Vulkāns

Merapi 26.10.2010

Šī ir traģēdiju pilna nedēļa. Visā Indonēzijā notiek traģēdija pēc traģēdijas, ir izvirduši vairāki vulkāni, zemestrīces seko zemestrīcei un arī cunami ir pievienojušies kompānijai.

Tā nu ir sanācis, ka es dzīvoju vulkāna Merapi pakājē,bet ja noprecizē tad aptuveni 30 km no paša kalna. Pagājušajā nedēļas nogalē Džogdžā tika pasludināts trauksmes stāvoklis, Merapi gatavojās izvirst kuru katru mirkli. Jāsaka, ka ne visai omilīga sajūta - zināt, ka teju teju notiks kaut kas, ko nevar kontrolēt. Uz savas ādas arī jutām to, ka nebūs labi. Visā pilsētā laika apstākļi izmainījās uz ārkārtīgi karstu un spiedīgu laiku. Vēl jo vairāk varēja just trauksmi cilvēkos un ne velti, šeit dzīvojošo cilvēku pieredze ir bijusi smaga. Pēdējā reize,kad izvirda vulkāns , 2006. gadā, bija smaga. Visi gatavojās vlkāna izvirdumam un tā sekām ap kalnu, bet neviens neiedomājās, ka vulkānam var sekot zemestrīce un tā diemžēl nebija epicenrā, bet gan Dienvidos no kalna. Bojā gāja 70 tūkstoši cilvēku. 

Merapi 29.10.2010

Šoreiz katastrofa ir pārciesta mierīgāk, ja to tā vispār var saukt... Merapi izvirda arī šonakt, katru reizi par to liecina zemestrīce pirms tam, ko jūtam arī mēs. Ja kāds uztraucas par lavu, tad tā apstājas aptuveni 15km no kalna parasti.
Domājams,ka upuru skaits nav zināms, līdz šim šeit miruši ir aptuveni 30 cilvēku  no karsto vulkana mākoņu apdegumiem. Gaiss izvirduma laikā ir sasniedzis vairāk kā 300 grādus pēc Celsija.
Cerams, ka šīsdienas izvirdums bija pēdējais un es mierīgi varu doties atpūsties no pilsētas drūzmas...

bildes http://www.boston.com/bigpicture/2010/11/mount_merapis_eruptions.html?ref=nf

Zvaigžņu slimības alerģija

Man ir alerģija. Man ir alerģija no būšanas bule. Nav zāļu pret to un no tā nevar izbēgt un par to nevar aizmirst. Lai kurp tu dotos ir kāds kas atgādina, mazi bērni kas sauc tevi par belande vai londo, rikšas, kas, lai gan tu saki nē, turpina piedāvāt braucienu, tikai tādēļ, ka tu esi balts, tātad izlepis un bagāts... puikas un vīrieši, kas pievērš tev uzmanību tikai tādēļ, ka tev ir cita matu krāsa un ādas krāsa, tu varētu būt ļaunākais, riebīgākais cilvēks uz zemeslodes, bet tevi te dievinās tikai dēļ būšanas bule.

Tu no malas varētu smaidīt, teikt, tie tak tikai cilvēki, priecājies, ka tev ir tāda piekrišana un tas jau ir tikai rikšu darbs, viņi pelna naudu utt. Bet ja tas ir katru dienu un ik sekundi,kad tu neesi viens? Dažkārt gribas būt pelēkajai masai, neredzamam spokam. Dažkārt gribas būt tikai cilvēkam nevis bule. Bule ir kas īpašs, tu esi citplanētietis, tādu nav daudz. Kā šķirnes kaķis, kurš ir dārgs un alerģisks pret visu un visi sev tādu nez kāpēc grib un ja tev tāds ir tad tevi apskauž visi. Mēs esam savu "draugu" šķirnes kaķi, mūs vadā uz izstādēm, lai izrādītu, redz kas man ir! Tevi sauc par labāko draugu, lai gan nezina neko par tevi un tevi aicina būt sev blakus, lai gan nemaz tur neesi vajadzīgs. Šī sajūta nepamet un tādēļ ir tik grūti būt draugam kādam šeit , jo tu nezini vai esi draugs vai tikai  bule.

