Soroako

Laiks ir aizskrējis nemanot. Biju slinka un aizņemta ar iedzīvošanos jaunajā mājā un jaunajā ikdienas grafikā! Tad nu padalīšos savās emocijās un piedzīvojumos iz Soroako. 

Ceļš uz Soroako bija vienkārši neaprkastāms, mēs izbraucām agri agri no rīta ar pavisam parastu autobusu. Ceļš līkumu līkumiem veda augšup kalnos, tik augstu,ka meži bija gluži kā Latvijā un udenskritumu ūdeņi bija ledus auksti. Ārkārtīgi skaisti skati, bet diemžēl autobusa līkumi un lielais ātrums man nedeva drosmi celties kājās un iet pie tavērtā loga ķert mirkli ar kameru, izvēlējos ķert mirkli savām atmiņām. Soroako mēs iebraucām pēc aptuveni 10 stundu ceļa, pēcpusdienā. Mājās mūs sagaidīja visa ģimene: Etas mamma, brāļi Rūdijs, Kress un  Bērtijs, viņu sievas un Etas māsa Ita un , protams, bērni :) Visi kopā devāmies uz vakara tirgu iepirkt kārumus un vakariņas. 

Nedēļa Soroako pagāja nemanot un vairāk izbaudot ģimeniskumu nekā esot patiesai tūristei. Visu gadu biju gatavojusies ap šo laiku būt Latvijā, pie ģimenes un draugiem, bet redz ka nesanāca, dienas soroako to nedaudz atsvēra, jo jutos kā savējais.

Soroako ir maza pilsētiņa, kas ir pilna ar ārzemniekiem, jo tai ir lielas dabas bagātibas, tieši izrakteņu ziņā,nu tik tagad neprasiet, ko viņi tur rok, bet zinu, ka tā manta ir svarīga sastāvdaļa atombumbām. Kompānija pieder kanādiešiem, nīderlandiešiem un meksikāņiem, tad nu šamo ir daudz un tas ir redzams celtnēs, kas ir eiropiešu stilā un pilsēta ir tīra, nekur nemanīsi atkritumus un šur tur pat ir atkritumu tvertnes. Prieks tādā vidē dzīvot. 

Matano ezers

Bet ne jau tikai iebraukušie ārzemnieki dara vidi skaistu, Soroako pašai ir savi skaistumu un skaistākais ir ezers - Matano ezers.Šams ir milzīgs, skaists, mierīgs un ar fantastiski apburošu skatu - kalniem.Mēs tur pabijām 2 reizes, pirmo reizi, kad ir uzņemta foto, es biju tur agri no rīta. Tā būtu fantastiska vieta meditācijai, relaksācijai vai vienkāršām pārdomām par dzīvi. Šķiet viss pasaules miers ir tieši tur. 

Kādu citu dienu mēs devāmies visi kopā tur, ģimene, draugi un kaimiņi, 3 mašīnas un kādi 5 moči :D jautri saspiesti, tās dienas rīts pagāja trauksmē, puikas grillēja zivis un meitenes vārīja rīsus, ko ņemt līdzi, es ar vēl dažām dāmām taisījām augļu zupu, kas nav tik viegli, ja ir jāsataisa 30l :D bet vismaz jautri!

onde onde

Vēl viena no dienām ciematā pagāja gatavojot, mēs taisījām onde onde saldumus. Iemesls pavisam vienkāršs, viens no brālēniem bija iegādājis jaunu mašīnu un jaunā mašīna ir jāiesvēta un te to nedara aplejot ar šampi, te to dara apmētājot ar ēdienu, parasti onde onde un tādi bagātāki ļautiņi var izvēlēties arī citas mantas. tad nu visu dienu vesels bars dzīvojāmies pa virtuvi lai sataisītu šito mantu, un daudz, nepateikšu cik tūkstošus, bet zinu, ka biju virtuvē kādas 6 stundas! Visbeidzot viss bija gatavs, iznesām lielo 'bļodu ar saldumiem, kas visiem bija jāēd un tad nu drosminiece Eta izdomāja masīnu beidzot iesvētīt :D atspēriens un onde oonde izšķīda pa mašīnas stiklu, par ko īpašnieks nebija īpaši priecīgs un tādēļ ar to visi lielie prieki beidzās, bet ēšana nebeidzās līdz pat vēlam vakaram. Tāda lūk mašīnu lieta :p

