Ūdenskritums

Tā kā strādāju man ir diezgan maz brīva laika un labu laiciņu nekur nebiju izbraukusi, bet nu ir jauni paziņas, kas spēj izvilkt laukā! Jaunais paziņa ir Orens, kas uzaicināja pievienoties pieskatīt viņa studentus izbraucienā uz Solo, Grodžogang sevu (grojogan sewu) ūdenskirtumu.

Ceļš uz mērķi ir garš, bet skaists. Rīta miegs ātri vien pazūd no prāta, kad izbraucam no Džogdžas, jaunieši bļaustās un dzied un mūsu acīm paveras koši zaļie rīsu lauki un bambusu audzes.

Dažviet var redzēt, ka rīsu tikai gatavojas stādīt, dubļu baseinā ik pa dažiem metriem ir kūlītis ar rīsiem, citviet rīsi gatavojas un ir pašā zaļumā un galu galā dažviet var nedaudz just Latvijas rudeni, kad braucam garām dzeltenajiem rīsiem, kas ir gatavi novākšanai.

Autobuss līkumo augšup kalnainajā apkārtnē, kas paver skaistu rīsu verandu skatu...

Esot klāt jaunieši kā zirņu bars izbirst no autobusa, lai gan viņiem jau ir 19 vai pat 20 gadi joprojām uzvedas kā mazi bērni,kas liek man pašai apšaubīt domu savus studentus izvest ārpus auditorijas, jo viņi ir tieši tādi paši mazi bērni.

Mūsu ceļš ved pie vārtiem, kur ir pirmajam skatam jauki sagaidītāji - pērtiķu bars. Lielāki un mazāki spalvaiņi karājas kokos un izliekas tevi neredzam. Tā ir viņu viltība...

baudot salak :D

Ejot tālāk mums paveras skats ar kāpņu jūru, cik tālu vien redzi ir pakāpieni (kopumā aptuveni 1010, ja pareizi atminos). Lai gan gribas raudzīties apkārt, skats ir jāvērš pret zemi, jo pakāpieni ir nedaudz slideni un kurš gan grib skaistu ceļojumu uz slimnīcu?
Daži pērtiķi sākumā izrādījās sīkums ar to daudzumu tuvāk ūdenskritumam, to bija tikpat daudz cik tūristu, lielāki un mazāki un tādi, kurus ieraugot gribas iesaukties "luču" (jauks - indonēziski), jo īpaši tas attiecas uz pašiem mazākajiem radījumiem. Jāpiemin gan,ka jebkura tuvošanās spalvaiņiem izraisīja kliegšanu un spiegšanu no abiem dzimumiem, jo pērtiķi kā izrādās ir makten agresīvi un galu galā vari palikt bešā, ar nozīmi, ka atņems visu, kas tev ir :D Tā, piemēram, viena jaunkundze izpalika no tikko iegādātajiem salak augļiem, tos ļoti augsti novērtēja spalvainis.

Priecājoties par zvēriņiem, pat nepamanījām, ka esam pienākuši tuvu ūdenskritumam. Skats patiesi iespaidīgs, ūdens masa spēcīgi triecas akmeņos, no skaisti izcirstās klints.
Sirdī trusis,bet varone darbos, soli pa soli lēkāju no akmens uz akmeni, lai tiktu tuvāk ūdenskritumam. Ir lietus sezona un mums par laimi nelija un pat spīdēja jauka saule, bet te, vējam uzpūšot tikām pie dabas dušas, sekunžu laikā izmirkām slapji līdz kaulam, tas netraucēja iet tuvāk šim te un priecāties par ūdens skaistumu un pat sajusties nedaudz veldzējoši, jo neskatoties uz decembra klātbūtni šeit joprojām vidējā temperatūra ir +30C!

šļopenes

Novērst acis no skaisuma, kas vērās apkārt nebija vēlmes, bet kad kādu laiku jau bijām izmirkuši sapratām,ka tas var slikti beigties veselībai un devāmies atpakaļ. es gan paspēju uzņemt daudz daudz bilžu, cerot ieslodzīt redzēto kaut nedaudz. Ne visas bildes gan ir ar dabas skaistumiem
Indonēziešu mīļākie apavi ir nekādi, bet tiem seko šļopenes, flipflop vai kā nu kuram patīk saukt. gan ne vienmēr vai pareizāk lielākoties tās nav labas kvalitātes un ja to dzīves gaitām ir pienācis gals ceļojuma laikā, tad turpat tās arī tiek atstātas un fiksi vien pie vietējās kolas tirgotājas tiek iegādātas jaunas par nieka 8 000 rp. man gan nav ne jausmas, vai pienāk diena, kad plastmasas tupeļu kaudzes tiek savāktas :( kas ir skumji...

Vietējā ēstūzī paēduši pusdienas devāmies pastaigā jebšu tūristu šopingā. Izsalkušajiem tālāk nelasīt :D

Te lūk ir tipisks oleh- oleh (dāvanu) veikaliņš. Attiecīgie ēdieni , sāļāki, asāki un saldāki, ir tipiski šim reģionam protams. Manu maku patukšoja krāsainās bumbiņas,kas karājas bildes vidū. Krāsainais papīrs sevī slēpj žāvētus banānus ar brūno cukuru, mīsktā izpildījumā. Otrs gardums ir kasavas bumbas, kas karājas bildes labajā pusē maisiņos, brūnganas un blakus tumši sarkanas. Kraukšķīgs gardums no rīvētas kasavas (koka sakne) arī ar brūno cukuru.
Vēlāk autobusā visi dalījāmies ar iegādātajiem kārumiem, ar skaudību tiesāju kokosan (jeb rambi kā tos sauc Sumatrā), pie sevis domājot dura, kādēļ es neredzēju kaut ko tik gardu. Kokosan ir augļi, aptuveni vīnogas lielumā, tumši dzelteni. Garšas ziņā varētu salīdzināt ar ērkšķogu, bet nu kudi labāks, svaigs, sulīgs, ne pārāk salds, vietējie gan žmiedza ģīmjus,pieraduši pie saldumiem šis likās pārāk skābs, bet džavanieši vispār mīl ļoti saldas lietas.
Nu tāda maza daļiņa no mana jaukā ceļojuma!

p.s. tagad jaunu opciju izveidoju, labajā malā var klikšķināt uz bildēm, ja paveicas var apskatīt labi daudz foto no nu jau 5 mēnešiem Indonēzijā!