairāk nemēģināt dziedāt) bet kas bijis bijis.

Rītu iesākām agri, sportiskajām meitenēm tika dota iespēja izpeldēties vietējā baseinā. Parasti Holivudas filmās biezie dodas uz lauku klubu klaidēties, nu te apmēram tāpat, šiks iestādījums ar varen skaistu baseinu, gan ne visai tīru, kā stāstīja Džo, kura vienīgā saņēmās uz peldi, jo vakardienas vējš tikai pieņēmās spēkā un mēs, atkal tikai meitenes nolēmām sevi sildīt ar rīta kafiju un tostermaizēm, čedaras siers+ šokolādes "spiriņas" (tradicionālā paika)!

mērkaķu pārdevējs

Pēdējās stundas Malangā pavadījām tradicionālajā tirgū un blandoties pa vēsturisko mantojumu - Holandiešu celtnēm. Tirgus kā jau tirgus, šis īpašs ar to, ka tirgo dzīvas būtnes. Iesākām ar putniem un kāmjiem, tie te varen populāri laikam, lai gan nevienā mājā kāmīšus neesmu redzējusi (?). Un tad ik pa brīdim pavērās interesanti radījumi, par dažiem man nav ne jausmas kas tie tādi bija, bet mīlīgi nu dien. Starp mājdzīvnieku būriem atradām ežus, par šo man pārsteigums - nespēju iedomāties ezi kā mājdzīvnieku, kā lauku mājas viesi, jā, vēl tagad atceros kā ome baroja ežus ar pienu... šur tur pavīdēja arī pērtiķi, nožēloju gan ka cenu nepajautāju, nu tīri intereses pēc.
Skumji gan par manu iespaidu skatoties uz dzīvniekiem, neteikšu, ka izskatījās, ka viņi ir nebrīvē dzimuši, drīzāk jau noķerti un labāk nedomāt par to kādā veidā...
Mainam tēmu uz jautrākas nots, em laikam nesanāks tik jautra, jo mums nebija jautri. Nākamais mērķis ceļojumā bija Banyuwangi (Baņjuvangi), kur bija paredzēts sagaidīt saullēktu Kawah Ijen (Idžen kalnā). Lai gan Malangā ir diezgan liela pilsēta izrādās no turienes mums necerēt uz normālu autobusi, vienīgais transports ir ekonomiskie transporti. No domas vien palika nelabi. Ekonomijas bus nozīmē - šaurus sēdekļus, 0 vietas kājām, pārbildītu, sutoņu, smēķēšanu, vemšanu, muzikantus un vecu tofu pārdevējus. Bet citas izejas nav un kāpjam iekšā. Nu ja nemaldos tad ceļš ilga 10h. kaut kur pa vidam centāmies gulēt. Es izmantoju salvetes ausu aizbāžņu vietā, jo izrādās 3. sols busā ir vieta, kur parasti stāv muzikanti. Jāatzīst, ka 2 no kādiem 9 (kā mums paveicās, ka tik maz) bija pat ļoti labi! Katastrofa bija čalis ar tumbu, kas karājās viņam kaklā, redz, šams biznesā jau ilgāku laiku un var parādīt cik šiks dziedot ar mikrofonu! Autobusā?!

Ijen miglas koki

Par briesmīgā ceļojuma beigām liecināja viens no dziedoņiem, kas nosēdās man blakus un par visām varītēm gribēja ar mums vienā viesnīcā palikt, kas man lika aizdomāties, ja viņš domā, ka var tā darīt, tas nozīmē, ka ir iemesls, ir pieprasījums.Veči brauc uz Amsterdamas sarkanajiem lukturiem un dāmas uz Indonēzijas džungļiem? Tā nebija pēdējā reize šajā ceļojumā, tādēļ man ir tiesības tā domāt.
Gala mērķī nonācām 9:30 vakarā. Nu kā jau Indonēzijā autobusa pieturās izklaidējas vietējie transporta čaļi. Mūsu gadījumā taksists devās gulēt un atlika vienīgi ojek (odžek) - moča taksis. Par ko Beta nebija īpaši priecīga un es viņu saprotu, Inodnēzijas nekuriene, mēs tiekam izšķirtas, taksists katrai savs... bet nu neko veiksmīgi nonācām līdz viesnīcai tas gan prasīja ilgu laiku, jo kaulēšanās ar šamiem ilga pusstundu, nu neesam mēs biezie austrāļi vai amerikāņi, esam vietējie studenti!
Viesnīcā sākās jauna kaulēšanās un ne jau par istabu, tur vismaz cietās cenas! Mūsu lielā sāpe bija tikšana līdz kalnam! Ojek šoferi piedāvāja ar močiem braukt, kas mums ne visai gāja pie sirds un viņu piedāvātā mašīnas īre bija miljons, kas ir ohoo naudas summa. Viesnīcā ar puikām sāpošu sirdi sarunājām braukt par 500. Sāpošu sirdi, jo zinājām, ka normāla cena ir 70,bet mēs esam bulē un uz normālām cenām mums necerēt. Un ja kāds domā, ka tā kā maksājam vairāk arī vairāk dabonam, maldās! Saullēktu nedabūjām, jo šoferis atteicās izbraukt 4, viņš piekrita uz pl 5, kad saule jau ir augšā :( bet nu neko, kalnu gribas redzēt tāpat. Jāpiemetina, ka uz Ijen tā vai tā jādodas agri, jo jau ap 9 to pilnībā ieskauj mākoņi. Mums nepaveicās un mākoņi kalnu bija noklājuši jau 6 no rīta, kad tur ieradāmies. Ceļš uz kalnu bija šausmīgs (ceru,ka no Džo dabūšu bildi), lai tik pamēģina kāds šoferis sūdzēties par LV ceļiem, mums ir viņi ir līdzeni kā zīds salīdzinājumā ar to, kas te darās.