par vīriem un sievām

Randiņi te ir diezgan populāra padarīšana un īpaši neatšķiras no Eiropas, kas mani pārsteidza - arī vecuma ziņā. Vakar biju savā skolā un tur meitenes par boyfriendiem runāja, viņām ir tikai 13... bet nu šeit es domāju 99% pienāk tā diena, ko sauc par kāzām. Gan vīrieši, gan sievietes dzīvo ar šo apziņu, ka apprecēsies, ko šķiet Eiropā tik bieži nedzirdēsi, ir tak tik kārdinoši varianti kā mūžīgais hipijs, karjeras dzinējsuņi un visbeidzot veicpuišu/meitu raibā dzīve! Kāzas te ir diezgan saprātīgā vecumā, nu tā ap 23-25 un uz vienām arī es biju!

Tradīciju džavaniešu kāzām ir daudz un dikti un ne jau visas es zinu, varu tikai padalīties ar to, kas lasīts un dzirdēts.

Vispirms jau laikam no mūsu ekonomiskajiem prātiem varētu nākt jautājums, cik tad izmaksā kāzas. Te es biju pārsteigta, valstij, kur ir tik daudz nabadzīgu cilvēku un kur viss ir diezgan lēts, kāzas ir ārkārtīgi dārgs prieks. 200 miljoni ir tādas pieticīgas kāzas pašiem tuvākajiem un tādas kāzas nav goda lieta rīkot! Es pabiju tādās, kur līgavu savu mūžu nebiju redzējusi,tātad aicinam visus ko vien varam uzaicināt. Pie tam šiki, kāzas ar bulē piedalīšanos!

Šķiet visvairāk aizņemta ir līgava. Viss sākas ar lulur es to sauktu par vannošanu. Jaunajai sievai ir laiks kopā ar savas ģimenes sievietēm un laiks skaistumam. Lulur ir spa procedūra, kuras laikā līgava tiek masēta ar kokosriekstu eļļu, ziediem, vannota aroma vanās utt. Tas tiek darīts 40 dienas pirms  kāzām. Un pēc tam jau arī tiek veikta vesela kaudze skaistuma procedūru, ejot uz savu akupresūras seansu, pamanīju, ka tiek piedāvāta arī vagīnas aromatizēšana un vēl šadas tādas procedūras par ko man nav ne jausmas!

Kas attiecas uz pašām kāzām, tad nu nesagaidīsiet jautrus stāstus no manis. Kāzas ir garlaicīgākais pasākums uz kādu es šeit esmu bijusi un es biju uz interesantāko daļu. Tātad kāzas tā normāli ir 2 dienas. Pirmajā dienā pasākums notiek līgavas vecāku mājā, un tā ir tāda kā pirmskāzu ballīte ar ne tik dauzd viesiem un viss ir par godu līgavas vannošanai. 

kāzu viesi

Visi uz pirmskāzu pasākumu ierodas vai nu ar dāvanām vai ar naudu. Dāvanas ir simboliskas, piemēram  rīsu kūka simbolizē laulības ciešumu. Dāvanu kaudzē redzēju arī gaili un dāvanu pakas ar kosmētiku,kurpēm ,drēbēm, traukiem utt. Pie mājas ir uzcelta nojume, līgava ar vecākiem un tuvākiem radiem ir mājā iekšā dzīvojamā istabā, kur notiek visas runas, pārējie viesi ir ārā. Pieminēju runu, to ir daudz, aizņem aptuveni 2-3h, nu kamēr visi novēl un pasaka to labāko! Kad runas ir beigušās, tiek vannota līgava! Taču kamēr viņu gatavo, mēs tiekam pie uzkodām, tējas un kartona kastītes, uz kuras rakstīts kaut kas līdzīgs "Priecīgu vannošanu"... Kastītē ir tofu siers, bulka un kūciņa. Labu apetīti. Viņi mīl tās kastītes!

