Ausīm prieks

Priekš brīvdienas esmu pamodusies nepieklājīgi agri, bet tas nozīmē tikai to, ka man beidzot ir laiks piesēsties un kaut ko uzrakstīt.  

Starpcitu, bildes būs vēlāk, jo man viņu nav,kamera ir saplīsusi un atļaušos spērt bildes no saviem kompanjoniem. Šīs aizņēmos no interneta :p Pacietību, dārgie!

Esmu atklājusi, ka šī ir kultūras dzīves paradīze. Notiek daudz kas, tik bieži, ka pat nākas izvēlēties uz ko iet un ko nē! 

Sērferi  Stīvens  (Singapūra), Maja (Indonēzija), Mets (ASV), es un Irina no Ukrainas

Diezgan daudz laika pavadu kopā ar dīvānu sērferiem (couchsurfing.org), kopā vakariņojot, apmeklējot pasākums utt. Jautri cilvēki, vienmēr gatavi kaut kur doties, kaut ko darīt. Mājās sēdēšanu nav viņu hobijs.

Fanoju par Gianu (saksafons) un Deniju (bass)

Savus pirmdienu vakarus veltu džezam. Katru pirmdienu te ir koncerti ar vietējiem un citu pilsētu censoņiem! Vieta saucas Kompas. Galerija - džeza centrs. Katru pirmdienas vakaru sasēžam uz paklājiņiem pie skatuves, jo tie ir ērtāki par krēsliem. Mums ar Irinu jau ir sava vieta un šķiet regulārie apmeklētāji zin, ka mēs tur sēžam. mieklīgi, ka visi parasti sēž diezgan cieši viens pie otra, bet mums ir atvēlēta diezgan liela platība :D Pateicoties šīm primdienām ir arī iegūti daži draugi,kas padara visu džeza padarīšanu vēl patīkamāku. Šeit skanošais džezs nav no izcilākajiem, jo pārsvarā spēlē entuziasti , bet gaisā virmo kas īpašs , šķiet tādēļ, ka uz skatuves esošo cilvēku sirdslieta ir mūzika un viņi izliek visu šo 3 stundu laikā...

Centru veidoja šādu māju komplekss

Kuram gan nepatīk baudīt mūziku? Tad nu sarosījās arī daži no mana kursa, precīzāk Kerola, kas ierosināja kopā doties uz Mata air 2010! Mūzikas festivāls ar tēmu - sargāsim dabu. 3 dienas ciematā netālu no Semarang. Nav divu domu, braucam! Festivāla atklāšana bija jau piektdienā, tādēļ uzreiz pēc batikas nodarbībām sēdāmies transportā uz Semarangu.  Protams, tieši piektdienas rītā ieslēdzot kameru, lai pārbaudītu baterijas, tā izodmā nestrādāt, bet ok,, dzīvojam tālāk!
Kompānija gana liela, lai nebūtu garlaicīgi - es un Džozīna (Kanāda), Kerola un Denī (ASV), Lūkijs no vietējiem, Dženija un Šerola (Anglija) un Selīna (Šveice). Pus ceļu nogulējām, jo nedēļas slodze universitātē ir diezgan pamatīga... pa ceļam domāju kā nu būs tādā festivālā. Acu priekšā iedomājos, pļavu, kur jau ir nomīdīta zāle ar džingļiem apkārt un no bambusiem saslietu skatuvi. Ha, te jums bija, pļava, nekā. Lielākie maldi kādi var būt. Festivāls notika pasakainā vietā, ko sauc par Kampung Seni,latviski būtu mākslas centrs.

Viens no festivāla organizatoriem

Par ieeju samaksājām 20 000, kas būtu mazāk kā 2 ls, kuros iekļāvās, naktsmītne (turpat bija saceltas 3 milzu teltis), maltītes 3 x dienā un workšops, protams arī visi koncerti! Iekārtojušies vienā no teltīm, devāmies vakariņot! Šajās 3 dienās ēšanas ziņā dzīvoju kā vietējie, rīsi, rīsi un vēlreiz rīsi! Nu vismaz bija garšīgi! Jutāmies patiesi labi, jo beidzot bijām vietā, kur uz mums neblenza kā uz bulē, bet gan kā uz savējiem! īsti neesmu pārliecināta kā var saukt Latvijas dabas aktīvistus, bet šeit tie viennozīmīgi ir panki, kas no pirmā skata var izskatīties nedaudz baisi, notetovēti no galvas līdz kājām un, protams, dredi, kas ir diezgan izpūruši, pīrsingi visās malās. Bet nu visiem labi zināms, ka ārējais paskats par cilvēku maz ko liecina. Ļautiņi visnotaļ jauki un pavadījām daudz laba laika kopā priecājoties par dzīvi.

