Dzīves svētki. Kāzas.

Indonēziešu jaunais pāris (musulmaņi)

Kāzas tiek uztvertas kā ļoti nozīmīgs rituāls javiešu sabiedrībā, jo tas ne tikai vieno sievieti un vīrieti laulības saitēm, bet tas sasaista abu ģimenes ciešām saitēm. Laulības parasti tiek noslēgtas starp pāri, kurš jau labu laiku ir kopā. Interesanti, ka indonēzieši esot nopietnās attiecībās arī nēsā gredzenus, kas ir sudraba krāsas un bildinot meiteni tiek dāvināts saderināšanās gredzens, kas ir aizgūts no rietumiem. Lai gan indonēziešu sabiedrība ir moderna, mēdz būt arī gadījumi, kad meitenei vai puisim aizliedz laulāties ar izredzēto, jo tas neatbilst ģimenes prasībām, taču lielākoties ar šo lietu tiek galā jau attiecību sākumā.

līgavaiņa siraman rituāls

Precību rituāli tradicionāli ilgst divas dienas. Pirmajā dienā tiek veikts rituāls, ko sauc par siraman jeb mazgāšanu. Līgava un līgavainis (visbiežāk gan tikai līgava) to veic savas ģimenes mājās. Vannošana notiek īpaši sagatavotā istabā vai dārzā un to veic jaunieša vecāki un citi vecāka gada gājuma ģimenes locekļi, svarīgi, lai tās būtu ģimenes sievietes, kurām jau ir bērni. Lejot īpaši sagatavotu ūdeni pār jaunieša galvu, tiek dota svētība un attīrīta dvēsele. Pēc šī rituāla var tikt veikti arī citi, mazāki rituāli un visbeidzot kopīga maltīte ar lūgtajiem viesiem. Vakarā pirms kāzām līgavainis nosūta līgavai dāvanas, taču līgavainis ar līgavu nedrīkst tikties, tādējādi līgavainis pierāda, ka būs pacietīgs vīrs.
Pašas kāzas javiešu kultūrā ir pieņemts organizēt agri no rīta, kas sākas oficiāli, saskaņā ar pāra reliģiju, reģistrējot laulību un noformējot laulības apliecību. Mūsdienās pāri dažkārt izlaiž tradicionālos javiešu rituālus un uzreiz turpina ar pieņemšanu un maltīti, šādā gadījumā kāzas ir galā ap pusdienslaiku.

javiešu tradicionālais kāzu ietērps (lieto arī mūsdienās)

Tradicionāli kāzas notiek līgavas ģimenes mājā, kur speciāli veidoti sadjen tiek izvietoti īpašās vietās, piemēram, pie kāzu dekorācijām.

jaunā sieva mazgā vīra kājas

 Sākumā tiek veikti dažādi sīkāki rituāli, kas simbolizē pāra attiecības laulībā, kā olas plēšana, ko sauc par vidji dadi, pēc tam, kad vīrs ar labo kāju ir sašķaidījis olu, jaunā sieva to nomazgā, tādējādi vīrs parāda, ka ir gatavs uzņemties atbildību un sieva to atbalstīs. Pēc šī rituāla vīrs simboliski parāda, ka visi ienākumi būs sievas rīcībā, dodot tai saini ar monetām un sojas pupiņām. Kāzas turpinās ar rituālu, kurā vīrs baro sievu un otrādi, tas simbolizē dalīšanos priekos un bēdās. Dažos rituālos tiek iesaistīti arī vecāki, tādējādi apliecinot, ka jaunienācējs ģimenē ir kā viņu bērns un laulībai tiek dota svētība, šo kāzu daļu dēvē par sungkeman. Tradicionāli, kad rituāli ir galā un ir kopīgi paēsts, seko kāda izklaide, vajang izrāde vai tradicionālo javiešu deju priekšnesums, taču mūsdienās šādi priekšnesumi kāzās sastopami aizvien retāk. Mūsdienās vissvarīgākā daļa ir fotogrāfēšanās, parasti jaunais pāris atrodas uz skatuves kur maltītes laikā tiek izsaukti viesi, lai tad kopīgo nofotogrāfētos. Kamēr visi bildējas, viesiem tiek pasniegti vairāki ēdieni, gan ne pie galda, bet šķīvītis jātur klēpī un tas viss skaidrojams ar to, ka nav iespējams tik garus galdus uzstādīt. Indonēzija ir liela zeme ar milzīgu populāciju un kāzas līdz ar to arī ir apjomīgas, mazas kāzas skaitās, ja viesu skaits ir ap simtu, taču vidēji tie ir 2-3 simti viesu vai pat vairāk.

Tagad modē ielūgt caur Facebook. Lūk kādu kāzu ielūgumu es saņēmu pavisam nesen.

Kāzas kā jau var noprast pēc viesu skaita ir dārgs prieks. Taču ne tikai ēdināšana sastāda lielu summu. Pirms kāzām noteikti ir fotosesija ar īpašiem tērpiem (kas maksā :D) un šīs fotogrāfijas izmanto dažādu suvenīru gatavošanai, krūzēm, kalendāriem un, protams, kāzu ielūgumiem. Ja kāzas ir mazas tās notiek mājās. Tuvākā ģimene atrodas mājas iekšienē un pārējie pie mājas ieejas un uz ielas. Tādos gadījumos ielas tiek slēgtas. Ja pasākums ir lielāks, tiek īrētas lielas svinību zāles, izdevīgi, ja ir sakari universitātēs, jo var sarunāt tās telpas. Vēl izmaksas palielina tērpi. Kā var redzēt attēlos tie ir gana krāšņi, taču, ir liels bet, tie ir vairāki abu dienu garumā. Ir viens tērps siraman laikā un pašā kāzu dienā tie var būt pat 5 dažādi tērpi. Viss atkarīgs no tā cik turīga ir ģimene un kāds ir sievietes kultūras mantojums. Ja meitenes vecāki nāk no dažādām tautām, piemēram tēvs ir javietis savukārt māte nāk no Bali, meitene kāzās vilks gan Javas tradicionālo tērpu, gan Bali.