Līgavu ieved vecāki, nosēdina un sāk tēvs, tad turpina māte. Katrs aplej līgavu ar 3 kausiem puķūdeņa, bet smuki smaržojoša :P Kad vecāki beiguši, tad tiek sauktas visas tantes. Tās kas vecākas īpaši nesaudzē meitenes grimmu un seju, ja jau vanno, tad vanno un kārtīgi nolaista, kā jau pēc senču tradīcijām pienākas. Kad tas padarīts mamma ņem kausu ar kārtējo puķūdeni un lej, lai meita var nomazgāt rokas un kājas. Kadarī tas ir galā kauss tiek sasists laimei un līgavu vecāki pārceļ pāri lauskām. Vannnošanās beigusies un nu visi var ēst, kas šiet ir svarīgākais moments vienmēr!

Pasākuma sākumā viesiem tiek izsniegtas māla monētas, tās tad nu liekam lietā pašās beigās. Dodamies pie līgavas vecākiem un šamie tad nu notirgo par monētu pirmskāzu dzērienu, kas sastāv no 2 daļām. Apakšā ir rīsu dzēriens, salds pēc velna, ar visiem rīsiem, nu tāda kā ļoti šķidra putra, šķiet, ka arī kokosriekstu piens ir klāt un tad pa virsu uzlej džavas cukura sīrupu vai ko tamlīdzīgu. Kaut kas nebaudāms, bet lai jau būtu..

.

Otrā kāzu diena sākas agri, tāpat kā pirmskāzas. nav nekāds brīnums, ja ielūgumā būs rakstīts 8 no rīta!!! Te gan nebūs daudz ko stāstīt, jo pasākums ir pavisam vienkāršs - visi sanāk, sveicinās, tātad spiež rokas, saka runas, fotogrādējas un beigu beigās paēd. Kas šķiet ir mūsdienīgi, patieis tradicionālām kāzām šis iir noslēgums, pirms kura ir kaudze ar tradīcijām(piemēram pāris apsēžas tēva klēpī un ja tēvs jūt,ka abi ir viena svara, tad mīlestība ir vienlīdzīga). Kāzas beigušās. Pati ceremonija ir papīru parakstīšana pilsētas Domē vai tamlīdzīgā iestādījumā.

pic by Iryna Nabytovych

Jāpiebilst,ka man ir žēl jaunā pāra, kas ir ietērpts džavaniešu tradicionālajā tērpā un tādā pavada visu procesiju. Tērps gan sievietēm gan vīriešiem sākas no "svārkiem", batikas auduma gabala ,kuru notin cieši cieši, tad sievietēm seko korsāža, kas ir kaut kas līdzīgs platai elastīgajai saitei, tai pa virsu aptin vēl batiku un tad seko blūze. Vīriešiem pēc svārkiem nāk žakete ar jostu un cepure. Tas viss ir skaisti, bet ir ļoti karsti un nav iespējams pakustēties, solīši ir 4x mazāki kā parasti un kur nu vēl doma par sēdēšanu... saku no personīgās pieredzes!

Tādas tās kāzas. Vienā no savām virtuves/vakara/meiteņu sarunām noskaidroju, ka saderināšanās un laulību laušana ir liels negods un to te neviens negrib tādēļ tas notiek ārkārtīgi reti. Zeme, kur ir "viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām", par laimīgi sīkumos nezinu, bet cilvēki te izskatās apmierināti ar dzīvi un būdami ļoti atklāti cilvēki nekad nesūdzas par to kā ir.

Ausīm prieks

Priekš brīvdienas esmu pamodusies nepieklājīgi agri, bet tas nozīmē tikai to, ka man beidzot ir laiks piesēsties un kaut ko uzrakstīt.  

Starpcitu, bildes būs vēlāk, jo man viņu nav,kamera ir saplīsusi un atļaušos spērt bildes no saviem kompanjoniem. Šīs aizņēmos no interneta :p Pacietību, dārgie!

Esmu atklājusi, ka šī ir kultūras dzīves paradīze. Notiek daudz kas, tik bieži, ka pat nākas izvēlēties uz ko iet un ko nē! 

