Lapas

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Toraja

Toraja latviski būtu Toradža jeb vietējā valodā Toraja. Tā ir maza pilsētiņa Sulavesi Dienvidos, maza, bet ļoti iecienīta tūristu vidū un ne velti, tās kalni un ielejas liek acīm žilbt un interesantie stāsti par celtnēm un vietām liek naktīs sapņot par to, kas redzēts pa dienu.
Torajā mēs ieradāmies pēc aptuveni 11h gara ceļojuma autobusā, kārtējo reizi es biju atlūzusi,šoreiz nožēloju, jo dabas skati ir neaprakstāmi! Cilvēks,kas nespēj gulēt nekādos transporta līdzekļos, es, automātiski atlūst apsēžoties mazajos, bez gaisa kondicioniera autobusos...  Māja kurā dzīvojām bija pēdējā autobusa pietura, mājele ciematiņā, tur mūs sagaidīja tante, om un nenek. Nenek būtu pelnījusi īpašu stāstu, vecmamma ir 85 gadus veca, ar dikti klibu atmiņu un lielu spītību, viņai nebija nekādas vēlmes ar mani sazināties indonēziski, tādēļ man nācās iemācīties dažus vārdus torajas mēlē.
Te nu arī priekš jums mini vārdnīciņa (izrunu rakstu latviski!) Indonēziešu- toraja - latviešu

sēta Rorajā
Selamat pagi - selamat pagi - labrīt
Selamat siang - seamat siang - labdien
Selamat sore- selamat sore- labdien (pl. 4-5:40)
Selamat malam- bongimelo- labvakar
Tidak tau- ta kutandai- es nezinu
Nama saja...- sanangku....- mans vārds ir....
Mahal- masuli- dārgi
murah- masempo- lēti
terima kasih- kurē sumangka- paldies
berapa- pira- cik
makan- kumande- ēst(ļoti svarīgs vārds!)
aku lapar- tandia'na- esmu izsalcis
enak- mammi- garšīgi