Kāzu foto kopā ar dažiem no viesiem

Mūsdienās ļoti populāras ir arī rietumu baltās kleitas, kas gan ir piemērotas indonēziešu stilam (neesmu redzējusi kuplas). Un pārējais jau ir sīkumi, mazas dāvaniņas katram no viesiem, dažādas dekorācijas utt. Viesi turpretim jaunajam pārim var dāvināt dāvanas, bet lielākoties tiek dāvināta nauda, lai "atsistu" kāzās iztērēto. Aptaujājot savus draugus, kas precējās kādu laiciņu atpakaļ, tika iztērēts gana daudz...apmēram 2000EUR, bet atceramies, ka tur vidējā alga ir 60-100 EUR. Šīs izmaksas gan ir pirms inflācijas, tagad cenas ir uz pusi lielākas, ja ne vēl vairāk.
Varu teikt, ka latvietim indonēziešu kāzas liktos diezgan garlaicīgas, jo lai gan ir laba izēšanās, tomēr nav izkustēšanās, tāpat iztiek bez pirtīm un vēlām vakara stundām, vēl pirms saules rieta būsi mājās! 

Dzīves svētki. Apgraizīšana.

Pēc gada pārtraukuma atgriežos ar stāsta turpinājumu dzīves svētkiem. Šoreiz šeit rietumu pasaulē kutelīgāks temats  - apgraizīšana. Par islāmā tik svarīgo vīrieša iecelšanu vīra kārtā un pilntiesīga musulmaņa kārtā un pavisam nedaudz arī par sieviešu apgraizīšanu.

Javā apgraizīšanas rituālu sauc par sunatan. Atšķirība no jūdaisma, islāmā ir pieņemts apgraizīšanu veikt nevis mazulim, bet gan jau pieaugušam puisim, apmēram 10-14 gadu vecumā. Šis nav rituāls, no kura zēni baidās, kā mums varētu likties, tieši otrādi, bieži vien viņi paši mudina vecākus to noorganizēt. Kuram gan no mums tajā vecumā nelikās, ka būt pieaugušam ir daudz foršāk nekā būt bērnam un tieši līdzvērtīgāku pieaugušam musulmaņu vīrietim šis rituāls dara. 

Gatavošanās šim notikumam notiek jau dienu iepriekš, sagatavojot slametan maltīti ar dažādiem gardumiem un izvietojot pa māju sadjen (ko tas nozīmē skatīt vecākos ierakstos) , lai nākamās dienas notikumus neviens neapmierināts gars netraucētu! Lielās dienas rītā zēns tiek celts jau agri, nomazgāts un ģērbts pilnīgi jaunās drēbēs. Un tad notiek pati apgraizīšana. Mūsdienās to mēdz veikt slimnīcās, dažkārt uz ciematu tiek uzaicināts medicīnas personāls, bet pavisam vienkāršos ciematos to prasmīgi veic modīns (islāma pārzinātājs) vai dukuns (tradicionāls dziednieks). Nav retums mūsdienās, ja šo rituālu veic vairākiem zēniem kopīgi, tas ir gana praktiski un arī finansiāli izdevīgi, jo kā jau visi slametani un visi svarīgi dzīves notikumi tiek pavadīti kopā ar daudziem draugiem un paziņām. Ne gluži tūkstošos mērāms skaits, bet simtos gan!

puisīši pēc apgraizīšanas

Kad viss ir galā tiek dots laiks bērniem attiet no pārdzīvotā, jo deva sāpju ir iespaidīga, taču jau vakarā visi svin notikumu pie klāta galda ar muzikantiem vai ēnu teātra priekšnesumiem. Dažviet Javā pat tiek rīkotas parādes, kurās jaunie zēni kā prinči tiek vadāti uz dekorētiem krēsliem cauri visam ciematam. Un lūk mazais zēns ir kļuvis par pilnvērtīgu musulmaņu sabiedrības locekli!

Arī mājā, kurā es dzīvoju pēdējo gadu, notika šāds pasākums, gana ievērojams... Aiz mūsu mājas dzīvoja pavisam vienkārša, diezgan trūcīga ģimene un atļāvām sunatan rīkot pie sevis, lai viesiem ir vieta, kur izvērsties. Pasākums nudien gāja no rīta līdz vēlam vakaram, māja bija pilna viesu un jau agrā pēcpusdienā puika skraidīja apkārt ar saviem draugiem pavisam priecīgs! Vecāki bija lepni, ka viņš to ir paveicis un ka viņi ir spējuši nodrošināt tik grandiozus svētkus (aicināti bija nedaudz zem 100 cilvēku).

Pavisam nedaudz, bet tomēr... arī sieviešu apgraizīšana ir iekarojusi savu vietu Indonēzijas sabiedrībā, tā lēnām izplatās ar popularitāti un biežāk ir sastopama Javas rietumu reģionos. Šeit iztiksim gan bez bildēm. Par to netiek daudz runāts, bet tas notiek. Indonēziešu sabiedrība sieviešu agraizīšanu līdzīgi pamato ar islāma praksi, lai gan nekur rakstos nav minēts, ka tas ir jādara obligāti. Indonēziešu reliģijas galvas saka, ka sieviete, kas ir apgraizīta ir lielākā drošībā (ar to jāsaprot drošība no pārlieku uzbudinājuma un seksuālas iekāres) un viņa ir tīrāka. 