Vēl kāds skaistums šajā pilsētā ir ūdenskritums un tas nu ir skaistākais kādu es esmu redzējusi. Diemžēl vienā bildē tas nesagāja, bet ja jūs varētu iedomāties udenskrituma kāpnes apmēram 700m  augstumā... ūdens gāžas ar milzu spēku,svaigs un vēss. Uz šo mēs devāmies tikai ģimenes lokā. Gluži kā gatavojoties ezera izbraukumam arī pirms ūdenskrituma mēs visi gatavojām un pakojāmies, lai ceļojums ir izdevies un ceļojumns ir izdevies tikai tad, ja visi ir paēduši (saka Etas mamma). Es biju sajūsmā, kā mazs bērns priecājos par ūdeni, jo nu nekāda slīkšana nav un daba ir vienkārši apburoša, jo neskarta, viss dabīgs, ūdenskritums džungļu vidū! Visu dienu ar sīčiem dauzījos pa ūdeni līdz atbrauca vēl kāda ģimene, kuras mērķis gan nebija īsti izbaudīt dabu, bet drīzak to piesārņot, jo viss, ko šamie darīja bija ziepējās, šampūnojās un skalojās. Indonēzišu kultūra- visiem mājās ir vannas istabas, bet tik un tā ies uz skaistu dabas vietu  mazgāties. Loģika? Bet pat šādi sīkumi manu dienu īsti nesabojāja, bija skaisti!

Pēdējās dienas Soroako pagāja gatavojoties Idul fitri, tika cepti keksi un kūkas, gatavoti saldumi un ēdieni. Idnonēzijā pat, ja tu neesi musulmani vienalga ir patīkami svinēt šos svētkus, jo tas ir laiks, kad visa ģimene var būt kopā apciemot viens otru un pateikt paldies par to,ka tev tādi ir. Smieklīgā kārtā Idul fitri tika atcelts. nezinu vai Latvijā par to ziņoja, bet mēnesis nebija riktīgajā vietā līdz ar to Idulfitri bija par vienu dienu vēlāk, kas priekš manis bija tikai labas ziņas, tas nozīmēja, ka vienu dienu svinēšu kopā ar ģimeni, bet otru idulfitri dienu ar saviem draugiem jau Džogdžakartā. 

Idulfitri diena bija aizkavējusies un Eta bija slima, viņai sāpēja kāja, ir ir pilsētelē slimnīca, bet nu ar tādām dīvainām sāpēm labāk iet pie om (onkuļa). Vienu rītu aizstaigājām līdz om mājai. Om izrādās ir urut specs. Īsti nepateikšu,kas ir urut, bet nu tāda kā masāža noteiktos punktos, sajūta pēc tam ir laba, bet nu kliegšana vai vismaz asaras noteikti neizpaliks, jo sāp kā ellē! Ar om sākām runāties un es palūdzu, lai mani pamāca, tad nu katru reizi (3dienas) om mani mācīja, kā spaidīt un kur spaidīt, diemžēl tas nebija tikai teorētiski, mācību objekts biju es pati, locījos sāpēs un centos atcerēties kas un kā. Tagad ar smaidu uz lūpām "spaidu" savus draugus, sāp, bet beigās ir labi!

ģimenes foto

Pēdējā diena Soroako bija Idulfitri diena. Sapucējāmies un devāmies ciemos pie visiem ģimenes locekļiem, kas ir musulmaņi. Tas gan pēc tam, kad kaimiņi apciemoja ar to sagatavotajiem gardumiem. Skaisti jau, visi tādi smuki, kundzītes savās musulmaņu garajās kleitās ar akmeņu rotājumiem... visi smaidīgi un apmierināti, varu saderēt, ka ēdienu dēļ, jo tu nu ir pārāk daudz un pārāk gardi,atliek tikai ēst, ēst un ēst :) Kamēr viesojāmies atceros, ka tante izspēra joku,ka lielas bļodas uz galda un labi ir, ka mēs neesam no papua, jo ja tā, tad bļodu sastāvs sen jau būtu mūsu somās nevis uz galda!

Vakars pagāja nedaudz skumji, bija jāatvadās no visiem, kas bija pārāk emocionāli pat man, atvadu dāvanas, atvadu skavieni vairākas reizes, gan mājās, gan autobusa pieturā, jo visa lielā ģimene nāca pavadīt, tāda nu tradīcija. Sirsniņa nomierinājās, kad nonācu lidostā, kur skumjas kliedēja jauka ģimene,kas uzzinājusi , cik dārgi Latvijā ir rīsi,piesolīja man vienu rīsu maisu līdzi :) 

Un nu jau atpakaļ Džogdžā, pie draugiem un paziņām, jauna skolas gada un jaunas mājas un jauniem mazākiem un tuvākiem izbraukumiem.