kapenes

Kā jau ierasts pirmo dienu pavadījām mājā, tīri aprodot ar situāciju, tas gan neattiecas uz rīta cēlienu. Pirmā diena bija Etas tēta dzimšanas diena un mēs devāmies viņu apciemot. Šī nebija priecīga dzimšanas diena, jo devāmies uz kapiem, kas nebija gluži kapi, bet drīzāk kapenes.Torajā cilvēkus apglabā 3 veidos:1. vissenākais- kalnu alās; 2. kuburan batu - akmenī izcirsta kapene un 3. ģimenes celtās kapenēs. Etas tētis atdusas pēdējā no varinatiem, līdzīgā "mājiņā" kā redzams bildēs. Šādas kapenes var redzēt it visur. Tās tiek celtas visai ģimenei nevis atsevišķam cilvēkam.Tām blakus var redzēt bēru atribūtiku, simboliskas tradicionālās celtnes, tādi kā plakāti ar laba vēlējumiem, plastmasas ziedi, visas šīs lietas tiek atstātas pie kapenēm kamēr laika zobs tās iznīcina. Tāpat tuvinieki apciemo kapenes, atnesot ēdienu, dzērienu, mīļākās cigaretes. Viss apciemojums ir kā satikt cilvēku, ar to runājas, ar to kopā ēd, mēs ēdām brokastis ar Etas tēti, viņa mīļāko ēdienu - rīsus ar kokosriekstu pienu gatavotus banānu lapā. Apciemojumam tuvojoties beigām ap kapenēm Eta un tante apgāja riņķī laistot ūdeni, tā kā attīrot vietu. 
kapenes alā (Londa)
skats no batutumonga
Līdzīgas tradīcijas ir kapenēm alās, ar ūdeni gluži neviens nelaistīsies, bet ēdienu un dzērienu nesīs un tāpat visa atribūtika tur būs.Es apciemoju vienu no šīm vietām, ar nosaukumu Londa. Tas ir diezgan augsts kalns, kurā ir neskaitāmas alas un visās šajās alās ir atrodami skeleti un zārki, pat ārpus alas. šāda tradicija ir kopš animistu laikiem, bet tagad to turpina kristieši. Jāpiemin,ka apglabāšanas vieta ir stipri atkarīga no ģimenes statusa, kas ir saglabājies kopš hindi laikiem. Kalna pakājē tiek apglabāti zemāko klašu cilvēki, taču augstāk augstāko klašu ģimenes locekļi. 
mirušo lelles
Tā teikt dižciltīgajiem ir vēl kāda dīvaina tradīcija- lelles. Katram mirušajam tiek veidota lelle, kas mats matā izskatās kā mirušais cilvēks,tās var būt lielākas un var būt mazākas, atkarīgs no ģimenes finansiālajām iespējām. Jautāju vairākiem cilvēkiem, kādēļ tādas tiek taisītas, loģiskākais izskaidrijums bija tāds, ka cilvēkiem ir vēlme apskatīt mirušo, bet tak zārku vaļā nevērs, tādēļ ir lelle. Un zināmā mērā taisnība, arī pie kapenēm parasti ir mirušā foto. Šādās vietās nevar apgalbāt cilvēku no malas, ir jābūt ģimenes saistēm. Un šādu kalnu ir ārkārtīgi daudz. Mūsdienās joprojām daudzi tiek apglabāti šeit taču tā kā daudzām ģimenēm ir pieeja naudai, var uzcelt kapenes. Ļoti nabadzīgi cilvēki mēdza apglabāt cilvēkus koku dobumos, pašlaik to vairāk gan nedara. 