Zinot, ka šāda prakse valstī tiek ievērota, bet tā nav ļoti izplatīta līdz ar to tiek pieļautas daudzas kļudas šajās operācijās, kas ir beigušās arī letāli, veselības ministrija pirms 5 gadiem izdeva vadlīnijas, kas paskaidro kā pareizi veikt sieviešu apgraizīšanu. Gribēja kā labāk sanāca kā vienmēr, šo soli sabiedrība uztvēra nevis kā veselības draudu novēršanas soli, bet gan kā ieteikumu - valdība saka, ka sievietes ir jāapgraiza! Ir zināms, ka apgraizīšana ir kļuvusi populārāka, taču neviens nav pētījis, cik procentu iziet cauri šim rituālam.

Ko tad īsti dara? Valdības ieteikumi veiksmīgai operācijai ir ādiņas nogrišana, kas sedz klitoru. 

Islāma ullamas gan nespēj vienoties par pareizāko... vienu piekrīt ārstu vadlīnijām un tad šis process ir līdzvērtīgs tam, ko iziet vīrieši. Citi saka, ka ir jāatbrīvojas no paša klitora. 

Tie, kas ir nezinātāji un vienkārši dara, mēdz arī veikt tātad procedūras kā ārējo vagīnas lūpu aizšūšanu, atstājot mazu caurumiņu urīnam un mēnešreizēm, taču šī procedūra izpildīta nepareizi noved pie tā, ka caurumiņš ir par mazu un mēnešreižu asinis tikai uzkrājas ķermenī. tas diemžēl ir beidzies letāli. Vieglākos gadījumos tiek nogrieztas vai nu mazās vai ārējās vagīnas lūpas. Vai vēl dramatiskāk - tiek nogriezsts viss no jau minētā. 

Vairāk par šo esmu lasījusi pirms gada un tad vēl par to tik daudz nerunāja, šodien palasot interneta plašusmos pieejamo ir skaidrs, ka cilvēki ir aizdomājušies un gan blogos, gan oficiālākos izdevumos tiek aprakstīts "pareizais"veids šādai agraizīšanai, lai sievietes veselība netiktu ietekmēta neveiksmīgi. Jācer, ka šī progresija turpinās arī no darbu viedokļa, ne tikai no vārdu. 

Bet nejautājiet man kādēļ to dara, jo šo daļu kultūras es neesmu spējusi saprast un ir jābūt īpaši spēcīgai nostājai un iekšējai sajūtai, lai vispār par to domātu un par to "raktu".

Dzīves svētki. Pirmais dzīves gads.

Līdz ar mazuļa dzimšanu grūtniecības rituāli noslēdzas un visa uzmanība tiek veltīta jaundzimušajam. Mazulis pasaulē, pēc javiešu domām, nav ienācis viens, ar viņu vienmēr kopā būs 4 brāļi. 2 jaunākie brāļi, kurus simbolizē placenta un nabas saite, un 2 vecākie brāļi, kas ir augļūdens un asinis. Šie "brāļi" netiek svieti āra, bet gan glabāti mājā vai aprakti pie tās, lai brāļi vienmēr ir bērna tuvumā un spēj to pasargāt. To parasti dara vienā no sešiem rituāliem, kas tiek veltīti jaundzimušajam.  Bieži tiek gatavoti arī ziedojumi gariem, lai tie būtu mierīgi un netraucētu mazuli. Ziedojumus sauc par sadjen, kas sastāv no banānu lapām, nedaudz ēdamā, kāda augļa, rīsa un smaržkociņa. Tos parasti novieto pie mājas, pie kokiem un vannas istabās, kur parasti mītot gari. 

sadjen

Pirmais slametans tiek rīkots pirmās dienas vakarā pēc bērna piedzimšanas, to sauc par brokohan. Visa ģimene, tuvākie draugi un pat kaimiņi, sanāk kopā, lai sveiktu jauno māmiņu un mazuli. Ja dzemdības ir notikušas slimnīcā, tad tur arī tiek noturēts slametans. Ēdiens ir vienkāršs, rīsi, vistas gaļa, davet u.c. Ja ģimene oficiāli pieder pie islāma, šī slametana laikā bērnam ausī tiek iečukstēts šahada- ticības apliecinājums (Es apliecinu, ka nav cita dieva, kā vien Dievs un apliecinu Muhammeds ir Dieva pravietis). Naktī pēc bērna piedzimšanas ir pieņemts palikt nomodā un tiek lasīts kāds no tradicionālajiem stāstiem: „Babad Tanah Java”, kāds stāsts no „Mahabharatas” vai „Ramajanas”. Mūsdienās aizvien biežāk šajā naktī lasa Korānu. Nākamais slametans sepasaran tiek rīkots pēc piecām dienām, kad bērnam tiek dots vārds. Uz šo slametanu tiek lūgti ierasties apkaimes un ģimenes bērni, kuri ar prieku piedalās, jo slametana ēdieni lielākoties ir saldumi. Javā populāri ir dot ar islāmu saistītus vārdus, taču vienlidz populāri ir arī seni vārdi no javiešu valodas, kas nes sev līdzi īpašu nozīmi, kādu rakstura īpašību, kas vai nu bērnam jau ir vai vecāki vēlas, lai tāda piemistu bērnam. Vienu no manām draudzenēm sauc par Čilik, kas javiešu valoda nozīmē "mazs", kāda viņa arī ir. Ļoti populārs vārds ir Devi, kas nozīmē "dieviete" u.c. Puišiem parasti izvēlas dažādu hindu un javiešu leģendu varoņu vārdus.