Pirmā vakara programmā bija tradicionālās dejas. Dejoja jaunieši ar tādiem kā zvaniem pie kājām, deja ar mūziku apvienotas vienā! Gribējās lekt kājās un pievienoties. Viņus nomainīja mūziķi ar tradicionālās un mūsdienu mūzikas performanci, kam sekoja tradicionālais leļļu ēnu teātris, ko sauc vaojang vai tamlīdzīgi. Šis gan bija modernizēts iestudējums, vismaz tēmas mūsdienīgas tik daudz varēju saprast, jo nu leļļu pavēlnieks pārsvarā lietoja džavaniešu valodu, ko es diemžēl nepārzinu nemaz! Viņs gan bija profesionālis visās jomās, jo pat nesaprotot textu, varēja izsmieties!

Vakaru noslēdzām ar sarunām un mūziku pie telts  un ne visai saldu miegu, jo kurš gan guļ festivālu laikā?!!! Un protams, ka no rīta nekāda gulšņāšana, šeit , ja tu celies 7 jau esi pieskaitāms sliņķiem. Ap to laiku tika ieslēgta skaļa romantiska mūzika (to te klausās no rītiem, kaut kas līdzīgs Backstreetboys) un viens no pankiem komandēja pārējos uz rīta airobiku. Mēs tikmēr miegaini dzērām vietējo organisko kafiju un gremojām ceptus čilli rīsus (brokastīs!!!). Diena bija diezgan mierīga, sadalījāmies grupās , lai diskutētu par festivālam veltītajiem jautājumiem. Tad arī iepazinos ar vienu no organizētājām, kurai kā izrādās saknes Latvijā, nu izskatījās arī pēc mūsējas, tā jauki sajust pasaules mazumu! Sākoties lietum, mēs nozudām, lai spēlētu kārtis, internacionāla kompānija, jo mums pievienojās ļautiņi, kas ieradās vēlāk, Etele ar Vilmāru no kaimiņu Igaunijas, Irina no Ukrainas, Daniela un Kristīna no Ekvatoras. 6 stundas kāršu spēļu, visdažādākās, jo katram bija ko iemācīt. Tā  kā lietum beidzoties sākās koncerts, bet azarts nebija norimis, nolēmām sarīkot spēļu vakaru...
Pēc vietējās rokgrpas uzstāšanās un deju performances devāmies apskatīt mākslas izstādi, kas kā jau šim festivālam pienākas akcentējas dabas nozīmību mūsu dzīvē. Izstādē bija gan instalācijas, gan gleznas, gan foto, gan linogriezumi, gan koka skulptūras!
Tā bija pēdējā nakts šeit, jo diemžēl pirmdiena solīja smagu smadzeņu darbu, tādēļ 7dien no festivāla baudījām tikai dienas pirmo pusi, kurā ietilpa sarunas un labi pavadīts laiks, baudot silto vēju un skaisto skatu uz kalnaino ainavu...
Man gan festivāla beigas nenozīmē atpūtu no mākslas. Pirmdienas vakarā kā ierasts devos uz džeza koncertu un tā kā šī nedēļas ir Džodžas kultūras nedēļa, otrdienas vakarā aizdevāmies uz Japāņu mdernās dejas performanci, kas notika vienlaicīgi ar Vācijas indie grupas koncertu, bet jā, mana izvēle par labu Āzijai un ne mirkli nenožēlu, iespaidīgi!

mmm, vēl esmu atklājusi savi sezonu LIP jeb franču kultūras centrā, vakar biju uz filmu "Neuilly sa mere" (2009)! Komēdija un vietējie mīl komēdijas. Zāle šalca no smiekliem un tai pat laikā mulsa, jo protams, kas tā par filmu bet kripatiņas romantikas, ķiķināšana un pieļauju domu sarkšana....

Tāda man kultūras dzīve šeit! Nākamnedēļ Džogdžā ir karnevāls, būs bildes un būs stāsts! :)