1719km moča mugurā. Bali!

mūsu ceļš- sarkans turpceļs un zils atpakaļceļš

Neierasti novēlota ziņa iekš bloga. Atvainojiet! Esmu aizrāvusies ar mantu krāmēšanu un atvadām. Tātad 1719km moča mugurā... ticiet vai nē bet, jā! Nolēmām braukt ar moci uz Bali!

Pacitan pludmales skatā no augšas

 Divi dulli, būtu vēl divi, bet cilvēki mēdz būt aizņemti. Tā nu sanāca, ka mana sena draudzene, Džozīna brauca uz Bali uz konferenci un gribēja mūs dažas meičas satikt, bet nu studentiem lidenei naudas tūrisma karstākajā sezonā ne vienmēr pietiek. Kas atliek- garlaicīgs autobuss vai piedzīvojums ar moci! Izvēlējāmies nr.2!

Austrumu Džavas kalnaines

Izbraucām 2. jūlijā. Ceļā 3 dienas. Izvēlējāmies Dienvidu Džavas lielceļu, kas ved nedaudz gar pludmaļu pilsētām viscaur Austrumu Džavai. Pirmajā dienā tika uzstādīts rekords, 17 stundas, ar maziem pusdienu un vakariņu pārtraukumiem, moča mugurā. 17 stundas cauri kalniem, gar pludmalēm, kalniem, cauri mākoņiem un miglām! 

Pirmā miega pietura bija Lumādžang (Lumjang) , istaba pa 120K un mums bija pilnīgi vienalga, ka pārmaksājām, ne viens ne otrs vairs nevarējām nosēdēt uz moča, sāpēja i pēcpuse, i mugura. Pēc miega saldāka par saldāku devāmies ceļā uz Džember (Jember), kur pavādījām gana daudz laika, veselas 5 stundas, bet tā priecīgi. Apciemojām senu Ibrahima draugu, Papa, no Senegālas, kas Džemberā dzīvo kopā ar savu sievu Lindu. 

Ibrahims, Linda, es un Papa

 Pēc vairāku stundu atpūtas un garšīgām psudienām devāmies tālāk ceļā, nu jau ar galamērķi sasniegt Bali! Pēc pāris stundām veiksmīgi sasniedzām Baņjuvangi (Banyuwangi) kur ostā gaidījām kuģi,lai dotos uz Bali. Mums par nelaimi jūrā bija vētra un mini kuģi neiet tik lielos viļņos, reāli nevar pietauvoties pie ostas un kur nu vēl viļņi jūrā, kas mētātu to tupelīti ne pa jokam. Neviens nezināja,kad varēsim izbraukt. Tad nu ņēmām no moča laukā lietus mēteļus un likām slīpi turpat uz asfalta. Pulsktens jau bija pāri 12, mēs bijām gaidījuši pēc biļetēm gana ilgi un te atkal, miegs nāca ne pa jokam. Pēc pāris stundu gulšņāšanas, tases kafijas un sastaptiem jauniem paziņām beidzot piebrauca kuģis pie ostas un mēs varējām tikt uz klāja. Nieka 40 minūšu brauciena dēļ bijām gaidījuši 5 stundas ostā. Bali iebraucām ap 4 no rīta. Abi noguruši, bet mērķis ir sasniegt Denpasar vai Kutu, ja nē,guļam pirmajā viesnīcā pa ceļam. Un te nu sākās trobeles :D pēc pirmajiem 20km ceļa riepa mocim ir pušu!!! Bali vēl ir nakts, auksts un neviena cilvēka. Nu ko, ejam kājām. Ilgi nebijām gājuši varbūt 5 minūtes, kad uzmanību piesaista rejošais suns no mājas ceļa malā. Mums par veiksmi mājinieki ir jau pamodušies un kā izrādās tur dzīvo arī benkel īpašnieks un fiksi viens salabo mūsu braucamo. Braucam tālāk. Ceļš gar pašu pludmali, kas tik agri no rīta nav nemaz patīkami, zobi klab no aukstuma, vejšs ne pa jokam un gaiss nemaz nav saulītes sasildīts. Braucam aptuveni stundu un vērojam saules lēktu, skaisti! Un riepa atkal pušu! Atkal ejam kājām, šoreiz cits plāns, es eju kājām, Ibrahims mēģina lēnām braukt ar tukšo riepu līdz tuvākajam benkel. Esmu priecīga būt nost no moča un atrasties stāvus pozīcijā, ceļš nav no patīkamākajiem, augšup lejup un ar sāpošu muguru (kas vēlāk kļuva vēl sāpošāka , jo 5 dienas literāri ar moci un aizmugurē sēdošajam tiek visi sitieni no caurumiem cēļā). Bet plus,tieku pie mākoņainām rīsu lauku bildēm un vēlāk arī pie pamatīgas lietus gāzes. Kā man veicas! Gan tieši lietum beidzoties, piebrauc klāt Ibrahims ar jaunu riepu :)