Bērns pirmo reizi soļo pa zemi,šeit putrām

Centrālajā Javā, kad jaundzimušajam ir sadzijusi pārgriestā nabas saite, tiek rīkots slametans puputan*. Maltītei tiek gatavoti īpaši ēdieni un bērnam tiek dāvinātas rotaļlietas no papīra un koka. Sakaltusī nabas saite tiek saglabāta līdz nākamajam slametanam, ko sauc par selapanan, to rīko, kad jaundzimušajam aprit 35 dienas. Pirmo reizi tiek apgriesti mazuļa mati un nagi. Tos kopā ar nabassaiti ietin lapās un noglabā mājā vai ierok pie mājas. Arī uz šo slametanu īpaši tiek gaidīti bērni. Vēl viens mazāks slametans tiek rīkots, kad bērnam ir 105 dienas.

Ļoti nozīmīgs slametans javiešu uztverē ir tedhak siten, kuru dēvē arī par turun tanah (nokāpt zemē), tas tiek organizēts, kad mazulim ir 135 dienas. Šis rituāls tiek rīkots, lai garantētu bērnam izturību un veselību dzīves garumā. Šā rituāla ietvaros bērna kājas pirmo reizi pieskaras zemei, līdz šai dienai tam nav ļauts atrasties uz zemes. Bieži tiek izmantoti vai nu akmeņi, uz kuriem tiek kāpts vai krāsainu putru trauki, kur katrai putrai ir sava simboliska nozīme. Tedhak siten sastāv no daudziem mazākiem rituāliem, piemēram, ar vecāku palīdzību, bērns kāpj pa kāpnēm, kas gatavotas no cukurniedrēm. Cukurniedres simbolizē gludu dzīves ceļu un pareizas izvēles. Kādā citā rituālā mazulis tiek ievietots būrī, ko izmanto gaiļu turēšanai, tajā ir novietotas dažādas lietas, piemēram, zīmulis, nauda. Tas priekšmets, ko bērns izvēlas pirmo, nozīmē viņa nākotnes ceļu, piemēram, izvēloties zīmuli bērns parāda, ka būs cītīgs mācībās.

Bērns būrī izvēlas savu dzīves ceļu :)

Pēdējais slametans šajā dzīves posmā tiek rīkots, kad bērnam paliek viens gads. Šim rituālam tiek aicināti daudz viesu, tiek gatavoti ēdieni, kas bijuši citos līdzīgos slametanos: rīsi, sojas pupiņu putra, sāļas zivis, dārzeņi kokosriekstu pienā, olas un banāni, kas var būt gan eļļā vārīti, gan tvaicēti, gan vārīti.

*Puputan Indonēzijā ir vismaz divas nozīmes, Javā ar to apzīmē mazulim veltītu rituālu, tacu Bali tas nozīmē pašnāvību cēla mērķa dēļ, piemēram kara laikā.

Dzīves svētki. Bērniņu gaidības.

Jau esmu rakstījusi par slametaniem, kāds tas rituāls tai Javā ir. Bet šķiet kaut ko tik interesantu kā javiešu tradīcijas dažādos gadījumos neesmu te nemaz izpaudusi, lai gan likās, ka esmu, nu vismaz par kāzām, jo uz dažām ir sanācis aiziet. Ceru, ka man piedos.
Dzīvē viss sākas ar dzimšanu, nu vismaz pie mums. Tur viss sākas ar radīšanu! Uztaisam un nu tik sākas svinēšana (nu tā pa latvisko :D). Visam jau tam doma ir dabūt to svētību no senčiem, bet viņi kaut kā ir jāpielabina, pielabināt var uzrīkojot kārtīgu izēšanos :)

viena no putrām, kuru piedāvā rituālos

Tradicionāli Javā katru grūtniecibas mēnesi pavada slametans jeb rituāla maltīte, kuras laikā tiek ēsts simbolisks ēdiens. Javieši tic, ka šādās maltītēs piedalās arī senču gari un svēto gari, kas jūtas glaimoti, ja ir uzaicināti piedalīties un līdz ar to ir labvēlīgi noskaņoti palīdzēt jaunajai māmiņai iet cauri deviņu mēnesu grūtniecībai. Parasti ēdiens šiem rituāliem ir dažādas putras, kurām ir ļoti plaša simboliskā nozīme, par kuru šeit neizvērsīšos, jo sanāks ļoti gari!!!

grūtnieces svētīšana

Daži no rituāliem mūsdienās ir pazuduši un palikuši nozīmīgākie- 3 un 4 mēnešu grūtniecībības rituāli, kas saistās ar priekšstatiem par embrija attīstību no islāma viedokļa. Islāma pasaulē pastāv viedoklis, ka tieši šajā periodā eņģeļi tiek sūtīti pie bērna, kas veido tā fizisko ķermeni, ādu, rokas, kājas, acis utt. Un Dievs iepuš embrijā dvēseli. Tā kā islāms ir salīdzinoši nesen Javā, tad šo mēnešu rituāli jorpojām nav tik populāri un tie nav ļoti sarežģīti, pārsvarā tā ir tikai maltīte, kurai seko kopīga lūgšana.

Svarīgākais rituāls grūtniecības laikā tiek rīkots, kad gūtniecība ir sasniegusi septiņus mēnešus. Javiešu uzskata, ka septiņos mēnešos bērns ir gatavs piedzimt, ja ir nepieciešams, bet nākamie divi mēneši ir diezgan riskanti mātes veselībai, tādēļ tiek rīkots tingkeban jeb mitoni. Tas ir ļoti komplekss rituālu kopums. 

Šāds rituāls sākas ar grūtnieces vannošanu. Septiņi vecāki ģimenes locekļi aplej ar ūdeni māti tādā veidā to simboliski svētot un garīgi attīrot. Šo rituālu noslēdz bērna tēvs. 