Kas attiecas uz bēru ceremonijām, tie ir vieni no iespaidīgākajiem festivāliem ,ilgst līdz pat nedēļai, aicinot visu apkārtni, visus radus, viesu skaits sasniedz vairākus tūkstošus, izmaksas līdz ar to arī ir ne pa jokam, aptuveni 100- 200 miljoni, kas ir līdz pat 20 tūkstošiem latu (taspats attiecas uz kāzām!!!!).
Toraja ir skaistum skaista daba, izbaudīju ik dienu kad devāmies pastaigā, tuvākā vai tālāka izbraukumā. Viens no skaistākajiem skatiem bija no Batutumonga, kas ir ausgtākais kalns (vai augstākais, kurā var uzbarukt). Bilžu ir daudz, lūgums skatīt iekš picasa!
Šis bija rīsu ražas laiks, koši zaļie rīsu lauki bija pārvērtušies dzeltenīgos, tie bija pilni ar cilvēkiem ,kas no rīsu stiebriem sita laukā rīsu graudus, kas vēlāk žāvējās māju priekšā. Novāktajos rīsu laukos ganījās bufalo, našķojoties ar pārpalikušajiem rīsiem un vannojoties zivju dīķos, kas nu jau iztukšoti. 
Runājot par zivīm, viena no vietām, kur devāmies bija diezgan slavens zivju dīķis- Tilanga. Slavens kā skaista vieta, kā bāreņu namam piederoša vieta un arī slavena dēļ to lielajām iemītniecēm- zivīm. Šajā dīķi dzīvoja milzīgas zivis, kas ir pieradušas pie cilvēkbērnu klātbūtnes un uz ipašiem klikšķiem ūdenī iznāk no zemūdens alām, bet nenāks jau tāpatvien, zives ir jāpiekukuļo ar pīļu olām ,kas tām tik ļoti tīk. Kamēr zivs mielojas ar jēlo olu, var pat to papaijāt:) atrakcija! :D
Blakus rīsu laukiem ir dīvaina paskata mājas ar izliektiem,sarkaniem jumtiem un krāšņiem rakstiem. Kā izrādās jumti simbolizē vērša ragus. Bufalo ir ārkārtīgi nozīmīgs, tas arī simbolizē to, cik ģimene ir bagāta, cik daudz bufolu un kāda šķirnes bufalo tiem ir. Dārgākais izmaksā līdz pat 2000Ls, tas ir tik dārgs dēļ garās spalvas un zilajām acīm (kā zināms, Indonēzieši ir apsēsti ar zilo acu īpašniekiem).
Atpakaļ pie mājām, tāsgalvenokārt kalpo kā rīsu glabātuves, ja tās ir mazākas, taču mēdz celt arī lielākas, kā foto raksta sākumā, tās ir celtas no koka un jumts no bambusiem. Dzīvojamās mājas bieži vien ir rotātas ar bufalo ragiem (arī bildē augšā), ragi tiek piestiprināti pēc bērēm, aptuveni 40 ragu ir pēc 5 cilvēku nāves...
Skaistas ainavas, rīsu lauki, sarkanie jumti un daudz daudz baznīcu, tās ir it visur. Toraja ir , maniem vārdiem, kristiešu galvas pislēta. Lai kur dotos būs baznīcas, vecākas, jaunākas, katoļu, protestantu. Diemžēl man neizdevās neviena iekļūt, jo uz dievkalpojumu, lai ietu man vajadzētu šikākas drēbes par t-kreklu (tāda kārtība- uz baznīcu jāpucējas) un citos laikos baznīcas ir slēgtas.
Toraju nevēlējos pamest skaisto skatu un vēso rītu dēļ, bija pietrūkusi tā patīkamā sajūta, kad meklē pēc siltākām drēbēm un rītos vēro savu elpu gaisā.Vienā no šādiem rītiem mš devāmies tālāk uz Soroako...