googles bilde

Bet nu par pašu kalnu. Pirmkārt, piezīme sev, nākamreiz paķert ziemas jaku, te grādi ap 0,otrkārt, lai gan esam 21. gs. ģērbties kā 19. gs, jo šorti un leginki bija topā.Pēc šī kāpiena man ir alerģija no jebkādas uzmanības apliecinājumiem. Kalnā nekāpām vienas, mums pievienojās Vajans. Vajans ir vietējais strādnieks un tādu te ir daudz. Ijen ir slavens ar sēra raktuvēm un šeit šo darbu veic cilvēki, nekādas tehnikas. Tas lika aizdomāties par to, cik laba dzīve mums ir, tik vienkārša un bezrūpīga. Vajans savos 42 gados dzīvo šeit viens, pēdējos 4 gadus ir strādājis raktuvēs. Dienu no dienas (izņemot piektdienu) viņš kopā ar citiem vairākas reizes veic šo patiesi smago ceļu, kalns ir ļoti stāvs, 3 stundu kāpienu augšā un lejā ar smagām nēšām, kas pildītas ar sēru. Katram nēšas sver citādāk, cik nu kurš var panest, Vajans stāsta ,ka viņam uz pleciem parasti ir 20 kg, lai gan sastopot citus strādniekus pie svēršanas punkta, svari uzrādīja pat 36 kg. Dienas alga +/- 50 000 (2.80 Ls).

Kā jau teicu kalns ir stāvs un gaiss ir auksts, sākumā kāpjam augšā, sasniedzot kalna virsotni, kas ir 32km vjl, tad sākas kāpiens lejā. Lejā parasti tūristi nekāpj, jo paveras skaists skats no augšas - krāterī ir sēra ezers.(bildē skats no gandrīz augšas :D),Bet tā kā mēs bijām ietīti mākonī un tālāk par 3m neko nevarēja redzēt, tikai saost, sēra smaka visur, tad kāpām lejā. Te bija kārtējais šoks un adrenalīna pamatīgā deva, jo nav takas, ir kaut kas līdzīgs takai. Tas ir akmeņu ceļš, šur tur izcirts akmeņos, patiesi slidens,jo mākoņi visu padara mitru, akmeņi ir kustīgi un pa šauro "taku"var iet tikai viens cilvēks, līdz ar to interesantas sajūtas,kad vīri ar nēšām nāk pretī un tu tiec piespiests pie klints. Zosāda uzmetas atceroties. Cilvēku, kas tur strādā ir daudz un visu sejās ir nogurums, lai gan pamanot mūs tur iezogas smaids un dažs piestāj lai pārmītu kādu vārdu vai izteiktu kādu piezīmi par maniem šortiem, kas bija nudien uzjautrinoši, viens no tiem, piestāja, uzsita man pa kāju un saviem draugiem nokliedzās "natural". Lai ko tas arī nozīmētu :D

kopā ar Vajanu

Kalns ir ļoti skaists, mainās gaismas, mainās redzamība, jo upūšot stiprākam vējam ir vairāk mākoņu un tu paliec viens. Es izmantoju savu būšanu vienai un devos viena atpakaļ. Sajutos kā Andrsena pasakā, nedaudz šaušelīgi, jo kā jau teicu necik tālu near redzēt, akmeņi visur vienādi un kur taka un kur vienkārši akmeņi atšķirt ir grūti, bet palīdz sēra krikumi, kas iezīmē ceļu, pa kuru iet strādnieki. Kad jau biju nonākusi uz zemes ceļu, mani panāca meitenes un atpakaļ devāmies kopā, kur mūs jau gaidīja šoferis, nedaudz dusmīgs, jo mūsu kāpiens bija ilgāk nekā domāts, 4h 3 h vietā...
Tā kā mantas jau bija mašīnā, šoferim palūdzām izsviest mūs stacijā. Kārtējā kašķēšanās par naudas lietām, šams gribēja savus 500, bet mēs jau 100 bijām samaksājuši iepriekš tā teikt drošibas nauda, bet šoferis par to nezināja, beigu geigās nolēmām, lai paši tiek gala, iedevām 400 un aizgājām.
Vilciens mūs veda nevis Bali virzienā, bet gan atpakaļ, tā kā bijām tuvu, nolēmām apciemot savu paziņu Greisu, kas dzīvo Jember (Džemberā), kur caur ASV programmu strādā par angļu valodas skolotāju. Vilcienā satiktais vietējais mums klāstīja par to ,cik daudz var redzēt Jember apkārtnē, ir ūdenskritumi un citi skaisti dabas skati, bet mēs bijām izpumpējušās, jau kopš ceļojuma sākuma nebija kārtīgi gulēts un viss, ko mes gribējām bija atpūsties, ko satiekot Greisu arī paziņojām un viņai nebija pilnīgi nekādu iebildumu pēc garās darba nedēļas mums pievienoties. Čalojām un tējojām, kopā pagatavojām vakariņas, iepazināmies ar jauniem draugiem un migām ciet, momentā atlūzām ap pl 8 lai celtos 6 un dotos tālāk uz Bali.Rīta mošanās notika pie Greisas skolas, kur gaidījām,kad varēsim noķert autobusu, kamēr gaidījām pie mums pienāca visi skolotāji no katra mēs kratījāmies vaļā ar tekstu, ka mēs negibam ieiet skolā un piesēst uz kārtējo "small talk" un ka mēs negribam doties tūrē pa pilsētu, esam šeit,lai ķertu autobusu. Par laimi tikai stundu mēs tā kratījāmies no visiem vaļā. Ceļa galā vīdēja autobuss ar uzrakstu "Denpasar"

turpinājums sekos...