Pēc vannošanas ceremonija tiek turpināta ar rituālu, ko veic bērna tēvs. Šo rituālu dēvē par „trobosan”. Caur audumu, ko nēsā māte, viņš „met” cauri olu, lai tā, atsitoties pret zemi, saplīst. Ola tiek ielikta plastmasas maisiņā un baltā drēbē . Šis ir kā simbols tam, lai bērns piedzimtu bez komplikācijām un dzemdības būtu vieglas. Bieži vien pie pirmajām dzemdībām sievietes pieredz daudz grūtību, šī iemesla dēļ septiņu mēnešu slametanā vairāk tiek lūgts, lai atlikušais grūtniecības laiks būtu veiksmīgs;

Tam seko sievietes pārģērbšana septiņas reizes, kā pirmās velkot baltas drēbes vai audumu. Balts audums simbolizē bērna svētumu un Dieva svētību, ko bērns saņem. Taču citkārt visi izmantotie audumi ir dažādas batikas.

Katru audumu velkot, citas sievietes jautā, vai der („sudah pantas atau belum?”) un atbilde ir: „ Nē” („belum”), līdz pēdējam, septītajam audumam, kad atbilde ir: „ Jā, der” („pantas”) . Šajā rituālā izmanto dažādus batikas audumus, kuriem ir dažāda simboliskā nozīme.

grūtniecei caur drēbēm tiek izlaists cauri kokosrieksts

Tālāk grūtniece tiek vesta saģērbties un sapucēties. Te gan jāpiemin, ka matos ir aizliegts likt rotājumus un mati arī nedrīkst palikt vaļā;

Pēc tam, kad pārģērbšanās ir beigusies. Ap grūtnieces vēderu tiek apsieta aukla, kuru ar tradicionālo nazi kriss bērna tēvs pārgriež. Tas tiek darīts, lai būtu vieglas dzemdības;

Rituālu turpina grūtnieces māte, kas nes kokosriekstus un viņu pavada bērna tēva māte. Parasti pēc tam, kad cauri grūtnieces drēbēm tiek „izsviesta” ola, uzreiz arī tēvs izlaiž cauri divus kokosriekstus, kurus apakšā saņem grūtnieces māte ar lūgšanām indonēziešu vai javiešu valodā „Lai piedzimst dēls, gribu, lai piedzimst meita, gribu, lai bērns un māte ir brīvi no bēdām un lai viss rit raiti.” . Arī šim rituālam nozīme ir atvieglot dzemības, lai tās ir bez sarežģījumiem.

Topošajam tēvam vēlāk ir jāpāršķeļ viens no kokosriekstiem. Uz abiem kokosriekstiem tiek uzzīmēti

kokosrieksti, kas simbolizē gaidāmo mazuli

vajang tēli (Mamadjaja un Ratih vai Hardjuna un Vara Subadra vai Srikandi). Kokosrieksti tiek novietoti tā, lai nevar redzēt attēlus, un tēvam ir jāizvēlas viens no kokosriekstiem un jāpāršķeļ. Ja pāršķeltā kokosrieksta tēls ir vīrišķais, tad ir gaidāms dēls un otrādi. Pēc tam kokosriekstu sadala, un sievietes, kas vēlas kļūt grūtas, to var ēst;

 Topošais tēvs tiek aicināts sadalīt slametana galveno ēdienu tumpeng, kas ir no rīsiem veidots konuss. Šajā rituālā viņš baro topošo māmiņu trīs reizes, tādējādi simbolizējot vīra mīlestību pret sievu un tēva mīlestību pret ģimeni un vēl nedzimušo bērnu. Pēc tam notiek davet un rudjak „ tirgošana” . Tirgonim tiek maksāts ar naudu, kas ir gatavota no kāda metāla un izveidota kā monēta, vai ar māla monētu. Sapelnītais tiek sabērts māla podā un pēc tam to saplēš mājas priekšā. Šis rituāls tiek veikts, lai bērna nākotne būtu veiksmīga, lai tam būtu pietiekoši daudz naudas un viegli nāktu darbs;

Slametana neatņemama daļa ir dzērieni un ēdieni un tādu ir ļoti daudz, piemēram, tumpeng robjong vai tumpeng kuat – lai bērns būtu stiprs un vesels; djadjan pasar – tie ir dažādi saldumi un augļi, kurus iegādājas tirgū. Tos visus izliek uz galda skaistā veidā; keleman- tās ir dažādas saknes, parasti septiņu veidu, kuras tiek sakārtotas grozā; rudjakan – dažādi augļi, kas tiek skaisti servēti. To dara, lai bērns apmierinātu vecākus un ģimeni; davet ; sadjen mendikingan – ir dažādi ar rīsiem saistīti ēdieni, ko gatavo dzemdību dienai un pēc dzemdībām. Tingkeban slametanā ir jābūt sagatavotām septiņu veidu putrām.

tumpeng - rīsa konuss

Pēc tingkeban rituālu izpildes viesiem tiek lūgts uzkavēties un palikt nomodā, lai tiktu aizbiedēti ļaunie gari. Nakts garumā viesi tiek izklaidēti ar vajang izrādi, pasniedzot dažādus ēdienus un dzērienus. Izrādes tēma parasti tiek piemeklēta gadījumam un visbiežāk tiek spēlēta „Abimanju prinča dzimšana”, kas atspoguļo Ardjunas dēla dzimšanu. Tradicionāli vajang izrādes sākas ap astoņiem vakarā un beidzas tikai no rīta, ap pieciem.