turpinājums sekos :)

sestdiena, 2011. gada 17. septembris

Pare Pare & Makassar


Mahakam upe no kuģa
Ceļš no Samarindas uz Pare Pare bija garš, bet tīkams, nosacīti, protams... izmēģinājām kruīza pakalpojumus, izklaidēja prusaki! :D Uz pusi mazāks kā mūsu Stokholmas ceļveži, visi fōjē, gaiteņi un kravas nodalījumu ir noklāti ar matračiem no vienas vietas, kur agrāk ir bijusi bāra lete ir 
Pievienot parakstu
vienīgais veikals kas tirgo dārgus rīsus un šādus tādus našķus.... kaut kur ir kajītes, kuras retais var atļauties. Katrai ģimene ir līdzi pa bērnu bariņam, kas vai nu karājas sarungā pie griestiem vai skraida pa kuģi. Tiem, kam nav, tie ir gatavi tikt pie tāda uz kuģa. Viena no topošajām māmiņām sameloja kontrolei par grūtniecības mēnešiem, 9 vietā paziņoja, ka ir 7, bet ir tak iemesls kādēļ nelaiž bez 5 minūtēm mammas uz kuģa.... Mēs vēl nebijām izbraukuši atklātos ūdeņos, kad kapteinis paziņoja, māmiņa ir dzemdībās un noteikta vieta kuģī ir slēgta, lai mazulis nāk pasaulē. mmmm, varbūt kāds doks ar uz kuģa ir? Vienā mirklī ejot uz toleti sanāca noiet garām, neapskaužu, ne visai tīrs kuģis ar prusaku tūkstošiem, viņa vienu un bars ar tantēm, kas reiz ir dzemdējušas. Piedzima puika :)
Pare Pare iebraucām agri no rīta. Ostā var iegādāties visu ko vajag, kā izrādās neskaitāmi kuģi, pasažieru un tirdzniecības šķērso šo pavisam mazo pilsētiņu.
Bija sajūta,ka šeit dzīvo tikai pāris tūkstoši iedzīvotāju, ar stundu pietiek,lai izietu cauri pilsētai, pusi no tās sastāda tirgi, rīta tirgus, vakara tirgus, kas ir nedaudz citādāks, ka pie manis Džogdžā, netīrāks, nākas balansēt uz satrūdējušiem koka dēļiem , kas palīdz pārvietoties pa dubļaino tirgu,kas nedaudz smird, lidinās mušas un šur tur tirgoņi sauc, cik lētas preces viņiem esot. Piestājot apskatīt, iepirkties pie tevis pieskrien bērns, kam nu ne vairāk kā 9 gadi, netīrs, šur tur nobrāsts, raupju acu skatienu ar vēlmi pārdot tev maisiņu, kur ielikt preces. Viņu ir daudz un visur. Kā zvēriņi.
Pare Pare es paliku Etas vīra tēva mājās, kurš dzīvo tur kopā ar māsīcām, par kurām Eta izteicās, ka tās nākot no džungļiem. Un patiesi, no maza ciematiņa nekurienes vidū, uz kurieni neved sabiedriskie transporti... ar meitenēm īsti nesanāca komunicēt, jo tās nerunā indonēziski, tikai vietējā valodā.
Vairāk saskrasmes man sanāca ar kaimņiem, kas bija dažkārt nedaudz creepy. Vai nu tiem bija liels pārsteigums par ārzemnieka apciemojumu un tie mēģināja mani izvilkt no mājas vai vienkārši uz mani paskatīties, ko viņi pat mēdzadarīt vienkārši paverot istabas durvis, kurā es atrados, pat tad kad es gulēju. Jo īpaši interesanta bija viena no kaimiņienēm, kas man sekoja pa pēdām. Tu nekad nevari zināt, kad pagriezīsies un viņa būs tur vai nē un pēc iespējas tuvāk. Cepot baklažānus eļļa sprakšķēja mums abām virsū :D Izrādās viss tikai tādēļ, ka viņa ir stāvoklī un vietējo ticējumi vēsta, ka ja tu blenzīsi pēc iespējas ilgāk uz skaistu cilvēku, parasti balto(ak,es!), ir cerība, ka tavs mazulis izskatīsies kā šis cilvēks, šajā gadījumā, es! Pieļauju domu, ka vainīga kāda uz rietumniekiem ķerta sieva, kurai pēc bēbja nākšanas pasaulē kaut kā taču vajadzēja vīram izskaidrot kā tas nākas, ka bērnam cits ģīmis :D
Makassar pludmale (Losari) saulei rietot
Roteradamas forts
Otrās dienas pēcpusdienā pie mums ciemos ieradās Ita, Etas māsa, kas sākumā mani patiesi nobiedēja, vislaik ākstoties, vienu brīdi izdomājot, ka mani būtu forši pakutināt. Goda vārds, šķita, ka neizturēšu nedēļu ar šo hiperaktīvo būtni (ilgs laiks nebija vajadzīgs,lai sadraudzētos un apjaustu, cik vienā tikai man zināmā veidā viņa atgādina Janu). Ita bija sagaidīta un mēs varējām kopā doties uz viņas pilsētu. Kārtējo reizi izvēlējāmies mašīnu nevis autobusu, cena tāpati, lielāks komforts un nonācām tieši viņas mājās.