Sērferi  Stīvens  (Singapūra), Maja (Indonēzija), Mets (ASV), es un Irina no Ukrainas

Diezgan daudz laika pavadu kopā ar dīvānu sērferiem (couchsurfing.org), kopā vakariņojot, apmeklējot pasākums utt. Jautri cilvēki, vienmēr gatavi kaut kur doties, kaut ko darīt. Mājās sēdēšanu nav viņu hobijs.

Fanoju par Gianu (saksafons) un Deniju (bass)

Savus pirmdienu vakarus veltu džezam. Katru pirmdienu te ir koncerti ar vietējiem un citu pilsētu censoņiem! Vieta saucas Kompas. Galerija - džeza centrs. Katru pirmdienas vakaru sasēžam uz paklājiņiem pie skatuves, jo tie ir ērtāki par krēsliem. Mums ar Irinu jau ir sava vieta un šķiet regulārie apmeklētāji zin, ka mēs tur sēžam. mieklīgi, ka visi parasti sēž diezgan cieši viens pie otra, bet mums ir atvēlēta diezgan liela platība :D Pateicoties šīm primdienām ir arī iegūti daži draugi,kas padara visu džeza padarīšanu vēl patīkamāku. Šeit skanošais džezs nav no izcilākajiem, jo pārsvarā spēlē entuziasti , bet gaisā virmo kas īpašs , šķiet tādēļ, ka uz skatuves esošo cilvēku sirdslieta ir mūzika un viņi izliek visu šo 3 stundu laikā...

Centru veidoja šādu māju komplekss

Kuram gan nepatīk baudīt mūziku? Tad nu sarosījās arī daži no mana kursa, precīzāk Kerola, kas ierosināja kopā doties uz Mata air 2010! Mūzikas festivāls ar tēmu - sargāsim dabu. 3 dienas ciematā netālu no Semarang. Nav divu domu, braucam! Festivāla atklāšana bija jau piektdienā, tādēļ uzreiz pēc batikas nodarbībām sēdāmies transportā uz Semarangu.  Protams, tieši piektdienas rītā ieslēdzot kameru, lai pārbaudītu baterijas, tā izodmā nestrādāt, bet ok,, dzīvojam tālāk!
Kompānija gana liela, lai nebūtu garlaicīgi - es un Džozīna (Kanāda), Kerola un Denī (ASV), Lūkijs no vietējiem, Dženija un Šerola (Anglija) un Selīna (Šveice). Pus ceļu nogulējām, jo nedēļas slodze universitātē ir diezgan pamatīga... pa ceļam domāju kā nu būs tādā festivālā. Acu priekšā iedomājos, pļavu, kur jau ir nomīdīta zāle ar džingļiem apkārt un no bambusiem saslietu skatuvi. Ha, te jums bija, pļava, nekā. Lielākie maldi kādi var būt. Festivāls notika pasakainā vietā, ko sauc par Kampung Seni,latviski būtu mākslas centrs.

Viens no festivāla organizatoriem

Par ieeju samaksājām 20 000, kas būtu mazāk kā 2 ls, kuros iekļāvās, naktsmītne (turpat bija saceltas 3 milzu teltis), maltītes 3 x dienā un workšops, protams arī visi koncerti! Iekārtojušies vienā no teltīm, devāmies vakariņot! Šajās 3 dienās ēšanas ziņā dzīvoju kā vietējie, rīsi, rīsi un vēlreiz rīsi! Nu vismaz bija garšīgi! Jutāmies patiesi labi, jo beidzot bijām vietā, kur uz mums neblenza kā uz bulē, bet gan kā uz savējiem! īsti neesmu pārliecināta kā var saukt Latvijas dabas aktīvistus, bet šeit tie viennozīmīgi ir panki, kas no pirmā skata var izskatīties nedaudz baisi, notetovēti no galvas līdz kājām un, protams, dredi, kas ir diezgan izpūruši, pīrsingi visās malās. Bet nu visiem labi zināms, ka ārējais paskats par cilvēku maz ko liecina. Ļautiņi visnotaļ jauki un pavadījām daudz laba laika kopā priecājoties par dzīvi.