Pēdējais slametans tiek rīkots, kad grūtniecība ir 9 mēnešus ilga. Ne vienmēr šis rituāls tiek rīkots, jo dzemdības dažkārt pasteidzas pirmās. Sis rituāls, tāpat kā paši pirmie ir ļoti vienkāršs, tas sastāv tikai no lūgšanām un kopīgas maltītes, arī ēdiens ir ļoti vienkāršs. Atšķirībā no septiņu mēnešu rituāla uz šo tiek ielūgti tikai paši tuvākie ģimenes locekļi. šis rituāls ir ļoti svarīgs, ja grūtniecība ir ieilgusi. Tas arī ir pavisam vienkāršs, kur galevanais ēdiens ir davet plentjing, salds dzēriens, ko gatavoto no kasavas (maniokas) saknēm, vārot to cukura sīrupā un pievienojot kokosriekstu pienu. Šo saldo dzērienu pārdod apkārtnes bērniem, naudas vietā pieņemot simboliskas monētas no māla. Pircējam davet plentjing uzreiz ir jāizdzer un bērniem pēc tam tiek lūgts ātri skriet prom. Šāds neliels rituāls tiek veikts, lai bērns ātrāk piedzimtu un lai dzemdības būtu veiksmīgas. No šī rituāla ir arī cēlies dzēriena nosaukums, jo „plentjing” javiešu valodā nozīmē „ātri skriet”. 

davet plentjing

Ar šo rituālu nosledzas pirmais rituālu cikls cilvēka dzivē. Nākamais cikls sākas līdz ar mazuļa piedzimšanu. Par ko tad nākamreiz ;)

*Ja ir interese par šeit aprakstītajiem rituāliem ir iespējams saņemt vairāk informācijas!

Izglītība Indonēzijā

Pavisam drīz pati atgriezīšos pie mācīšanas, gan šoreiz Latvijā, un tas lika vairāk padomāt par to, kā ir bijis Indonēzijā. Divus gadus, ko tur pavadīju patstāvīgi mācīju universitātē, pati mācījos labākajā pedagoģijas universitātē Indonēzijā un šad tad prieka pēc ciemojos dažādās vietējās skolās. 

pēc stundas bērni vienmēr atvadās no skolotāja, liekot tā roku sev pie pieres

Kopumā izglītības sistēma ir samērā līdzīga Latvijas. Deviņu klašu izglītība ir obligāta, vidusskola paliek izvēles ziņā, izvēloties starp klasisku vidusskolas izglītību vai profesionālo. Kopā viss aizņem 12 gadus. Ir pieejami arī bērnu dārzi, bet Indonēzijā tā drīzāk tiek uztverta kā mācību iestāde, kur attīsta bērna kustības un sapratni par pasauli. Kādēļ kā mācību iestāde, jo, ja pie mums tā ir vairāk vieta, kur bērns mācās un dzīvojās kamēr vecāki ir darbā, tad Indonēzijā bērnudārzu darba laiks parasti ir no rīta līdz pulkstens 11 vai 12. Šeit gan arī būtu vērtīgi piebilst, ka māmiņām nav bērnu kopšanas atvaļinājumi, tās dodas dekrētā mēnesi pirms dzemdībām un mājās pavada maksimums 3 mēnešus, tad vietā nāk vecvecāki vai auklītes. Nu lūk tātad bērns līdz aptuveni 6 vai 7 gadiem dzīvojas pa mājām ar auklīti vai kādu no vecākiem, ja tiem nav darba. Bērnudārzs tiek tiem, kas dzīvo lielākās un attīstītākās pilsētās un, protams, tikai sabiedrības augstākajiem slāņiem, jo jebkura izglītība Indonēzijā ir maksas prieks un bērnudārzi sāka parādīties tikai deviņdesmitajos gados, tādēļ tie nav vēl tik izplatīti. 

Domājot par mācību iestādi vecākiem ir plaša izvēle. Ir trīs veidu skolas: Muhammadija skolas (skolas, kuras daļēji dotē lielākā islāma organizācija. Tajās tiek uzņemti arī kristiešu bērni, taču ir striktākas formas, meitenēm gari svārki un lakati), valsts skolas un starptautiskās skolas (šeit netiek domātas pasaulē zināmās britu un austrāļu skolas, kas strādā pēc vienota kurikuluma, Indonēzijā starptautiskās skolas ir skolas, kurās mācības daļēji notiek angļu valodā). Vidusskolas vecuma jaunieši stāv izvēles priekšā starp profesionālo un standarta izglītību. Indonēzijas fenomens ir tāds, ka profesionālā izglītība ir daudz populārākā un dažkārt pat prestižāka. Daudzas skolas sponsorē lielākie uzņēmumi un vairumam skolēnu uzreiz pēc beigšanas tur būs nodrošināts darbs. Lai motivētu skolēnus mācīties šīs lielās firmas labākos no studentiem atbalsta ar diezgan labām stipendijām. Un profesionālo skolu līmenis ir ļoti augsts, jo īpaši Indonēzija lepojas ar mašīnbūves skolām, kas būvē paši savas mašīnas, ar kurām lielīgi brauc pilsētu mēri! 