Ita dzīvo Makassar, studentu mītnē kos, kas gluži kā mana dzīvesvieta ir lielāka māja ar daudzām istabām, kas tiek izīrētas. Nezinu kā man tā gadījās, bet Makssar pavadījām veselu nedēļu, tur laiks skrēja ātri. Ar ko tad Makassar ir slavena? Pirmkārt jau ar šaušelīgi karstu laiku, kas bija iemesls kādēļ ārpus mājas devāmies tikai agri no rīta vai vēlu pēcpusdienā.
Tanjung bayum pludmale rīta agrumā
Otrkārt, pilsēta ir slavena ar pludmalēm, tās ir galvenās tūrisma vietas. Es pabiju 3: Losari, Akarena un Tanjung bayum. Losari ir tuvākā pilsētai, tā praktiski ir daļa no pilsētas, ir ceļš un tad ir pludmale, kas vakaros ir cilvēku pārpildīta ar ģimenēm un lielākoties saldiem pārīšiem,kas cenšas saspiesties pēc iespējas ciešāk ne tik labi apgaismotajā pludmalē. Kur cilvēki,tur tirgoņi un izklaides, uzkodas un dzērieni ir itvisur.
Viens no gardumiem ,kuru var iegādāties visā pilsētā ir Pisang epe, tas ir dīvains saldums. To gatavo no ne vsiai nogatavojušamies (?) banāniem, kurus saspiež plakanus un grillē, kad tie ir brūni, tos aplej ar sarkano cukuru un kondensēto pienu un visbedzot pievieno tevis izvēlētu rasu jeb garšu, kas parasti ir šokolāde, siers vai durians. Sasodīti salds pasākums! Šeit visi saldumi ir ārkārtīgi saldi! Izklaides? Losari pludmalē vari izbraukāties ar bebek  pīlīti, pīlu laivu, Akarena bija pilna ar rotaļu laukumiem bērniem. Tukšākā no visām bija Tanjung byum  pludmale, kas kā izrādās ir vairāk domāta vietējiem. Tās krasti ir noklāti ar mazām bambusu būdiņām kur slēpties no saules un gulšņāt. Atlaisties būdiņā ir daudz patīkamāk, jo šeit pludmales ir bez skaistajām baltajām smiltīm, bet gan ar melnajām, kas ir ķēpīgas, viegli līpošas pie ādas un rada tādu kā netīrības sajūtu.
Treškārt, ir tipiskās ritumnieku tūrisma vietas, muzeji, kā piemēram, Roterdamas forts, kuru es atļāvos apskatīt tikai no ārpuses, jo ir pieredze ar indonēziešu muzejiem,nekā interesanta un muzejs bija slēkts :D 
masjid raya
Visbeidzot ceturtkārt, pilsēta ir pilna ar skaistām mošejām. Man sirdī iekrita masjid raya (varenā mošeja). Viscaur balta un milzīga, kas iedveš pietību pret šo celtni, cilvēkiem un reliģiju kopumā.
Pa vidu tūrisma mirkļiem saskārāmies ar ikdienas neveiksmēm, sausās sezonas laikā ceļot.... uhh, smagi, mūsu mājā nebija ūdeņa, ikdienu devāmies citur tikai lai dušotos un iedomājaties šajā karstajā laikā, nu vismaz 2x dienā vajag to ūdens prieku... Tad nu vienu no dienām pavadījām pie Etas brālēna, kas bija super buper, jo šamējiem ir mango koki un gaisa kondicionieris, kas bija atsvaidzinoš un labs iemesls ļoti saldam miegam. 
Pēc laba miega nāca lielākais prieks, stundas brauciens ārpus pilsētas ar gala mērķi - Bantimurung.Tā ir kalnaina vieta, dīvaini kalnaina, jo kalni sākas no nekurienes, ir līdzenums un tad ir kalns, kā mājas, stāvi jo stāvi, augsti, vairāki vai viens... bet Bantimurung ne jau kalnu dēļ apskatāma, bet gan tauriņu :) Pie ieejas sanāca smieklīgs parpratums, ārzemniekiem ir īpašas ieejas kartes, kur ir norādīta valsts, Eta ili centās ieskaidrot , ka esmu no Latvijas, bet par tādu neviens nav dzirdējis, tad nu skaidrojot, ka tā ir valsts diezgan tuvu Somijai uz manas kartes bija ieraksts Somija, uz vienu dienu nebiju latviete...
Bantimurung ir nacionālais parks ar ūdenskritumiem, un dabīgajiem baseiniem, kuros var plunčāties, ir celiņi, kas ved starp kalniem, gar upi, caur džungļiem. Patīkama pastaiga tauriņu kompānijā, tie ir it visur un daudz daudz, lieli un mazi mazītiņi, visās pasaules krāsās un tik mierīgi, ka tos var paņemt rokās. Gar takām šur tur ir soliņi, lai var atvilkt elpu un izbaudīt dabas skaistumu. Jo klusāk uzvedies, jo vairāk tauriņu sarodas. Citām dzīvajām radībām gan cilvēku esamība pilnībā netraucē- mērkaķiem, tos redzējām otrpus upei dauzoties un virs galvām našķojoties :)
Pēc garās pastaigas nāca veldze... ūdenskritums, auksts jo auksts un TIK labs!!!! Abas ar Etu labu laiciņu "vannojāmies". Lielākais labums no tā visa- dabīgā masāža :)
Pēc visiem šiem priekiem rīta agrumā tika ķerts Disko bus (autobusa nosaukums :D) uz Toradžu! 
turpinājums sekos

