Pārsteidzošā Āzija V

- bankā atverot kontu ir jāaizpilda papīri, tur ne tikai tiek prasīta reliģija, bet arī hobiji, kur dotas tikai dažas iespējas: sports, ceļošana, māksla vai iepirkšanās
- puķes un vīraki mājā, nav laba lieta, jo tiek uztverti kā ziedojums gariem un gari acīmredzot nav laba lieta.
-mango ievārījums garšo nu gluži tāpat kā abolu, neko neesat nokavējuši
-īres cena vienai milzīgai mājai, 2 stāvi, 5 istabas, 2 vannas istabas, veranda, dārzs...1043Ls gadā, kas ir 86 Ls mēnesī! Un ši jau ir šika māja!
- uz visiem jautājumiem labāk atbildēt ar belum (vēl ne) nekā ar tidak (kas nozīmē nē), jo īpaši, ja ir jautājums, vai esi precējies
- frizetava biezi vien dod lidzi nogriestos matus, lai mazaka iespeja, ka kads nozog un uzliek lastu

458 dienas

Rit mana 458 diena Indonēzijā, tāds pavisam nenozīmīgs cipars, bet domas par to, kas ir nozīmīgs. Cik daudz cilvēks mainās šajās nemaz tik daudzajās dienās. Un to es sāku novērtēt tikai tagad kad esmu ievākusies jaunā mājā, kurā ir ļoti rietumnieciska vide, sēžu te savā lielajā mājā, lielajā istabā ar kaķi klēpī un domāja, cik mana dzīve zināmā mērā ir eiropeiska. Bet tas jau tikai mājā... 

Mājas ārpuse ir ciemats un kaut kā pavisam nemanot esmu pārņēmusi diezgan daudzas no džavaniešu paražām. Nebūs diena, kad ejot garām kaimiņiem nepalocīšos un nepasmaidīšu, tas iznāk tik dabiski, smaidīt cilvēkiem un tik patīkami, jo arī viņi tev smaida. Tāda interesanta kultūra, apmainīties labām enerģijām. Viena no manām kaimiņienēm ir kundze jau gados ar vīru un meitu, viņiem ir veikals, kur es tīri bieži iepērku viņu vistu olas un vietējo zemnieku dārzeņus un ikreiz mēs pārmijam vārdus par mājas dzīvi un to, kuri dārzeņi ir labāki un kurus labāk gatavot kuram ēdienam. Un nav jau tā doma galvā, kas parasti būtu: nu kad tā ome beigs mani izprašņāt?!!! Bet gluži otrādi, ir prieks atbildēt un parunāties, jo nav tak kur steigties, santai saja... 

 Jūs jau varbūt domājat, ka tāda pieklājības būšana tikai ciematā, kur stipras tradīcijas, nekā nebija, visa Javas sala ir kultūras pilna un tradīcijas ir dzīvas un dikti lipīgas. Pat tik neitrālā vidē kā universitāte, speras arā javanisms, pat no manis. Ejot garām cilvēkiem, vienmēr saku permisi (atvainojiet) un pat ejot garām sēdošiem draugiem pieliecos, skats nedaudz līdzīgs kā baznīcas zvaniķim ar kupri, viena puse, kas pavērsta pret cilvēku ir zemāka kā otra puse un roka atbrīvoti karājas. Tā dīvaini no vienas puses, bet no otras kāpēc ne? Tāpat ar uzrunām. Tas nekas, ka pasniedzēja ir manā vecumā, vienalga sauksim par Ibu vai Bu, kas nozīmē "kundze" un nesprēgāšu pretī saviem pasniedzējiem, kas mani sauc tieši tāpat, jo arī es piederu pie mācībspēkiem. Mēs izrādam cieņu zināšanām un cilvēkiem, kas tās nes. Jo īpaši tas attiecas uz skolām, kur ne retums ciemojos. Šķiet tur šī cieņas apmaiņa dara arī skolēnu ar skolnieku nedaudz ciešāku, nedaudz kā ģimeni. Jo tāpat kā vecākus un vecvecākus, arī skolotājus godā ar rokas spiedienu, kur roku pieliek pie vaiga vai piere, kamēr tu klanies. It kā cieņas izrādīšana ar to, ka tu liec savu muguru cita priekšā, bet tai pat laikā tuvums un mīļums staro no rokas spiediena.

Rokas spiediens vispār ir dikti svarīga padarīšana... Ikreiz satiekot cilvēkus mēs spiežam rokas, citreiz kā normāli eiropieši, citreiz kā kārtīgi indonēzieši lupatu ķepiņu stilā. Bēt tiklīdz kā rokas ir atlaistas, tā tās pieskaras krūtīm, kur sirds. Sirsnīgi ne? Mani vismīļākie rokas spiedieni ir ar omēm un opjiem, kur tu pieliecies, cik vien vari un cilvēka roku saņem ar abām rokām un tad pie sirsniņas, liela liela cieņas izrādīšana. Vai pie mums Latvijā, kas tāds ir, šaubos, tādi ļoti oficiāli mēs esam un pavisam nedabīgi stīvi... ar, ko es nesaku, ka esam slikti, visiem ir savi mīnusi, mēs ļaujam cilvēkiem būt tuvu. šo dienu laikā esmu atradusi no cilvēku pieskārieniem, jo tas zināmā mērā nav atļauts, kārtīgu apskāvienu sen sen neesmu saņēmusi.Šķiet tuvākais, kas var būt ir rokasspiediens ar bučām vai vaigu pieskārienu, tas starp meitenēm, kas labas draudzenes ir. Esmu tik tāl atradusi no šiem pieskārieniem, ka satrūkstos ikreiz kad kāds netīšām pieskaras. Bet viss jau ir labojams, cerams :)

Viena lieta ir uzvedība un kustības, pavisam cita ir komunikācija, veids kā runāsim, nedaudz lēnāk un ar smaidu. Un par ko runāsim... Lai cik indonēzieši vienmēr visur iet kopā un neko nedarītu vieni paši, viņi tomēr paliek vieni, jo reti kad esmu redzējusi, ka cilvēko dalītos domās un idejās, iekšējos pārdzīvojumos. Visas sarunas ir virspusējas, runājot par ēdienu un notikumiem. Un varbūt pat pēc 10 gadu pazīšanās, tu nemaz to cilvēku nepazīsi. Un tā arī mēs,kas šeit ilgāk, mēs nedalamies, mēs esam paši par sevi, bet kopā.

Īsa pārdoma par to, kā ir šeit.