skola Indonēzijā

Kā jau teicu, mācības maksā naudu! Maksājumi atšķiras no pilsētas un klašu grupas, kurā bērns mācās. Tā piemēram, Bandung pilsētā sākumskola gadā vienam bērnam var izmaksāt no 70 000IDR līdz 910 000 (*20 000 = ~1 ls). Izmaksas tikai aug, pamatskola izmaksā 1.6 miljonus IDR, vidusskola 4,6 miljonus IDR. Tā saucamās profenes iedalās tehniskajās, kur apgūst mašīnbūvi, informātiku, batiku u.c. izmaksā aptuveni 6.5 miljonus IDR un tās, kurās māca grāmatvedību un citas netehniskas zinības izmaksā 5.5 miljonus IDR (izglītība ir ļoti dārga, nemaz nerunājot par augstāko izglītību, kur, lai iestātos kādā no labākajām universitātēm tikai iestāšanās maksa var sasniegt 100 miljonus IDR, tā vēl nav studiju maksa!!!). Kā arī vecākiem ir jānodrošina bērnam skolas forma, kas ir obligāta pilnīgi visās skolās, te gan Indonēzijas plus, skolas formas šūšana izmaksā mazāk kā parastu drēbju iegāde (skolas formas visā valstī ir vienādas līdz 9. klasei tās ir sarkanas un vidusskolā zilas, piektdienā gan ir brīva izvēle ko vilkt, ar noteikumu, ka tā ir tradicionālā batika :) ).

skolas formas Indonēzijā

 Ne visi indonēzieši to var atļauties, jo algas ir samērā mazas un atkal tās atšķiras pilsētās, tādās pilsētās kā Bandung un Džakarta algas variē 5-10 miljoni mēnesī vidēji. Taču šāda vidējā alga, protams, visiem nav. Un te nu uzreiz man gribas laust arī priekšstatu par Āzijas lielajām ģimenēm, nav jau tā, ka visiem tur ir 10 bērni, šajā ziņā cilvēki ir samērā prātīgi un veido ģimenes ar 2-3 bērniem, lai būtu reāli viņus izglītot!

Un te nu kas tāds, ko Latvijā manījusi īsti neesmu. Bērni, kas ir apdāvināti, gudri un talantīgi, tiek atbalstīti! Skolas, kurām ir lielāki budžeti var atļauties šiem bērniem piešķirt stipendijas, tās visbiežāk sedz mācību maksu un mācību materiālu iegādi, taču ir citas, kas apgādā bērnu ar kopmītni, ja nepieciešams, un uzturnaudu. Tas pats notiek universitātē, šķiet tas ir vienīgais plus tam, ka no maksātspējīgajiem tiek izsūkti miljonu miljoni!

Skolās bērni mācās ar lielāko prieku, cik nu esmu ar bērniem runājusi, neviens nekad nav čīkstējis par to, ka negribās mācīties un kā vēl gribās, pat neskatoties uz to, ka skolu slodze ir diezgan līdzīga Latvijas un gala eksāmenu pārbaudījumi dod tik lielu spiedienu, ka ik gadu plašsaziņas līdzekļos ikdienas parādās informācija par bērniem, kas nav fiziski izturējuši stresu. Gala eksāmeni, ko saīsinājumā sauc par UN ir obligāti visiem pēc skolas beigšanas, taču tie minimāli nosaka iestāšanos universitātē (universitātes rīko atsevišķus iestāšanās

Ciemos starptautiskajā skolā Yogyakartā

eksāmenus). Lai gan valsts dotācijas humanitārajām zinātnēm universitātēs ir daudz lielākas par dotācijām eksaktajās zinātnēs, UN ir tendēts uz eksaktajām zinātnēm, eksāmeni ir dabas zinībās, matemātikā, arī indonēziešu un angļu valodās, pamatskolu beidzot tie ir tādi paši, izņemot angļu valodu, jo to bērni labākajā gadījumā tikai sāk apgūt 6. klasē. 

Rezultāti šiem eksāmeniem ir gana dažādi, jo izglītības sistēma ir viens liels bardaks Indonēzijā, vismaz skatoties no malas. Ir noveicies tiem bērniem, kas dzīvo lielākajās pilsētās, kur skolas ir kartīgi no ķieģeļiem celtas un skolotāji ir ieguvuši izglītību pedagoģijas universitātēs. Taču salās, kur infrastruktūra tikai attīstās, skolu nodrošinājums ir ļoti bēdīgs, tāpat kā skolotāju. Par skolotājiem bieži vien kļūst vidusskolu absolventi un tās tiek vadītas pašu uzceltās būdās. Vietās kā Papua bērniem ir jāmēro līdz pat 10 km ar kājām, lai tie nokļūtu skolās, jo to ciemi atrodas kalnienēs, no kurienes uz skolu var nokļūt tikai pa takām. Ir ciemati, kuriem noveicas! Visās augstskolās, lai beigtu bakalaura programmu, katram studentam noteiktu laiku ir jāstrādā brīvprātīgā darbs, projekta ietvaros, ko tas pats izveido. Ir daudzi studenti, kas raksta projektus tieši izglītības jomā un dodas uz ciematiem, kur bērniem izglītības kvalitāte nav tik augstā līmenī. Un joprojām ir reģioni, kur skolas vispār nav pieejamas, tādu vietu ir īpaši daudz Sumatrā, Kalimantānā un Papua. Viens no iemesliem ir arī skolotāju "vēlme" turp doties, dzīves līmenis ir zems un jau tā mazās algas ir vēl mazākas, kas knapi nodrošina iztiku.

kopā ar universitātes brīvprātīgajiem skolotājiem un dažiem no skolēniem :)

Indonēzija ir gan cilvēku, gan finansiālie resursi, domāju, ka īstie cilvēki īstajā laikā veiks nepieciešamās reformas, lai attīstītu izglītīas sistēmu un celtu tās kvalitāti vienā līmenī visā valstī! Vismaz cilvēki runā, ka tas tā drīz varētu notikt. Atliek tikai cerēt...