trešdiena, 2011. gada 7. septembris

Samarinda

Augusts tika pavadīts klaiņojot pa Indonēziju. Laiks gana ilgs un piedzīvots gana daudz, lai stāsti nāktu lēnām pa vienam, gluži kā bilžu stāsti, kas jau ir gatavi :)
Mans lielais ceļojums- Yogyakarta- Samarinda- Pare Pare- Makassar- Toraja- Soroako- Makassar- Yogyakarta

dajaku tante
Bija pagājis tieši gads kopš ierados Indonēzijā pavisam apjukusi un pazudusi, nu jau šīs ir mājas, ir draugi un ir draugi ar ģimenēm, kas ielūdz ciemos. Eta ielūdza mani ciemos pie savas ģimenes. Mēs izbraucām 5. augustā agri no rīta ar tiešo reisu Džogdžakarta - Balikpapan, Kalimantan.
Lidosta bija pilna ar tūristu vaņģotājiem, tā saucamā mašīnu īre, mēs ar pie viena pielipām un pa diezgan sakrīgu cenu, kādiem 3 Ls devāmies uz Samarindu, kur mūs jau gaidīja tante :)
Samarindas laiks bija diezgan vienmuļš, bet ne visu laiku pavadīju mierīgi, lēnām centos iejusties tūrista ādā. Vienu no dienām mēs pavadījām Tengarong, kad ir tādā kā muzeju centrāle. Nekas dižs, bet muzejs paliek muzejs, to izstaigājām ātri, pilsētu un tempļu (no Džavas) miniatūras, vietējo cilšu foto un tradicionālo mantību paraugi.
sultāna ģimenes kapi
Vieni no slavenākajiem ir Dajaki, Dajaku cilts ir pazīstamākā šajā apriņķī. Tie ir slaveni ar saviem krāsainajiem tērpiem, kuru raksti veidoti no pērlītēm un nostieptajām ausu ļipiņām... Diemžēl studenta maks neturēja ieeju Dajaku ciematā, kur nu vēl uzņemt tur bildes. Pie sevis jau skumji nopūtos, bet mierinājums Kalimantāna man tikai stacija ceļojumam uz Sulavesi.
Tengarong ietver sevī  arī vecpilsētu, keraton sultāna pili un tā mošeju. Tās ir īpaši skaistas, jo celtas no koka,, pils jo īpaši, jo tai ir daudzi rotājumi.