Skats uz mūsu viesnīcas istabu

Ap pusdienslaiku veiksmīgi nokļuvām Kutā, bet, mums nav viesnīcas, riņķojām labu laiku, jo visas ir pilnas vai ar mežonīgām cenām, kā jau tūrisma sezonai pienākas. Bet veiksmīgi tomēr tikām pie prātīgas cenas viensīcas. Atlūzām beigti līdz rītam! No rīta atkal moča mugurā un dodamies meklēt Džozīnu ar Eteli, kas kaut kur Sanurā bauda viesnīcu un pludmali. Atrastas veiksmīgi pēc 2 stundām riņķojot pa Bali :) Visi bijām laimīga, atkal tikšanās prieks aizslaucīja visu nogurumu! Un tā 2 dienas no Kutas un Sanur un atpkaļ. Dzīvojāmies pa viesnīcu, jo diemžēl Džo tika pie ēdiena saindēšanās, tā iet, ka atradinās no Indo virtuves! bet galvenais jau ir pavadītais laiks kopā!

re ku es gulšņājos pie baseina

tirgus

Laiks mums kopā bija īss, katram ir savas aizņemtās dzīves un pēc 2 dienām nedauz skumji šķīrāmies katra uz savu pusi, Etele devās pie draugiem uz Ubud, Džo uz Pačiran turpināt savu pētījumu, lai varētu beigt dooktora disertāciju Kanādā un es... atpakaļ uz Kutu, beidzot pie pludmales! Bet, vienmēr ir kāds bet! Laiks ir sabojājies un pavisam ne silts un patīkams. Mūsu pēdējā dienā Bali nolēmām pablandīties nedaudz pa iekšzemi, jo laiks lietains un tādā pludmalē nav ko darīt. Braucam uz Ubud skatīties tirgu un ziloņa alu! Sākotnējais plāns bija nedaudz tālākie ezeri un kalni, bet apteverot, ka priekšā ir vēl 2 dienas uz moča, lai nonāktu mājās, plānus saīsinājām.

Tirgus kā jau tirgus pārpildīts un ar vājprātīgām cenām, jākaulējas. kaut vai saulenes, kas izkrita no moča bija jāaizstāj un tas paņema veselu pusstundu, no 150'000 IDR tiku pie 30'000, kas vēl ir nedaudz pārmaksāti, manuprāt. Ko darījām? iepirkām dāvanas mājiniekiem :)

ziloņa ala

es un tantiņa ,kas mani svētīja un skaitīja hindu lūgšanas

Dāvanām pilns mocis un devāmies tālāk. Mums īstiem indonēziešu ēdienu mīļiem īstā vieta, kur piestāt bija Nasi Padang , vietējā ēstuve un es pat tiku pie ielūrēšanas virtuvē, kur uz to brīdi tapa čilli mērces. Blandījamies tālāk un nonācām pie " Ziloņu alas". Ala nav slavena ziloņu dēļ, bet gan upes dēļ,kas ir gana liela un tās līkumi atgādina ziloņa snuķi. Ala un tās kompleks ir hindu svētvieta. Pašā alā ir vairāki mini tempļi, kur cilvēki var lūgties un nolikt ziedu ziedojumus un tāpat ir izkalti tādi kā plaukti, kur var meditēt. To gan neviens nedarot tūristu stundu laikā :) Apkārt alai ir izveidots skaists parks, kur var pastaigāties un atpūsties kā arī piedalīties nelielā hindu rituālā, kur es tiku ievilkta un pat nesapratu,ko vecā tantiņa no manis grib.

pie Tanah Lot pūras

 Ar to mūsu dienas Bali bija gandrīz galā. No rīta cēlāmies 4, lai 5 no rīta jau izbrauktu. Gan vēl pēdējais plāns kabatā, noķert saullēktu pie pūras. Jūrā bija bēgums varējām pastaigāties un apskatīt pūru no visām pusēm un vēl ar tās kopēju aprunāties. Turpat zem pūras ir svētais avots, kur ļautiņi tiek aicināti mazgāt seju un skaitīt lūgšanas un neesot no svara vai esi musulmanis, hindu vai musulmanis. Pūra ir labi saglabājusies jebšu pareizāk būtu teikt atjaunota, ar Eiropas fondu palīdzību templis tiek turēts labā formā, lai būtu arī turpmāk svētvieta hindu un apskates obejkts mums, no malas.

laivas

Atvadījāmies no Bali un bijām ceļā mājup. Šoreiz izvēlējāmies Ziemeļu Austrumu Džavas ceļus, kur mazāk kalnu un caurumu. Pa ceļam netīšām nonācām kādā zvejnieku ciemtā,kur varējām apskatīt vietējo zvejnieku laivas. Šādas laivas redzējām arī ciematā netālu no Probolingo, kur tika noturēts festivāls par godu zvejniekiem, lai būtu veiksme un droša zveja. pavisam netālu no Probolingo tad nu arī pārlaidām nakti, lai agri no rīta dotos tālāk ceļā.

viens no skaitākajiem skatiem, tieši pirms Probolingo, kalni aiz kuriem slēpjas slavenais Bromo

Šķiet pēdējā ceļa diena bija vissmagākā, jo abi bijām pārguruši, ceļš bija vienmuļš un garlaicīgs un nonākuši netālu no Solo tikām pie briesmīgākajiem ceļiem Džavā, pilniem ar caurumiem, kur mana mugura dabūja trūkties ne pa jokam.Džogdžā iebraucām pēcpusdienā ap 5. Duša bija vienīgā tīkamā doma, kas arī tika realizēta. Bet ne jau miegs pēc tam veldzēja dvēseli :) vakaru pavadījām ūdenspīpes dūmos, vietējā reztorānā, jauks noslēgums ceļojumam to apspriežot ar draugiem un atceroties visus jaukos, trakos un skaistos brīžus.