Par spokiem un aizliegto augli

Esmu ierakusies maģistra rakstu darbos, bet viena lieta/ tēma man stāv prātā jau ilgi un domāju ir vērts padalīties. jau agrāk esmu rakstījusi par to, cik ļoti indonēzieši tic spokiem. Spoki Āzijā vispār ir ikdienišķa realitāte. Tieši tā, tie ir pavisam reāli, vismaz viņiem. Mums , eiropiešiem, kuri domā par spoku stāstiem kā pasakām, ir grūti to saprast. Bet Āzijā cieņā ir senču kults, senču gari un ja tos godā un runā ar tiem kā šeit esošiem, kādēļ lai nebūtu arī spoku. Spoki ir dažādi, gan labi, gan ļauni. Un šoreiz protams, par ļaunajiem....

kuntilanak

Āzijas slavenākā spoku meitene ir tā no akas ar melnajiem matiem, baltajā naktskreklā, bet tādas jau viņas ir vairums, pati pavisam nesen lasīju spoku aprakstus- kuntilanak. Ir tāds briedmīgs spoks- vampīrs, sieviete,kas gājusi bojā dzemdībās un nu medī citas grūtnieces un pa ceļam vēl apšķērē vīrišķiem ģenitālijas.
Tāds spociņš un ir vēl citi. Un, protams, savācot šos jaukos stāstus, ir labs materiāls baisām šausmenēm.
Āzijas šausmenes ir izslavēti labas. Bet vai to var attiecināt arī uz Indonēziju? Šaubos!
Indonēziešiem ir ļoti savdabīga humora izjūta un viņi ir ļoti bailīgi, līdz ar to patiesi šausmīga šausmenes nebūtu populāras, viņu versijas ir šausmu žanrs ar humora piesitienu! Visi zinam Holivudas filmu sēriju "Šausmenīte", nu tad nu tādā garā, tikai ne visai labā kvalitātē šis žanrs tiek uzturēts Indonēzijā.
Bet nu pie interesantākā šausmeņu aspekta.
Indonēzija ir musulmaņu valsts, ir salīdzinoši stingras ģērbšanās un izturēšanās normas līdz ar to. Tās ļoti labi var redzēt jebkurā indonēziešu drāmā, meitenes vienmēr jaciņās, puikas rokas nepalaiž un pat bučošanās nenotiek. Dažu filmu erotiskākā daļa ir, kur vīrietis saņem sievieti aiz rokas. Un ja nu kādam ziņkārība velk apskatīt plikas miesas, ir jābūt nedaudz apdāvinātam IT jomā, jo pornogrāfiska satura lapas ir bloķētas, piemēram inbox.lv, apakšveļu interneta veikali un daudzi citi! Nu līdz ar to pornogrāfija, pat vieglā, nav pieejama.... it kā!!! gribat miesas? Šausmu filmas varētu būt īstais žanrs, ko skatīties. Meitenes bikini, dziļi dekoltē, pat gultas ainas un, protams, smieklīgie spociņi! Te viens no maniem mīļākajiem fragmentiem no kādas no šausmu filmām:

Šeit man gribas piebilst, ka esmu redzējusi meitenes spiedzot, ka puiši novelk kreklus un ne jau aiz sajūsmas... un ja pliknīši ir tikai šausmenēs... tad, ko var secināt par indonēziešu attieksmi pret pretējo dzimumu un fizisku tuvību?

Indonēzija dejo

Indonēzija ir ārkārtīgi raiba valsts visās šī teikuma nozīmēs, tai fantastiska daba, fantastiski cilvēki, kas ir no simtiem tautu un runā simtos valodu un katrs no viņiem ir īpašs, katra tauta un valoda ir īpaša un tie reti ir līdzīgi. Es gribēju padalīties ar dažiem saviem mīļākajiem deju video un caur tiem var diezgan labi redzēt dažādo kultūru atšķirības...

Lūk Ačeh tradicionālās dejas un dziesmas vietējā valodā

Pati dzīvoju  Javas salā, kur sadzīvo divas lielākās tautas Sundieši  un Javieši, abām ir daudz kas kopīgs un tikpat daudz atšķirīgā. Te ir Sundak deja

Un te viens no retajiem labas kvalitātes javiešu deju video, diemžēl ārzemnieku izpildīts, bet, manuprāt, loti augstā līmenī priekš ne vietējā :) Javiešu gamelāna mūzika un dziedāšana fonā un ļoti filigrānais dejošanas stils, kas ļoti ietekmējies no hindu kultūras, kas par brīnumu, joprojām ir sagalbājusies atsevišķos aspektos, neskatoties uz lielo islāma ietekmi.

Un, protams, ja jau pieminēju hindu, jāpiemin visiem tik labi zināmā Bali sala, kas arī ir ar savu rozīnīti, tradicionālo deju ir daudz, daļa ir diezgan līdzīga Javā sastopamajām, bet tās ir daudz ātrākas un košākas, es teiktu. Bet ir arī kas, varbūt eiropieša acij nedaudz mistiskāks, tā ir Kečak deja, ko izpilda tikai vīrieši.

Ja jau ķēros klāt pie aktīvākām dejām, tad jālaiž tālāk uz Kalimantan jeb Borneo, kur viena no visvairāk pieminētākajām tautām ir Dajaki, to tērpi vien ir vērts pieminēšanas, izšūti no tūkstošiem pērlīšu, kas katra ir rokām darināta (tīri tūristu info, pavisam viekārša kaklarota, kurā ir savērtas šīs pērlītes maksā apmēram 25Ls, nerunāsim par tērpiem). Dajaku dejas pārsvarā ir saistītas ar dabu, attēlojot dzīvniekus vai putnus un arī ar cilts dzīvi, kā piemēram šī medību deja.

Noslēgumā video no manis apciemotās Sulavesi.

Ir vēl simtiem tautu ar vēl vairāk deju un tradīciju, šis tāds īss ieskats, bet ceru, ka man ir izdevies pierādīt to, cik dažāda šī valsts ir!