sultāna mošeja un pils
Sultāna pilij blakus atrodas ģimenes kapi. Visi kapi ir melnā, kapu kopiņu apmales, pieminekļi. Atšķiras tikai paša sultāna apbedījums, kas ir tādā kā istabā un tā kaps ir veidots no marmora. Te jāpiemin, ka musulmaņi tiek apglabāti, aprakti, un tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk, ja nu gimene spēj, tad tajā pašā dienā vēl pirms saulrieta.
Šī pilsēta nav tik lielā, cik tā ir pazīstama ar lielākajām "lietām". Viena no milzoņiem ir mošeja. Mošeja ir Indonēzijas/ Samarindas musulmaņu centrs. Celtna ir visnotaļ iespaidīga. Diemžēl iekšā, otrpus vārtiem negāju, jo man bija mugurā tikai vienkārš t-krekls, kas šīs salas tik ļoti radikālajiem musulmaņiem varētu nepatikt un man negribējās riskēt ar tikšanu nepatikšanās. 
gatavojot tutu
Samarindai uz visām malām varen skaistas mošejas un tās parasti ir lielas un greznas. Mūsu apciemojuma pēcpusdiena bija jauka, trāpījām tieši uz saulrietu un magrib  vakara lūgšanām, cilvēku pārpildīta iela, turpat ēdienu tirgoņi, jo magrib  ir laiks gavēņa laušanai un pirmajai maltītei pēc garās dienas. Tūristam gardēdim tas zināmā mērā nāk par labu, jo ir iespēja izmēģināt dāžadus gardumus, kā piemēram, putupese kūciņas, kas ir gatavotas no rīsu miltiem, kokosriekstiem un sarkanā cukura. Tāpat ir citi gardumi, daudzi no tiem gatavoti bambusā. Un jā, Kalimantan tāpat Sulavesi vairums tomēr ir kristieši (lai gan minoritāte musulmaņi ir ļoti radikāli), kas dod brīnišķīgu iespēju nobaudīt babi, kas nozīmē cūkgaļa! Te slavenākais veids, kā to gatavo ir sastūķē bambusā ar garšvielām un tad to grillē. Patiesi garda un spēcīga garša.
Ja jau par ēdieniem, tad interesantākais, ko man nācās nobaudīt un pat pašai gatavot bija tutu.  Tutu tiek gatavots no kasavas (gūgles tulkotājs saka ,ka latviski skan manioka) lapām. Tas ir liels augs, atgādina koku, ļoti garš, kuram var ēst tā lapas un tā sakni. Mēs gatavojām lapas. Tika novāktas tās, kas ir svaigas, nav sākušas kaltēt un tad tās tika, pat nezinu kā lai nosauc, bakstītas, sistas ar mietu līdz tās izšķīst, bet dīvainā kārtā lapas nav sulīgas. Un tad tas tiek vār'ts ar garšvielām. Pats ēdiens arī nav sulīgs, diezgan sauss un īstenībā grūti aprakstāmu garšu.
ģimenes foto
Iespēja gatavot norāda tikai to, ka dzīvoju pie ģimenes. Mani hosti bija Etas mammas māsa ar ģimene, mācītaja un pasniedzējas ģimene. Šī māja man atklāja tipisku kristiešu indonēziešu ģimeni, visur pie sienām ir Jēzus Kristus bildes vai šajā mājā kaut kas līdzīgs paklājam. Svētdiena ir patiesi svēta un visi sapucējas, lai dotos uz baznīcu, diemžēl ne man ne Etai nebija līdzi svinīgo drēbju, mums baznīca izpalika. Un jā, ikreiz pirms ēšanas mēs skaitījām lūgšanu, kas zināmā mērā radīja siltu un ģimenisku sajūtu :) Šeit ģimenes durvis vienmēr ir vaļā, pilsētā dzīvo vēl brālēni un citas tantes, kas v ienmēr viesojās šajā mājā, brīžiem apjuku un nācās jautāt , cik tad īsti cilvēku dzīvo mājā? Izrādās, ka 4, tante ar onkuli, Etas brālēns un mazais Bills, pārējie vienkārši ciemojas, dažkārt paliek pa nakti, citreiz aizciemojas un pa vidu vēl ieiet dušā...
Mahakam no viena no tiltiem
Samarindu šķērso lielākā Indonēzijas upe Mahakam, kas kopumā aizņem 77000km2. Upe ir slavena ne tikai ar tās lielumu, bet arī ar krokodiliem , tādēļ tajā neviens nepeldās, lai gan mēs pamanījām dažus vīrus bradājot pa upes krastu, kā izrādās viņi meklēja garneles, kas pat no attāluma bija redzamas. Lieli makani, kas tiek izskaloti upes krastā, dīvainā kārtā upe gluži kā jūra viļņojas un tai ir bēgumi...Upes esamība padara Samarindu par ostas pilsētu ar vienu sasodīti smirdīgu ostu, uz kuru es devos savā pēdējā dienā, lai ar kuģi dotos tālāk uz Sulavesi, mazu ostas pilsētiņu Pare Pare.
Samarindā pavadīju tikai dažas dienas, izbaudīju pilsētu, bet visvairāk jau māju sajūtu, dzīvojot pie ģimenes, mācoties gatavot tradicionālos ēdienus, pieskatot Bilu, runājoties ar tantēm vai klausoties omes stāstos




Turpinājums sekos....