Pirmā vakara programmā bija tradicionālās dejas. Dejoja jaunieši ar tādiem kā zvaniem pie kājām, deja ar mūziku apvienotas vienā! Gribējās lekt kājās un pievienoties. Viņus nomainīja mūziķi ar tradicionālās un mūsdienu mūzikas performanci, kam sekoja tradicionālais leļļu ēnu teātris, ko sauc vaojang vai tamlīdzīgi. Šis gan bija modernizēts iestudējums, vismaz tēmas mūsdienīgas tik daudz varēju saprast, jo nu leļļu pavēlnieks pārsvarā lietoja džavaniešu valodu, ko es diemžēl nepārzinu nemaz! Viņs gan bija profesionālis visās jomās, jo pat nesaprotot textu, varēja izsmieties!

Vakaru noslēdzām ar sarunām un mūziku pie telts  un ne visai saldu miegu, jo kurš gan guļ festivālu laikā?!!! Un protams, ka no rīta nekāda gulšņāšana, šeit , ja tu celies 7 jau esi pieskaitāms sliņķiem. Ap to laiku tika ieslēgta skaļa romantiska mūzika (to te klausās no rītiem, kaut kas līdzīgs Backstreetboys) un viens no pankiem komandēja pārējos uz rīta airobiku. Mēs tikmēr miegaini dzērām vietējo organisko kafiju un gremojām ceptus čilli rīsus (brokastīs!!!). Diena bija diezgan mierīga, sadalījāmies grupās , lai diskutētu par festivālam veltītajiem jautājumiem. Tad arī iepazinos ar vienu no organizētājām, kurai kā izrādās saknes Latvijā, nu izskatījās arī pēc mūsējas, tā jauki sajust pasaules mazumu! Sākoties lietum, mēs nozudām, lai spēlētu kārtis, internacionāla kompānija, jo mums pievienojās ļautiņi, kas ieradās vēlāk, Etele ar Vilmāru no kaimiņu Igaunijas, Irina no Ukrainas, Daniela un Kristīna no Ekvatoras. 6 stundas kāršu spēļu, visdažādākās, jo katram bija ko iemācīt. Tā  kā lietum beidzoties sākās koncerts, bet azarts nebija norimis, nolēmām sarīkot spēļu vakaru...
Pēc vietējās rokgrpas uzstāšanās un deju performances devāmies apskatīt mākslas izstādi, kas kā jau šim festivālam pienākas akcentējas dabas nozīmību mūsu dzīvē. Izstādē bija gan instalācijas, gan gleznas, gan foto, gan linogriezumi, gan koka skulptūras!
Tā bija pēdējā nakts šeit, jo diemžēl pirmdiena solīja smagu smadzeņu darbu, tādēļ 7dien no festivāla baudījām tikai dienas pirmo pusi, kurā ietilpa sarunas un labi pavadīts laiks, baudot silto vēju un skaisto skatu uz kalnaino ainavu...
Man gan festivāla beigas nenozīmē atpūtu no mākslas. Pirmdienas vakarā kā ierasts devos uz džeza koncertu un tā kā šī nedēļas ir Džodžas kultūras nedēļa, otrdienas vakarā aizdevāmies uz Japāņu mdernās dejas performanci, kas notika vienlaicīgi ar Vācijas indie grupas koncertu, bet jā, mana izvēle par labu Āzijai un ne mirkli nenožēlu, iespaidīgi!

mmm, vēl esmu atklājusi savi sezonu LIP jeb franču kultūras centrā, vakar biju uz filmu "Neuilly sa mere" (2009)! Komēdija un vietējie mīl komēdijas. Zāle šalca no smiekliem un tai pat laikā mulsa, jo protams, kas tā par filmu bet kripatiņas romantikas, ķiķināšana un pieļauju domu sarkšana....

Tāda man kultūras dzīve šeit! Nākamnedēļ Džogdžā ir karnevāls, būs bildes un būs stāsts! :)